Jānis Ikaunieks skaidro Latvijas izlases futbolistu galveno atšķirību ar pretiniekiem iepriekšējā ciklā un kāpēc pats nepārstāv ārzemju klubu

Latvijas futbola izlase pērn astoņās Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra spēlēs piedzīvoja septiņas neveiksmes un savā apakšgrupā palika pārliecinošā pēdējā vietā. Tas lika pārtraukt vienošanos ar galveno treneri Daini Kazakeviču, kura vietā stājies itāliešu speciālists Paolo Nikolato.

“Arī iepriekšējā ciklā, kad braucām uz pirmo spēli Velsā, es tiešām ticēju, ka varam cīnīties par augstākajām vietām. Protams, tas ir grūti. Apzināmies, ka neesam favorīti, taču zinu, ka arī citi uz to spēli gāja ar domu, ka mēs varam uzvarēt Velsu,” intervijā atcerējās Ikaunieks. “Pirms spēles pret Turciju, lai cik miljoni tiktu maksāti par viņu talantiem, lai kādos klubos – pat Madrides “Real”! – tie džekiņi spēlētu, mēs zinām, ka viņus var apspēlēt. Mēs taču paši to iepriekš bijām paveikuši. Šoreiz nesanāca, bet nebija arī bezspēcības izjūtas.”

Tomēr paralēli Ikaunieks arī secina, ka Latvijas izlase laukumā noteikti nebija favorīte, jo tie paši Velsas izlases futbolisti, kuriem atklāšanas mačā mūsējie tieši pirms gada 28. martā viesos piekāpās ar 0:1, spēlē Anglijas Premjerlīgā un otrajā spēcīgākajā turnīrā “Championship”.

“Tie ir citi ātrumi, gatavība un meistarība. Tai pašā laikā mēs varam iziet laukumā un mēģināt viņus uzvarēt. Viesos zaudējām ar vienu vārtu starpību, mājās ar 0:2, lai gan spēles gaitā bija iespēja panākt arī neizšķirtu,” stāsta Ikaunieks.

Zīmīgi, ka vienīgo uzvaru šajā ciklā (2:0 pret Armēniju) Latvijas izlase guva, kad diskvalifikācijas dēļ nespēlēja kapteinis Kristers Tobers un viņa funkcijas pārņēma Ikaunieks, kurš turklāt arī iesita vārtus. “Laukumā izgāju ar taisnāku muguru, tas bija liels gods, lapnums, arī papildus pienākuma izjūta, bet negribēju pats sev uzlikt spiedienu. Centos izturēties kā vienmēr, un viss sanāca – uzvarējām, arī vārtus iesitu.”

Zīmīgi, ka nupat, pirmajās divās spēlēs Nikolato vadībā, Tobers nevarēja spēlēt mikrotraumas dēļ un kapteiņa apsējs atkal tika uzticēts tieši Ikauniekam.

Ikaunieks savā karjerā vairākkārt ir izmēģinājis leģionāra karjeru. Nieka 19 gadu vecumā viņš pārgāja uz Francijas augstākās līgas vienību “Metz”, kur pavadīja vairākas sezonas, vēlāk īslaicīgi spēlēja Norvēģijā, bet tad divas sezonas pavadīja Somijā. Intervijā futbolists atceras arī šo pieredzi un tajā pieļautās kļūdas, tāpat stāsta, ka mērķis doties uz ārzemēm joprojām nav atmests. Pašlaik uzbrūkošais pussargs pārstāv Latvijas čempionvienību RFS, līgumam esot spēkā līdz šīs sezonas beigām.

“Iekšēji gribas vēl pamēģināt spēkus spēcīgākā čempionātā. Ja būtu iespēja spēlēt, piemēram, Polijas vai Ungārijas līgā, es ļoti labprāt to īstenotu. Uzskatu, ka vēl trīs četrus gadus noteikti varu spēlēt augstā līmenī,” stāsta Ikaunieks, atklājot, ka šīs abas valstis nepiemin nejauši, jo no tām nākusi interese. “Vēl nesen mums bija pārbaudes spēle Polijā, kur to pats izjutu, taču problēma ir tajā, ka šīs komandas nevar samaksāt summu, kas tiek prasīta, lai mani palaistu. RFS tomēr ar mani ļoti rēķinās, un nav vienkārši panākt kopsaucēju ar ieinteresētajiem klubiem.”

Tomēr futbolists apzinās, ka šovasar būs iespēja spēlēt UEFA Čempionu līgas kvalifikācijas turnīrā, tāpēc pašlaik ir gatavs palikt arī RFS rindās. “Vēl viena laba sezona, un, iespējams, tās beigās man būs kāds daudz labāks piedāvājums. Būšu brīvs spēlētājs, un tas radīs vēl labākas iespējas. Zinu, ka viss ir manās rokās un kājās. Ja tā būtu tikai mana izvēle, tad uz iespējām ārzemēs skatītos jau šobrīd, bet noteikti nav tā, ka tagad sienas graužu, lai tikai tiktu projām.”

Pilnu interviju ar Jāni Ikaunieku lasiet žurnāla “Sporta Avīzes” marta numurā, kas vēl pēdējās dienas pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās.