Slēpotāja Patrīcija Eiduka: "Nekad nedomā, ka tavs pretinieks ir stiprāks par tevi"

Ja tev vajadzētu pastāstīt par sevi pavisam svešam cilvēkam... Ko tu teiktu?

Es nāku no ļoti aktīvas ģimenes, man ir seši brāļi, esmu otrais jaunākais bērns ģimenē. Mans tētis agrāk bija distanču slēpotājs, tāpēc nevienam no bērniem nav bijis iespējas izsprukt no treniņiem biatlonā un/vai distanču slēpošanā. Tikko sāku staigāt, tā braukāju brāļiem līdzi uz treniņiem. Sākumā ar mammu pastaigājāmies pa trasi, vēlāk skrēju treniņos kopā ar tēti. Iet un darīt vēl vairāk mani ir motivējusi ģimene, jo īpaši brāļi, kuri bija mani sparinga partneri. Iespējams, viena no panākumu atslēgām ir tā, ka tētis jau no pašiem pirmsākumiem man ir bijis kā treneris.

Teikšu godīgi, tas nav viegli – jau kopš bērnības sestdienas un svētdienas ir bijušas smagākās treniņdienas. Bet atskatoties gribas teikt paldies par to. Šobrīd esmu interesantā dzīves posmā, jo pēc vidusskolas absolvēšanas neiestājos augstskolā, bet izlēmu simtprocentīgi nodoties sportam. Ja sports nebūs tagad, tad nekad vairs! Mācības uz nenoteiktu laiku ir noliktas maliņā, bet ar domu nākotnē iegūt diplomu kādā no medicīnas nozarēm.

Par ko sapņoji kļūt bērnībā?

Par ārstu, bet nebija konkrētas idejas – par kādu, un vēl arī par pasaules top distanču slēpotāju.

Kāds ir bijis tavs karjeras ceļš?

Diezgan grūts. Līdz 17 gadu vecumam trenējos pārsvarā Latvijā, tas bija ļoti smags un monotons darbs. Līdz ar pirmajiem sasniegumiem bija arī pirmie atbalstītāji – mans Kokneses novads un uzņēmums Ievas siers sniedza iespēju pirms Phjončhanas olimpiskajām spēlēm, jau agrā rudenī, doties uz Skandināviju. Pēc olimpiskajām spēlēm pavērās iespēja pievienoties Igaunijas komandai TeemHaanja, kas nozīmēja jaunu pieredzi, jaunus sponsorus un plašākas treniņnometņu iespējas, arī slēpju servisu. Šīs komandas sastāvā biju gadu, pēc tam pievienojos Polijas sieviešu slēpošanas izlasei, kuru vadīja titulētā distanču slēpotāja Justīne Kovaļčika ar savu treneri Aleksandru Vereteļniju.

Guvu tiešām milzīgu pieredzi, tas bija liels lēciens profesionālajā sporti. Tur joki bija mazi, treniņi ļoti smagi, bet tos attaisnoja rezultāti. Šīs komandas galvenie treneri ir mainījušies, taču smagais darbs turpinās, un es par to ļoti priecājos. Tomēr pats galvenais vārds ir piederējis manam tētim, kurš mani, manas sajūtas un sāpes ir lasījis kā grāmatā. (Šoruden Patrīcijas tētis, slēpošanas treneris Ingus Eiduks devās mūžībā. - Red.)

Ko uzskati par savu lielāko sasniegumu līdz šim?

Grūti izvēlēties, kuru tieši gribētos pieminēt. Laikam tā ir 2021. gada janvārī iegūtā 10. vieta Tour de Ski pēdējā posmā, kas ved pret Čermisas kalnu Trentīno Alpos.

Vai savus sasniegumus uzskati par talanta vai darba augļiem, vai varbūt abiem kopā?

Noteikti par abiem kopā. Labs piemērs ir mans jaunākais brālis Edijs, viņa slēpošanas tehnika ir ļoti skaista un tehniski pareiza, lai gan neviens viņam tik daudz nav to mācījis. Savukārt man, lai slēpotu tikpat tehniski pareizi, jāiegulda patiešām liels darbs – un vēl joprojām nav tik labi kā viņam! Taču es uzskatu, ka ar lielu darbu var sasniegt visu, ir tikai vajadzīgs mazliet vairāk laika.

Vai piekop kādus rituālus pirms starta, esi nedaudz māņticīga?

Cenšos uz tādām lietām nekoncentrēties, lai kādā brīdī nesanāk tā, ka kaut kādu iemeslu dēļ nevar šo rituālu izpildīt – un tad gandrīz vai nevar doties uz startu.

Kādas rakstura īpašības nepieciešamas, lai kļūtu par sasniegumiem bagātu sportistu?

Jābūt ļoti neatlaidīgam, centīgam, motivētam, ar lielām ambīcijām sasniegt mērķi un spēju nepadoties smagākajos brīžos. Vajag arī mācēt sadzīvot ar zaudējumu, ticēt saviem spēkiem un gūt prieku, baudu ceļā uz mērķi.

Kas tev šķiet vieglākais un kas – grūtākais sportā?

Ja visu dari ar pilnu atdevi, viegls nav nekas. Grūtākie sportā ir tie brīži, kad esi patiešām ļoti piekusis un nepavisam negribas iet uz treniņu, bet ir jāsaņemas un tas jādara.

Kas ir tavi elki, iedvesmas avoti, autoritātes?

Viens no lielākajiem iedvesmas avotiem ir mana bijusī trenere Justīne Kovaļčika. Tas, cik daudz viņa trenējas, cik daudzas lietas spēj apvienot. Pat šobrīd, gaidot bērniņu, viņa rāda lielisku piemēru – iet un dara, turklāt nevis kaut kā, bet ar maksimālu atdevi.

Atziņa, kurai nešaubīgi tici. Vai – tavs dzīves moto.

Ja esi izvēlējies savu ceļu dzīvē, tad dari visu ar pilnu atdevi!

Par ko tu labprāt smejies?

Par jaunākā brāļa Edija jokiem – par tiem var smieties stundām.

Kas tevi aizkustina?

Ļoti aizkustinoši ir brīži, kad smagais darbs atmaksājas un izdodas lielisks starts sacensībās.

Cik svarīgs tev ir vizuālais tēls? Kā tu veido savu imidžu?

Vizuālais tēls ir ļoti svarīgs, domāju, ka tas citiem rada pirmo iespaidu par cilvēku. Mans imidžs ir būt patiesi man pašai, neko netēlojot.

Kā tu atpūties?

Vislabākie atpūtas brīži ir laiks kopā ar ģimeni vai draugu. Kopīgi izbraucam ārpus mājas vai arī vienkārši esam mājās visi kopā.

Vai tev ir mājdzīvnieki?

Labradors Gamba, suns ir mans mīļākais mājdzīvnieks.

Laimes mirklis ir...

Satikt savu ģimeni, kad neesmu satikusi viņus ilgāku laiku.

Kas tevi visvairāk pārsteidz šai pasaulē?

Cik patiesībā daudz cilvēks var panākt, izdarīt, sasniegt – un, laikam ejot, šīs robežas tikai plešas plašumā.

Ar ko sākas tava diena? Un kāds ir tās režīms?

Kad esmu treniņnometnē – ar rīta rosmi. Seko brokastis, pirmais treniņš, pēc pirmā treniņa pusdienas, tad obligāti jāpaguļ starp pusdienām un otro treniņu, tad ir otrais treniņš, vakariņas – un diena jau ir galā. Kad esmu mājās, pati svarīgākā un pirmā lieta ir kārtīgi no rīta izgulēties, lai gan ierastais ritms tāpat neļauj gulēt ilgāk par astoņiem. Tad treniņš, pēc tam jāpalīdz vecākiem mājas darbos, un vakaru varu veltīt pilnīgai atpūtai.

Kas tev šķiet visgrūtākais dzīvē?

Skatos uz saviem vecākiem un nesaprotu, kur viņi raduši spēku izaudzināt septiņus bērnus un tikmēr būt lielajā sportā!

Ko tu gribētu sasniegt? Lielie un mazie mērķi.

Par saviem mērķiem parasti skaļi nerunāju. Noteikti sportā sasniegt tik, cik vien ir manu spēju robežās, un absolvēt medicīnas augstskolu.

5 dzīvē gūtās atziņas un secinājumi

1. Ne vienmēr vairāk ir labāk.
2. Nekad pilnībā nepaļauties uz otru, bet domāt līdzi arī pašam.
3. Nepamēģināsi – nezināsi!
4. Nekad nedomā, ka tavs pretinieks ir stiprāks par tevi! Ja tā domā, jau esi zaudējis.
5. Nekas nav neiespējams – tātad viss ir iespējams!