Raimonds Šņepsts 20 gadus bija specvienībā "Omega", tagad Preiļos izveidojis boksa klubu: "Patriots nevāvuļo, bet dara"

Savulaik Raimonds iestājās pirmajā bruņotajā Latvijas speciālo uzdevumu vienībā Baltās beretes, kas bāzējās Jelgavā. Katru dienu spridzināšana, šaušana, mašīnu dedzināšana, konkurentu slepkavošana – tāda bija skarbā realitāte tālaika neatkarīgajā Latvijā. Lai cik labi sagatavots šai cīņai esi, skaidri zini, ka noziedznieki – reketieri un izsitēji, kurii bieži vien izrādās bijušie sportisti – ir sagatavoti tikpat labi vai vēl labāk. Pēc tam gandrīz divdesmit gadu Valsts policijas pretterorisma vienībā Omega. Raimonds sāka kā virsseržants, atvaļinājās kā pulkvežleitnants.

Te visi var saārstēties

– Stāvu pie durvīm, virs kurām uzraksts BoX 13 Th Round – 13. raunds. Kas aiz tām atrodas?

– Boksa klubs. Kad šo vietu atradu, te bija tikai četras sienas. Tagad viss atjaunots, sakārtots un iekārtots. Paša rokām. Izņemot grīdu – to labākais draugs uzsauca. Viss aprīkojums pirkts un pasūtīts par personīgajiem līdzekļiem. Sākumā šī 150 kvadrātmetru lielā platība bija iecerēta tikai kā boksa klubs, taču pēc pārrunām ar vietējiem sporta entuziastiem nolēmām, ka vajadzīga arī telpa fitnesa un aerobikas nodarbībām. Paklājiņi, hanteles, gumijas, zviedru siena – lai ir pieejams viss, kas der kā boksam, tā citām fiziskām aktivitātēm.

– Kas klubā trenējas – bērni, pieaugušie?

– Jaunākajam ir seši gadi, vecākajam ap sešdesmit. Taču par pilnvērtīgu trenēšanos patlaban grūti runāt. Pirms aizlieguma tikai divas nedēļas paspējām kaut cik normāli pasportot – sabīdīt treniņu grafiku, apgūt jaunās telpas, kurās vienlaikus var nodarboties piecpadsmit cilvēki – desmit boksa, pieci topošajā trenažieru zālē.

Kopš spēkā kovida režīms, iekšā viss ir kā miris, treniņus drīkst organizēt tikai ārpusē. Taču tie notiek regulāri – trīs reizes nedēļā pa stundai. Arī tad, kad ārā bija bargi mīnusi. Sākumā mazliet uztraucos, ka zem klajas debess bērni var saaukstēties; Preiļos jau nav kā Rīgā, kur vienmēr var atrast kādu jumtiņu, zem kura patverties. Tad atcerējos bijušo linu fabriku, kur degradētajā teritorijā ir milzīgs angārs. Noorganizējām talku, daudzmaz sakārtojām, tagad āra treniņi notiek tur. Ar sportu taču var nodarboties visur un jebkuros laika apstākļos.

– Sešgadīgie kopā ar senioriem?

– Grupas tiek dalītas pēc vecuma, galveno uzmanību tomēr pievēršot bērniem. Tiem, kas vislabprātāk sēdētu mājās pie datora ekrāna, problēmu ir krietni vairāk nekā tiem, kuri nāk uz citām sporta sekcijām, tāpēc ļoti svarīgi piedabūt bērnus izkustēties. Ja to nedarīsim, sekas var izrādīties traģiskas. Pie manis jau tagad ierodas pusaudži ar lieko svaru. Viņi taču nav vainīgi, ka sēž mājās, iespiesti četrās sienās, un visu dienu blenž ekrānā, tomēr viss izkārtots tā, lai pēc tam, kad kovids norimsies, viņiem būtu grūti. Jo mazkustīguma sekas – ne jau tikai aptaukošanās – veicina hroniskas slimības, kas atspoguļojas domāšanā. To nevar ārstēt ar pavēli aizslēgt ledusskapi, fizisko aktivitāšu trūkumu kompensējot ar gadžetiem. Ar tiem rokās mēs nevis ejam uz priekšu, bet deģenerējamies, turklāt milzīgā ātrumā.

Pēc saviem jauniešiem redzu – viņi vairs neprot tā īsti runāt. Pamatā komunikācija ir tikai ar telefonu. Pieļauju, ja veiktu testu, pārbaudot bērnu rokrakstu, rezultāts šokētu – viņi vairs neprot arī rakstīt. Bet šī prasme taču ir saistīta ar smadzeņu darbību – velkot burtu uz papīra, cilvēks vienlaikus aktivizē arī neironu tīklus smadzenēs. Tas pats notiek kustoties, sarunājoties, fiziski piepūloties. Lai cik irdens ir pašreizējais nodarbību režīms, tomēr uzskatu, ka te visi var kaut nedaudz saārstēties.

– Tik skarbam sporta veidam kā bokss taču pienākas skarbs ārsts. Jūs tāds esat?

– Varbūt tas ir mans mīnuss, tomēr man tuvāks ir maigais variants. Maksimāla lojalitāte – vairāk runāt, ar katru rēķināties kā ar individualitāti. Tā var labāk pierādīt, ka bokss nav prasta kaušanās, bet sarežģītākais un daudzpusīgākais no visiem cīņas sporta veidiem, džentlmeņu tikšanās ringā. Taču vēl svarīgāka ir sastapšanās ar sevi, sevis iepazīšana. Tu ringā esi viens. Un tad notiek cīņa – īsta cīņa. Ja nebūsi nobriedusi personība, neizturēsi.

Misija nav iznīcināt pretinieku, bet veidot tādu tehnikas un taktikas sapinumu, kurā vienlīdz svarīgas ir kājas, dūres un domāšana. Ne jau velti antīkajā pasaulē bokss tika vērtēts tikpat augstu kā jebkura no intelektuālo spēju jomām. Pitagors bija ne tikai matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts, politiķis, priesteris un izgudrotājs, bet arī olimpiskais čempions boksā. Arī Latvijā daudzi veiksmīgi cilvēki ir nodarbojušies vai nodarbojas ar boksu. Tas veido personību, audzina, jo prasa ķermeņa un prāta disciplīnas sakausēšanu ar motivāciju, nevis sakāpinātām emocijām.

Jaunzirgu treneris, autokrāna vadītājs, kaujinieks

– Kā pats nonācāt pie šīs atziņas?

– Pusaudža gados biju nevaldāms palaidnis – ielu kautiņi un citi interesanti piedzīvojumi. Darīt sev pāri neļāvu. Tajos laikos neviens nesēdēja mājās pie televizora vai datora, jo visa dzīve notika ārā. Pilsētas centrs, parks – visur pilns ar jauniešiem. Sports, tusiņi, diskotēkas. Netālu no Preiļiem, Riebiņos, bija agrofirma, kurā audzēja sporta zirgus. Skolas gados sāku tur nodarboties ar jāšanas sportu, vēlāk piestrādājot par jaunzirgu treneri. Vēlmē izrauties no provinces pēc skolas beigšanas iestājos Ogres 32. profesionāli tehniskajā vidusskolā, kas gatavoja galdniekus, krāsotājus un plaša profila mehanizatorus.

Mācījos par autokrāna vadītāju, sportoju. Profene izvērtās par visīstāko dzīves skolu. Dzīvošana kopmītnēs, stipendija niecīga, bet vecāki atbalstīt nevarēja. Lai tiktu pie naudas, spekulējām. Ogre tolaik bija pilna ar viesstrādniekiem no Ķīnas un Vjetnamas – tie veda parfimēriju un elektroniku. No poļiem, kas atjaunoja Vecrīgu, bija iespējams dabūt apģērbus un apavus. Kad pēc mācībām atgriezos Preiļos, bija sākušies deviņdesmitie – tas laiks mūsu tautas vēsturē, kad lielākajai sabiedrības daļai visi iepriekšējie plāni aizgāja pa pieskari.

– Tā arī nekļuvāt par autoceltņa vadītāju?

– Draugs, ar kuru kopā bijām mācījušies profenē, atrakstīja vēstuli, ka iestājies pirmajā bruņotajā Latvijas speciālo uzdevumu vienībā (SUV) Baltās beretes. Neatkarība tolaik bija trausla, valsts bruņotie spēki vēl nebija izveidoti, bijušās milicijas lojalitāte Latvijas valstij bija visai nosacīta, taču līdz ar brīvās uzņēmējdarbības uzplaukumu galvu cēla organizētā noziedzība. SUV bieži tika iesaistīta īpaši bīstamu noziedznieku aizturēšanā.

Tā bāzējās Jelgavā. Tā nu braucu uz Jelgavu, nokārtoju ļoti stingrus iestājpārbaudījumus un kļuvu par kaujinieku. Šajā dienestā pavadīju pusotru gadu. Katru dienu spridzināšana, šaušana, mašīnu dedzināšana, konkurentu slepkavošana, lielās bēgšanas stāsts no Pārupes cietuma – tāda bija skarbā realitāte tālaika neatkarīgajā Latvijā. Lai cik labi sagatavots šai cīņai esi, skaidri zini, ka noziedznieki – reketieri un izsitēji, kuri bieži vien izrādās bijušie sportisti – ir sagatavoti tikpat labi vai vēl labāk. Bruņoti, trenēti, bīstami. Tāds bija pirmais pakāpiens manā profesionālajā karjerā.

– Un nākamais?

– Neatkarībai nostiprinoties, Jelgavas vienību reorganizēja, jo līdzīga tika izveidota Rīgā. Saņēmu piedāvājumu vai nu stāties labi apmaksātā darbā Latvijas Bankas drošības dienestā, vai turpināt karjeru policijas struktūrās – arī tur tika organizēti speciālie spēki. 1995. gadā iestājos Valsts policijas pretterorisma vienībā Omega. Aizgāju kā virsseržants, atvaļinājos kā pulkvežleitnants – 2012. gadā veselības stāvokļa dēļ.

– Tādu adrenalīna pārslodzi organisms neizturēja?

– Darbā gūta trauma. Kādā aizturēšanas operācijā tika sadragāts kakla skriemelis, bija nopietna operācija. Paldies ķirurgam Kasparam Rukam par kvalitatīvu darbu, ka varēju turpināt strādāt. Tomēr sapratu, ka pa divdesmit vienā darbā pavadītiem gadiem jebkuram izveidojas rutīna. Bet rutīna, kā uzskatu, ir vislielākais cilvēka ienaidnieks.

Monako, Ibiza, Sardīnija

– Kā tikāt galā ar šo ienaidnieku?

– Pieņēmu piedāvājumu braukt uz Franciju, uz Monako – strādāt par miesassargu. Sākumā biju miesassargs, tad jau administrators un privātais asistents. Laiku no 2012. līdz 2000. gadam pavadīju atkarībā no darba devēja dzīves ritma – četrus piecus mēnešus bez brīvdienām Monako, Ibiza, Sardīnija, Korsika, Maljorka, Milāna, Sentropēza, Sanmarīno vai kāda cita pasaules elitāro ļaužu pulcēšanās vieta, pārējā gada daļa – uzlādēt baterijas pēc saviem ieskatiem.  

– Iekļūt pasaulē, kas tik daudziem ir slēgta, – kā tas izdevās?  

– Gandrīz vai sakritība. Darba devējam bija vajadzīgs cilvēks ar franču valodas zināšanām. Viņš vērsās drošības aģentūrā, kuras rīcībā tāda datubāze ir, un izvēle krita uz mani. Jomā, kurai esmu piederīgs, franču valoda nav populāra. Pats to apguvu dienestā, jo nekad neatteicos braukt komandējumos. Vajag? Lūdzu! Uz jebkuru pasaules malu. Ne tikai adrenalīna dēļ – mani vienmēr dzinis uz priekšu izzināšanas azarts un interese.

Vienā no tādiem komandējumiem – tas bija 2000. gadā – nokļuvu Francijā. Viss patika, īpaši jau valoda. Gribējās to apgūt. Skolā biju mācījies vācu valodu – uz knapu trijnieku, angļu valodu vēlāk apguvu pašmācības ceļā, bet franciski tajā laikā nezināju ne vārda. Ķēros klāt – sākumā pats, tad Iekšlietu ministrijas apmaksātos kursos. Ar minimumu tiku galā veiksmīgi, bet nepraktizējot jau nekur tālāk nevar tikt. Tiklīdz tiku Francijā, valoda aizgāja. Vēlāk, kad jahta, uz kuras uzturējos kopā ar savu darba devēju, ziemoja Itālijā, iemācījos itāļu valodu, Spānijā – spāņu. Laikam var teikt, ka valodas man līp klāt.

– Ko tas nozīmē – būt miesassargam?

– Miesassargs – atbildīgais par darba devēja fizisko drošību – biju tikai pašā sākumā. Vēlāk, kad iepazinos ar šefa ģimeni, pildīju arī privātā asistenta pienākumus. Tas nozīmē cilvēku, kas dara visu – maksā rēķinus, atbild par autotransportu un apkalpojošo personālu, organizē tos, kas darbosies ar bērniem: skolotājus, guvernantes. Kārto izbraukšanu uz restorāniem, klubiem, fitnesa nodarbībām un slavenību pieņemšanām. Mana darba devēja mītnes zeme ir citur. Es biju vajadzīgs tikai laikā, kad viņš viens vai kopā ar ģimeni baudīja to dzīves daļu, kurā nenotiek naudas pelnīšana, bet nopelnītā demonstrēšana.

– Kā šāda dzīves baudīšana notiek?

– Cilvēki, kas šajā vidē grozās, ir pēc viena lekāla veidoti, ar vienādu izpratni par to, kas ir darbs un kas atpūta. Aiziet uz mežu un apsēsties uz celma – man šādā stāvoklī izdalītos laimes hormoni. Tiem, ko es sargāju, laimes hormonus nodrošina atrašanās trīszvaigžņu Michelin restorānā vai vēl viena pusmiljonu vērta limuzīna iegāde.

Tas ir viņu kaifs – pelnīt naudu un to tērēt. Un atrādīt tiem, kas šo tērēšanas atvēzienu spēj novērtēt. Par to nevienu nevar nosodīt. Māksliniekiem taču ir tāpat – kurš glezno savus darbus tikai tāpēc, lai būtu, ko paslēpt pagrabā? Viņiem gribas tos izstādīt, vajadzīga kritika, atzinība, domubiedri. Arī muzikants parasti nespēlē tikai sev. Tieši tāpat ir naudas lietās – tam, kurš pie naudas ticis, ir svarīgi parādīt, cik augsts ir sasniegtais līmenis. Vai varu atļauties tikai privāto lidmašīnu un jahtu, vai kaut ko oriģinālāku un šokējošāku. 

– Viegli iejusties šādā gaisotnē?

– Svarīgi, kā esi audzināts, kāda ir tava darba ētika un psiholoģiskais tips. Ja esi lojāls, strādā, centies un visu perfekti izpildi, tas tiek novērtēts. Vienlaikus jāsaprot, ka tāda strādāšana ir nevis kaifa, bet naudas dēļ, pilnībā apzinoties arī visus šā darba riskus.

– Ka bosu ik brīdi var apdraudēt kāds trakais ar ieroci rokās? 

– Situācijas, ko rāda filmās, piemēram, šaušanas un pakaļdzīšanās, vairāk iespējamas tiem, kam jāapsargā British Petroleum topmenedžeri Āfrikā. Monako, kur pārsvarā strādāju, šajā ziņā uzskatāma par vienu no drošākajām vietām pasaulē. Jā, tur koncentrējas neaptverami liela nauda, kičs, šovs, bet cilvēks var mierīgi iziet pastaigā ar miljonu vērtu pulksteni uz rokas vai kaklarotā iestrādātu dimantu, nebaidoties, ka aplaupīs. Miesassargs tur nereti ir kā piespraude pie apģērba. Statusa aksesuārs, ar kuru var arī pazīmēties. Tomēr ne kā piektais ritenis, kas nevajadzīgs valkājas līdzi.

Viņam visu laiku nemanāmi jābūt blakus – jāsaprot, kad vajag pabīdīt prom kādu ieskurbušu komplimentu teicēju, kad jāpagriež mugura, lai ar savu klātbūtni netraucētu. To neviens nemāca un nevar iemācīt – šajā darbā prāts spiests strādāt tādā spriedzē, ka sāc otru just, pat vari lasīt viņa strāvas. Cilvēks tikai padomā, ko vajadzētu, bet tu to uzķer un izdari, pirms vēlme izteikta. Tas ir vairāk, nekā tikai pazīt otra paradumus, niķus un kaprīzes vai uztvert dzīves algoritmu.

– Vai tas, kā virmo bosa strāvas, kādreiz nav pretrunā ar paša attieksmi pret lietām un vērtībām?

– Ar to es atšķīros no vairākuma šā darba veicēju – jau no paša sākuma darīju zināmu, ka man ir savas sarkanās līnijas, ko nekādos apstākļos nedrīkst pārkāpt. Tas tika pieņemts – ka pret mani nedrīkst atļauties to, ko, iespējams, var neievērot pret citiem. Nepamatoti apvainot, slikta garastāvokļa dēļ izgāzt savas dusmas. Savstarpēja cieņa un korekts lietišķums – tā sevi biju nolicis. Un tā mani uztvēra. Ne reizi vien boss jautāja, vai nevaru viņam ieteikt kādu savu paziņu, jo “mums patīk tas apzinīgums un godaprāts, ar kādu izceļas cilvēki no Baltijas”. Latviju atsevišķi parasti neizdala – ir Baltija.

– Eksotiskas salas, pasaules slavenākās pludmales, restorāni, augsta ranga pieņemšanas… Vai iespējams kaut daļu no tā izbaudīt arī pašam?

– Maz, varbūt tikai pirmajā brīdī. Jo, tikko izkāp no lidmašīnas, uzreiz ieslēdzas režīms – sācies darbs! Izņem no galvas Latvijas HD un ieliec darba HD, samaini telefona simkartes, un sākas tā ikdiena, kuras priekšā pārējais kļūst nenozīmīgs. Jau pa ceļam no lidostas sāc visu organizēt, lai tad, kad atbrauc boss, apartamenti spīdētu un laistītos, ledusskapji pilni, baseinos ūdens vajadzīgajā temperatūrā, autoparks braukšanas kārtībā. Taču nav arī tā: te ir katorga – jāiztur. Tu apzinies, ka esi foršā vietā, brauc ar ekskluzīvu limuzīnu, esi superlabi apģērbts un paēdis, guli viesnīcā baltos palagos. Tas viss ir tavā rīcībā. Bet – tas ir darbs.

Ja vēlies sevi palutināt ārpus darba, lūdzu, bet tā būs bauda uz paša rēķina. Piemēram, cits vakarā noskalo dienas stresu ar alkoholu, cits aiziet uz sporta zāli. Es katru vakaru peldēju. No rītiem mēdzu piecelties agrāk un sagaidīt saullēktu ar smaržīgas kafijas tasīti rokās, piekožot tikko ceptu kruasānu. Pakaifot, uzlādēties.

Bez šādām rūpēm par sevi nepārtrauktajā, mēnešiem garajā darbdienā vienkārši nojūgsies, lai arī kā sev atkārtosi, ka neesi spaidu darbos, bet ieradies brīvprātīgi. Ka tevi neskar, ja kādam ir kaprīzes un niķi. Un cita vērtību skala, dzīvojot citā dimensijā. Tāpēc baigi jālavierē, jābūt diplomātam, vienlaikus nezaudējot savu viedokli. Un nedrīksti salūst. Tas momentā redzams, ja cilvēks sāk izsīkt. Tāds – ar nokārtām ausīm – nevienam vairs nav vajadzīgs, jau nākamajā dienā šefs viņa vietā paņems citu.

– Atrodoties vidē, kur tik daudz iespēju un kārdinājumu, varbūt arī pašam rodas vēlēšanās būt viņu – pasaules vareno – vietā?

–  Nevienu sekundi! Cilvēki, kuriem šī elitārā dzīve šķiet apskaušanas vērta, vienkārši nezina, kāda tā izskatās tuvplānā. Viss balstās uz materiālajām vērtībām un izrādīšanos. Pat ģimeniskās saites nereti turas uz aprēķina. Un visās jomās apkārt riņķo haizivis, kas to vien gaida, lai varētu pakampt gabalu no otra pīrāga. Šajā dzīvē tikt pie naudas nav tik grūt kā to nosargāt. Es te nerunāju konkrēti par saviem darba devējiem, bet visu sociālo slāni, kas dzīvo šajā toksiski agresīvajā vidē. Zinot, uz ko eju, biju nolēmis veltīt šai pieredzei desmit gadu, bet situācija, pandēmiju ieskaitot, izveidojās tāda, ka atgriezos agrāk – 2020. gada pavasarī.

Spožā degšana, bez kuras nevar

– Kā jutāties Preiļos, kur nav neviena Michelin restorāna vai pusmiljonu vērta limuzīna?

– Kontrasts pamatīgs – kā no debesīm nolaisties uz zemes. Bet vienlaikus saproti, ka tā jābūt. Laiku, kas pienācās ģimenei, bērnam, vecākiem, tomēr esi atstājis citur, tāpēc kaut kādā mērā esi viņiem parādā. Gribas pagūt to kompensēt, līdzsvarot, atrast harmoniju. Tikai ne klēpī saliktām rokām... Tiklīdz cilvēks apstājas un tā arī paliek, viņš sāk kustēties atpakaļgaitā. Tas virziens man neder, jo vēl daudz jāpadara. Gribētos vismaz vienu no tiem puišeļiem vai meitenēm, kas pie manis trenējas, aizvadīt līdz godalgotai vietai kādā no lielajiem turnīriem.

Gribētos Preiļos izveidot boksa muzeju – Latvijā tāds būtu vienīgais. Esmu jau sācis vākt eksponātus. Vietējo šā sporta veida izcilību te nav, taču vēsturi var pārnest uz jebkuru vietu; nav obligāti celt pieminekli tieši tajā punktā, kur meteorīts nokritis.

– Atgriezāties ar naudas maisu, lai sāktu dzīvē nākamo posmu?

– Par to, ko nozīmē naudas maiss, izpratne katram ir atšķirīga. Jā, nopirku īpašumu tepat aiz Preiļiem, netālu no vietas, kur dzīvo mans jaunības draugs. Līdzekļu bija tieši tik, lai pietiktu mājas uzcelšanai un teritorijas labiekārtošanai, taču lielu daļu no tiem apēda sporta klubs. Spriedu – vispirms sakārtot sporta lietas, kurās iešu tālāk, tad varēs atgriezties arī pie mājas. Tāpēc māju nācās uz brīdi iesaldēt. Pagaidām jaunceltnei blakus mazs vagoniņš – dzīvoju tajā. Kopā ar suni. Man ir franču boserons, kuram ir tikai seši mēneši.

Līdzekļus esmu iztērējis visus, taču sirds par to nesāp. Kad vajadzēja maksāt īri par boksa klubu, jo visu ziemu tas peļņu nenesa, pārdevu paša saskaldītos 100 kubikmetrus malkas, ko biju sarūpējis desmit gadiem uz priekšu. Nauda ir kā dubļi – ja tu zini, kā to paņemt, nopelnīsi atkal. To jāmāk darīt, tomēr pārspīlēt nedrīkst. Tiklīdz viss tiek akcentēts tikai uz naudas pelnīšanu, tās visu laiku ir par maz.

– Vai arī jūsu sporta dzīves projektam vēl kaut kā ir par maz?

– Boksa zāle jau tagad ir apmēram tāda, kā iecerēts, taču jāpilnveido telpa, kurā no rīta līdz vakaram varēs notikt citas sporta nodarbības. Gribētos tajās vairāk iesaistīt pensijas vecuma ļaudis. Ja vien pašvaldība nāktu pretī, rīta stundās, kad zālei mazāka noslodze, viņi sporta aprīkojumu varētu izmantot par brīvu. Lai pasēž un pačalo, lai pacilā svariņus un izvingrina locekļus.

Arī rehabilitācijas speciālistu uz šejieni varētu uzaicināt, fizioterapeita konsultācijas noorganizēt. Vēl jāatrod vieta administrācijai, televizoram, kafijas automātam, grāmatu plauktiem. Tomēr pārliecība tāda, ka esam finiša taisnē, kuras galā būtu boksa klubs, fitnesa zāle un, iespējams, arī geto parks, tāda kā āra sporta bāze. Komplekss, kas kopā saucas 13. raunds.

– Boksā taču ir tikai 12 raundi!

– Boksā maksimums tiešām ir 12 raundi, bet trīspadsmitais ir ekstra pārbaudījums, ko uzliek dzīve, iemetot situācijās, kad liekas – esi izdarījis visu un vairāk nevari, taču, lai tiktu uz priekšu, jāatrod sevī papildu enerģija. Un tad izrādās – vari! Caur nevaru iet uz varu – tikai tas nodrošina attīstību, evolūciju. Cilvēka organisms ir tā iekārtots. Tikai saplēšot muskuļa šķiedru, tā kļūst lielāka, elastīgāka un izturīgāka. Diemžēl ne katram tas vajadzīgs – kļūt stiprākam.

Man patīk teiciens, ka ikviena cilvēka mūžs ir kā ugunskurs, no kura agrāk vai vēlāk paliek tikai pelni. Taču ir milzu atšķirība, kā šis ugunskurs dedzis – vai tikai gruzdējis, vai arī spilgti liesmojis, sildot un apgaismojot apkārtni. Tā spožā degšana bez 13. raunda nemaz nav iespējama.

– Tāpēc boksa kluba uzgaidāmajā telpā ir paša gleznots Raimonda Paula portrets, ka jums tuvi spožās degšanas cilvēki? 

– Esmu tiešām neglābjams Paula talanta apbrīnotājs. Uzskatu, ka viņa vārds saistīsies ar Latviju tik ilgi, kamēr vien mūsu valsts pastāvēs. Taču par gleznotāju sevi neuzskatu – amatieris, kuram jau kopš bērnības paticis ņemties ar krāsām. Mans pirmais gleznošanas skolotājs bija Māris Abiļevs. Šo to pamācīja, pastāstīja, bet galvenais – ļāva uzdrošināties. Teica: zīmē, ko jūti – ar pasteļiem, krītiņiem, ar pirkstu smērē. Mans kluso dabu posms. Pēc vairākiem gadiem, kad uz jahtas ziemojām Dženovā, kādu laiku mācījos arī pie izcilā portretista Lorenco Kostello.

Viens no viņa darbiem, kā uzzināju, esot arī Anglijas karalienes īpašumā. Pāris reižu nedēļā gāju uz Kostello studiju. Šim meistaram ir ļoti savdabīga tehnika – viņš strādā ar šķidru eļļas krāsu, tā panākot apbrīnojamu vieglumu. Viņš prata ļoti saprotami izskaidrot, kam man vajadzētu pievērst uzmanību. Tur uzgleznoju vairākus portretus. Lielāko daļu darbu esmu atdāvinājis draugiem, taču Paulu gribas acu priekšā, kaut arī viņam ar boksu nav nekādas saistības.

– Jums tuvas vairākas jomas, kam nav saistības ar boksu. Lasīju, ka labprāt spēlējat saksofonu.

– Bērnībā mums kaimiņos dzīvoja Preiļu orķestra vadītājs, nāca pie mana tēva dropēt, pa reizei uzspēlēja. Reiz atstāja instrumentu pie mums. Pamēģināju, un iepatikās. Trauma uz visu dzīvi. Pēc dienesta iemācījos kaut ko ne pārāk sarežģītu uzspēlēt. Lai kur brauktu, saksofons bija līdzi. Bet tā ir tikai spēlēšana, lai bikses nekrīt. Ja gribi kārtīgi pūst, tas jādara katru dienu pa vairākām  stundām, tikai tad pirksti sāk īsti klausīt. Aizvadītajā gadā tam diemžēl laika nebija, bet kaut kad jau atsākšu.

– Runājot par atgriešanās motivāciju, jūs pieminējāt ģimeni. Pastāstiet par to kaut ko vairāk.

– Pašlaik esmu šeit, strādājot pie saviem plāniem, bet ģimene ir Rīgā. Ļoti ceru, ka jau tuvākajā nākotnē būsim kopā.

– Jums harmonijas atrašanai Preiļi bija svarīgāki par Rīgu? Latviskais patriotisms?

– Mana attieksme pret patriotismu, iespējams, ir mazliet nestandarta, jo uzskatu – patriots nevāvuļo, bet dara. Nav ko plātīties – lai par tevi runā tavi darbi! Vēl vakar runājos ar čomu no Monako. Viņš saka – esmu sev nolicis, ka līdz 50 gadiem būšu perfektā fiziskajā formā, līdz 60 gadiem turpināšu tāpat, arī nedzeršu nekādas zāles. “Ko vēlāk, līdz septiņdesmit?” prasīju. “To pašu!” viņš atbildēja. Man 50 vēl priekšā, tāpēc vairs nevajag nevienam neko jaunu pierādīt. Mierīgu sirdi varu pievienoties drauga redzējumam visu laiku būt tonusā – gatavībā darīt to, kas patīk, dzīvot tā, kā šķiet pareizi.