No Rucavas līdz Romai ar divriteni 39 dienās
Sens teiciens vēsta – visi ceļi ved uz Romu. Edgars Trankalis (28) piepildījis sapni ar divriteni aizmīties līdz Itālijas galvaspilsētai – 3222 kilometri 39 dienās. Ceļi bijuši dažādi – arī neizbraucami, kalnaini, smilšaini, bet puisis izturēja un piedzīvoto sauc par savu līdz šim lielāko pārbaudījumu. Un skaistākais šajā stāstā ir viņa sniegtā iedvesma daudziem, kas sekoja šim braucienam.
Edgars ir dzimis liepājnieks, bet līdz 18 gadu vecumam dzīvojis Rucavā. Augstskolu gan beidzis Rīgā, kur mīt pēdējos nepilnus desmit gadus. “Man ir bakalaura grāds audio un vizuālajā mediju mākslā – esmu TV un video operators,” Edgars ikdienā veido video klipus un reklāmas, dažkārt arī mūzikas klipus, tas viņam ir reizē hobijs un maizes darbs. Tikmēr Rucava viņam vienmēr būs mājas – mīļa un ar īpašu vietu sirdī. Turp allaž aizbraucot pie jūras, tai pusē ir ļoti skaista daba, var satikt arī vecos draugus.
Iesākumam no Rīgas līdz Rucavai
Velobraucienam uz Romu Edgars brieda jau dažus gadus – radās vēlme sevi izaicināt, pārbaudīt un to visu parādīt cilvēkiem: “Mēs varam, ja gribam – ja sapņojam, tad mums tas vienkārši jādara. Šī doma manā galvā radās un pakāpeniski nosēdās, līdz sāku to, kā tautā saka, sagremot. Rezultātā pieņēmu lēmumu – viss, es došos ceļā.”
Pērn nopircis divriteni un izdomājis, ka no Rīgas aizmīsies līdz Rucavai divās dienās, un to arī izdarīja. Nedēļu vēlāk jau viens pats aizbrauca no Rīgas līdz Liepājai vienā dienā. “Abās šajās reizēs biju pilnīgi nesagatavojies. No Rīgas braucot uz Liepāju, vienā dienā pieveicu 230 kilometru karstā saulē – knapi tiku galā, un bija doma pat saukt ātro palīdzību. Biju neapdomīgs, daudz ko darīju nepareizi,” atzīst Edgars.
Tomēr nedaudz atpūties, sakārtojis domas, saņēmis nedaudz sevi rokās un ticis līdz Liepājai saviem spēkiem, kaut pēc tam nevarēja īsti pastaigāt un vajadzēja dažas dienas, lai atgūtos.
Tas vairs nav velotūrisms
Braucienam uz Romu puisis posās jau nopietnāk, sagatavošanās ilga pusgadu: “Šis nebija klasiskais velotūrisms, manā gadījumā to sauc par "bikepacking". Šim vārdam latviski īsti tulkojuma vēl nav, taču tas varētu būt tāds kā velopārgājiens jeb velotrekings. Tas atšķiras no velotūrisma ar to, ka ir cits somu izkārtojums uz velosipēda un var braukt pa daudz sarežģītākiem ceļiem, dažādām kalnu taciņām – ritenis kļūst manevrētspējīgāks, un līdzi paņemtas ir tikai pašas nepieciešamākās lietas. Tas ir pilnīgi atšķirīgs izaicinājums.”
Pirmais solis esot visu pārdomāt līdz vissīkākajai detaļai un apzināties riskus. “Svarīgi šādu braucienu ir izsapņot un saprast, ko tas man dos. Pakāpeniski sāc saprast, kas ir vajadzīgs, dodoties ceļā.”
“Vairāku mēnešu garumā sarūpēju ceļojuma inventāru. Pirmām kārtām vajadzīgas speciālas somas, kur ielikt mantas. Manā gadījumā viena no svarīgākajām lietām bija drošība. Sarūpēju dažādas lietas ekstremāliem brīžiem, kas var gadīties, piemēram folijas segu, ūdens filtru, speciālu apģērbu,” atklāj Edgars.
Fiziskais un prāta treniņš
Vissvarīgākais bija treniņi pirms brauciena, gan fiziski, gan arī psiholoģiski. “Par pirmo runājot, man bija ļoti liela pārliecība par saviem spēkiem, jo agrāk aktīvi trenējos kikboksā. Šajā sporta veidā iemācījos saprast, ka varu uzvarēt jebkādu pretinieku – tikai attiecīgi jāizveido pareiza stratēģija. Nav pat svarīgi, cik pretinieks liels vai spēcīgs – viņu var uzvarēt. Guvu lielu pārliecību par saviem spēkiem un iemācījos ne no kā nebaidīties. Līdzīgi ir dažādās dzīves situācijās un arī šādā braucienā, kad gadās sarežģīti šķēršļi – ar pareizu motivāciju un stratēģiju tos var pārvarēt.”
Ļoti noderējusi arī pieredze skvošā – teniss divatā, bumbiņu sitot pret sienu. Tā ir ātra, dinamiska spēle, nepārtraukti jākoncentrē uzmanība uz bumbiņu, lai to paspētu atsist. Tas trenē arī sirdi, tātad izturību. “Tas man ļoti nāca par labu, jo, braucot ar riteni pa sarežģītām takām, visu laiku nepieciešams koncentrēt uzmanību uz ceļu – vai nav akmens, kāds lielāks koks nogāzies, varbūt ceļš izskalots un izveidojusies plaisa. Dažkārt jāizvairās no kāda putna vai pretī lidojoša liela kukaiņa. Jābūt modram un uzmanīgam,” stāsta Edgars.
Tāpat viņš vismaz katru otro dienu braucis ar divriteni, dažkārt simt, citreiz piecdesmit kilometru – sniegā, vējā, lielā lietū, arī ja birusi krusa vai bijis sals, pa dubļiem cauri mežam, pa smilšainiem ceļiem, pa šosejām. Svarīga bija psiholoģiskā sagatavošanās, sevi pieradinot pie apstākļiem, kādi var būt ceļā, lai nepadotos, bet turpinātu iecerēto līdz galam.
Katru dienu kā no jauna piedzimis
“Pirms garā ceļa bija arī skrējieni. Kaut gan man ļoti nepatīk šī nodarbe, tas bija nepieciešams, lai radinātu savu prātu pie tā, ka nedrīkst padoties – jāizdara, kaut būs grūti, nepatīkami.
Skriešana man mentāli ļoti palīdzēja, kad vēlāk nācās tikt galā ar ceļojuma grūtībām. Vēl devos pie fizioterapeita un trenēju savus dziļos muskuļus. Tas nepieciešams, lai brauciena laikā nekas nesāpētu, lai mazinātu iespējamās traumas, kas var rasties ļoti sarežģītu un lielu slodžu dēļ. Šie fizioterapijas vingrinājumi ārkārtīgi nāca par labu,” stāsta Edgars.
Viņš teic lielu paldies fizioterapijas centram "RV PHYSIO" par sešu mēnešu fiziskās formas sagatavošanas procesu. Treniņi atmaksājušies, jo brauciena laikā nekas nesāpējis un katru dienu juties kā no jauna piedzimis.
Liels paldies arī Latvijas uzņēmumam "4 Cyclists" par profesionālo veloapģērbu – tas bijis viegls, ērts un ātri žūstošs. "Garmin Latvija" sporta pulkstenis rūpējās par maršrutu un puiša veselības rādītājiem, Edgars vienmēr zinājis, kad laiks atpūsties un kad atkal var doties tālāk. Paldies arī "airBaltic", kas nogādāja Edgaru atpakaļ mājās kopā ar viņa uzticamo sabiedroto – divriteni.
Piemēri iedvesmai
Pusgadu pirms brauciena Edgars iedvesmai katru vakaru skatījās video par cilvēkiem pasaulē, kuri darījuši ko līdzīgu. Lasījis arī dažādus rakstus, ticies klātienē ar rūdītiem velobraucējiem. Toms Alsbergs, kurš ir "bikepacking" lietpratējs un piedalījies šādās sacensībās pasaules mērogā, Edgaram daudz ko pastāstījis, ieteicis, iedvesmojis, palīdzējis arī sagatavot divriteni.
“Vai ārā būs lietus, vēss vai karsts – radināju sevi pie domas, ka man visu laiku būs jāturpina braukt uz priekšu. Neviens taču mani nestums. Uzskatu, ka šis brauciens man bija vismaz par 70% atkarīgs no mentālās sagatavotības, un es ļoti labi tiku galā, nevienu brīdi nesalūzu. Gan fiziski, gan psiholoģiski jutos katru dienu kā no jauna piedzimis. Protams, noguris biju katru dienu, taču ne tik ļoti, lai neturpinātu ceļu. Iebraucot Romā, tajā pašā laikā man pat gribējās kāpt atpakaļ uz riteņa, jo 39 dienu laikā jau bija izveidojis jauns ikdienas ritms,” atklāj Edgars.
Pēc brauciena iekšēji pat radies it kā tukšums, jo bija sasniegts ilgi lolots mērķis, gribējies braukt vēl un vēl – tik ļoti puisī iesēdies velo ritms, ka bijis grūti no tā izkļūt.
Sasniedzis galapunktu, viņš vispirms devās uz Svētā Pētera laukumu, tad Kolizeju. “Ikreiz koncentrējos tikai uz noteikto dienu – tāda bija brauciena stratēģija. Šīs apskates vietas katrā no dienām Romā bija man kā mazas balviņas par nomītajiem kilometriem. Romā vēl vairākas dienas pat īsti neapzinājos, ko esmu paveicis,” atklāti teic Edgars. Viņš pat bijis gatavs arī uz mājām doties ar velosipēdu, tomēr izlēmis atgriezties ar lidmašīnu.
Krāsaini un interesanti
“"Bikepacking" atšķiras no velotūrisma ar to, ka var aizvest pa jebkura seguma ceļiem. Man nācās braukt pa ļoti skaistiem, gludiem, foršiem asfalta ceļiem, arī pa lieliskiem grants segumiem. Tāpat nācās pārvarēt ne mazums kilometru pa nelīdzeniem, akmeņainiem vai mežu ceļiem, pa smiltīm, kurās riepas vienkārši iestrēga. Akmeņainie kalnu ceļi ir ļoti bīstami, jo var paslīdēt, tur arī divas reizes nokritu,” stāsta Edgars.
Dažkārt bija jāpārvar ļoti stāvi kalnaini posmi, stāvākais bijis vismaz 30 grādu slīpumā. Kalnos bija pat bīstamas vietas. “Gadījās posms, kur vairākus kilometrus vienkārši stūmos pa kalnu takām, jo pabraukt nebija iespējams.” Dažkārt vajadzēja divriteni celt pāri žogiem.
“Izaicinājums bija ļoti krāsains un interesants. Biju psiholoģiski sevi ļoti gatavojis, un mani nekas nespēja pārsteigt un apturēt. Veidojot maršrutu, nebija svarīgi, pa kādiem ceļiem braukšu – jo sarežģītāk, jo interesantāk. Es baudīju šo procesu un, ja priekšā bija grūts posms ar šķēršļiem, to vienkārši pieņēmu. Tāpat kā to, ka saule gan aust, gan riet. Es līdzīgi pieņēmu, ka man priekšā ir šķērslis, atvainojos, sūdīgs ceļš vai laikapstākļi, un risināju problēmu. Ceļā jutos lieliski, un, protams, neizpalika arī emocionālie brīži,” pauž Edgars.
Ja šis čalis var, tad es arī varu
Ceļojums bijis arī meditatīvs – viņam atklājušās daudzas būtiskas dzīves atziņas, var teikt, pat apskaidrības mirkļi. Par saviem spēkiem un spējām, par visu, ko pārdzīvo pasaule – kas ir svarīgi, kas nav. Šis process un sajūtas bijušas tādas, ko vēl līdz galam nevarot aprakstīt, lai to saprastu, vajadzīgs laiks.
Šādā braucienā esot ļoti svarīgi atslēgt visas liekās domas: “Es ļoti pie tā piestrādāju. Mans prāts bija tīrs kā balta lapa, kā balta istaba. Brauciena laikā neuzņēmu lieku informāciju un centos bloķēt visas domas, kas nav saistītas ar manu mērķi, nezināju pat, kas notiek Latvijā, pasaulē, ar maniem draugiem.”
Edgara ceļojums aizrāvis arī citus, daudzi viņu atbalstījuši, sūtījuši laba vēlējumus, katru dienu pilnīgi nepazīstami cilvēki rakstīja, ka viņš spējis aizraut ar savu piemēru.
“Tas bija tiešām fenomenāli, dažs pat ar asarām acīs esot lasījis manus tekstus sociālajos tīklos. Cits manis dēļ esot nopircis velosipēdu, dažs izvilcis savus vecākus no mājām, lai dotos kopīgos velobraucienos. Cits motivējis sevi vienkārši iet un sportot, iet un darīt, jo, lasot manus tekstus instagramā, sapratis – ja šis čalis var, tad es arī varu. Man radās sajūta, ka tiešām paveikts kas nozīmīgs. Daudzi atzinās, ka nevarot pat vakarā aiziet gulēt, nezinot, kā man pa dienu gājis.” Edgaram tagad ir nodoms apkopot šīs vēstules, un tas atkal būšot vesels stāsts.
Plānos ir veidot filmu
Brauciena laikā Edgars ļoti daudz safilmējis, materiālu ir daudz, un tagad vēlas izveidot dokumentālo filmu: “Ja ir kāds, kas ir gatavs finansiāli atbalstīt, būšu ļoti priecīgs. Gribu filmu izveidot un pasniegt cilvēkiem kā dāvanu, visiem, ne tikai tiem, kuri mani atbalstīja. Ar to gribu arī motivēt jauniešus un cilvēkus kopumā – iet un darīt! Es saprotu, ka cilvēki ļoti daudz sapņo un gribētu dzīvē ko paveikt, taču bieži apstājas pie tā, ka paši sevi nenovērtē un netic saviem spēkiem.”
Un nav būtiski, vai vēlamies ar divriteni aizmīties līdz Romai vai savām rokām uzcelt māju, svarīgi ir, kā dzīvojam un kā pret saviem mērķiem izturamies. “Es filmu gribu izveidot tādu, lai cilvēki pēc iespējas vairāk iedvesmotos no mana brauciena un, iespējams, dzīvē paši sasniegtu augstus un foršus mērķus,” uzsver Edgars.
Šobrīd viņam nav ideju par turpmāko, pagaidām lēnām jākāpj ārā no aizvadītā piedzīvojuma un jālaiž sevī jaunas domas. Uz divriteņa viņš noteikti kāps, vai brauks vēl daudz tālāk, to nezinot. “Es dzīvoju pēc principa, ka mirkļi mums ir jābauda un dzīve nepatraukti piespēlē visdažādākās iespējas un piedzīvojumus. Mums atliek tos tikai saskatīt, pieņemt vai noraidīt. Nākotnē piedzīvojumi noteikti būs, bet kādi – to gan tagad neprotu prognozēt.”
