"Man patīk ekstrēmas izjūtas!" - paralimpiskā zvaigzne Rihards Snikus par uzaugšanu pie vecvecākiem, zelta medaļām un sapņiem

Ar Rihardu žurnāls "Kas Jauns" sazinājās ar e-pasta starpniecību – viņš nevar runāt, taču var lieliski atbildēt rakstiski. Pēc piedzimšanas puikam diagnosticēta bērnu cerebrālā trieka, kuras dēļ vecāki viņu atstāja vecvecāku – Ritas un Andreja  – gādībā. Rihards uzauga Baldonē, vecvecāku mājās, kur dzīvo joprojām – kopā ar vecomāti Ritu, tanti Elīnu un viņas vīru Edgaru. Rihards ar tikai četrus gadus vecāko Elīnu uzauguši kopā, un kopš bērnu dienām iegājies, ka viens otru sauc par brāli un māsu, atklāj Elīna. Viņa arī domā, ka Riharda vecvecāki rūpes par puiku uztvēruši kā otru iespēju audzināt dēlu – Elīnai bijis brālis, kurš diemžēl pāragri miris. Riharda māte, Elīnas vecākā māsa, ar Riharda tēvu katrs pēc dažu gadu kopdzīves aizgājis savu ceļu. Ar dēlu Riharda mātei kontakts tā arī neradās.

Vai ar vecākiem jums nav nekādu kontaktu? Kaut ko zināt par viņiem, kādreiz esat tikušies?

Es tikai varu pateikt to, ka ar mani mamma ir sazinājusies "Facebook". Nedaudz bijām sarakstījušies, bet tas arī viss. Ar kādu no viņiem es negribētu tikties, jo kāda jēga? Man viņi ir un paliks pilnīgi sveši cilvēki.

Esat teicis, ka lielu pateicību esat parādā vecvecākiem, kas jūs uzaudzināja. Vecmāmiņa Rita esot sekojusi līdzi jūsu gaitām Parīzē, bet vectēvs diemžēl jau miris.

Vectēvs bija perfekcionists. Viņš vienmēr sevi kopa un cilvēkos bija ļoti glauns. Praktiski nekad ne par ko nesūdzējās. Viņam ļoti patika krāt pastmarkas un visāda veida monētas. Vienmēr teica, ka tad, kad viņš aiziešot pilnīgā pensijā, varēs sakārtot visas savas pastmarkas, kas viņam bija simtiem. Viņam ļoti patika arī lasīt grāmatas. To prasmi es noteikti no viņa esmu aizguvis. Viņš bija spītīgs un vienmēr darīja tā, kā pats uzskatīja par pareizu. Es no viņa ļoti, ļoti daudz ko esmu iemācījies, un tas viss arī paliks manā mūžā.

Vecmamma man vienmēr ir bijusi kā mamma. Vienmēr ir bijusi ļoti stingra un ar savu stingro raksturu, bet ļoti daudz ko no viņas esmu iemācījies, piemēram, nevajag domāt tikai par tagadni, ir jāskatās arī uz nākotni. Vecmamma vienmēr ir bijusi mans atbalsts un plecs, cilvēks, pie kura vērsties jebkurā mirklī.

Vai mācījāties parastās skolās? Droši vien tad jau apzinājāties, ka esat citādāks nekā pārējie?

Visu laiku esmu zinājis, ka esmu citādāks – gan domāšanas ziņā (teiksim tā, savādāk skatos uz daudzām lietām, nekā to dara mūsdienu jaunieši), gan fiziski. Taču es par to arī nekad nedomāju – ka esmu baigi citādāks. Kaut vai tāpēc, ka dzīvoju salīdzinoši mazā pilsētā – Baldonē, kur praktiski visi par visiem visu zina un kaut kā pierod, bet, ja, teiksim, es dzīvotu Rīgā, tad noteikti mana dzīve un uzskati būtu daudz citādāki.

Kā skolasbiedri, skolotāji lika jums justies? Kā veicās mācībās?

Uz speciālajām skolām es negribēju iet. Pat ļoti, jo domāju, ka tur man pašam būtu viegli un galīgi nebūtu tās motivācijas, kas man bija, mācoties parastajā klasē. Mācīšanās notika kā pilnīgi parastam skolēnam un pilnīgi bez jebkādiem izņēmumiem. Vienīgi no sporta gan man bija atbrīvojums, taču tāpat es gāju, darbojos pats. Piektajā klasē man līdzi uz stundām bija portatīvais dators, uz kura es varēju ātri rakstīt atbildes, jo man nesanāk tik ātri parakstīt ar roku kā citiem. Tomēr tas man galīgi nepatika un bija ļoti neērti, un es atteicos no portatīvā datora izmantošanas stundās un visu sāku rakstīt ar roku. Ar savu klasi iedraudzējos ļoti ātri, jo, domājams, viņiem pašiem bija interesanti uzzināt, kas es tāds esmu, ko protu, varu un tādā garā. Tā arī nokļuvu līdz vidusskolai un pabeidzu sekmīgi visas 12 klases.

Vai ar jāšanu sākāt nodarboties veselības uzlabošanas dēļ?

Sākumā tas vispār bija tāds kā hobijs pašam sev! Vairāk ar zirgiem sāku nodarboties, lai uzlabotu savu veselību, tostarp koordināciju, un arī attīstītu savu ķermeni.

Kurā brīdī un kas izlēma, ka jāpievēršas sportam?

Mana pirmā trenere Olga Šellere, pie kuras notrenējos vismaz 12 gadus, kuru laikā ietilpst arī pats sākums reitterapijai, saskatīja, ka es spēju ko vairāk, nekā tikai pats sevis dēļ ar to visu nodarboties. Pirmās sacensības paralimpiskajā iejādē Latvijā notika 2008. gadā – iepriekš nekas tāds nebija rīkots. Startēju ar treneres Šelleres zirgiem, iegūstot pirmo vietu. Neilgi pēc tam sekoja brauciens uz Maskavu, kur atkal izcīnīju godalgotas vietas. Tā tas viss pamazām aizsākās arī profesionāli, pašam nedomājot, ka es uz tādu augstu mērķi tēmētu. Ļoti liels pluss bija tas, ka zirgi un stallis ir 10–15 minūšu brauciena attālumā ar velosipēdu no manām mājām, un es gandrīz katru otro dienu braucu trenēties. Treniņi nebija tikai profesionālajam sportam, bet arī man pašam – kad es varēju darīt to, kas man pašam patīk, piemēram, lēkšot, lēkt pāri šķēršļiem (mans rekords: metrs un 10 centimetri). Gājām arī  pastaigās. Tā, lai katrs treniņš ir interesants un nav viens un tas pats. Jo man pašam ir ļoti svarīgi, lai nav vienveidības un neveidojas rutīna. Tāpēc arī es spēlēju ballītēs mūziku, kur varu izlikt visas savas emocijas, un tad ir tāda kā jauna elpa atkal darīt to, kas ir iesākts.

Vai zirgi jums nozīmē visu?

Domāju, ja man būtu tikai un vienīgi zirgi, sportu jau sen būtu pametis, jo man vajag dažādību. Turklāt ļoti liela loma ir arī trenerei, kura redz – ja viens un tas pats sāk apnikt, vajag ko citu! Man liekas, ka daudzi jaunie sportisti, kuriem varētu būt lielisks karjeras potenciāls, neiztur to visu rutīnu – kad ir katru dienu viens un tas pats.

Kur un kā apguvāt profesiju – programmētājs? Vai strādājat šajā profesijā?

Programmētāja profesiju apguvu SIVA (Sociālās integrācijas valsts aģentūra). Studēju tur trīsarpus gadus. Sekmīgi pabeidzu. Iegūtās zināšanas palīdz ikdienā, bet, lai šajā jomā strādātu, būtu jāizvēlas – zirgi vai programmēšana.

Vai ir vēl kādas nodarbes, kas jums patīk?

Mani iepriecina, es teiktu, ekstrēmas lietas. Man patīk asas izjūtas. Pirms gadiem septiņpadsmit es mācījos Riekstukalnā braukt ar sniega dēli, un kaut kā sanāca. Svaigs gaiss un foršas izjūtas. Vēl man patīk arī dejot, nevis tikai stāvēt pie dīdžeja pults. Kaut gan tas ļoti reti sanāk. Vasarā katru dienu braukājos ar velosipēdu, dienā nobraucu vismaz 10–15 kilometru. Lielākoties es savu brīvo laiku pavadu pie datora, kur uzspēlēju online spēles ar draugiem, to pašu "YouTube" skatos. Pagājušā gada beigās izdomāju, ka ir jātaisa savs "YouTube" kanāls, un tā arī izdarīju, tikai, protams, mazliet ideju trūkst, jo internets ir ļoti piesātināts ar informāciju. Vēl man patīk gatavot ēst – tos pašus spageti, pelmeņus, bet ne zupas. Tā uzreiz grūti iedomāties, ko visu es daru brīvajā laikā.

Kuri ir jūsu tuvākie cilvēki, bez kuriem nevarat iedomāties savu dzīvi?

Šajā ceļā ļoti daudzi cilvēki ir ieguldījuši savu darbu. Izcīnītajās zelta medaļās ir daļiņa katra cilvēka, kas man ir bijis līdzās visu šo laika posmu. Tie paši iejādes konsultanti, kas ar mani ir strādājuši, mana galvenā trenere Agnese Rozīte. Tāpat Latvijas Jātnieku federācija un Paralimpiskā komiteja, no kurām bijis liels atbalsts, gan zirgus pārvadājot, gan kārtojot visus nepieciešamos papīrus. Jāsaka paldies arī tagadējai zirgu īpašniecei Irinai Andrusas kundzei, kura savu zirgu King of The Dance ir atstājusi tikai un vienīgi man, lai es varētu ar viņu trenēties. Man ir izcils zirga grūms Karīna Krauze, kas ir ārkārtīgi svarīgi, jo šis ir cilvēks, kam jāuztic zirgs tā ceļā uz sacensībām ārzemēs.

Neizsakāmi liels paldies ģimenei – vectēvam Andrejam un vecmammai Ritai, māsai Elīna un viņas vīram Edgaram,  draugiem, faniem, treneriem, zirgu īpašniekiem, sponsoriem un sporta organizācijām. Es viens pats nekad nevarētu izcīnīt medaļas! Kā zelta medaļās ir daļiņa no Parīzes Eifeļa torņa, tāpat tur ir gabaliņi no visiem cilvēkiem, kas man ir bijuši līdzās.

Tagad, kad zelts ir rokā, kādus jaunus mērķus domājat izvirzīt? Kādus sapņus cerat piepildīt?

Par sapņiem nemēdz runāt, citādi tie var nepiepildīties. Vispirms noteikti kārtīgi atpūtīšos, savedīšu kārtībā veselību un tad jau arī atsākšu treniņus.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas ""Man patīk ekstrēmas izjūtas!" - paralimpiskā zvaigzne Rihards Snikus par uzaugšanu pie vecvecākiem, zelta medaļām un sapņiem" saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.