Starp bobu un riteni - Helvija Babra stāsts

Izvēle starp diviem sporta veidiem

Vai tev gadījumā septiņu mēnešu laikā nebūs divas olimpiskās spēles, jo tu taču startē arī bobslejā?

Nē, nē, nē. Bobsleju es esmu tā kā nolicis malā.

Esam gan dzirdējuši, ka tu vēl arvien esi Sanda Prūša redzeslokā...

Tiešām? Vispār jau simtprocentīgi es neesmu atmetis domu par bobsleju, taču uz nākamajām olimpiskajām spēlēm noteikti nebraukšu. Arī bez manis pilotu pietiek.

Kas vieno bobsleju un BMX?

Abos sporta veidos sekundes simtdaļu laikā jāprot pieņemt pareizo lēmumu, kā to virāžu izņemt. Varbūt tāpēc man ar BMX iemaņām bobslejā uzreiz tik labi aizgāja. Es aizmugurē kā stūmējs nemaz neesmu braucis, visus braucienus tikai pie stūres.

Bet bobslejā nelaiž trasē astoņus bobus vienlaikus...

Ha, tas būtu interesantāk!

Kur ir izteiktāka ātruma izjūta?

Bobslejā ļoti ātri pierod pie ātruma. BMX jau arī, kad pirmās reizes brauc no lielā starta kalna, tas ātrums šķiet liels, bet pēc tam, kad simts un vairāk reižu esi nobraucis lejā, jau pierod. Taču abi divi ir ekstrēmi sporta veidi. Kļūdas nepiedod.

Ir kādas viltības, kas noder BMX no bobsleja, un otrādi?

Kaut kas no treniņprocesa, arī sagatavošanās pirms starta. Bobslejā ir divi braucieni, un tad pirms katra brauciena jāiesildās 40 minūtes. BMX starp braucieniem ir kādas 15–20 minūtes. Uz katru braucienu ir jābūt labākajā formā, tāpēc es ne tikai pavizinos, bet uzbraucu arī kādu kāpinājumu, sprintiņu.

Bet sāki tu ar BMX. Kā valmierietim pienākas.

Jā, sāku ar BMX, taču tas bija vēl Cēsu trasē sešu gadu vecumā. Uz Valmieru es pārnācu tikai vidusskolas laikā. Septītais gads tagad Valmierā.

Sāki pie Ivo Lakuča?

Vispār mans pirmais treneris ir Jānis Ķipurs.

Olimpiskais čempions bobslejā!

Esmu trenējies gan pie Ķipura, gan kopā ar Štrombergu. Tā interesanti sanāk – bobslejs visu laiku ir bijis kaut kur blakus.

Un kurā brīdī BMX braucējs nolēma bobsleju pamēģināt?

Tas bija 2018. gads – es biju otrā gada elitnieks, BMX vēl īsti neko nebiju sasniedzis. Tur arī tā liktenīgi sakrita, ka todien pirmo reizi Latvijā gonkas bija vakarā. Bet no rīta bija Murjāņos testi bobslejistiem. Pa ceļam uz Jelgavu nolēmu iebraukt un pamēģināt. Tā jau BMX reizēm dara – ja kas nesanāk savā sportā, pamēģina arī bobsleju. Aizbraucu, intereses pēc pamēģināju un nokārtoju testus ar, šķiet, vislabāko rezultātu. Sandis Prūsis uzaicināja trenēties, un tas viss kaut kā ļoti ātri arī aizgāja.

Cik Pasaules kausa posmos bobslejā esi startējis?

Bobslejā Pasaules kausā, liekas, es tā arī nedabūju izbraukt. Eiropā jau pirmajā gadā biju otrajā vietā junioru čempionātā, bet otrais gads man tāds pa pusei sanāca – es Eiropas un pasaules čempionātā nemaz nedabūju nobraukt, jo man bija jābrauc uz Austrāliju, uz Pasaules kausu BMX. Tā ka kopā man pusotrs gads bobslejā sanāk.

Prūsis kādā brīdī neteica: “Izvēlies – bobslejs vai BMX!”?

Kad es to pirmo mēnesi biju notrenējies, viņš teica, ka kādā brīdī būs jāizdara izvēle – BMX vai bobslejs. Teorētiski jau var savienot, taču tas ir ļoti grūti. Bobslejā vajag masu, BMX vairāk vajag jaudu uz katru kilogramu. Labāk, ja sportists ir nedaudz vieglāks, bet spēcīgāks. Bobslejā mans svars bija kādi 96 kilogrami, bet uz Eiropas čempionātu BMX man bija 84 kilogrami. Tagad ir apmēram 88 kilogrami. Ziemā uzēsties, vasarā mest nost – tas tomēr nav īsti labi.

Kur ir sāpīgāk krist – uz ledus vai smiltīm?

Ilgāk pārdomāt dzīvi noteikti var bobslejā – īpaši, ja trases augšā nokrīti un minūti šļūc lejā uz galvas. Bobslejā pilots visbiežāk galvu atsit, sāpīgāk ir aizmugurējiem, tie šļūcot dabū apdegumus. Bet kritieni sāpīgāki ir BMX.

Ja tev izdotos bobslejā atgriezties, tu varētu kļūt par sportistu, kas piedalījies gan ziemas, gan vasaras olimpiskajās spēlēs. Vai Latvijas vēsturē vispār tāds gadījums ir bijis?

Man teica, ka esot gan – vēl pirmskara periodā divi džeki pabijuši abās. (Roberts Plūme riteņbraukšanā un slēpošanā, Arvīds Jurgens hokejā un futbolā – Red.) Aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm – tā nav liela māka. Ir jāspēj tur kaut ko labu parādīt. Domu par bobsleju neesmu atmetis, bet tagad koncentrējos uz BMX.

Tīri teorētiski bobslejista karjera varētu būt garāka nekā BMX. Varbūt vari vēl kādus gadus pabraukt ar riteni un pēc tam iet atpakaļ uz bobsleju. Ja vien Sandis ņems atpakaļ...

Varbūt. Cerams, viņš nav apvainojies, ka tik ilgi esmu prom. BMX braucēja karjera parasti ap trīsdesmit gadiem iet uz beigām.

Bet bobslejā pilots līdz trīsdesmit pieciem mierīgi var braukt. Vāciešiem viens otrs ir braucis pat līdz četrdesmit gadiem...

Tas bija mazliet senāk, kad stūrēšana bobslejā vairāk izšķīra. Tagad rezultātu vairāk dod gan sportistu fiziskā kondīcija, gan tehnika. Es teiktu, ka bobslejs ir pārvērties vairāk par tādu...

... Pirmo formulu?

... tehnisko sporta veidu. To jau labi var redzēt televīzijā. Džeki iestumj labāko startu, taču apakšā nemaz trijniekā netiek.

Starp citu, ja tavu vārdu ieraksta "Google" meklētājā, tad pirmo ierakstu izmet nebūt ne par BMX, bet gan par bobsleju – tavu profilu Starptautiskās Bobsleja federācijas mājaslapā...

Tiešām? Nu, bobslejs jau Latvijā ir zināmāks, kamēr BMX... Štrombergu gan visi zina!

Tad laiks būtu Latvijai tikt pie jauna Štromberga!

Tagad tas vairs nav tik vienkārši, daudz kas ir mainījies. Sports ir attīstījies, un paaudzes nomainījušās. Es teiktu, ka vidējais līmenis BMX ir krietni audzis, kopš 2008. gadā šo sporta veidu iekļāva olimpiskajās spēlēs. Šobrīd daudzi braucēji spēkos ir ļoti līdzīgi. Lai šajā sporta veidā kaut ko sasniegtu, ir jābūt galvastiesu pārākam par pārējiem.

Tātad Mārim paveicās, ka viņš uz sākumu trāpīja...

Bet viņš arī ir baigais talants. Monstrs.

Par riteņbraukšanas niansēm

Cik sver ritenis?

Kādi septiņi astoņi kilogrami.

Kāda velna pēc BMX ritenim ir vajadzīgs sēdeklis? Tu tiešām kādreiz esi uz tā sēdējis?

Jā. Tas ir vajadzīgs, kad pēc braucieniem mēs atvizināmies. Izņemam mazo beņķi un ieliekam garo. Pēc brauciena kājas ir ļoti piedzītas, vajag atvizināties.

Šosejniekiem līdzi brauc arī mehāniķis. Tu pats tiec ar visu galā?

Uz lielākiem mačiem tagad arī mehāniķis brauc līdzi, bet mazākās sacensībās paši tiekam galā – mākam riteni izjaukt pa detaļām un atkal saskrūvēt.

Negadās tā, ka kāda detaļa pēc tam paliek pāri?

BMX riteņi nav sarežģīti. Rumbiņas sarežģītāk izjaukt, kur iekšā gultnīši, bet standartlietas mierīgi paši varam izdarīt. Vienīgi sacensībās, ja pašam jāremontē, tas aizņem laiku un izsit no sacensību ritma. Tāpēc jau tas mehāniķis vajadzīgs.

BMX riteņiem citam no cita var kaut kas tehniski atšķirties?

Atšķiras regulējumi. Vienam garāks ritenis, otram stūre augstāk. Tas, ar ko mēs “spēlējamies”, ir pārnesumi un riepas. Smagāki pārnesumi vai vieglāki – to katrs pielāgo.

Jūs to pārnesumu pašā sākumā ieregulējat vai arī brauciena laikā?

Treniņprocesā pielāgojam. BMX ritenim ir tikai viens zobrats, mēs to nevaram pārslēgt – kā nu kurš to uzliek. Atceros, reiz kādos mačos riteni ar rentgenu pārbaudīja, vai nav motors ielikts. Tagad tās tehnoloģijas ir tādas, ka tas ir izdarāms. Mums jau vajadzētu to jaudu tikai līdz pirmajam lēcienam, pēc tam trasē to ātrumu var noturēt. Aiziet kādam garām trasē elites līmenī ir ļoti grūti.

Labākie celiņi ir pa vidu?

Tas atkarīgs no trases, bet pārsvarā iekšmala labākā, pirmais celiņš. Taču, piemēram, Māra Štromberga trasē Valmierā pirmais celiņš nav tik labs. Tur ārmala ir laba, kāds sestais, astotais celiņš. Bet tā pārsvarā pirmais celiņš ir vislabākais.

Tātad viss izšķiras startā?

Lielākoties.

Un nevis finišā?

Astoņdesmit procenti – startā, desmit – trasē, un desmit procenti – veiksmes! Bet pārsvarā visu nosaka starts un pirmā taisne.

Lielākais masu kritiens, kādā esi gadījies? Cik braucēju tajā nokrita?

No astoņiem – septiņi. Elitē varbūt tik daudz nesanāk tie masu kritieni, bet, kad mazāks biju, tad visādi gadījās... Katru gadu bija pa reizei, kad septiņi noliek uz acīm.

Razborkas pēc tam nenotiek? “Idiots! Kur tu brauc?!”

Gadās jau asumiņi. Bet es esmu mierīgs pēc dabas, īpaši nevienam nekasos virsū.

Par šosejas braukšanu nav bijusi doma? Vai arī tas pārāk ilgi un gari?

Šoseju jau mēs tāpat treniņbraucienos izbraucam. Garākais gabals ir bijis 100 kilometru. Vidēji braucam stundu pusotru, tie ir kādi 30–50 kilometri. Šad tad MTB mačos braucu. Bet mums jau tās muskuļu grupas atšķiras.

Šosejnieki parasti ir tādi kalsnāki un mazāki...

Mums ideālā distance būtu kādi 10 kilometri sprintā. Ja garāka distance, kājas tiek piedzītas, un ir grūti.

Bandīti pie viesnīcas

Kura BMX trase tev pašam patīk vislabāk?

Man patika Kolumbijas trase 2017. gadā, kad Medeljinā notika pasaules čempionāts. Man patika arī Bogotas trase, kur šogad notika Pasaules kausa noslēdzošie mači. Tā trase man ir tāda parocīga.

Tātad Dienvidamerika tevi uzrunā...

Jā, šogad mēs Dienvidamerikā bijām trīs reizes, jo Eiropā un Āzijā mači bija atcelti. Tie notika tikai Amerikā un Dienvidamerikā. Amerikā mēs netikām iekšā, tāpēc divreiz bijām Kolumbijā un vienreiz Venecuēlā. Tur gan bija traki – uz ielām šaudījās, tāpēc mēs ar beisbolenēm somās braukājām, plus vēl tie pilsoņu kari un kovida situācija. Trīs viesnīcas nedēļas laikā nomainījām.

Kurā pilsētā jūs bijāt?

Mēs bijām galvaspilsētā Karakasā. Jau ielidojot sapratām, ka būs traki: pa visu pilsētu policisti stāv, visur jārāda dokumenti, kovida testi. Pie pirmās viesnīcas vietējie šaudījās. Mēs pirmās trīs dienas vispār nekur negājām, nebija pat treniņu. Gribējām sarīkot treniņu, taču sākās tā šaudīšanās. Domājām, iziesim pie viesnīcas un turpat blakus sprintu izbrauksim ar ričukiem. Taču vēl pirms sprinta uzmetām aci pa viesnīcas logu un redzam – pieci bandīti maskās sēž un asina mačetes.

Gaida jūs?

Nezinu, vai tieši mūs, taču nospriedām, ka labāk paliksim viesnīcā. Visu laiku bija jāskatās apkārt un jāuzmanās, lai kaut kas nenotiktu.

"Deviņvīri" ar Helviju Babri sarunājās vēl pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm, kurās BMX braucējs izcīnīja 20. vietu. Pilnu interviju un daudz ko citu interesantu lasiet "Deviņuvīru" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.