Laika plānošanas brīnumbērns. Basketboliste un topošā ārste Katrīna Eva Millere

Cik ilgi tu jau spēlē basketbolu?

Manuprāt, 11 gadus, bet neesmu līdz galam pārliecināta. Sāku spēlēt pirmajā vai otrajā klasē.

Kā nonāci tieši pie basketbola?

Tas īsti nebija mans lēmums. (Smejas.) Uz skolu atnāca mana pirmā trenerīte un ielīmēja visām klases meitenēm dienasgrāmatās zīmītes par atļauju apmeklēt basketbola pulciņu. Mana mamma to zīmīti parakstīja, un tā tas viss sākās.

Uzreiz arī iepatikās? Vai arī tā bija tāda pakāpeniska mīlestība?

Tas laikam bija pakāpeniski, jo sākumā mēs nodarbībās spēlējām attīstošās spēlītes, nevis basketbolu. Ar bumbu sākām strādāt pēc kāda pusgada vai gada. Pat nezināju, ka to, ar ko es nodarbojos, var saukt par basketbolu. (Smejas.)

Ko tad pirmajā pusgadā dara, ja nespēlē bumbu? Stāv pie groza un imitē metienu, vai kā tas notiek?

Kaut kādi metieni pa grozu bija, bet mēs vēl bijām maziņas. Vairāk atceros, kā mēs spēlējām visādas spēles, ložņājām pa virvēm. Tā bija tāda sportiska stila atpūta, un tas laikam jau arī ievilka sporta pasaulē, jo es biju aktīvs bērns.

Kurā brīdī saprati, ka basketbols tev ir kaut kas nopietnāks par vienkāršu laika pavadīšanu pēc skolas?

Tas arī notika pakāpeniski, bet laikam pirmoreiz to pa īstam sapratu pēc Pasaules kausa 3x3 basketbolā 2023. gadā. Tas man bija rādītājs, ka es kaut ko esmu šajā sportā sasniegusi. Līdz tam brīdim šķita, ka es esmu viena no daudziem, bet, kad tiku pieņemta izlasē, sajutu, ka esmu tomēr kaut kas vairāk.

Tu esi spēlējusi gan 5x5 , gan 3x3 basketbolu?

Jā, sākotnēji pagājušogad kandidēju uz 5x5 basketbola izlasi, taču tur netiku. Bet tad, arī pagājušā gada augustā, es biju starp 3x3 izlases kandidātēm un tajā izlasē tiku. Tas man ļoti iepatikās, bet šogad tiku arī 5x5 basketbola U-20 izlasē.

Kurš no abiem basketbola veidiem tev pašai sirdij tuvāks?

Laikam man tuvāks ir tieši 3x3 basketbols. Tas laikam vairāk ir mans stils – fizisks, ātrs, spēcīgs un īss basketbols. Tomēr 5x5 arī ir ļoti tuvs un patīk – es taču visu dzīvi tieši ar  to arī nodarbojos.

Savā basketbolistes karjerā esi bijusi arī komandas kapteine.

Jā, visu šo gadu es biju gan savas sporta skolas U-19 komandas, gan arī Daugavpils Universitātes komandas kapteine. Paldies abiem treneriem, ka man to uzticēja, jo kapteiņa pienākumu īstenībā nemaz nav tik daudz, cik tas ir gods, ka tev uztic vadīt komandu.

Kas ir galvenais, kas basketbola komandas kapteinim jādara? Liekas, visu darbu jau dara treneris, bet ko dara kapteinis?

Kapteinis motivē komandu, bet manā gadījumā DU komandā es biju arī kā trenera labā roka. Palīdzēju organizatoriskajos jautājumos, kas dažreiz skar arī kapteini. Kapteinis ir pirmais cilvēks, no kura prasīs kādu informāciju vai atbildību, teiksim tā.

Sanāk, ka esi tāda kā savas komandas iekšējā karsējmeitene.

Manuprāt, jā, komandas atbalsts un motivācija ir galvenais kapteiņa uzdevums. Man jau grūti spriest, cik labi tieku ar to galā, tas laikam vairāk jājūt komandas meitenēm.

Spēlēt divās komandās arī izklausās pēc smaga un atbildīga darba. Vai šis bija tavs pirmais gads abās komandās?

Nē, esmu tā spēlējusi iepriekš, bet šis bija pirmais gads, kad es tiešām daudz spēlēju. (Smejas.) Šis ir mans trešais gads DU komandā, bet pa šo laiku ir pamainījies gan treneris, gan komandas sastāvs.

Paralēli basketbolam tu šogad arī pabeidzi 12. klasi. Kā veicās ar mācībām?

Jā, pabeidzu 12. klasi, beidzot visu esmu izturējusi, paldies Dievam! Bet viss šis process bija kā pa kalniem – vietām smagi, vietām nedaudz vieglāk. Kopumā tas bija ļoti smags laiks. Te laikam ļoti palīdzēja pirmie basketbola gadi, kad mums treneris iemācīja disciplīnu, kas noder ne tikai basketbolā, bet arī skolā, mācībās. Bet, sevi piespiežot un dažreiz pat pārkāpjot pāri saviem spēkiem, kaut kā ar Dieva palīdzību esmu skolu pabeigusi.

Bija spiediens gan no trenera, ka jābūt laikā uz treniņiem, gan arī no skolotājiem, ka jābūt skolā uz stundām?

Manuprāt, tā ir diezgan aktuāla problēma visiem skolēniem, kas spēlē basketbolu, it sevišķi profesionālā līmenī Baltijas līgā. Ļoti daudzas spēles ir darba dienās. Manuprāt, šosezon pat visas spēles bija darba dienās, tāpēc sanāk ļoti daudz kavēt stundas. Protams, spēles tu nevari izlaist. Lai gan treneri un skolotāji bieži nāk pretī, sportistiem arī ļoti daudz kas jāapgūst pašmācības ceļā. Vajag ļoti lielu disciplīnu un organizētību, lai panāktu pārējos skolēnus.

Vai no trenera puses bija arī kāds noteikums, ka jābūt labām atzīmēm, lai tu varētu spēlēt?

Laikam manā gadījumā īsti ne, jo man nekad nav bijušas problēmas ar atzīmēm. Man vienmēr tās bijušas labā līmenī. Bet bija noteikums, ka  tev jābūt vismaz septiņām ballēm vidējai atzīmei visos priekšmetos, lai spēlētu finālus.

Kā tu tiki pie labām atzīmēm? Daudz mācījies, vai tev vienkārši ir viegla galva, ka bija mazāk jāiespringst?

Es vienkārši mācos stundās. Ir ļoti liela starpība starp sēdēšanu stundās un mācīšanos stundās. Es ļoti centos koncentrēties tieši stundu laikā. Man vienmēr ir sakārtoti pieraksti tā, lai man būtu ērti; atradu savu stratēģiju, kā man ērtāk to visu iemācīties. Stundās pavadītais laiks ir lielākā veiksmes atslēga. Nav tā, ka es visu laiku mācītos, jo man ir basketbols, kas aizņem nenormāli daudz laika. Es pat fiziski nepaspētu tik daudz mācīties. Taču stundās mēs tāpat sēžam, un tas neaizņem papildu laiku.

Vairāk ieklausīties tajā, ko skolotājs saka, nevis runāties ar sola biedreni.

Tieši tā! Iedziļināties un, ja kaut ko nesaproti, jautāt. Tāpēc no savas puses ieteiktu pildīt mājasdarbus – tu redzi, ko nesaproti. Tu atkārto to pats vai ej uz konsultāciju, vai stundā pajautā. Nevajag jau “iezubrīt”, galvenais ir saprast vielu.

Kāda izskatījās tava diena skolas laikā?

Patiesībā grafiks bija ļoti mainīgs, piemēram, ja bija divi treniņi dienā, tad es cēlos piecos no rīta, gāju uz  treniņu, tad mēs tur trenējāmies, un kāds no puišu komandas mūs aizveda uz skolu. Astoņos man vienmēr sākās skola, gandrīz katru dienu līdz četriem pēcpusdienā. Gāju uz mājām, samainīju somas un uz treniņu. Pēc treniņa ap deviņiem vai desmitiem vakarā es biju mājās, tad jau izmācījos un gāju gulēt. Mājasdarbus gan bieži centos pildīt arī garajos starpbrīžos.

Traki sanāk, ka tu esi mājās ap desmitiem, vēl kaut kādi mājasdarbi jāpilda, tad ej gulēt, un piecos jau jāceļas.

Īstenībā ap desmitiem es biju mājās tikai tāpēc, ka bieži no treniņiem uz mājām devos kājām, jo man tas palīdzēja atbrīvot prātu. Tas palīdzēja pārslēgties, jo arī visu dienu es dzīvoju tādā ritmā, ka visapkārt ir cilvēki – skolā, mājās, treniņos. Es no tā nogurstu un, ejot mājās, vismaz varu pabūt viena. Man tā vienatnes enerģija ir ļoti nepieciešama. Bet mums treniņi nenotika katru dienu, jo treneris arī apzinājās, ka mēs ceļamies agri, ka mums ir mācības; neviens ilgtermiņā to neizturētu. Kad nebija rīta treniņa, cēlos pusseptiņos, un tad jau sanāk izgulēties.

Un kā ar nedēļas nogalēm, kādi tad bija tavi paradumi? Vai spēles bija arī sestdienās un svētdienās?

Jā, sestdienās un svētdienās visbiežāk bija Jaunatnes līgas spēles, bet arī dažas universitātes spēles iekrita nedēļas nogalēs. Sestdienās bieži vien vienos dienā bija treniņš – tas ir ļoti neērts laiks. Tu pamosties, nepaspēj neko īsti izdarīt un jau ej uz treniņu. No treniņa atnāc pavēlu, un diena jau paskrējusi. Ja nu reizēm sanāca pavadīt laiku ar ģimeni vai draudzenēm. Svētdienās lielākoties mācījos un pildīju mājasdarbus. Man šogad bija arī Rīgas Stradiņa universitātes kursi, kurus apmeklēju tieši svētdienās, piecas stundas no vietas.

Kad tu šajā visā sarežģītajā grafikā atrodi laiku draugiem, ģimenei un privātajai dzīvei?

Patiesībā tas ir ļoti sarežģīti. Tas ir tas, ko mēs ziedojam. Fiziski nav iespējams visu paspēt. Ar draudzenēm cenšamies pastaigāties vismaz reizi mēnesī. Ģimenes pasākumi ir mazliet bēdīgs aspekts – ir  bijuši vairāki braucieni, kur viņi dodas bez manis, jo man ir fināli. Viņiem tas, manuprāt, ir vēl smagāk nekā man, jo es esmu tajā ritmā. Es notikumu karstumā aizmirstu par to, kur viņi ir un kur es arī varētu būt, un man kļūst smagi tikai vakarā. Bet tētis tad man zvana gandrīz vai katru dienu, un man tas ir arī ļoti patīkami – man ir ļoti fantastiski vecāki. Labākus vecākus nevar iedomāties! Mani lēmumi vienmēr nav pareizi, bet, lai cik ļoti vecākiem nepatiktu mani lēmumi, viņi vienalga pateiks visu, ko par tiem domā, tomēr vienalga mani atbalstīs un būs blakus. Arī, ja runā par motivāciju un atbalstu, viņi ir pirmie cilvēki šajā sarakstā. Es ļoti bieži izlaižu ģimenes pasākumus, taču tas nemaina faktu, ka es vecākus ļoti stipri mīlu. Un viņi mani arī.

Ģimene nav nekad izteikusi komentārus, ka tu pārāk daudz spēlē, labāk būtu mācījusies vai darījusi kaut ko citu?

Vēl joprojām saka. Viņi gan man neiesaka vairāk mācīties, jo redz, ka es tāpat to daru. (Smejas.) Bieži vien man gan tētis, gan mamma saka: “Apstājies, tev vajag pārtraukumu, tev vajag atpūsties!” Bet tas man laikam vēl jāmācās. Visu 12 mācību gadu laikā neiemācījos atpūsties. Vecākiem tas arī ir ļoti smagi, jo viņi redz, kādā stāvoklī es dažbrīd esmu. Tā ir izdegšana, tās ir neliela depresija un pārslodze. Bet ceru, ka es kādreiz iemanīšos to visu labāk sabalansēt.

Teici, ka vasarā paralēli treniņiem tu arī strādā.

Jā, par to vecāki arī nebija īsti priecīgi. Kā mans tētis teica: “Kam tev tā nauda, mēs visu nopirksim un tev ar visu palīdzēsim!” Bet man nepatīk prasīt naudu vecākiem, es arī esmu tajā vecumā, kad gribas būt patstāvīgai, gribas pelnīt un kaut ko dot arī viņiem. Ne jau es prasīšu viņiem naudiņu, lai nopirktu viņiem kādu dāvanu. Draudzene man palīdzēja atrast darbu, kur derēja, ka es sāku strādāt pusotru mēnesi vēlāk – izlases dēļ. Es strādāju nelielā kioskā, kafejnīcā Daugavpilī, par pavāri un administratori. Viens no maniem mīļākajiem hobijiem ir ēst gatavošana – man patīk cept tortes un dažādus saldumus, dāvāt cilvēkiem prieku. Man šis ir ideāls darbs, jo varu caurām dienām gatavot ēst un darīt cilvēkus laimīgus.

Kādas ir lielākās atziņas, kuras sev esi paņēmusi no basketbola un kas tev ir noderējušas gan skolā, gan dzīvē ārpus laukuma?

Visvairāk man noteikti noder disciplīna un laika menedžments. Visiem sporta veidiem raksturīgs tas, ka nekad neko nevar paspēt, ja nemāki plānot savu laiku. Esmu ļoti pateicīga, ka treneri jau no bērnu dienām ir mācījuši disciplīnu, jo tādējādi es esmu iemācījusies kontrolēt, kur un kad man ir jābūt.

Un otrādi – kas no skolas, mācībām tev noder basketbola laukumā?

Tas laikam ir grūtāks jautājums, bet visdrīzāk komunikācija. Skolā ārpus stundām mēs visu laiku komunicējam ar draugiem un klasesbiedriem, un arī laukumā komunikācija ir ārkārtīgi svarīga.

Kurš bija tavs mīļākais mācību priekšmets skolā?

Mazajās klasītēs vislabāk patika sports, kā jau daudziem sportistiem, bet vidusskolā – ķīmija un bioloģija. Tie ir sarežģīti, bet interesanti priekšmeti, jo var uzzināt ļoti daudz par sevi un apkārtējo pasauli. Es arī nākotnē plānoju šīs nozares apgūt padziļinātāk, jo esmu iestājusies Rīgas Stradiņa universitātē medicīnas novirzienā budžeta grupā.

Tad jau nākotnē būsi gan ārste, gan basketboliste!

(Smejas.) Ceru, ka tā! Nākamajā sezonā man ir plāns turpināt spēlēt, ir arī piedāvājums, taču redzēs, kā sanāks visu apvienot. Dzirdēts, ka pirmais kurss nav diez ko vienkāršs. Es visu šo laiku tāpat eju pretī grūtībām, tāpēc mani tās nebiedē, domāju, ka visu var paspēt. Tas būs sarežģīti, bet šobrīd man negribas ne no kā atteikties. Es labi apzinos, ka abas šīs nodarbes ir liela daļa manas dzīves. Kļūt par mediķi ir mans sapnis, to es arī ļoti vēlos īstenot, taču sports man arī ir palīdzējis ļoti daudzās dzīves situācijās. Ja es nesportotu, īstenībā nezinu, kā tiktu visām grūtībām cauri. Es neesmu cilvēks, kurš var vairākas stundas no vietas darīt vienu un to pašu, man labāk patīk kādu pusstundiņu pasēdēt mierā, tad padarīt kaut ko citu. Basketbols izvēdina prātu un uzlabo manu emocionālo stāvokli, tāpēc no tā atteikties es arī nespētu.

Bet ja tomēr nāksies izšķirties starp abām nodarbēm?

Lielāks uzsvars būs mācībām, jo tā ir nākotne. Basketbola karjera var beigties vienā sekundē, un ir jāprot darīt arī kaut ko citu.

Sākot mācības Rīgā, tev arī vajadzēs pārcelties no Daugavpils.

Jā, augusta beigās plānoju pārcelties uz Rīgu. Man šķiet, ka arī ar šādu pavērsienu mana dzīve ļoti mainīsies. Mani ļoti interesē, kā būs un kā šis gads paies.

Kāpēc izvēlējies mācīties tieši Rīgas Stradiņa universitātē?

Ir bijuši piedāvājumi mācīties arī citur, gan Eiropā, gan ASV, tomēr es jau vismaz piecus gadus gribu mācīties tieši RSU. Tas bija manis pašas noteiktais mērķis, kuru es ļoti gribēju īstenot. Latvijā arī vecāki ir netālu, māsa tepat blakus. Viss ir pierastāk, es jebkurā brīdī varu doties mājās. Man arī šķiet, ka medicīnu būtu grūti mācīties kādā citā valodā.

Vai tu jau zini, kāda ārste tieši tu gribētu būt?

Sapņi jau man ir visādi, es nezinu, cik ļoti tie piepildīsies. Visvairāk es gribētu būt ķirurģe. Man gan ļoti patīk arī bērni, tāpēc varbūt varētu būt bērnu ķirurģe; no tā gan visi ārsti mani cenšas atrunāt. (Smejas.) Varbūt arī pediatre. Man vēl ir seši gadi laika izdomāt!

Trenera komentārs. Daugavpils Universitātes komandas treneris Guntis Endzels Katrīnas panākumus mīļi dēvē par pozitīvas spītības paraugstundu. “Cepuri nost viņas prasmei tikt ar visu galā! Katrīnai ne tikai ir izcili mācību sasniegumi, bet arī spēja visu ātri iemācīties. Katram basketbola trenerim ir sava mācību tehnika un stratēģija, un viņa, atnākot uz mūsu klubu, ļoti strauji iemācījās spēli mūsu stilā. Man nekad arī nav nācies viņu motivēt, lai dara vairāk, gluži otrādi! Katrīnai ir paradums uz treniņiem ierasties pat stundu agrāk, un tad es viņai esmu teicis, lai taču atpūšas un nāk laik, nevis tik ilgi pirms treniņa sākuma. Bet viņa ir tik mērķtiecīga! Šādu disciplīnu var tikai apbrīnot.”