Eiropas čempione mirkst asarās: “Aiz manis stāvēja sportisti no teroristu valsts, klausoties Ukrainas himnu!”

Livača, kura jau bija ieguvusi Eiropas čempiones titulu pirms sešiem gadiem un 2018. gadā izcīnījusi pasaules čempionāta bronzu, stāsta, ka fināls bija psiholoģiski visgrūtākais – "zelts vai nekas", tomēr viņa norāda, ka fiziski visintensīvākā bija tieši cīņa pret Neģeždu Sokolovu pusfinālā.

"Visgrūtāk bija pusfinālā pret krievieti," atzīst Livača. "Tā bija principiāla cīņa. Mēs abas pazīstam viena otru un jau esam tikušās vairākas reizes. Šī bija ne tikai sporta cīņa, bet arī emocionāla. Esmu ļoti pateicīga, ka izdevās uzvarēt, jo šī uzvara pār krievieti man bija īpaši svarīga."

Pirms uzvaras finālā, Livača ar 7-0 pieveica francūzieti Emmu Lutenaueri, bet pēc tam ar 2-1 pārspēja Sokolovu. Finālā viņa dominēja ar 8-0, uzvarot turcieti Evinu Demirhanu.

Kad Livača stāvēja uz goda pjedestāla, dzirdot Ukrainas himnu, viņa nespēja valdīt asaras. "Es biju uz augstākā pakāpiena, ar mūsu karogu plecos, bet aiz manis stāvēja sportistes no agresorvalsts, kurām arī bija jādzird Ukrainas himna," viņa dalās savos izjūtās.

Viņa skaidro: “Tajā brīdī es domāju par katru karavīru, kas atdevis savu dzīvību par Ukrainu. Asaras plūda nevis no prieka par uzvaru, bet no sāpēm par mūsu valsti un visām ciešanām, ko mums nodarījuši kaimiņi. Un cik ļoti mēs visi ilgojamies, lai šis ļaunums tiktu sakauts. Šis brīdis bija mūsu spēka, mūsu neiznīcināmības simbols. Es jutos lepna, ka pārstāvu Ukrainu. Un ticību, ka tas nav tikai zelts, tā ir maza Ukrainas un labā uzvara pār ļaunumu. Un tādu būs vēl daudz.”