Roberts Pļāvējs: "Mēs bijām pelnījuši vairāk no sava čempionāta, tāpat arī Somija"

Vispirms par nesenākajiem notikumiem - esam dzirdējuši hokejistu un treneru vērtējumu par aizvadīto turnīru, bet kāds ir vērtējums par čempionātu tieši no Latvijas Hokeja federācijas puses?

Runājot par sportisko sniegumu, čempionāts jāsadala vairākos posmos un jāanalizē katra spēle atsevišķi. Kopumā gribētu teikt, ka čempionāts noteikti bija ar plusa zīmi. Jā, sportiskais sniegums bija viļņveidīgs, bija gan ļoti labas spēles, gan arī tādas, kurās varēja rasties problēmas ar nerviem, bet, ja atskatāmies uz čempionāta nobeigumu, tad redzam, ka ieņemtā vieta ir tā, kur mēs esam atradušies pēdējos 10 gadus.

Jāņem vērā arī faktors, ka šogad čempionātā piedalījāmies ar daudziem debitantiem, un daudzi spēlētāji no pagājušā čempionāta vairs nebija komandas sastāvā - kādam trauma, kāds ir pabeidzis karjeru izlasē. Čempionātā startējām ar ceturto jaunāko komandu [vidējais vecums 26 gadi], tāpēc, ja raugāmies uz parādīto sniegumu, čempionāts ir ne tikai ar vienu plusa zīmi, bet ar divām. Vai mēs kaut ko varētu uzlabot? Pavisam noteikti varam. Esam atbraukuši atpakaļ, un nevienam nav iemesla no kauna ielīst zemē, bet, protams, nav arī jāstaigā ar deguniem gaisā. Zinām mūsu vietu, bet mūsu pašmērķis nav braukt un atgriezties ar 10.vietu.

Vai rīkotāju nodrošinātie sadzīves apstākļi bija pietiekami labi, lai hokejisti varētu turnīru aizvadīt maksimāli atjaunojušies? Tomēr tas, kā Elvis Merzļikins izteicās par viesnīcu, ieguva plašu rezonansi.

Jā, viņa teiktais aizgāja tālu, viņa citāti arī sasniedza diezgan tālus gaiteņus. Mums zvanīja mediji no Somijas, orgkomiteja. Līdzīgas sajūtas bija arī Olimpiādē, kad bija diskusijas par ēdināšanu.

Visām komandām, vismaz tām sešām, kuras dzīvoja konkrētajā viesnīcā, bija vienādi apstākļi, un tur bija arī lielas zvaigznes, bet no citiem komentārus mēs nedzirdējām. Ja runājam konkrēti par Elvja komentāru, tad viņš ir salīdzinoši gara auguma, gultas ir salīdzinoši īsas un šauras. Istabiņas arī bija gana šauras, bet šogad nebija jādzīvo "burbulī" un gana daudz laika varēja pavadīt ārā.

Varējām vēlēties arī labākus apstākļus, jo citos čempionātos tādi ir bijuši, taču ir jāspēj dzīvot tādos apstākļos, kādi tie tika nodrošināti, un mūsu gadījumā tas nav pārmetums, ir jākoncentrējas spēlei uz ledus, bet ar apkārtējiem apstākļiem ir vienkārši jāsadzīvo.

Jau pasaules čempionāta laikā tapa skaidrs, ka Latvija nākamgad uzņems pasaules čempionāta vienas grupas spēles un divus ceturtdaļfināla mačus. No malas tas varēja likties kā ātrs lēmums - daļēji, bet tomēr uzņemt vēl vienu pasaules čempionātu hokejā divu gadu laikā. Vai tā tiešām arī bija?

Ļoti operatīvs lēmums. Laika, lai nonāktu līdz tam, nebija daudz. Protams, ja skatāmies nesenā pagātnē, uz 2021.gada čempionātu, tad ne tikai mums kā organizatoriem, bet arī skatītājiem un daudziem citiem pēc tā palika neliela rūgtuma sajūta. Tas nebija pilnvērtīgs čempionāts. Mūsu skatītāji un fani, kuri izlasei ir kā sestais laukuma spēlētājs, arī bija pelnījuši čempionātu Rīgā, kuru varētu vērot klātienē.

Doma par to, ka vēlreiz varētu būt čempionāts Rīgā, organizatoriem bija prātākopš brīža, kad čempionāts Rīgā beidzās. Brīdī, kad sākās karš Ukrainā, lēmumi no Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) puses nenāca tik ātri, kā citi to gaidīja, bet mums jau no pirmās dienas bija skaidrs, ka 2023.gadā čempionāts Krievijā nenotiks. Diezgan ātri sākām domāt par to, kādi varētu būt alternatīvi risinājumi, kuros kāju durvīs varētu ielikt arī LHF, un bija dažādas sarunas pirms risinājuma ar Somiju. Jāsaka, ka arī Somijā notikušais turnīrs, lai arī noritēja jau daudz ierastākos apstākļos, tāpat nebija bez dažādām likstām.

Karš Ukrainā atstāja iespaidu arī uz šī gada čempionātu, jo galvenā halle Helsinkos, kur bija paredzēts aizvadīt čempionātu, pieder Krievijas oligarhiem, un ļoti ātri tika nolemts, ka spēles tur nevar notikt un Helsinkos čempionāts noritēs 1960.gadā celtā hallē, kurā ir daudz mazāka ietilpība [salīdzinājumam - "Hartwall" arēnas ietilpība ir 13 349 skatītāji, bet Helsinku ledus hallē var ietilpt 8200 skatītāju]. Ne tikai radās izdevumi, kas saistīti ar pārcelšanos uz citu halli, bet arī līdzekļi, kas tika ieguldīti halles attīstībā un iekārtošanā, kā rezultātā orgkomiteja nerealizēja daļu no plānotajiem ienākumiem. Šajos faktoros ietilpst arī Krievijas izlases nepiedalīšanās čempionātā, līdz ar to fanu un skatītāju neierašanās - plānotos ieņēmumus no tā Somija arī neguva.

Mēs bijām pelnījuši vairāk no sava čempionāta, tāpat arī Somija, tāpēc ātri tika sāktassarunas un atrasta kopīga valoda. Domāju, ka neviena valsts šādos apstākļos nebūtu ieinteresēta rīkot čempionātu viena, jo tas ir liels risks un ir ļoti maz laika, bet Somijas orgkomitejai ir komanda, kas tik tikko ir beigusi organizēt čempionātu, bet Latvijas orgkomitejai "Hokeja akadēmijai" ir rokasstiepiena attālumā pieejami tie darbinieki, kuri organizēja čempionātu pagājušajā gadā. Pieredze organizēt ļoti īsā laika periodā un neierastos apstākļos ir viena no veiksmes formulām, kāpēc tieši mēs ieguvām ne tikai iespēju rīkot čempionātu nākamgad, bet arī IIHF un visu valstu uzticību. Šobrīd ir palikuši 11 mēneši līdz čempionātam, un ir jābūt lielām vēlmēm, ambīcijām un pārliecībai, ka tik īsā laikā to ir iespējams izdarīt. Domāju, ka šīs divas valstis, kuras nākamgad organizēs, to ir lieliski pierādījušas, tāpēc tas ir visdrošākais variants, lai varētu aizvadīt turnīru augstā līmenī.

Kāda būs tieši LHF iesaiste pasaules čempionāta rīkošanā un kā tiks sadalītas funkcijas starp federāciju un SIA "Hokeja akadēmija", kas lielā mērā bija atbildīga par pērnā turnīra rīkošanu?

Pagājušā gada čempionāta organizēšanas tiesības saņēma vai, var teikt, IIHF kongresā izcīnīja LHF, bet, lai, pirmkārt, atdalītu saimniecības un sadalītu riskus, tika lemts par LHF meitasuzņēmuma izveidi, kas nodarbotos tieši ar saimniecisko daļu, reklāmas ieņēmumiem. Var teikt, ka pagājušā gada turnīru pilnībā organizēja "Hokeja akadēmija" un tās darbinieki.

Bija ilgs periods, kad federācijas darbinieki, neliela komanda, pildīja abas funkcijas - gan darbs "Hokeja akadēmijā", gan hokeja federācijā. Tikai pēdējā nogrieznī mēs sadalījāmies, lai pilnībā varētu pievērsties čempionāta organizēšanai. Tie arī bija citi laiki, labi atceraties, kā tas norisinājās. Bija apmēram piecu mēnešu pauze [Covid-19 un Baltkrievijas dēļ- red.], un tikai februārī mēs reāli varējām atsākt darbu. No februāra, brīža, kad uzzinājām, ka Rīga viena uzņems turnīru, līdz čempionāta sākumam bija nedaudz vairāk kā 100 dienas. Šobrīd, esot Somijā, jau smējos, jo 11 mēneši liekas dikti daudz, un tajās vairāk nekā 100 dienās mēs ļoti veiksmīgi un bez panikas spējām noorganizēt čempionātu. Šobrīd laika ir gana daudz.

Orgkomitejas vadītājs, kurš būs atbildīgs par visu darbu organizēšanu, atkal būs Edgars Buncis, kurš šo funkciju vairāk nekā lieliski spēja realizēt pagājušajā čempionātā.

Bijāt pagājušā gada čempionāta mārketinga direktors - vai šādu funkciju uzņemsieties nākamgad?

Pērn man bija tā iespēja no pirmās čempionāta dienas līdz pat noslēgumam būt iesaistītam un kaut kādu laika periodu klātesošam visu departamentu darbos. Manos pienākumos nerakstīti ietilpa daudzas funkcijas, kuras pēc tam, pievienojoties jaunam kolektīvam, tika nodotas tālāk. Ja Edgars redzēs vajadzību pēc manas iesaistes, tad noteikti iespēju robežās tas tiks darīts. Mums tomēr pieredze ir gana svaiga, un ir viegli vai daudz vieglāk to izdarīt cilvēkiem, kuri nupat to darīja.

Nu jau plaši izskanējis, ka Latvijas un Somijas sadarbība neaprobežosies ar kopīgu čempionāta rīkošanu, bet Somijas čempionātā varētu spēlēt arī kāda Latvijas komanda. Kādā mērā vēl tiks izvērsta Latvijas un Somijas hokeja sadarbība?

Pirmkārt, neskriesim notikumiem pa priekšu, ļausim lietām ritēt dabīgu gaitu, turklāt šobrīd mūsu sadarbība starptautiskajā vidē neaprobežojas ar Somiju. Mēs cieši sadarbojamies ar Baltijas reģionu, kā arī citu valstu federācijām. Šobrīd varbūt šis tiltiņš uz Skandināviju, Somiju ir visredzamākais.

Čempionāta organizēšana būs lielisks veids, kā jau esošo sadarbību nostiprināt. Savukārt mūsu hokejistu dalība Somijas čempionātā būs ļoti labs attīstības virziens, raugoties kā bērnu, tā varbūt arī junioru un pieaugušo hokeja virzienā. Hokeja līmenis Somijā ir ļoti augsts, domāju, ka iespēja tikt pamanītam uz Somijas ledus nākotnē vainagosies ar panākumiem.

Kā izpaužas Baltijas valstu sadarbība savā starpā hokeja kontekstā?

Baltijas hokeja epicentrs ir šeit, Latvijā, bet tajā pašā laikā Lietuvā un Igaunijā hokeja līmenis turpina augt. Ne vienā, ne otrā kaimiņvalstī hokeja tradīcijas nav tik lielas un spēcīgas, kādas tās ir pie mums, un, iespējams, tādas arī nekad nebūs, taču tas nenozīmē, ka tur nav hokeja. Mūsu kā reģiona interesēs ir celt kopējo hokeja līmeni, un tas ir iemesls, kāpēc mēs jau pirms pieciem gadiem esam uzsākuši sadarbību un izveidojuši arī Baltijas kausu, kas norisinās katru gadu. Tajā piedalās ierasti četras valstis - trīs Baltijas valstis un kāda pieaicināta valsts. Parasti uz šo turnīru devāmies ar klubu izlasi, kas bija veidota no Latvijas čempionāta spēlētājiem. Pagājušajā gadā devāmies ar studentu izlasi, un līdzīgi darīsim arī šogad, kamēr pārējās valstis piedalās ar savām nacionālajām izlasēm.

Ar to mūsu sadarbība neaprobežojas - sadarbojamies arī sieviešu hokeja kontekstā. Tāpat pirms diviem gadiem aizsākām Baltijas līgas koncepta ideju, kuras pamatmērķis ir tuvākā vai tālākā nākotnē apvienot Baltijas valstu hokeja čempionātus vienotā līgā. Jā, mūsu līmenis ir augstāks, taču arī visa situācija pasaulē ir pamainījusi situāciju spēlētāju tirgū čempionātos. Domāju, ka, laikam ejot, redzēsim, ka spēsim atrast veidu, kā šo čempionātu atjaunināt, dot "jaunu gaļu" hokeja cienītājiem un spēlētājiem. Kā dabūt jaunas komandas pretī jau mūsu ierastajām komandām, lai dotu turnīram lielāku intrigu, kas nākotnē vainagotos ar vairāk sekotāju un interesentu. Tādā veidā mēs ne tikai atsvaidzinātu hokeju Latvijā, bet tas būtu ļoti liels ieguvums Lietuvai un Igaunijai, kas, spēlējot pret Latvijas komandām, liktu tiekties mūsu virzienā.

Kara dēļ ir apturēta Rīgas "Dinamo" darbība ne tikai Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), bet pavisam. Kā tas ietekmēs hokeju Latvijā? Vai kādu iespaidu uz jauniešu hokeju varētu atstāt arī Jaunatnes hokeja līgas (MHL) komandas "Rīga" teorētiskās beigas?

Noteikti ietekmētu, ja nekas netiktu darīts lietas labā. Šī sadarbība ar Somiju ir viens no pirmajiem soļiem, kā ar "Rīgas" spēlēšanu kaut kur nepazaudēt Latvijas hokejistus U-20 vecumā. Ja runājam par "Rīgu", tad vēl negribu teikt, ka "Rīga" tiks iekļauta "Mestis" līgā, jāļauj laikam vēl paiet, un visi jaunumi nāks oficiāli. Kas attiecas uz Rīgas "Dinamo" - protams, ka Rīgas "Dinamo" ir visā Latvijā sen zināms un mīlēts zīmols, tāpēc ka iepriekš hokeja skatītāju lielākais fokuss tika novirzīts uz "Dinamo". Daudz spēļu sezonā un spēcīga līga - kopumā "Dinamo" nāca tikai par labu Latvijas hokejam un izlasei. Daudzi ilggadēji valstsvienības spēlētāji lielāko daļu karjeras ir pavadījuši tieši tur.

"Dinamo" dalības pārtraukšana KHL pavisam noteikti bija pareizs solis šajā situācijā, kas notiek pasaulē. Kādu ietekmi "Dinamo" KHL pamešana atstās uz Latvijas hokeju kopumā - to noteikti rādīs laiks. "Dinamo" nevajag apglabāt, labāk teikt, ka tas ir iesaldēts projekts. Kur un kādā formātā tas varētu atkal potenciāli parādīties - to arī rādīs laiks. Skaidrs, ka šobrīd neredzu nevienu iespēju vai loģisku attaisnojumu, kas pamatotu Rīgas "Dinamo" dalību nākamsezon KHL. Varbūt ar laiku tiks atrasts finansējums, lai "Dinamo" varētu piedalīties kādā citā spēcīgā hokeja līgā.

2.martā saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā LHF nāca klajā ar lēmumu, ka "Optibet" Hokeja līgā (OHL) jeb Latvijas čempionātā vairs nevarēs spēlēt Krievijas un Baltkrievijas hokejisti. Cik veiksmīgi komandas atrisināja situāciju ar Krievijas un Baltkrievijas spēlētājiem OHL čempionātā?

Joprojām uzskatām, ka tas bija pareizs lēmums. Jā, tas radīja lielu ažiotāžu gan no komandu, gan skatītāju puses. Lēmums komandas ietekmēja dažādi. Citiem liekas, ko tad ir izdarījuši tie cilvēki, kuriem aizliedzām spēlēt, - neko. Un es uzsvaru lieku tieši uz vārdu "neko". Mēs šeit Krievijas politisko virzienu nevaram ietekmēt, to var ietekmēt tikai un vienīgi pilsoņi, kuri ar savu nostāju var šo mainīt. Īpaši Krievijā un Baltkrievijā sports ir politisks instruments, uz kuru ir liels fokuss. Sportā arī ir savi viedokļu līderi, kuri gan var kaut ko darīt, paužot savu viedokli turpat mājās vai darot to tur, kur viņi atrodas, strādā, dzīvo. Šis ir tas skatpunkts, no kura vajag paraudzīties uz aizliegumu spēlēt OHL. Jāatzīst, ka turpat vienlaicīgi ar mūsu lēmumu nāca klajā Izglītības un zinātnes ministrija ar viedokli par pasaulē notiekošo un rekomendācijām un aicinājumiem, norādot, ka laikā līdz jaunam paziņojumam finanšu līdzekļi no valsts budžeta nedrīkst tikt izmantoti, ja čempionātos piedalās Krievijas un Baltkrievijas spēlētāji.

Domāju, ka lēmumu pieņemšana nebija grūta, bet emocionāli tā nebija viennozīmīga. Sezona bija gara, visi bija cīnījušies un darījuši visu, lai tiktu pie augstām vietām un aizvadītu labu "play-off", bet tad regulārā čempionāta beigās kāds izdomā mainīt noteikumus. Jā, tas varbūt nav viegli sagremojams, bet tur nav daudz ko pārdzīvot. Raugoties uz to, kas notika uz ledus pēc noteikumu izmaiņām, man ir pilna pārliecība, ka Latvijas hokejam ir nākotne un ka šie spēlētāji, kuri atgriezās vai pievienojās, spēja rādīt labu hokeju. Izmaiņas noteikumos noteikti nebija tādēļ, lai kādam kaitētu vai arī mainītu tos kādam par labu. Diemžēl šīs ir sekas, ar kurām mums ir nācies saskarties.

Šogad OHL izslēgšanas turnīrs pierādīja to, ka arī Latvijas vietējais čempionāts spēj piepildīt tribīnes. Kas jādara, lai apmeklētība un interese būtu tikpat augsta visas sezonas garumā?

Ir idejas, kā šo turnīru padarīt interesantāku. Mēs varam ietekmēt to, kas notiek ārpus laukuma, bet to, kas notiek laukumā, var iespaidot tikai spēlētāji un komandas, kā arī jau iepriekš pieminētā līgas paplašināšanās ārpus Latvijas robežām.

Runājot par intereses palielināšanu attiecībā pret pašu čempionātu, tad mums vairāk jādarbojas ar mārketinga aktivitātēm. Noteikti ir jārada vairāk unikāla satura un jāskatās, kā varam ieinteresēt cilvēkus ar to saturu, kuru rada hokejs laukumā. Protams, pie tā jāstrādā arī komandām. Mēs varam radīt interesi par hokeju, bet kas būs tie, kas sekos tam visam līdzi un to skatīsies?Ir jābūt kaut kādai emocionālai saiknei tieši ar komandu, jo visbiežāk cilvēki skatās hokeju neatkarīgi no tā, kas spēlē, bet ir emocionāli piesaistīti trenerim vai kādam spēlētājam, komandai.

Pirmais nozīmīgais solis popularitātes un intereses veicināšanā ir veidot fanu bāzi komandām atsevišķi. Komandas pārsvarā ir reģionālas, ir ļoti daudzi veidi, kā to var darīt mūsdienās, digitālajā laikmetā, neatmetot tos pašus daudzos veidus, kā tas tika darīts pirms gadu desmitiem. Domāju, ka ar to ir jāsāk komandām, bet mums, federācijai, jādomā, kā šo čempionātu "iepakot skaistāk", kā radīt papildu pasākumus, kas vairāk varbūt būtu tendēti nevis uz sportu, bet šovu, piemēram, zvaigžņu spēles, 3x3 turnīri un citi līdzīgi pasākumi.

Kādā veidā norisinās sadarbība ar klubiem, pašvaldībām vai citām iesaistītajām pusēm palīdzības sniegšanā Ukrainas jaunajiem hokejistiem, kas nonākuši Latvijā? Vai ir apzināts, cik daudz ir šo hokejistu, kuriem tiek sniegta palīdzība?

Negribētu izcelt konkrēti nevienu no tiem, kuri palīdz, jo tādu ir daudz. Šajā laika periodā no februāra palīdzības procesā ir iesaistījies ikviens klubs un sporta skola, kā arī bija ļoti daudz palīdzības no privātām personām. Arī federācija ir iesaistījusies. Mēs esam vairākas reizes sūtījuši autobusus uz Ukrainas robežu, esam attransportējuši šeit bērnus ar ģimenēm, mammām, māsām, brāļiem. Pašvaldības ir izmitinājušas ļoti daudzus. Patlaban nav jaunāko datu, bet apmēram pirms diviem mēnešiem mēs bijām apzinājuši hokejistu skaitu un aptuveni sniegtās palīdzības daudzumu. Tas bija grūts process, jo sākumā tas viss tika ļoti koordinēts no LHF puses, bet, dienām ejot, bija grūti to visu noturēt grožos labā nozīmē, jo šī palīdzības sniegšana nāca no visām pusēm un visos virzienos, un ļoti daudzi paši atrada veidus, kā palīdzēt bez mūsu starpniecības.

Šobrīdir vairāk nekā 100 Ukrainas hokejistu, no kuriem lielai daļai šeit ir arī citi ģimenes locekļi, tāpēc grūti nosaukt precīzu skaitli. Daļa no šiem bērniem piedalījās arī Latvijas čempionātā bērnu vecuma grupās, ko mēs ļāvām. IIHF kongresā runāju ar Ukrainas pārstāvjiem un zinu, ka lielākā daļa no šiem bērniem paliks šeit vismaz vēl kādu laiku, un mēs noteikti ļausim visiem šiem bērniem piedalīties hokejā. Ir bijušas ļoti daudzas iniciatīvas ekipējuma iegādei un nodrošināšanai, ziedošanai un savākšanai.

Atrodoties kongresā un dzirdot pateicības vārdus no Ukrainas hokeja federācijas prezidenta [Georgija Zubko], ģenerālsekretāres [Oleksandras Slatvickas], varam secināt, ka šis karš pasaulē ir spējis satuvināt visus pārējos.

27.jūnijā Turcijas galvaspilsētā Stambulā pasaules čempionātu otrajā divīzijā aizvadīs Latvijas U-18 sieviešu izlase, kas šāda līmeņa turnīrā atbilstošajā vecuma grupā piedalīsies pirmo reizi. Kas tiek sagaidīts no šī turnīra? Vai U-18 izlasei ir kādi mērķi gaidāmajās sacensībās?

Nekādus mērķus negribam uzstādīt, bet, protams, meitenes un treneri cīnīsies par uzvaru katrā spēlē. Tā ir jauna izlase, kas pirmo reizi piedalīsies pasaules čempionātā. Gada sākumā šis čempionāts tika pārcelts, pagājušajā gadā - atcelts. Tas būs liels pirmais solis sieviešu hokeja attīstības virzienā. Tā būs iespēja un motivācija gan tām meitenēm, kuras tikai sāk, gan tām, kuras jau kādu laiku trenējas, jo viņām būs, uz ko tiekties. Būs starptautiska skatuve, uz kuras varēs sacensties un parādīt sevi. Turpināsim veltīt lielāku uzmanību sieviešu hokeja attīstībai Latvija kopumā.

Vai sieviešu hokejs Latvijā ir atbilstošā līmenī, ņemot vērā hokeja popularitāti Latvijā un infrastruktūras pieejamību?

Runājot par sieviešu hokeju, spēles līmenī vai attīstībā globālajā līmenī esam nedaudz noslīdējuši, pazaudējuši tās vietas, kur bijām, kamēr daudzas valstis, kuras pirms 10 gadiem mums bija aiz muguras, ir mūs apdzinušas. Arī infrastruktūra ir uzlabojusies pēdējos gados. Latvijā tomēr ir gana maz meiteņu komandu, tomēr meiteņu skaits, kuras sāk spēlēt hokeju, ar katru gadu palielinās. Katru gadu tiek rīkoti pasākumi jaunu bērnu piesaistīšanai, un nākotnē to darīsim krietni vairāk, jo īpaši pievēršot uzmanību meitenēm.

Papildu sieviešu/bērnu čempionātam vēl rīkosim sabraukumus dažādām vecuma grupām. Gribu, lai tuvāko piecu, desmit gadu laikā ar izlasēm atgriežamies tur, kur mums ir jābūt. Vēlos arī, lai meiteņu un sieviešu skaits, kuras nodarbojas ar hokeju, pieaugtu, un jāsaka, ka tas arī bija mans mērķis, stājoties ģenerālsekretāra amatā. Redzu, ka daudzas kompānijas un organizācijas, tostarp IIHF, akcentu liek uz sieviešu hokeju, tāpēc, darot to pašu, esam uz pareizā ceļa.