Vai pamatota eiforija par neizšķirtu Stambulā?

Tinot lejup “Twitter” lenti, sajūsma spraucas no katra stūra. Te Latvijas izlase ģērbtuvēs rīko fotosesijas, un visiem priekšā laimē staro LFF prezidents Vadims Ļašenko: “Vai jūs spējat tam noticēt, kas tikko notika Stambulā!?“

Te LFF viceprezidents Olafs Pulks raksta “Malači! Liels punkts Latvijai”. Te LFF valdes loceklis Emīls Latkovskis gavilē, ka prieks nevis par punktu, bet veidu, kā tas atnāca -  Latvijas izlase beidzot spēlē futbolu. Turpat sabiedrībā pazīstami cilvēki, politiķi un žurnālisti turpina radīt šo eiforijas sajūtu, lai futbols vismaz vienu vakaru sajustos kā īsts karalis.

Kāds ar TV lietām saistīts zinātājs dažas dienas iepriekš tajā pat sociālā tīkla ierakstā apgalvoja, ka jebkura kvalifikācijas spēle pie televizora sapulcē mazāk skatītāju par jebkuru Rīgas “Dinamo” spēli pat tik draņķīgā sezona, kāda bija iepriekšējā. Ļoti iespējams, ka tiešraides auditorija arī šai spēlei nebija ļoti liela, taču trešdienas rītā par futbolu bija dzirdējuši pat tie, kas to uzskata par gaužām garlaicīgu nodarbi.

Ja dažu stundu laikā pāris reizes saņemu jautājumu “Vai tagad mūsējie spēlēs pasaules čempionātā?”, tad jāsecina, ka pēc ilgiem laikiem Latvijas futbola valstsvienība ir radījusi pastiprinātu interesi.

Žēl, ka šim eiforijas brīdim nav tūlītējs turpinājums ar kādu spēli pret Gibraltāru. Nešaubos, ka uz pašreizējā viļņa būtu uzvara un Roberts Uldriķis atkal varētu aizvērt mutes saviem kritiķiem, jo nu vairāk nekā 20 spēles valstsvienībā nospēlējušajam uzbrucējam būtu izdevies iesist vārtus biežāk nekā reizi trīs gados. Diemžēl tā nebūs – aizraujošie notikumi Stambulā piemirsīsies un savu veiksmes stāstu rudenī būs jābūvē no jauna.

Latvijas izlasi septembrī, oktobrī un novembrī gaida septiņas oficiālas spēles, pirms tām jūnijā būs Baltijas kausa izcīņa un pārbaudes spēle Vācijā. Tikai tad varēsim spriest, cik pamatota ir eiforija par skatāmo futbolu, vai patiešām izlases sniegumu varam vērtēt ar pozitīvu vektoru un cik punktu būs turnīra tabulā. Tieši pēc tiem vērtē katras komandas rezultātu un pagaidām ir tikai acīmredzamais – trīs spēlēs ir izcīnīts viens punkts, no ceturtās vietas G grupā (tāds ir LFF izvirzītais uzdevums) atpaliekam par pieciem punktiem. Mūsu galvenā cīņa tomēr būs pret Gibraltāru.

Ar savu cīņassparu un vēlmi spēlēt futbolu, nevis tikai aizsargāties, mūsējie bija pelnījuši pozitīvu iznākumu. Latvijas izlase izcīnīt kādu punktu noteikti gribēja vairāk nekā pretinieki lauzt kaulus pret nepiekāpīgajiem pastarīšiem. Bija acīmredzams, ka turki šo spēli bija uzvarējuši vismaz trīs reizes – pirmo reizi vēl pirms tās sākuma, tad iesitot ātrus vārtus un visbeidzot otrā puslaika sākumā panākot 3:1. Viņi deva iespēju, brīvas zonas, bija slinki divcīņās, un Latvijas izlase to izmantoja. Malači, jo ar tikai 38 procentu bumbas kontroli, 10 radītām vārtu gūšanas iespējām pret turku 17 un tikai četriem sitieniem vārtu rāmī šis neizšķirts ir pat ļoti labs iznākums. Tā bija spēle, kurā uzslavu pelnījis katrs laukumā gājušais un jo īpaši Uldriķis, kuram tā noteikti bija labākā spēle valstsvienībā. Ne tikai gūto vārtu dēļ.

Nenoliedzami, Latvijas izlasei šī bija skatāmākā spēle pēdējo gadu laikā ne tikai sižeta, bet arī parādītā futbola ziņā. Kazakeviča pozitīvā vektora meklējumos jāsecina, ka viņš no komandas vēlas panākt pretspēli un uzbrukumu iespēju meklēšanu pret jebkuru pretinieku. Šī kvalifikācijas cikla sākumā Latvijas izlase iesita Melnkalnei, bija divas labas iespējas Nīderlandē. Tās ir patīkamākās atziņas, ar kādām gaidīsim rudens spēles.

Līdzjutēju gaviles ir saprotamas, jaunākajiem, ko tādu mūsējo izpildījumā varbūt vispār nav nācies redzēt. Oficiālā kvalifikācijas turnīra spēlē Latvijas izlase trīs vārtus izbraukumā pēdējo reizi iesita 2009. gadā Luksemburgā, bet trīs vārtus pret FIFA ranga Top100 komandu guva 2003. gadā Rīgā pret Ungāriju, kad mums bija pavisam cita līmeņa komanda ceļā uz Euro2004.
Labi, ka kopējo eiforijas toni piebremzē Latvijas izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs: “Mēs saprotam, ka izlases izaugsmei ir vajadzīgs laiks, un šo spēļu nogrieznis, domāju, ir labs solis uz priekšu. Mēs nekrītam nekādā eiforijā, jo priekšā ir tikpat lieli izaicinājumi, tomēr šis brīdis ir apliecinājums ieguldītajam darbam un ticībai mūsu idejām.”

Viņa rīcībā dažu dienu laikā pēkšņi nav iebirušas zvaigznes no Eiropas spēcīgākajam līgām. Viņam joprojām būs jāveido komanda no tiem resursiem, kādus piedāvā Latvijas futbola saimniecība un kādus pats ir veidojis savā iepriekšējā funkcionāra darbā. Ir pozitīvas pazīmes, ir iemesls ar interesi gaidīt rudeni, tomēr atceramies – Latvijas izlase uz Pasaules kausu Katarā, visticamāk, nākamgad nebrauks.