“Nedaru to naudas dēļ...” Rihards Snikus komentē negācijas par augstajām paraolimpiešu prēmijām

Parīzes olimpiskajās spēlēs Latvijas delegācija otro reizi kopš neatkarības atjaunošanas palika bez godalgām vasaras spēlēs. Taču paralimpiskajās spēlēs latviešu sportisti izcīnīja trīs zelta un vienu sudraba medaļu.

Paralimpiskais jātnieks Rihards Snikus izcīnīja pirmo vietu paralimpiskajā iejādē, un par to varētu saņemt naudas balvu 142 288 eiro. Savukārt Snikus treneri varētu saņemt 71 144 eiro. Internetā visnotaļ netīkamos toņos ir cilāts jautājums – cik pamatota ir šādu summu izmaksāšana prēmijās paraolimpiešiem. 

Olimpisko spēļu atlētu prēmijas salīdzinājumā ir bijušas ievērojami mazākas, jo, skatoties pēc panākumiem – tie ir bijuši salīdzinoši mazāki. Un diskusija attiecīgi rit arī par šo – kā tad būtu adekvāti salīdzināt šos ieguldījumus un sekojošos sniegumus.

Lai par šo runātu, ir būtiski uzklausīt pašu atlētu un viņu ģimeņu – treniņu un cīņubiedru viedokļus. Par šīs naudas saņemšanu un izlietošanu runājām ar godalgotā paralimpieša Riharda Snikus ģimeni un viņu pašu.

Bez šī atbalsta turpināt būtu grūti

“Sportistiem par augstiem sasniegumiem prēmijas tiek piešķirtas tikai pēc tam, kad ilgstoša darba rezultātā, izmantojot gan pašu ģimenes privātos un ziedotāju līdzekļus, gan, paralimpiskā jāšanas sporta sakarā, protams, arī ar iespēju robežās saņemtu Latvijas Paralimpiskās komitejas un Latvijas Jātnieku federācijas finansējumu, ir izdevies ierindoties starp labākajiem pasaules reitingā. Šādas naudas balvas nav tikai atalgojums par sasniegumiem, bet arī iespēja turpināt startēt un pārstāvēt Latviju. Jāatceras, ka šāda šķietami liela naudas balva par medaļām Paralimpiskajās spēlēs ir tikai reizi četros gados. Saņemtā summa, ja vēlies turpināt sporta gaitas, īpaši tika dārgā sporta veidā, kā iejāde, ir prātīgi jāsadala nākamajiem četriem gadiem. Turklāt, parasportā, nenoliedzami, uz sasniegumiem strādā ne tikai sportists un treneris,” pēc Jauns.lv lūguma, diskusijas sociālajos tīklos komentē jātnieka Riharda Snikus ģimene, kas vienlaikus ir iesaistīta atlēta treniņu un izaugsmes procesā.

Jāpalīdz ir vēl plašākai komandai, tai skaitā zirga saimniekam un otram trenerim, kas gatavo zirgu treniņiem, sportista ikdienas asistentiem, kas vadā uz treniņiem, fizioterapiju, publiskiem pasākumiem un citām aktivitātēm.

“Dalībai sacensībās nepieciešams šoferis, speciāls transports, utt. Dalot naudas balvu ar 48 mēnešiem nākošajam olimpiskajam ciklam, šī summa vairs neliekas nemaz tik milzīga. Saņemtās prēmijas daļa tiks izmantota arī zirga uzturēšanai un dalībai sacensībās. Rihardam ir mērķi turpināt startēt arī Losandželosas un, iespējams, arī Sidnejas spēlēs,” apliecina ģimene, “Naudas balvas apmērs, kāds ir iespējams par augstiem sasniegumiem sportā ir noteikts Sporta likumam piesaistītajos MK noteikumos, līdz ar to, sportisti, pieņemot lēmumu ieguldīt finanses, laiku un dažkārt, ziedot arī veselību šiem sasniegumiem skaidri zina uz ko iet un ar ko var rēķināties. Ir bijušas situācijas, kadi ir nācies ne tikai uzrunāt ziedotājus, bet arī aizņemties finanšu līdzekļus, ar mērķi startēt, jo zini, ka laba sasnieguma rezultātā varēsi tos atgriezt no saņemtās naudas balvas.”

“Attiecībā par medaļniekiem, gribētos, lai cilvēki tomēr saprot, ka šis sasniegums ir pats augstākais, kas vispār ir iespējams pasaulē. Rihardam ir izdevies izcīnīt divas zelta medaļas vienā olimpiādē, turklāt jāšanas sportā lielajā gandrīz 20 citu pasaules jātnieku konkurencē. Sportists, turklāt, nav parādījies negaidīti, bet zināms, ka vēsturiskais sasniegums ir ilgstoša 20 gadu darba rezultāts. Cik liela summa ir ieguldīta, lai sasniegums būtu iespējams pat nav nosakāma un tās liela daļa ir bijušas arī privātas finanses,” aicina saprast ģimene.

Rihards Snikus: “Nedaru šo naudas dēļ – tā ir mana dzīve”

Par diskusijām sociālajos tīklos portālam Jauns.lv izsakās arī pats Rihards: “Es daru savu darbu un esmu pateicīgs, ka valsts manus un manas komandas sasniegumus ir novērtējusi. Bez naudas balvām un šāda atbalsta, visticamāk, turpināt, augstākajā līmenī, nemaz nebūtu iespējams. Šoreiz naudas balva ir ievērojami liela, bet tāda nav garantēta mūžīgi. Gadu gaitā paralimpiešiem tās bijušas dažādas – gan puse no olimpiešu balvām, gan mazākas, jo budžets nav ļāvis piešķirt lielākas. Nekas nav garantēts. Es priecājos par šo un novērtēju. Taču es ar jāšanas sportu nenodarbojos dēļ naudas balvām – tā ir mana dzīve. Es zinu, ka dzīve man ir kaut ko atņēmusi, bet vienlaicīgi iedevusi pretim kaut ko ārkārtīgi īpašu. Tas kas man neļauj apstāties ir visi tie cilvēki, kas Latvijā un ārpus tās, jūt līdzi un atbalsta, saka, ka mani sasniegumi iedvesmo arī viņus. Tik tikko bija tas gods piedalīties Sporta muzejā svinīgā pasākumā ar Latvijas sporta zvaigznēm – sportistiem veterāniem. Viens no šiem cilvēkiem gados teica šādus vārdus – sportists ar augstiem sasniegumiem, olimpietis vai paralimpietis, dod kaut ko sabiedrībai. Emocijas, saliedētību un lepnumu par savu tautu. Es domāju, ka sasniegumiem, par kuriem sportisti saņem šīs balvas ir daudz plašāka ietekme – tā nav tikai vieta reitingā. Kaut kādā veidā tas sniedzas pat tik tālu, ka bērni ar invaliditāti apņemas sākt sportot, veseli cilvēki aizdomājas par to, ko var paveikt dzīvē. Katrs olimpietis vai paralimpietis ir devis pozitīvu impulsu kāda cilvēka dzīvē.”

Uz naudas balvu 142 288 eiro apmērā var pretendēt arī Diāna Krūmiņa, kura izcīnīja pirmo vietu šķēpa mešanā. Par ceturto vietu disku mešanā Krūmiņa varētu saņemt 30 734 eiro. Savukārt viņas treneri varētu saņemt attiecīgi 71 144 un 15 367 eiro.

Aigars Apinis par izcīnīto sudraba godalgu diska mešanā varētu saņemt 85 373 eiro, bet viņa treneri - 42 686 eiro. Emīls Dzilna par izcīnīto piekto vietu lodes grūšanā varētu saņemt 18 441 eiro, savukārt viņa treneri - 9220 eiro.

Latvijas Jātnieku federācija var pretendēt uz finansējumu 35 572 eiro apmērā. Šādu finansējumu varētu saņemt arī Latvijas Paralimpiskā komiteja.

Parīzes paralimpiskās spēles norisinājās no 28. augusta līdz 8. septembrim, un tajās sacentās aptuveni 4400 parasportistu no 186 valstu paralimpiskajām komitejām.

Latviju Parīzes paralimpiskajās spēlēs pārstāvēja Apinis, Krūmiņa, Emīls Dzilna un Raivo Maksims (visi - vieglatlētika), Oskars Gailišs (riteņbraukšana), Jurijs Semjonovs (peldēšana), Margita Kanopka (šaušana) un Snikus (paralimpiskā iejāde).

Vietu spēlēs bija izcīnījis arī paravieglatlēts Edgars Bergs, taču viņš veselības apsvērumu dēļ no starta Parīzē atteicās.

Interviju ar Rihardu Sniku un viņa māsu Elīnu lasi žurnāla "Jauns OK" jaunākajā numurā. Tas nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Lasi arī žurnāla digitālo versiju un abonē Zurnali.lv