Džakarta gaida Latvijas basketbola vulkāna izvirdumu – mums iekšā gruzd mazliet piemirsts potenciāls

Latvijas vīriešu basketbola izlases spilgtākais turnīrs bija pirms sešiem gadiem Eiropas čempionātā Turcijā, kur mūsu ceļu jau ceturtdaļfinālā pārskrēja Luka Dončičs, Gorans Dragičs un slovēņi. Pēc spēles kvalitātes, jaudas un, kas ļoti svarīgi, pārliecības un ambīcijām, toreiz bijām medaļnieku līmenī. Sportā, tostarp basketbolā, daudzas lietas notiek sinusoīdas grafikā. Sekoja kritiens, netikšana uz Eiropas čempionātu un jauna augšāmcelšanās. Lai arī mums nav paveicies ar Pasaules kausa izlozi un grupu turnīrā esam dabūjuši pretī pāris komandu no galveno favorītu loka, pirms sešiem gadiem Stambulā uztaustītās garšas, izjūtas un pārliecība nekur nav zudusi. Trenerim Lukam Banki to ir izdevies atdzīvināt.

Protams, uz papīra Latvijas izlases spēlētāju pārstāvētie klubi neizskatās tik vareni kā favorītiem. Tikai viens NBA spēlētājs, tikai viens Eirolīgas basketbolists. Taču šāda pieredze ir vēl vairākiem spēlētājiem, bet jaunatnes vecumā lielākā daļa bijuši starp labākajiem savā vecumā. Katram ir savs stāsts, kāpēc šo talantu nav izdevies pārnest uz klubu basketbola augstākajiem plauktiem. Banki rīcībā ir ļoti solīds materiāls. Pareizi mīcot šo mālu, mums nevajadzētu ar šausmām skatīties pretinieku virzienā.

Veiksmīgā desmitgade

Ja pašlaik jaunatnes basketbolā netrūkst problēmu un trūkst panākumu, tad pēdējo 15 gadu laikā diezgan regulāri esam bijuši medaļās. Šis ir brīdis, kad deviņdesmito gadu vidū dzimušo spēlētāju paaudze ir savas karjeras pilnbriedā.

1989. gadā dzimušie puiši junioru vecumā trenera Vara Krūmiņa vadībā izcīnīja pirmās jauniešu medaļas, bronzas mačā ar Jāņa Strēlnieka pēdējās sekundes metienu, uzveicot lietuviešus. Tas gads lielajai izlasei deva ne tikai Strēlnieku, arī Dairi Bertānu.

No 1992. gadā dzimušajiem puišiem ļoti spēcīgu komandu izdevās savākt “Rīga Pols” paspārnē, tur spēlēja teju puse izlases kandidātu, kas rezultējās ar bronzu Eiropas U–18 čempionātā trenera Ziedoņa Jansona vadībā. Rezultatīvākais komandas spēlētājs bija Dāvis Bertāns, lielajam basketbolam tā komanda deva arī Jāni Timmu un lielākoties pie gadu vecākiem spēlējušo Kasparu Vecvagaru. Tolaik “Rīdzenes” audzēknis un ātri vien uz Spāniju aizbraukušais un dažādām veselības likstām savulaik nomocītais Aigars Šķēle nemaz netika izlases apritē un izceļas ar diezgan unikālu faktu kā vienīgais Latvijas izlases basketbolists, kurš nav spēlējis nevienā jauniešu izlasē.

No 1993. gadiem lielā izlase bez Vecvagara vēl nākotnē dabūja Ingu Jakoviču, Jāni Bērziņu, Andreju Gražuli un Ojāru Siliņu; no 1994. gadiem Iļju Gromovu un Tomu Leimani. Kopā viņus visus apvieno “sudraba zēnu” komanda, kas Artūra Štālberga vadībā 2013. gadā izcīnīja otro vietu Eiropas U-20 čempionātā Tallinā.

Dažas nedēļas vēlāk junioru turnīrā Rīgā jau pilnā balsī runāja gadu vēlāk dzimušie Kristaps Porziņģis, Anžejs Pasečņiks, Rolands Šmits, arī 1996. gadā dzimušie Klāvs Čavars (toreiz tikai sešas minūtes visā čempionātā, taču pāris gadus vēlāk labs turnīrs U–20 izlasē) un Rihards Lomažs.  Eiropas medaļas palika viena metiena attālumā, taču šiem spēlētājiem jau kopš jauniešu vecuma pārliecība apspēlēt jebkuru pretinieku nav sveša.

1998. gadā dzimušie Artūrs Strautiņš, Rodions Kurucs un Kristers Zoriks starp “zvaigznēm” uzlēca uzreiz ar finālu U-16 vecumā. Jāņa Gailīša trenētā Latvijas kadetu izlase toreiz finālā zaudēja Francijai, taču katrs no mūsu līderiem bija jau pamanīts Eiropā, bet tagad kopā ar savu treneri ir lielajā izlasē.

Visbeidzot, 2000. gadā dzimušie, kas Artūra Visocka Rubeņa vadībā U-18 čempionātā izcīnīja sudraba medaļas, izlasei jau ir pienesuši tādus talantus kā Artūrs Žagars un Artūrs Kurucs. Abi savas karjeras attīstīšanu izvēlējās Spānijā un pašlaik vēl grūti spriest, vai tas bija labākais ceļš. Mazs spēles laiks, uzdauzīti puni un pašlaik atkāpšanās mazliet zemāk klubu līmenī, iespējams, ir tikai solis atpakaļ pirms nākamā kāpuma. Potenciāls ir.

Viņi bija un ir līderi

Reizēm panākumus izcīna komandas bez izteiktiem līderiem, līdzīgi kā tas bija U-20 čempionātā pirms desmit gadiem. Taču lielākoties pašreizējie Latvijas izlases spēlētāji bija ne tikai līderi savā komandā, bet visā Eiropā.

Dairis Bertāns bronzai pievienoja iekļaušanu simboliskajā izlasē, Dāvis Bertāns bija starp rezultatīvākajiem spēlētājiem. Abi aizkļuva ne tikai līdz Eirolīgai, arī NBA apcirkņiem. Pasaules spēcīgākajā līgā uzspēlēja Pasečņiks un Rodions Kurucs, abiem savā vecumā esot starp spožākajiem Eiropas talantiem un turnīru simbolisko izlašu dalībniekiem. Tiesa, abu karjeras pēdējās sezonās bijušas ar lejupejošu līkni. Artūrs Strautiņš stabili “bombardēja” grozu visās jauniešu izlasēs, junioru vecumā kļūstot par turnīra otro rezultatīvāko spēlētāju pēc Džanana Musas. Rolands Šmits 20 gadu vecumā bija starp rezultatīvakajiem spēlētājiem un tikai nedaudz aiz Kiprā dzimušā bulgāru supertalanta Aleksandra Vezenkova, izmalies cauri Spānijas basketbola skolai, tagad ir viens no labākajiem spēka uzbrucējiem Eiropas basketbolā! Čavars tādā pat vecumā Eiropas čempionātā palika ceturtais sarakstā aiz Lauri Markanena izcīnīto bumbu skaitā. Artūrs Žagars pirms pieciem gadiem Rīgā bija viens no spožākajiem visa turnīra spēlētājiem.

Kāds tam visam sakars ar šodienas Latvijas izlasi? Katram no šiem spēlētājiem iekšā ir uzvarētāja mentalitāte un talants, kurš dažiem varbūt nedaudz kaut kur apsūbējis vai piemirsies. Kopumā tas viss atgādina snauduļojošu vulkānu, kas gatavs izvirdumam. Jau kvalifikācijas turnīrā šie spēlētāji, salikti pareizā Banki rakstītā receptē, bija neapturami. Pat izkrītot diviem svarīgākajiem spēlētājiem ārējā līnijā un Kristapam Porziņģim, nav izjūta, ka cerības aizslaucītas kaut kur zem galda. Mēs joprojām varam runāt solīdā basketbola valodā arī ar tādām komandām kā Francija un Kanāda, kā Spānija un Brazīlija. Mūs neuzskata par favorītiem, taču šī Latvijas izlase nav tā biklā meitene, kas no ciema pirmo reizi ieradusies lielpilsētā. Tā ir tā galvenā garša, kas nākamo nedēļu laikā liks pielipt pie TV ekrāna katram Latvijas sporta līdzjutējam. Ar klusām, tomēr pamatotām cerībām, ka mēs varam.