Dainis Krištopāns par dzīvi Vācijas mazpilsētā, rezultativitātes kritumu un attiecībām ar Latvijas izlasi

Ja turpinām par skatuvēm, tad nacionālo čempionātu līmenī Vācijas bundeslīga joprojām ir pirmajā vietā pasaulē. Krištopāns uz tās ir viena no spožākajām un vislabāk apmaksātajām zvaigznēm. Ja var ticēt vācu medijiem, tad Melzungenē viņš ir pats dārgākais. Savukārt klubs ir viens no pašlaik finansiāli spēcīgākajiem un ar attiecīgām ambīcijām – atgriezties Eiropas turnīru apritē. Sezonas mērķis būt starp piecām labākajām komandām (izslēgšanas spēles bundeslīgā nenotiek) - pirmajām divām tā būs EHF Čempionu līga, nākamajām trīs – Eiropas līga. Pēc 19 nospēlētām kārtām “MT Melsungen” ar 27 punktiem ir piektajā vietā, bet Krištopāns ar 67 gūtiem vārtiem ceturtais metējs savā komandā. Šonedēļ turpat Vācijā tiks noskaidroti jaunie Eiropas čempioni un šī turnīra dēļ bundeslīgā ir pusotru mēnesi ilga pauze, kuras laikā Jauns.lv aprunājās ar 2,15 metrus garo handbola gigantu par sezonas pirmās puses galvenajiem notikumiem.

“Pusotru mēnesi ilgs pārtraukums sezonas vidū ir mazliet neierasta pieredze. Pēc Ziemassvētkiem bija brīvdienas, kopš janvāra sākuma atkal pastrādājām pie fiziskās sagatavotības. 3. februārī ir svarīga spēle par iekļūšanu Vācijas kausa pusfinālā, pēc tam izbraukums pie līderiem uz Magdeburgu. Vispār mēs jau te tik pieci no pamatsastāva bijām palikuši, pārējie prom uz izlasēm. Treniņos nāca klāt puiši no otrās komandas,” lai arī pēdējā laikā bez spēlēm, par bezdarbību Dainis nesūdzas ne mirkli.

- Sanāk, ka Melzungenes komandu Eiropas čempionātā pārstāv astoņi spēlētāji?

- Abi vārtsargi, polis Moravskis un Šimičs no Melnkalnes. Islandieši Jonsons un Arnarsons, ungārs Sipošs, horvāti Mandičs un Martinovičs, Vācijas izlasē ir Timo Kastenings. Tā sanāk.

- Droši vien sarunas par un ap čempionātu sākās jau labu laiku pirms tā sākuma?

- Bija, bija. Viens otru kaitināja. Islande, Melnkalne un Ungārija turklāt vienā grupā. Atbrauks atpakaļ un gan jau turpinās viens otru vilkt uz zoba. Bet mums ir ļoti draudzīga komanda, viss normas robežās.

Vācieši par to negrib runāt

- Melzungenes uzbrukuma līderis Timo Kastenings ir viens no tiem pieciem Vācijas izlases spēlētājiem, kuri pirms četriem gadiem Eiropas čempionātā Latviju uzvarēja tikai ar 28:27. Esi to atgādinājis?

- Ir sanācis, bet vāciešiem tas turnīrs vispār ir sāpīga tēma un par to viņi runā nelabprāt. Lielas cerības, no grupas izlīda caur adatas aci, medaļas atkal nebija.

- Kurām komandām Eiropas čempionātā pats vairāk seko līdzi?

- Visam čempionātam, paziņas ir gandrīz katrā komandā. Ar interesi pasekošu islandiešiem. Protams, ierastie favorīti Francija, kur esmu spēlējis vairākas sezonas, ir ar ļoti stipru sastāvu, taču jauniem un varbūt ne tik stabiliem vārtsargiem. Vācijas jaunā paaudze, tika galā ar papildus atbildību savās mājās, ļoti interesanta komanda. Turpretī spāņiem kombinācija no jaunajiem un vecajiem spēlētājiem – nekas nesanāca. Handbols tagad te ziņās ir otrajā vietā aiz futbola, arī futbolisti palīdzēja izreklamēt šo turnīru. Izpārdotas arēnas, 53 tūkstoši skatītāju atklāšanas spēlē Diseldorfā. Kaut kas neiedomājams. Cilvēkiem šeit ļoti patīk handbols.

- Dānija trīs reizes pēc kārtas ir pasaules čempioni, vinnējuši olimpiādi, bet Eiropā tikai viens zelts un tas pats pirms tāliem desmit gadiem. Viņus tagad kāds var apturēt?

- Uz papīra viņi ir favorīti un tā tam vajadzētu būt arī laukumā. Izcila vārtsargu kombinācija, spilgti līderi. Tomēr vienā spēlē var notikt jebkas. Handbols attīstās, tik daudz negaidītu rezultāti ir gan Čempionu līgā, gan nacionālajos čempionātos. Pagaidīsim līdz finālam…

Uščinam ir talants, bet pagaidām spēlē pārāk individuāli

- Jaunā Vācijas izlase interesanta arī mums. Tur spēlē Latvijas izlases bijušā spēlētāja un galvenā trenera Armanda Uščina dēls Renārs.  Ar viņu kā reiz tikāties pēdējā bundeslīgas spēlē Hanoverē, viens otram iemetāt pa pieciem vārtiem. Kā vērtē viņu?

- Mēs pret viņiem spēlējām jau divreiz, bija diezgan liela analīze. Perspektīvs, mazliet traucē pieredzes trūkums. Varbūt pagaidām pārāk individuāls spēlētājs. Labi spēlē viens pret vienu, labs metiens, redz laukumu. Variāciju viņa spēlei ir daudz. Šķita, ka Vācijas izlasē viņam nebija pastāvīga vieta sastāvā, taču tagad arī tā izskatās sagatavota. Tālāk tikai sevi jāpierāda katrā brīdi, ko dod treneri un viss būs kārtībā.

- Savu padomu arī esi iedevis?

- Pēc spēles Hanoverē aprunājāmies par šo un to, ne tikai handbola lietām. Kā reiz bija atbraucis arī Armands. Ar viņu spēlēju kopā, viņš bija Latvijas izlases treneris Eiropas čempionātā. Bija par ko aprunāties gan ar tēti, gan pašu Renāru. Ar viņu esam vienā pozīcijā, bet kopā vienā komandā diez vai sanāks uzspēlēt.

- Kādas atmiņas par vienīgo reizi Eiropas čempionātā pirms četriem gadiem un to pašu spēli pret Vāciju? Pietrūka tik maz…

- Mūsu uzvara bija tikt uz Eiropas čempionātu. Viss pārējais kā bonuss. Pašam par sevi bija liela škrobe. Biju traumējis abas potītes, trenēties sāku tikai dažas dienas pirms turnīra, tajā spēļu grafikā sāka trūkt spēka. Pret Vāciju trāpīju vienu štangu un vienu no tīras pozīcijas neiemetu. Biju diezgan dusmīgs uz sevi. Kopumā foršas atmiņas, tas mums bija tāds vienreizējs notikums.

Pašlaik sevi izlasē neredzu

- Vai Latvijas izlasē savu pēdējo spēli jau esi nospēlējis?

- Pašlaik sevi izlasē neredzu, tomēr vēl negribu publiski paziņot, ka vairs nespēlēšu. Esmu profesionālis, joprojām spēlēju un plānoju to darīt vairākas sezonas, fiziski un garīgi jūtos labi. Dzīvē rodas dažādas situācijas. Sekoju līdzi Latvijas izlasei, redzu, ka izveidojusies jauna komanda ar labu mikroklimatu un citādāku spēles konceptu. Man ir bail, ka ar savu parādīšanos es varu tikai kaut ko sabojāt. Tie puikas ir sapratuši, ka viņiem neviens nenāks palīgā no malas, ka ir jāspēlē pašiem. Ja es tur parādīšos, visi skatīsies uz mani – kā iespēlēt bumbu, kā caur mani pabeigt uzbrukumu. Drīzāk es tur varu pienest sliktu, nekā labu. Ja būšu vesels, vajadzīgs un redzēšu savu noderību, varu atbraukt nospēlēt kaut tikai aizsardzībā. Otra lieta ir veselība. Laikam jau nav noslēpums, ka man ir cīpslu iekaisumi ceļgalos. Nav tā, ka Melzungenes klubs nelaistu, taču ar piebildi – domā pats, vai to tiešām vajag? Mums šī ir ļoti atbildīga sezona Vācijas bundeslīgā, man ir ļoti labas attiecības ar kluba vadību, jūtu uzticību un vēlos to atgriezt atpakaļ ar cerēto rezultātu sezonas izskaņā. Teikšu, kā ir – no šī aspekta došanās uz izlasi diez vai būtu saprātīgs lēmums, un es negribu riskēt.

- Decembrī Latvijas izlasei bija trīs spēles Ludzā. Negribēji?

- Gribēju. Ļoti. Pirmo reizi dzīvē kas tāds notika Ludzā. Diemžēl, nekādi nesalikās. Bija sakrājušās arī dažādas lietas ārpus handbola, nesanāca pat atbraukt uz mājām.

Parīzē ir prestiži, taču arī liels stress

- Kā sanācis iedzīvoties Vācijas bundeslīgā?

- Zināju, ka būs jāsāk mazliet zemāk nekā pēdējos gados pierasts. Gāju uz komandu ar perspektīvu un lēnām sāk parādīties arī rezultāts. Mūsu mērķis šajā sezonā ir iekļūt piecniekā, kas dod vietu Eiropas kausos. Pašlaik arī esam piektie, astoņu punktu handikaps pret sekotājiem ir solīda rezerve. Var teikt, ka pašlaik iecerētais piepildās par 100 procentiem. Kā komanda esam auguši, ir lielisks mikroklimats. Ļoti svarīga lieta, ka Melzungenei stipri esot pietrūkusi iepriekšējā sezonā. Melzungenē ir tikai 12 tūkstoši iedzīvotāju, tur trenējamies, bet spēlējam Kaselē, kur ir zāle ar četriem tūkstošiem vietu. Gandrīz katra spēle izpārdota. Kad atbraucām, Melzungenē nebija nekādu variantu atrast mēbelētu īres dzīvokli. Palikām Kaselē. Tā arī puse komandas dzīvo te, puse – Melzungenē.

- Pēc Parīzes tas ir gandrīz tāpat kā atbraukt uz dzimto Ludzu!

- Parīzē bija grūti, iedzīvojos stresā. Es esmu mierīgs cilvēks, visi kaut kur skrien, cilvēku pilns metro, burzma, mašīnas. Jā, prestiži, daudz iespēju, taču tajā pat laikā ģimenei ļoti nogurdinoši. Te viss ir mierīgāk, daudz parku. Mums patīk.

- Runā, ka Melzungene ir viens no bagātākajiem Vācijas klubiem. Pašreizējā piektā vieta atbilst arī tādiem kritērijiem?

- Vācijā nemīl daudz runāt par budžetiem un publiski tie netiek atklāti. Francijā bija tieši pretēji, tur katra kluba tēriņi tika oficiāli paziņoti. Grūti pateikt. Man šķiet, ka Čempionu līgā spēlējošajām komandām sastāvi ir plašāki. Ne velti mūsu uzdevums ir tikt piecniekā, nevis uzreiz būt pirmajiem vai otrajiem. Tas gan nenozīmē, ka mēs tur negribam tikt. Cīnīsimies.

- Sezonu sākāt ar septiņām uzvarām, bijāt līderi. Vai tobrīd nemaz nebija domas, ka būtu labi tur noturēties?

- Pēc sestās vai septītās uzvaras treneris mums teica – džeki, viss ir sācies baigi forši, tomēr neredzu, ka jau tagad esam Top-2 komanda. Tā arī droši vien ir, mums tieši kā komandai pietrūkst kopīgas pieredzes. Ja saglabāsies kodols un būs labi pastiprinājumi, tad jā. Vajag mazliet dziļāku sastāvu. Decembrī viens no islandiešiem satraumējās, reāli ārējā līnijā bija tikai viena maiņa. Ar četriem ārējiem grūti te visu maču nolaist, turējāmies sakostiem zobiem.

Jauna pieredze – bez Čempionu līgas

- Tas netraucēja decembrī pret līderiem, iepriekšējās sezonas Čempionu līgas uzvarētājiem Magdeburgu izraut neizšķirtu 29:29.

- Tas bija savā laukumā. Par mājas spēlēm neuztraucos, te zaudējuši neesam ne reizi. Smagi iet izbraukumā. Kad braucu šurp, īsti neticēju runām par ļoti grūtām spēlēm izbraukumā, bet tā ir. Nedaudz mistika. Spēle sākusies, uz tablo mīnus pieci, tu savu maksimumu jau esi sametis un nekas nemainās. Tā bija grūta spēle, taču arī apliecinājums, ka varam veiksmīgi spēlēt arī pret tādiem pretiniekiem.

- Magdeburga un Berlīnes “Fuchse” līdz šim zaudējuši tikai pa vienai spēlei. Par Berlīni laikam jāsaka – pārsteigums?

- Milzīgs. Viņu stabilitāte ir tas lielākais pārsteigums. Favorīti pirms sezonas tomēr bija citi. Redzēsim, kāds būs turpinājums. Mums valda mazliet neziņa, mazliet satraukums - kādi būsim pēc garās pauzes. Daļa bez nopietnām spēlēm, daļa ar lielu slodzi Eiropas čempionātā. Tas attiecas uz visām komandām. Tāds savdabīgs restarts. Turpinājumā nogurums krāsies vēl, vairākām komandām papildus spēles Eiropas kausos. Pārsteigumi būs. Mums tādā ziņā ir vieglāk, jācenšas to izmantot. Ļoti daudz izšķirs spēlētāju veselība.  Līdz līderiem ir tikai pieci punkti – atspēlējama starpība.

- Čempionu līgas nepietrūkst?

- Divējādas sajūtas. Jau sen gribēju tādu sezonu, kad katrai spēlei var ilgāk un nopietnāk sagatavoties. No šī skatu punkta mierīgāka sezona. No otras puses, protams, pietrūkst. Tas ir prestiži, tur ir savas lielās intrigas. Ja izpildīsim sezonas uzdevumu, Eiropas kausi nākamajā sezonā būs atpakaļ. Ja klubs precīzi pastiprināsies, varbūt Melzungenē būs arī Čempionu līga.

- Ārējā labējā spēlētāja pozīciju dali ar horvātu Ivanu Martinoviču, kurš ar 95 vartiem ir otrais rezultatīvākais komandā. Ar savu lomu esi apmierināts?

- Jā, tā sākotnēji bija plānots, ka slodze tiks sadalīta uz visiem spēlētājiem. Sākās savainojumi, palikām ar četriem ārējiem spēlētājiem un vienam no mums epizodiski bija jāspēlē arī saspēles vadītāja pozīcijā. Tādēļ mums laika sadalījums nav tā vienkārši pa puslaikam katram, abiem tās ir vidēji 43-45 minūtes.

- Martinovičs uz nākamo sezonu jau ir parakstījis līgumu ar “Rhein-Neckar Lowen” komandu.

- To viņš izdarīja jau iepriekšējās sezonas beigās. Bija problēmas komandas iekšienē, slikts mikroklimats. Tagad saka – būtu zinājis, kā mainīsies visa komanda, nebūtu nekur taisījies prom.

Kāpēc Dainis vairs nemet tik daudz?

- Kad ar Skopjes “Vardar” triumfēji Eiropā, biji otrais labākais vārtu guvējs visā Čempionu līgā. Tagad ar 67 vārtiem esi ceturtais savā komandā, bet otrais labākais piespēlētājs. Kas mainījies tavā spēlē?

- Vienmēr esmu bijis komandas spēlētājs, Vispirms taču skatās gala iznākumu un tikai tad vārtu guvējus?! Tā Skopjē bija pavisam cita komanda ar citiem izpildītājiem un sadarbībām. Tur bija divi saspēles vadītāji, viņi sāka uzbrukumus un man bieži tos bija jāpabeidz. Šeit, daļēji arī iepriekšējās sezonās Parīzē, ir tieši otrādāk. Es esmu tas uzbrukuma ievilcējs, ar kuru viss sākas. Pirmajā gājienā neviens nedos iemest, taču uzvelc sev divus aizsargus, bumba aiziet tālāk un tur jau izveidojas uzbrukuma variācijas citiem.

- Pašam negribas iemest vairāk?

- Tīri statistikas dēļ – nē. Es koncentrējos uz vienu, uz uzvaru. Mums šeit diezgan bieži ir tā saucamie mentālie treniņi, pārrunas, kā redzam komandu, sezonas mērķus un sevi tajos. Jau sezonas sākumā sapratu, ka šī ir komanda, kuras rezultāti netiks balstīti uz individuālām spēlētāju kvalitātēm. Tā salicies, ka ir ļoti draudzīgs kolektīvs ar vienkāršiem un labsirdīgiem čaļiem.

- Pirms četriem gadiem, pēc neilgas pieredzes Berlīnas “Fuchse” komandā, teici, ka bundeslīgas handbols nav tev piemērots un tā nav tava līga.

- Toreiz trāpīju komandā, kas spēlēja tipisku vācu handbolu, pretī tas pats. Tas īsti nav piemērots manam spēles stilam. Apdedzinājos, teicu – tā nav mana vieta. Tagad atradās viena komanda ar manu treneri. Roberts Garsija Parondo bija treneris Skopjē, viņš un Melzungenes vadība iepazīstināja ar šo vairāku gadu projektu. Faktiski, tas bija vienīgais iemesls, kādēļ piekritu atkal braukt uz Vāciju. Turklāt saspēles vadītāja pozīcijā ir spānis Ēriks Balenčaga. Vēl viens izšķirošs faktors lēmuma pieņemšanā. Tas ir apmēram tā, kā man Skopjē blakus bija slovēnis Staše Skube, kā Parīzē holandietis Luks Šteins. Bija skaidrs spēles koncepts un skaidra mana loma tajā.

- Jūs spēlējat citādāku handbolu kā lielākā daļa bundeslīgas?

- Mēģinām. Vienīgie no 18 komandām ar mazliet citādāku handbolu. Pagaidām tas strādā, taču arī mums brīžiem pielīp bundeslīgas stils. No tā šeit nevar izmukt.

- Kuri ir trīs labākie pasaules spēlētāji tavā pozīcijā?

- Kā pirmo likšu dāni Matiasu Gidselu. Ne velti viņš ir bundeslīgas rezultatīvākais spēlētājs un viņa pārstāvētā Berlīne otrajā vietā. Tad Dika Mems, Francijas izlase un “Barcelona”. Kā trešo tieši pieredzes dēļ saukšu Aleksu Dujšebajevu.

- Cik tuvu šim trijniekam esi pats?

- Šosezon to ir neiespējami pateikt. Neesmu Čempionu līgā, neesmu Eiropas čempionātā. Tie ir turnīri, kuri parāda, kas esi starp šīm zvaigznēm. Līgums ar Melsungeni man ir līdz 2027. gadam – ceru, ka izcīnīsim iespēju tur atkal būt un salīdzināt.

- Ko novēlēt šajā gadā?

- Veselību. Pārējo var dabūt, atrast un nopelnīt.