Evelīna Otto. Ar nelielu vieglprātības devu un dambreti pretī basketbola izcilībai
Basketbola pasaulē Evelīnas Otto vārds komentārus neprasa. Astoņpadsmit gadu vecumā viņa jau ir piedalījusies vairākos U-16, U-18 un U-20 izlašu čempionātos, bet tikai retais zina, ka viņa nodarbojusies arī ar daiļslidošanu un dambreti.
Cik ilgi tu jau nodarbojies ar basketbolu?
Sāku spēlēt pirmajā klasē, sanāk jau 11 gadi.
Kā nonāci tieši pie basketbola?
Es pie basketbola nonācu ģimenes iespaidā, jo tētis bija basketbolists. Sākumā vispār nodarbojos ar daiļslidošanu, bet tad gan es biju ļoti, ļoti maziņa. Vēlāk es spēlēju tenisu un dambreti, tad pievērsos arī basketbolam, bet tad sapratu, ka visa kā ir par daudz. Likās, visu komplektā ar skolu neapvienošu. Kādu laiku paliku tikai pie dambretes un basketbola, līdz atstāju arī dambreti.
Kā tu izlēmi par labu tieši basketbolam, nevis tenisam? Kas tevi piesaistīja?
Basketbolā jutos ērtāk. Man patika kaut ko fizisku darīt un skriet, un vispār komandas sporta veids. Domāju, ka tas bija mans lauciņš jau tajā brīdī.
Kurā klubā spēlēji iepriekšējā sezonā?
Spēlēju “TTT Rīga”, tā bija mana pirmā sezona tur. Pirms tam es spēlēju RSU klubā vienu gadu, bet vēl pirms tam es arī ikdienā trenējos ar RSU basketbolistēm.
Aizkadrā minēji, ka esi no Ventspils un uz Rīgu pārcēlies tieši basketbola dēļ.
Taisnība. Uz Rīgu atbraucu 2020. gadā. Biju viena pati, dzīvoju kopmītnēs. Es sapratu, ka man basketbolā vajag kaut ko vairāk, ne tikai to, kas bija pieejams Ventspilī. Man vajadzēja kaut kādu izaugsmi, un izlēmu, ka Rīga ir ļoti labs variants.
Kad atbrauci uz Rīgu, vai jau zināji, ka basketbols tev ir kaut kas vairāk par vienkāršu hobiju?
Vēl ne tik apzināti. Es, protams, domāju, ko man nozīmē basketbols, bet visvairāk to sajutu, kad sāku spēlēt izlasēs. Kad biju jaunāka, es vienkārši nezināju, ko darītu bez basketbola. Iet tikai uz skolu... Nu, tas nelikās tas pareizi. Tāpēc turpināju spēlēt basketbolu, un te nu mēs esam.
Kāda vecuma izlasēs esi spēlējusi?
Divas reizes U-16 izlasē, pa - reizei U-18 un U-20.
Kā izdodas apvienot sportu ar mācībām? Basketbols, īpaši jau spēlēšana izlasē, prasa arī ļoti lielu atbildību un laika patēriņu.
Kad atbraucu uz Rīgu, bija viegli visu apvienot, jo bija kovida laiks. Treniņi bieži nenotika, varēju braukt uz mājām. Arī mācības bija uz pašas atbildību. Kad mācības atsākās un atkal bija jāiet klātienē uz skolu, ātri pieradu pie rutīnas, ka no rīta līdz pēcpusdienai ir mācības un vakarā treniņš. Paralēli nekādu citu nodarbju man nebija.
Tad tava diena izskatījās tā – no rīta piecelies, tev ir normālas mācības kā visiem jauniešiem, tad ir treniņš, pēc tam dodies mājās pildīt mājasdarbus un darīt visas pārējās lietas.
Jā, kad spēlēju RSU, režīms bija tieši tāds. Šogad bija drusciņ citādi, jo TTT treniņi bija ap vienpadsmitiem dienā. Tad es no rīta braucu uz skolu, dienas vidū uz treniņu, pēc tam atpakaļ uz skolu, bet tad vismaz pēcpusdienas un vakari bija brīvi. Tad varēja kaut ko pamācīties vai atpūsties. Tas bija sarežģītāk, bet pie visa pierod.
Kā pašai šķiet, tev ir vienkārši vieglāka galva vai tu arī apzināti gāji uz to, lai tev viss izdotos?
Šķiet, ka man ir viegla galva. Es pārāk neiespringu ne uz skolu, ne uz kādām citām lietām. Man ļoti palīdzēja ikdienas rutīna, lai gan regulāri arī gadījās kavēt kaut kādas stundas. Ja stunda notiek tikai vienreiz nedēļā un tieši tajā brīdī man ir treniņš, tad man ļoti reti sanāk apmeklēt to stundu. Taču man ļoti palīdzēja klasesbiedri, arī skolotāji bija pretimnākoši, un es mācījos arī ārpus skolas. Ja visu laiku būtu bijusi skolā, noteikti būtu bijis vēl labāk, bet tāpat arī nebija slikti.
Kādas vēl īpašības ir nepieciešamas, lai apvienotu skolu un basketbolu?
Jābūt labai laika plānošanai un motivācijai. Jāzina visi darāmie darbi, lai neko neatstātu novārtā un nebūtu lieka stresa, ka kaut kas jāpabeidz. Bet nu es tam visam tiešām arī tiku cauri ar rutīnu un nelielu vieglprātību.
Kādi ir tavi mīļākie mācību priekšmeti?
Noteikti matemātika. Arī sports man ļoti patika, bet uz tām stundām es reti tiku. Manuprāt, viss ir atkarīgs no klasesbiedriem, tāpēc man ļoti patīk klātienē iet uz skolu, jo tur vienmēr var stundas padarīt jautrākas.
Lai tiktu spēlēt izlasē, noteikti jābūt ne tikai labām tehniskajām prasmēm, bet arī citām īpašībām. Kādai ir jābūt basketbolistei, lai izceltos uz pārējo fona?
Jābūt spēcīgai motivācijai, jāapzinās savas spējas un katru dienu jāmēģina tās uzlabot. Jābūt dzinulim sevi katru dienu, nedēļu vai mēnesi parādīt arvien labākā formā, lai pati redzi progresu.
Pilnu interviju ar Evelīnu Otto lasiet portālā Jauns.lv 15. septembrī.