Patiesība par meliem: vai musulmaņu sieviešu galvassegas ir apspiestības simbols?
Olimpiskajās spēlēs Parīzē 100 metru sprintā afgāņu vieglatlēte Kimja Jusofi savā priekškvalifikācijas skrējienā palika pēdējā devītajā vietā, no uzvarētājas atpaliekot par divām sekundēm un neiekļūstot kvalifikācijas pirmajā kārtā. Ja viņai būtu aizliegts iziet arēnā hidžābā – musulmaņu sieviešu lakatā – kā Francija izdarīja ar savām sportistēm, uzvarētāji būtu talibi.
Pēc finiša Irānā dzimusī Jusofi TV un fotokameru priekšā pacēla A4 formāta lapu ar trim vārdiem. “Izglītība” bija rakstīta melniem burtiem, “Sports” zem tā zaļiem, visbeidzot “mūsu tiesības” sarkanā – tās ir Afganistānas karoga krāsas. Vēstījums Afganistānas sievietēm un arī ticības māsām visā pasaulē – reliģija nedrīkst būt šķērslis sievietēm.
Aicina nepadoties
“Nepadodieties, neļaujiet citiem izlemt jūsu vietā. Vienkārši meklējiet iespēju un pēc tam to izmantojiet,” pauda Jusofi.
Afganistānu olimpiskajās spēlēs pārstāvēja seši sportisti, trīs sievietes un trīs vīrieši, neviens no viņiem vairs nedzīvo savā valstī, arī valsts olimpiskā komiteja darbojas trimdā. Talibu valdība paziņoja, ka no visas komandas atzīst tikai vīriešus.
Vēl 2021. gadā Tokijas olimpiskajās spēlēs Jusofi nesa Afganistānas karogu, bet tieši ap to laiku talibi sagrāba varu valstī. Kopš tā laika sievietēm daudz kas aizliegts, arī sportot. Viņa saprata, ka atliek tikai bēgt, un desmit dienu laikā izkļuva no valsts, Austrālijas Olimpiskā komiteja sagādāja vīzas Jusofi un viņas ģimenei.
Galvenais ir spēle, nevis tērps
Ēģiptes pludmales volejboliste Doa Elghobaši 19 gadu vecumā debitēja 2016. gada olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro. Viņas izskats bija ļoti atšķirīgs no šajā sporta veidā pieņemtā – nekāds bikini, bet garas bikses, krekls ar garām piedurknēm un lakats. Spēlējot pret vācietēm bikini, Elghobaši raisīja diskusiju par kultūru sadursmi.
“Hidžābs ir daļa no manis,” saka Elghobaši, bet tā ir viņas izvēle, ko sportiste citiem neuzspiež. Viņas pāriniece Nada Mīvada Rio spēlēs nedemonstrēja sevi bikini, taču nevalkā lakatu, un Doa tāpēc no viņas nenovērsās.
“Manā uztverē, ja esi musulmanis, tu vari spēlēt pludmales volejbolu, vari spēlēt volejbolu, vari spēlēt itin visu. Tagad es katrai musulmaņu meitenei un spēlētājai saku: “Ja tu gribi spēlēt, tu vari spēlēt ar hidžābu, bez hidžāba. Bet spēlēt.”
Līdz 2012. gadam sieviešu pludmales volejbolā bikini bija obligāts, bet noteikumu maiņa atļāva iziet laukumā arī musulmanietēm. Doa vēlas, lai publika koncentrējas uz sportistu sniegumu, nevis to, vai viņas valkā galvassegu.
Nekādas iekļaušanas
Sieviešu vietā izlemj ne tikai talibi, atšķiras vienīgi motīvi. Francijā sekulārisms ir tik stingrs, ka reliģiskie simboli aizliegti arī sporta arēnās, tostarp musulmaņu sieviešu lakats. Pieprasīt to no ārzemju sportistēm Francija neatļāvās, bet pret savējām šajā ziņā nav nekādas iekļaušanas.
Pretendēt uz dalību olimpiskajās spēlēs nedrīkstēja arī kādreizējā Francijas jaunatnes basketbola izlašu spīdekle Diaba Konatē (24). Viņas vecāki ir no Mali Rietumāfrikā, tēvs strādā par apkopēju, māte restorānā. Konatē hidžābu sāka valkāt 2020. gadā un apvieno savu ticību ar basketbolu, bet Francijas aizlieguma dēļ bija spiesta doties spēlēt uz ASV, Nacionālajā koledžu sporta asociācijā (NCAA). Viņa bija vēlējusies pretendēt uz vietu Francijas sieviešu 3x3 basketbola izlasē (iepriekš guvusi labus panākumus šajā basketbola paveidā), bet to nemaz nedrīkstēja darīt.
2013. gadā musulmaņu galvassegas savās sacensībās aizliedza arī Starptautiskā basketbola federācija, taču amerikāņu basketboliste Bilkisa Abdula-Kādira panāca lēmuma atcelšanu 2017. gadā. Viņa pirmā spēlēja hidžābā NCAA čempionātā. Tagad Abdula-Kādira vada organizāciju “Muslim Girls Ball Too” (Arī musulmaņu meitenes spēlē bumbu) un saka: “Spēlēt bumbu un valkāt hidžābu – kam gan mēs darām pāri?”
Jo kas ir svarīgāk – lai musulmaņu sievietes pamet sporta arēnas vai tomēr ļaut, lai viņas parāda pasaulei un pirmām kārtām savām māsām, ka viņu ticība nenozīmē atteikšanos no volejbola, basketbola un daudz kā cita?
Ar likumu uzspiests tikai trīs valstīs
Daudzi uzskata, ka hidžābs vai pat maiss pār galvu ir uzspiests visām sievietēm visās musulmaņu zemēs. Vai tiešām tā ir? Pasaulē ir 23 valstis, kurās islāms ir oficiālā reliģija, vēl 25 valstīs musulmaņu ir vairāk nekā puse no iedzīvotājiem. Papildus vēl ir atsevišķas teritorijas, piemēram, Zanzibāra, Tanzānijai piederoša sala Āfrikas austrumos, kur arī dominē musulmaņi.
Tikai trīs valstīs sievietēm valdošā vara uzspiež stingru ģērbšanās stilu. Irānā ar likumu paredzēts hidžābs, sievietes ārpus mājas uzmana tikumības policija. 2022. gadā par lakata nevalkāšanu arestēja un iecirknī nosita 22 gadus veco Mahsu Amini, kas izraisīja plašus nemierus. Saūda Arābijā sievietēm jāvalkā ne tikai lakats, bet arī abaija, turklāt melna, Afganistānā talibi pieprasa aizsegt seju.
Sudānā oficiāli nav stingru likumu par hidžāba valkāšanu, tomēr konservatīvos apgabalos uz to uzstāj sabiedrības spiediens. Ačehas province Sumatras ziemeļos Indonēzijā ir vienīgā vieta pēc iedzīvotāju skaita pasaules lielākajā musulmaņu valstī, kur oficiāli piemēroti šariata likumi, un sievietēm prasīts valkāt hidžābu publiskās vietās. Tāda pati situācija ir Somālijas teritorijās, kuras kontrolē islāma teroristi.
No reliģijas tāls iemesls
Tikmēr lielākajā daļā musulmaņu valstu ir citādi. “Hidžābs ir sievietes izvēle,” saka Mariama, jauna musulmaniete no Gambijas, kura lielākoties ģērbjas itin eiropeiski, bet lakatu uzvelk reizēm, ja ir tāds noskaņojums. Mariama arī atklāj, ka ir vīri, kas mēdz pieprasīt sievām valkāt ārpus mājas lakatu, tikai iemesls bieži ir tālu no reliģijas. Afrikāniešu cietie mati ir grūti kopjami, jāpin daudzas bizītes, bet vīri, kas negrib tērēties salonam vai parūkām, liek iztikt ar hidžābu.
Pēc autora novērojumiem, piemēram, Gambijā Rietumāfrikā ielās vairāk redzamas sievietes kailiem pleciem nekā ar hidžābu un vēl retāk nikābā. Un Gambijas ātrākā sieviete, pašreizējā rekordiste 100 un 200 metru distancēs Gina Basa, kura pērn līdz ar laulībām pieņēma islāmu, neskrien hidžābā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Patiesība par meliem: vai musulmaņu sieviešu galvassegas ir apspiestības simbols?" saturu atbild Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
