Markuss Zvīnis. Ar vēsu prātu un neatlaidību apvienot basketbolu un mācības

Iepriekšējās četras sezonas tu spēlēji klubā “Valmiera Glass/ViA”. Cik ilgi jau nodarbojies ar basketbolu?

Basketbolu spēlēju no pirmās klases, tātad jau 12 gadu.

Kā tu pie tā nonāci? Vai tas bija apzināts lēmums?

Dzīvoju mazā ciematiņā, un tur īsti nebija nekā cita, ko darīt. Pēc skolas vajadzēja kādu aktivitāti, ar ko nodarboties, un basketbols tajā brīdī tur bija vispopulārākais.

Sākt nodarboties ir viens, bet turpināt – pavisam kas cits.

Mani noteikti motivēja tās sajūtas un emocijas, ko var gūt tikai basketbolā. Man šķiet, ka citos sporta veidos tās nav tik izteiktas. Ir spēcīgs kontrasts starp pozitīvajām emocijām, kad tiek gūtas uzvaras, un smagajiem treniņiem, zaudējumiem.

Pakāpeniski arī mācības, skolas programma kļūst sarežģītāka. Vai neradās sajūta, ka basketbols sāk traucēt mācībām?

Bija brīži, kad basketbols traucēja mācībām, bet es sapratu, ka pašam jāsaņemas, un tad jau viss atgriezās ierastajās sliedēs. Sāku vairāk mācīties, varbūt mazāk uzmanības pievērsu treniņiem.

Treneri nedusmojās?

Tas jau bija diezgan mazā vecumā, man bija kādi 13–14 gadi. Tajā sākuma stadijā vēl nav tik svarīgi apmeklēt pilnīgi visus treniņus. Pakāpeniski arī veidojas izpratne par to, cik daudz laika jāpavada mācoties, lai sasniegtu vēlamos rezultātus, un tad arī man izdevās izbrīvēt laiku basketbolam. Jāatzīst, es pieradu plānot savas dienas līdz sīkākajai niansei, lai visu paspētu.

Kāda izskatījās tava ierastā skolas diena?

Cēlos agri, ap pulksten pusseptiņiem, un jau septiņos no rīta bija treniņš. Astoņos sākās skola, mācības ierasti ilga līdz kādiem pusčetriem. Pēc tam jāskrien uz vakara treniņu, kas sākās četros pēcpusdienā un ilga līdz apmēram septiņiem. Pēc tam atlika laiks pamācīties, un tad jau vienpadsmitos jāiet gulēt. Tā kā es gan mācījos Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā, gan spēlēju basketbolu turpat Valmierā, man vajadzēja maz laika, lai nonāktu no vienas vietas otrā.

Spēles ļoti bieži notiek darba dienās. Vai skolotāji nepārmeta, ja reizēm nācās kavēt mācības?

Īstenībā ne, skolotāji bija ļoti saprotoši. Es pats biju pārsteigts par to! Varēju sarunāt ar viņiem pilnīgi visu, ko man vajadzēja, – pārbaudes darbus citā dienā, atnākt uz konsultāciju citā laikā.

Šogad tu absolvēji vidusskolu. Kādi bija tavi mīļākie mācību priekšmeti?

Man ļoti patika ķīmija un bioloģija. Tā kā es arī nākotni vēlos saistīt ar šīm nozarēm, ļoti priecājos, ka man arī patika tas, kas tur bija jādara un jāmācās. Es jau esmu uzņemts Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. Vēl īsti nemāku teikt, kāds ārsts gribu būt, taču man vēl ir seši gadi laika izdomāt.

Kāpēc izvēlējies tieši tādu profesiju?

Vienmēr esmu gribējis būt ārsts. Agrāk es zināju pat konkrētāk, ka gribu būt zobārsts, bet diemžēl tajā fakultātē es netiku. Taču ārsta izglītība arī ir ļoti laba, un esmu apmierināts ar savu lēmumu.

Runā, ka mācības RSU arī ir sarežģītas. Nebaidies, ka būs grūti apvienot ar basketbolu?

Pagājušogad viens komandas biedrs no Valmieras arī tur iestājās, vaicāju viņam, kā veicas. Viņš teica, ka nav tik traki un var visu apvienot. Pats arī vēl spēlē basketbolu.

Kā tu izdomāji studēt tieši Latvijā, nevis, piemēram, meklēt sporta stipendiju iespējas ārzemēs?

Es nemaz baigi nepētīju ārzemju augstskolu piedāvājumu, jo zinu, ka mums tepat RSU ir ļoti labs līmenis. Man arī draugi un paziņas, kas tur mācījušies, devuši tikai labākās atsauksmes par mācībām RSU.

Kādi ir tavi basketbola mērķi un sapņi?

Šobrīd galvenais ir mācības apvienot ar basketbolu, taču plašākā mērogā, ja varētu, mans sapņu laukums būtu Eirolīga. Domāju, tāds ir katra basketbolista sapnis. NBA arī būtu jauki, bet Eiropa man ir tuvāka. Vēl būtu priecīgs, ja varētu uzspēlēt Spānijas ACB līgā.

Kādas ir galvenās atziņas, ko esi sapratis no mācību procesa?

Viss jāizdara uzreiz, neko nedrīkst atlikt uz pēdējo brīdi. Pēdējā brīdī nebūs laika visu izdarīt korekti – viss sakritīs vienlaikus, un rezultāts būs paviršs.

Un otrādi – kādas atziņas no basketbola tev palīdz arī ārpus laukuma?

Pavisam noteikti disciplīna. Basketbols man ir palīdzējis iegūt apziņu, ka viss jāizdara līdz galam un ar pilnu atdevi. Basketbols man ir devis arī ļoti labus draugus – komandas biedri ir mani tuvākie draugi. Ar viņiem ir daudz kas piedzīvots kopā, mēs cits citu labi saprotam un pazīstam. Šī draudzība pavisam noteikti ir palīdzējusi arī ārpus laukuma.

Kā ar draugiem, kas nespēlē basketbolu? Vai viņi nebija apbēdināti, ka, iespējams, tev kādreiz vairāk laika jāpavada treniņos vai mācībās?

Protams, ir bijuši arī tādi brīži, kad nevaru aiziet uz kādu skolas balli vai kopā ar draugiem uz kino, taču principā es cenšos atrast brīvo laiku, lai pavadītu laiku kopā arī ar viņiem. Pat ja tas reizēm nozīmē, ka kādas citas prioritātes jāpabīda malā.

Un kā ir ar psiholoģisko noturību šādā ļoti sarežģītā dienas režīmā? Agri celies, mācies, tev ir treniņi… Kā tu to izturi?

Ar laiku man ir nostiprinājusies psiholoģiskā noturība, jo gadās piedzīvot dažādas dzīves situācijas – nenokārtot kontroldarbus un tamlīdzīgi. Bez tā jau nevar iztikt, un es norūdos, ar katru reizi kļūst vieglāk. Mācību dēļ spēles gan nav sanācis izlaist.

Vai ģimenes atbalstam ir liela loma laika plānošanā un mērķu sasniegšanā?

Noteikti! Es domāju, bez viņiem es nebūtu ticis tur, kur esmu tagad. Viņi vienmēr mani ir motivējuši un uzmundrinājuši. Ar mājasdarbiem gan nekad neesmu lūdzis palīdzību – pats biju apzinīgs un visu pildīju.

Kādas citas rakstura iezīmes tev ir palīdzējušas koordinēt sportu un mācības?

Disciplīna, varētu būt arī mērķtiecība, jo bez tās neko nevar sasniegt. Pateicoties mērķtiecībai, ja es nesasniegšu kāroto rezultātu, man pašam būs sirdsapziņas pārmetumi un liksies, ka es taču labāk varēju visu izdarīt. Man vienmēr vajag visu paveikt uz visiem simt procentiem, lai pašam ir sajūta, ka esmu paveicis maksimumu.

Šogad komandā biji arī saspēles vadītājs. Šajā pozīcijā iepriekš nebiji spēlējis. Kā tas notika?

To izvēlas treneris, es tur neko nevaru ietekmēt. Taču tas ir atkarīgs no manas spēles stila un ieguldītā darba. Talantam gan jau arī ir nozīme, taču galvenokārt svarīgs ir smags darbs – ar to var paveikt jebko. Saspēles vadītāja galvenais pienākums ir organizēt komandas uzbrukumu. Man šī bija pavisam jauna pieredze, jo agrāk es spēlēju uzbrūkošā aizsarga pozīcijā. Šis man ļāva no jaunas perspektīvas iepazīties ar uzbrukumu veidošanu.

Kādi ir citi tavi hobiji bez basketbola?

Golfs. Ar to es sāku nodarboties pirms diviem gadiem, man ļoti patīk. Vēl man patīk makšķerēt. Protams, tie abi vairāk ir tādi brīvdienu hobiji, bet atrodu laiku arī tiem.

Kurā klubā šogad spēlēsi?

Pie Rīgas Stradiņa universitātes Nacionālajā basketbola līgā

Tu esi spēlējis gan U-16, gan U-18 izlasē. Kādas bija sajūtas, spēlējot tādā atbildīgā līmenī?

Tas man bija kaut kas pavisam jauns, jo pret tiem puišiem, ar kuriem kopā spēlēju izlasē, agrāk bija nācies arī spēlēt pretējās komandās. Daudzus pazinu iepriekš, taču šī bija iespēja iepazīties labāk, izveidot jaunas draudzības un uzspēlēt kvalitatīvu basketbolu. Tā kā izlases spēles notiek vasarā, nebija arī mācību, un varēju fokusēties tikai uz basketbolu.

Kā tu vislabprātāk relaksējies pēc nogurdinošām dienām?

Ja iespējams, aizeju uz kādu spa. Tas vislabāk palīdz pēc garas nedēļas nvai intensīvas spēļu vai treniņu sesijas. Vēl man ļoti patīk pastaigāties – pastaigas arī palīdz mentāli nomierināties.

Kāpēc, tavuprāt, basketbolistam ir svarīgi domāt arī par izglītību un atzīmēm?

Visu mūžu jau basketbolu nespēlēšu. Kādā brīdī karjera beigsies, un tad vajadzēs darīt ko citu. Tas ir neizbēgami. Man šķiet, ka ideāls variants ir mācīties un paralēli spēlēt basketbolu. Tādējādi var gan paspēt kaut ko sasniegt basketbolā, gan nodrošināties ar citu karjeru pēc basketbola karjeras noslēguma.

Markusa treneris Jānis Butāns atzīst – lai gan trenējis audzēkni tikai vienu sezonu, jau paspējis pamanīt un atzinīgi novērtēt viņa sīkstumu, mērķtiecību un mīlestību pret komandu. “Markusu īsumā varētu raksturot ar teicienu – neskati vīru pēc cepures. Viņš ir daudz vairāk par klasisku basketbolistu. Universāls spēlētājs, kas vispirms domās par komandu un tās rezultātu, tikai pēc tam pats par sevi. Viņam vienmēr pirmajā vietā ir bijušas mācības, jo Markusam bija ļoti svarīgi sekot savam sapnim un studēt medicīnu, taču tas nekad nav ietekmējis viņa spējas nodarboties ar basketbolu. Markuss vienmēr efektīvi plānojis savu laiku, lai visu paspētu, un tas atspoguļojas visā, ko viņš dara.”