“Vai esat dzirdējuši par vēzi?” Olimpiskā leģenda Kriss Hojs atklāj, kā bērniem pastāstījis par nāvējošo slimību

Četrdesmit astoņus gadus vecais skots publiski atklājis, ka viņam ir diagnosticēts vēzis. Intervijā laikrakstam “The Sunday Times” viņš stāsta, ka jau gadu zinājis, ka viņam vēzis ir nedziedināmā stadijā.

Šis publiskais paziņojums seko tikai dažus mēnešus pēc tam, kad Krisa 40 gadus vecajai sievai Sārai diagnosticēta multiplā skleroze agresīvā formā. Sievietei jau tagad ir grūti veikt šķietami vieglas sadzīviskas darbības, piemēram, atslēgu ielikšanu slēdzenē.

Intervijā “The Sunday Times” bruņinieku kārtā uzņemtais sers Kriss Hojs neslēpj, ka ir ļoti noraizējies par savu deviņus gadus veco dēlu Kalumu un sešgadīgo meitu Hloju, vai viņiem kāds nepasaka, es redzēju tavu tēti un viņš nomirs.  

Šī iemesla dēļ nolemts uz pāris nedēļām pamest Lielbritāniju, lai vieglāk bērnus pasargātu no šāda negaidīta pārsteiguma. Bērni arī neko nezināja par mammas slimību. Ceļojuma laikā bērniem tika atklāts par slimību.

Tagad Hojs sniedzis interviju telekanālam BBC, kurā atklāj, ka diagnoze bija “pavisam negaidīta”, un pēdējais gads bijis “līdz šim grūtākais mūsu dzīvē”.

Pirms diagnozes noteikšanas viņam nebija nekādu simptomu un brīdinājumu. “Viss, kas man bija, bija sāpes plecā un mazliet sāpes ribās,” viņš atklāti sacīja, ka riteņbraucējs joprojām ir ļoti labā formā pēc tam, kad pēc 2012. gada Londonas olimpiskajām spēlēm aizgāja no profesionālā sporta. “Šīs sāpes un sāpju izjūta nepazuda. Es pieņēmu, ka tas būs cīpslu iekaisums vai kaut kas cits, un man vajadzēja vienkārši uz kādu brīdi atteikties no svariem vai riteņbraukšanas, saņemt ārstēšanu, un viss būs kārtībā.”

Stāstot par izmeklējumu, kurā Hojs atklāja, ka viņam ir audzējs: “Tas bija lielākais šoks manā dzīvē. Es atceros absolūto šausmu un šoka sajūtu. “Būtībā es vienkārši staigāju apkārt pilnīgā apstulbumā. Es nevarēju noticēt šīm ziņām, un es vienkārši mēģināju tās apstrādāt, es neatceros, kā aizgāju mājās. Es tikai atceros, ka pusceļā uz mājām domāju: “Kur es esmu?”. Un tad es domāju: “Kā es to pateikšu Sārai? Ko es teikšu?”.

Sers Kriss Hojs sacīja, ka viņam bija izjūta, it kā viņa “dzīve būtu izgaisusi acu priekšā”, piebilstot, ka pirmais solis viņa ceļojumā bija pieņemt savu likteni. “Tu saproti, ka no tā nevar izvairīties,”

Runājot par to, kā izstāstījis bērniem, sers Kriss sacīja, ka viņš ir izvēlējies pozitīvu pieeju, paskaidrojot viņiem, ka viņi var “nākt un samīļot mani, kad es nejūtos labi”.

Tikmēr, reklamējot savus gaidāmos memuārus “All That Matters: My Toughest Race Yet” (tulkojumā “Viss, kam ir jēga: Manas pagaidām smagākās sacīkstēs”), Hojs sīkāk pastāstījis par reizi, kad bērniem tika atklāta vēsts par baiso slimību, vēsta “Independent”.

Viss sācies ar aicinājumu apsēsties, ka vajagot parunāt: “Atceros, ka centos, lai tas izklausītos pēc iespējas ikdienišķāk, lai gan man bija vēders un galva bija pilna ar domām un emocijām,” atceras Hojs. “Es uzkavējos virtuvē, un Sāra apsēdās kopā ar viņiem. Ziniet, kad tētis devās pie ārstiem, - sāka Sāra, un viņi abi ziņkārīgi pievērsās. Tad es pārņēmu vadību. Es paskaidroju, ka ārsti beidzot ir atraduši mana sāpošā pleca cēloni.”

“Vai esat dzirdējuši par vēzi?” Kalums, ātri kā zibens, izplešot acis, atbild “jā”, bet Hloja izskatās mazliet vairāk apjukusi. Es turpinu. “Nu, man ir vēzis plecā, bet ārsti man ir sagatavojuši zāles, lai mēģinātu ar to cīnīties. Tās zāles sauc par ķīmijterapiju.”

Hojs un Sāra saviem bērniem neteica, ka ir zāles, kas izārstēs, bet teica, ka ārstēšana palīdzēs viņam justies labāk.

Pirmais, ko jautāja dēls Kalums, bija: “Vai tu nomirsi?” - šo jautājumu Hojs un Sāra bija paredzējuši. “Mēs vienojāmies būt godīgi un skaidri ar bērniem, ciktāl šajā posmā tas bija iespējams. “Neviens no mums nedzīvo mūžīgi,” es saku. “Mēs visi kādreiz nomirsim, un neviens nezina, kad tas notiks. Tomēr mēs ceram, ka es šeit būšu vēl daudzus, daudzus gadus, pateicoties šīm man piešķirtajām zālēm.” ”Mēs ceram, ka es šeit būšu vēl daudzus, daudzus gadus.

Hojs piebilda, ka Hlojai tobrīd tikko bija apritējuši seši gadi un viņa “nezināja atšķirību starp pusdienām un vakariņām”, tāpēc mēģināt izskaidrot jebkādu laika grafiku šķita “barbariski un mokoši” Hlojai un pārējiem ģimenes locekļiem.

Neraugoties uz grūto sarunu, Hojs teica, ka tā beidzās pozitīvi - viņš pacēla Hloju un pārmeta viņu pār plecu. “Bērni izskatījās noraizējušies un mazliet piesardzīgi, tāpēc Sāra smaidot piebilst: “Paskaties, kāds tagad ir tētis. Vai viņš izskatās labi?” “Jā, paskatieties uz mani, vai es izskatos labi?”. Es jautāju, un viņi lēnām apskata mani augšā un lejā, it kā pārbaudītu, vai nav kādas vājas vietas,” raksta Hojs.

Prostatas vēzis skar vienu no astoņiem vīriešiem, un šis vēzis ir ģenētisks. Gan Hoja vectēvam, gan tēvam bija vēzis.

Hojs laikā no 2004. līdz 2012. gadam izcīnīja sešas olimpiskās zelta medaļas, bet 2013. gadā aizgāja no profesionālā sporta. Intervijā viņš atklāja, ka viņam tika diagnosticēts prostatas vēzis, kas bija izplatījies uz kauliem un progresējis līdz ceturtajai stadijai.

Sākotnēji viņš vērsās pie ārsta ar sāpēm plecā, ko uzskatīja par sporta zālē gūtu traumu, bet pēc tam atklāja, ka viņam ir prostatas vēzis, kas ar metastāzēm bija izkaisījis audzējus plecā, iegurnī, gūžā, mugurkaulā un ribās.

“Lai cik dīvaini tas varētu šķist, tā ir daba. Ziniet, mēs visi piedzimstam un visi mirstam, un tā ir tikai daļa no procesa. Tu sev atgādini, ka man vienmēr ir paveicies, ka ir medikamenti, kurus es varu lietot, un tas aiztur slimību pēc iespējas ilgāk,” laikrakstam “Sunday Times” iepriekš stāstīja Hojs.

Hojs četras reizes pēc kārtas olimpiskajās spēlēs izcīnīja medaļu. 2000. gadā Sidnejā viņš izcīnīja sudraba medaļu komandu sacensībās, četrus gadus vēlāk viņš ieguva individuālo zeltu. Pekinā 2008. gadā viņš kļuva par trīskārtēju olimpisko čempionu, 2012. gadā viņš izcīnīja vēl divus zeltus savās mājās Londonā notikušajās olimpiskajās spēlēs. Papildus sešām olimpiskajām medaļām viņš ir vienpadsmitkārtējs pasaules čempions un divkārtējs Sadraudzības valstu spēļu uzvarētājs.