
Krievijā ārdās par Artūra Irbes nevēlēšanos redzēt agresorvalsti olimpiādē: "Rīt viņš bērnu nogalinās!"

Leģendārais latviešu hokeja vārtsargs Artūrs Irbe ir kategoriski pret agresorvalsts Krievijas piedalīšanos olimpiskajās spēlēs un citos starptautiskajos turnīros, kamēr tā turpina slepkavot Ukrainā un nav saņēmusi pelnīto sodu. Par to viņš izteicās intervijā Zviedrijas laikrakstam “Dagens Nyheter”. Lieki teikt, tas izraisīja agresīvu histēriju Krievijā.
Gluži kā viņa čehu kolēģis, 1998. gada olimpiskais čempions un divkārtējais Stenlija kausa ieguvējs Dominiks Hašeks, arī Irbe, kurš savulaik PSRS izlases sastāvā divas reizes kļuva par pasaules čempionu, bet 1991. gadā atteicās PSRS izlasē spēlēt, ir pārliecināts, ka Krieviju nedrīkst pielaist starptautiskajos turnīros. “Vispirms – karš vēl nav beidzies. Ukrainā joprojām tiek nogalināti nevainīgi cilvēki un izpostītas ģimenes. Kamēr tas turpinās, nevienam nedrīkst dot atlaides,” viņš paziņoja. “Runājot par sportu – man tas ir pašsaprotami, ka viņiem noteikti nedrīkst ļaut piedalīties šāda līmeņa pasākumos.”
Krievija un to atbalstošā Baltkrievija kopš 2022. gada invāzijas Ukrainā nevar piedalīties hokeja pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs, taču Rietumos pamazām sāk pieņemties spēkā Putinam labvēlīgo sporta funkcionāru aicinājumi atļaut agresorvalstij atgriezties sporta apritē. Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) jaunievēlētā priekšsēdētāja Kirstija Koventrija pieļāvusi iespēju apsvērt, ka Krievija varētu piedalīties jau 2026. gada ziemas spēlēs Milānā un Kortīnā, un SOK piemēram varētu sekot Starptautiskā hokeja federācija (IIHF), ja SOK dos zaļo gaismu. Kā nesen norādīja “Dagens Nyheter”, Krievija jau ir iekļauta provizoriskajā olimpisko spēļu grupu sadalījumā, turklāt vienā grupā ar Latviju.
Irbe uzsvēris, ka šādā gadījumā boikotēs 2026. gada ziemas olimpiskās spēles. “Es neesmu lēmumu pieņēmējs, bet man ir stingrs viedoklis, ka Krievijai vēl ļoti ilgi jāgaida, līdz tai atkal būs vieta uz pasaules un politiskās skatuves. Vispirms tai jāizcieš sods par noziegumiem un jāsedz gan atjaunošanas izmaksas, gan kompensācijas par pastrādāto. Var šo situāciju saukt kā vēlas, bet visiem jābūt skaidram, kurš šajā karā ir agresors un kurš – upuris.”
Lieki teikt, ka Krievijā Irbi nekavējās apliet ar žulti, viņu nodēvējot par psihu un nacistu pēcteci.
“Irbes vārdi, ka Krievijas izlasi nevar pielaist? Cilvēks ir pārmetis kažoku, par tādiem cilvēkiem pat negribas runāt. Irbe ir nulle, un viss. Tas viss nāk no vadības. Paskatieties, kas vada Baltijas valstis. Tie ir cilvēki, kuru senči kara laikā kalpoja vāciešiem. Kāpēc man jārunā par kaut kādu Irbi? Pat neērti par viņu kaut ko teikt. Visus šos paziņojumus izdara vārtsargi – Hašeks, tagad Irbe, pēc tam vēl kāds. Un tas jau par daudz ko liecina. Spēlētāji vai nu klusē, vai saka, ka jāspēlē spēcīgākajiem,” paziņoja divkārtējais olimpiskais čempions Boriss Mihailovs.
“Man cilvēki, kuri gadu desmitiem dzīvoja kopā PSRS, bet pēc tam runā tādas lietas, ir kā nacisti. Šodien Irbe runā, bet rīt nogalinās bērnu. Pretīgi pat par viņu runāt,” intervijā “sports.ru” izspļāva Mihailovs.
Viņam piebalsoja arī leģendārais krievu aizsargs un divkārtējais olimpiskais čempions, tagadējais Krievijas Valsts domes deputāts Vjačeslavs Fetisovs, kurš pirms tam kārtējo reizi bija aicinājis aizliegt Krievijā translēt pasaules čempionātu, “no kura mūs patrieca kā suņus”. “Nezinu, kas notiek šo cilvēku galvās. Lai viņš atdod atpakaļ savas pasaules čempionātu zelta medaļas (kas iegūtas PSRS izlases sastāvā) un paliek vienkārši Artūrs Irbe. Bez jebkādiem tituliem,” Fetisova teikto citē “RIA Novosti”. “Ja viņš toreiz būtu runājis par visu, kas saistīts ar mūsu valsti, tas izsauktu lielāku cieņu. Nevis tagad, kad viss, kas ir pret Krieviju, skan no katra stūra.”
Noreaģēja arī citas ar politiku saistītās amatpersonas.
„Lai viņš neuztraucas par Krieviju. Lai labāk uztraucas par savu mazo, bet it kā lepno Latviju. Lai nodarbojas ar savām lietām, attīsta sportu savā valstī, raksta grāmatas, uzņem filmas, trenē. Par Krieviju nav jāpārdzīvo, mums, atšķirībā no Baltijas valstīm, ir daudz darba. Viņiem taču ir tik garlaicīgi, visi izklīduši, palikusi trešā daļa iedzīvotāju. No garlaicības viņi izgudro visādas pasakas un komentē lietas, kas viņiem nav jākomentē. Turklāt tas izskatās neprofesionāli un diletantiski. Tāpēc nav vērts pievērst uzmanību šādiem izteikumiem – to vēl būs daudz. Kā man teica vecāki – viss nāk no dīkdienības,” intervijā “Vseprosport.ru” izteicās Krievijas Valsts domes deputāts Dmitrijs Sviščovs. “Neviens viņu nepierunās braukt uz Olimpiskajām spēlēm. Un neviens īpaši nepārdzīvos, ja viņš tur neieradīsies. Viņam vajadzētu vairāk nodarboties ar savas komandas lietām, nevis Krievijas hokejistu iespējamo dalību. Lai gan Irbes motivācija zināmā mērā ir saprotama – tur ir gan politiska pieskaņa, gan aprēķins. Mūsu izlase ir viena no pasaules hokeja līderēm. Kamēr mūs nav, tādām komandām kā Latvija pieaug iespējas sasniegt labāku rezultātu.”
Savs sakāmais, kā parasti bija olimpiskajai čempionei ātrslidošanā, Valsts domes deputātei Svetlanai Žurovai, kura visur saskata “pasūtījumu”. “Ir pasūtījums, un ārvalstu žurnālisti zina, pie kā jāiet, lai saņemtu atbildi, kas vajadzīga konkrētajam izdevumam. Šajā gadījumā – kaut kas negatīvs par Krieviju. Mēs zinām, kāda ir attieksme Latvijā pret Krieviju. Bet ticiet man, Irbe pats neies pie zviedru laikraksta kaut ko paziņot. Zviedriem un skandināviem vispār ir raksturīgi periodiski izcelt šādas ziņas,” izdevumam “allhockey.ru” sacīja Žurova. “Tā ir daļa no izplānotā informatīvā kara pret Krieviju. Ir noteikti izdevumi, kas ar zināmu regularitāti rakstīs šādas ziņas. Ja man teiktu, ka tas nav plānots, es neticētu. Tas ir vesels departaments, kas izstrādā sistēmu – kad, kur un kādā kontekstā izcelt noteiktu tēmu. Ar šādām ziņām var iegūt gan augstu reitingu, gan plašu citējamību. Žurnālists atrada Irbi, uzdeva jautājumu pareizajā kontekstā, un viņš tā arī atbildēja. Mūs tas vairs nepārsteidz, ka to saka treneris no Latvijas. Ja sportists no Ukrainas pateiktu kaut ko pozitīvu par Krieviju, viņš vairs pat nevarētu atgriezties mājās. Daži vispār izvēlētos klusēt, dzirdot šādus jautājumus.”