Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Latvijas uzlecošā tenisa zvaigzne Kārlis Ozoliņš par liktenīgo apstāšanos Ogrē, savu spēcīgāko servi un sešgadu plānu
Tenisists Kārlis Ozoliņš Igaunijas-Latvijas tenisa izlašu turnīrā "Merks Cup" Talinnā. (Foto: Evija Trifanova)

Latvijas uzlecošā tenisa zvaigzne Kārlis Ozoliņš par liktenīgo apstāšanos Ogrē, savu spēcīgāko servi un sešgadu plānu

Citi sporta veidi
20. februārī 05:34 2021. gada 20. februārī 05:34
 
Māris
Siliņš
| 9vīri
Pērn pie Latvijas tenisa un visa sporta debesīm uzspīdēja jauna zvaigznīte. 15. jūnijā savu 18. dzimšanas dienu nosvinējušais Kārlis Ozoliņš pagājušo gadu sāka ar iekļūšanu Austrālijas atklātā čempionāta pusfinālā junioriem, drīz vien piedzīvoja debiju Latvijas izlasē Deivisa kausa izcīņā, savā pirmajā ITF Future sērijas turnīrā Slovākijā aizkļuva līdz finālam un junioru tenisu pabeidza kā sestais labākais pasaulē. Tik augstu junioru rangā vēl nav bijis neviens latvietis.

Salaspils puikam, kurš pavasarī beigs Rīgas komercskolu un pašlaik mācās tālmācībā, tenisā viss sāksies no baltas lapas. Viņš joprojām pārstāvēs Tennium tenisa kompāniju (tās paspārnē ir Felisiano Lopezs, Rišārs Gaskē, Tomijs Robredo), kas viņa attīstībā pēdējos divos gados ieguldījusi būtiskus līdzekļus, taču tas būs jau pavisam cits teniss. Pieaugušo konkurencē.

Ozoliņa treneri Latvijā līdz šim bija Jānis un Džems Viņķi VL Tenisa skolā, liels treniņu darbs tika izdarīts Aleksandra Vaskes akadēmijā Vācijā, bet visu līdzšinējo karjeru caurvij vecāku neatlaidība.

Ienākot lielajā tenisā, Ozoliņu ģimenei bija jātiek skaidrībā par cilvēkiem, kuri būs blakus ikdienas treniņos profesionālās karjeras pirmsākumos. Te gluži kā stafetes kociņa padevējs ir Ernests Gulbis, kurš savas spēlētāja karjeras izskaņā daudz palīdzējis Ozoliņam un tagad abi ir pie viena trenera – austrieša Gintera Bresnika. Tā paša, kurš līdz tenisa elitei izaudzināja Dominiku Tīmu.

Ozoliņš decembrī Tenerifē izbaudīja, cik spaiņu sviedru jāizlej Bresnika rīkotajos treniņos. Grafiks bija skarbs: no rīta deviņos uz pirmo treniņu, mājās – ap astoņiem vakarā. Kad iegūtās zināšanas varēs likt lietā, Covid-19 pauzes laikā nezina neviens. Tomēr kaut kad jau turnīri atsāksies, un Latvijas sporta līdzjutēju saimei būs iespēja sekot līdzi jaunam Latvijas talantam.

Dīvainais gads

 

Kārli, vai pats arī aizvadīto gadu redzi kā savu izrāviena sezonu?

Tenisa laukumā sasniedzu apmēram plānoto. Tagad jāpavelk svītra junioru tenisam un jāsāk viss no sākuma. Patīkami, ka esmu ticis visaugstāk no Latvijas puišiem junioru reitingā, bet tam vairs nav nozīmes. Trīs gadu laikā gāju uz mērķi tikt vispirms simtniekā, tad piecdesmitniekā, tad desmitniekā. Bija skaidri plāni par vēl trim Grand Slam turnīriem, izvirzīju mērķi tikt līdz Vimbldonas un ASV čempionāta fināliem. Un tad vienā dienā viss apstājās. Ne es, ne citi spēlētāji pasaulē notiekošo nekādi nevarēja ietekmēt. Sekoja vienmuļi treniņi un emocionāli smaga piezemēšanās. Izraušanās drīzāk bija ārpus ierastās Latvijas tenisa vides, par mani uzzināja plašs cilvēku loks, intervijas, popularitāte, arī lielāka atbildība par katru spēli. Tas bija kaut kas jauns.

Tenisisti Ernests Gulbis un Kārlis Ozoliņš Igaunijas-Latvijas tenisa izlašu turnīrā "Merks Cup" Talinnā. (Foto: Evija Trifanova)

Vai par Austrālijas junioru čempionātu nepalika mieles – pusfināls vienspēlē, fināls dubultspēlē, taču uzvarētāju kausu paceļ kāds cits?

Palika mieles. Tur, Melburnā, viss šķita baigi labi – uzskatu, ka zaudēju spēcīgākam pretiniekam. Tagad, atskatoties atpakaļ, ir sajūta, ka vajadzēja uzvarēt. Iespējas bija. Pretinieks bija neērts – vienkāršs darbarūķis un ar konkrētu spēles plānu, netrakoja. Var teikt, ka zaudēju mentāli, beigās vienkārši noskatījos, kā tā spēle beidzas. Ja būtu turējies savā līmenī, kas zina, varbūt rastos iespēja uz citādu iznākumu.

Cik reižu esi uzvarējis junioru turnīros?

2019. gadā bija pieci, vēl pirms gada – viens. Tas nav daudz, bet ir labs rādītājs, jo tās uzvaras ir izcīnītas lielākoties augstas kategorijas turnīros. Arī sestā vieta junioru rangā ir laba pozīcija ienākšanai pieaugušo turnīros.

Sešu gadu vecumā uz pirmo treniņu laikam jau aizveda tētis?

Tas notika nejauši. Ogrē, kaut kur pie dzelzceļa, bija tenisa laukums, tētis brauca garām, apstājās, sāka runāt ar treneri. Negribu samelot, bet man šķiet, ka tētis pats tenisu nemaz nespēlēja, un tikai vēlāk kādu laiku svētdienās ar draugiem pabumboja. No pirmajiem treniņiem neko daudz neatceros. Bijām tur kādi trīs četri puikas, kurus arī vairs neatceros. Tas nebija ļoti nopietni. Kad treneris Edgars Kļaviņš pārcēlās uz dzīvi Jelgavā, turpinājām braukt pie viņa arī uz Ozolniekiem.

No Salaspils tā bija tāla braukšana!

Jā, teju pāris simti kilometru dienā. Tā bija arī vēlāk, kad treniņi notika Jūrmalā un Jaunmārupē. Tētis šo lietu bija uzņēmies, un mēs to darījām. Kad paaugos, braucu arī ar vilcienu, tomēr pamatā tā bija tēva iniciatīva. Treniņu ar katru gadu kļuva vairāk un nopietnāki, strādājām arī individuāli.

Tenisists Kārlis Ozoliņš Igaunijas-Latvijas tenisa izlašu turnīrā "Merks Cup" Talinnā. (Foto: Evija Trifanova)

Vai tev, tādam mazam puikam, teniss iepatikās uzreiz? Puikas parasti vispirms raujas spēlēt kādu lielāku bumbu - futbolu vai basketbolu...

Klasesbiedri gāja uz karatē vai džudo, uz kaut kādiem cīņas sportiem. Mani tas nesaistīja, un teniss jau bija ienācis manā dzīvē. Diez vai būtu godīgi teikt, ka teniss dikti aizrāva. Interesants bija pats process – pēc stundām atrasties citā vidē, paskriet, pāris stundas pabumbot. Tas bija daudz interesantāk nekā sēdēt mājās.

Basketbolista augums

Tagad esi 1,95 metrus garš, tavs augums tīri labi piestāvētu basketbolam...

Tētim basketbols nekad nav bijis favorīts, drīzāk futbols un hokejs. Bija doma, ka varētu būt hokejs, bet... Tā nejaušā apstāšanās pie tenisa laukuma Ogrē bija liktenīga. Es jau pirmajās klasēs biju garākais puika klasē, bet basketbolu vairāk uzspēlēju savam priekam pēc tenisa treniņiem akadēmijā Vācijā.

Grozā no augšas ielikt vari?

Tā izkāpt no gultas un uzreiz? Nē, vajag iesildīties, tad varu.

Tenisā biji labākais uzreiz?

Latvijas līmenī tas notika tikai 14 gadu vecumā. Līdz tam bija pāris puiši, kurus nekādi nevarēju pieveikt mentāli. Kā tiku garām, tā pēc tam īstas konkurences Latvijā vairs nebija. Tas ir laiks, kad daudzi paiet malā, koncentrējas mācībām. Kāds vēl atnāk uzspēlēt prieka pēc, kāds vispār raketi neņem rokās. Tas jau ir brīdis, kad treneri un bērnu vecāki nojauš, kuram ir talants un ir vērts strādāt nopietnāk. Tā nav tikai tenisā, arī citos sporta veidos.

Tenisisti Kārlis Ozoliņš un Ernests Gulbis Igaunijas-Latvijas tenisa izlašu turnīrā "Merks Cup" Talinnā. (Foto: Evija Trifanova)

Jums ģimenē nebija šī izšķiršanās starp tenisu un skolu?

Tēta ņemšanas ar mani bija tik fanātiska, ka tādas izšķiršanās nemaz nebija. Kad man bija zudusi motivācija, bija emocionāli vakari pie virtuves galda. Tēvs savu panāca. Viņš ticēja man un arī visu laiku, varbūt reizēm pat mazliet naivi, sapņoja, kādus rezultātus sasniegšu rīt, kādus pēc gada vai trijiem.

Lai kāptu augstāk, Latvija kļuva par mazu. Tev izdevās diezgan ātri tikt pie sava aģenta, turklāt Filips Veiss nepavisam nav pēdējais cilvēks tenisa pasaulē.

Tas atkal bija nejaušs gadījums kādā junioru turnīrā Slovākijā. Aģents bija atbraucis apskatīties kādu citu spēlētāju, bet pamanīja arī mani. Aprunājās, paprasīja e-pasta adresi, bet man jau bija tikai 13 vai 14 gadi. Tālākā komunikācija bija ar vecākiem un treneriem. Tas bija brīdis, kad apjautām – lai ietu tālāk, ir jātiek prom, jo mājās konkurences vairs nebija. Tā tas ir bijis vienmēr. Aģents sarunāja treniņus Aleksandra Vaskes (pats bijis ATP ranga simtniekā – Red.) akadēmijā Ofenbahā. Tas bija pirmais variants, pie tā arī palikām.

Faktiski iemeta vilku barā?

Arī tā var teikt. Tur treniņā nevienu neinteresēja, kas tu tāds esi un kā tev iet. Katrs iet uz savu mērķi. Tā bija dzīves skola, kas mani izmainīja. Tajā pašā laikā – divi fantastiski manas dzīves gadi. Iemācījos, ka tenisā nekas nebūs par brīvu vai tāpat vien. Sapratu, ka par katru vietu būs jācīnās. Tie vairs nebija bērnu turnīri, kuros pēc zaudējuma vari aizskriet pie tēta.

Sadarbība ar Filipu Veisu un "Tennium" joprojām turpinās. Līdz šim viņi apmaksāja lielāko daļu izdevumu?

Akadēmiju Vācijā un ceļa izdevumus uz turnīriem. Es nekad neesmu lasījis līguma noteikumus un nezinu arī summas, kādas tika ieguldītas manā izaugsmē. Nav šaubu – sākšu pelnīt, ieguldītie līdzekļi būs jāatdod. Kad sasniedzu savu pirmo finālu ITF sērijas turnīrā ar 15 000 eiro lielu kopējo balvu fondu, viesnīcas rēķins izrādījās lielāks par nopelnīto prēmiju.

Gulbja padomi

Tev ir sadarbības līgums ar "Head" firmu. Vari atļauties vienkārši aiz dusmām laukumā salauzt raketi?

To var izdarīt vienmēr, tā ir tava rakete. Man katru sezonu ir savs rakešu limits, un visas vēl nekad neesmu salauzis. Protams, ir pietiekami lauzts, bet vai vajag? Labāk aprunājos ar sevi, tā vārīšanās laukumā ar sevi man ir augstā līmenī.

Tenisists Kārlis Ozoliņš Igaunijas-Latvijas tenisa izlašu turnīrā "Merks Cup" Talinnā. (Foto: Evija Trifanova)

Laukumā esi emocionāls?

Ja gribi spēlēt tenisu, emocijām jābūt. Tās ir dažādas emocijas – pozitīvas, negatīvas. Ir brīži, kad vajag izlamāties, tas noteikti palīdz. Pašam šķiet, ka esmu jau sakarīgā vecumā, pats varu kontrolēt sevi. Arī to, kad bļaut un kad labāk paklusēt.

Ko darīt, ja ir diena, kad laukumā nesanāk nekas?

Cīnīties, mēģināt spēlēt savu tenisu, mazāk skatīties uz rezultātu. Un tad var pienākt brīdis, kad pretinieks kaut kur ieplīst, kaut kas nesanāk jau viņam. Ja padosies, tad nebūs nekādu variantu atspēlēties, bet, ja cīnīsies, kaut kāda iespēja ir vienmēr. Agrāk tā man pietrūka. Ar savu padomu ļoti palīdzējis ir Ernests Gulbis.

Kā vispār ir trenēties ar Gulbi?

Varbūt to tā īsti nevar izmērīt kādos tenisa tehniskos parametros, taču noteikti esmu ieguvis mentālu noturību un pacietību. Kopā ar Gulbi pieradu, ka vienu un to pašu elementu var atstrādāt stundām ilgi, vienveidīgi un reizēm nogurdinoši. Agrāk man ar pacietību bija lielas problēmas. Ernests neslēpj savu dzīves pieredzi, arī to, ko varbūt jaunībā nevajag darīt. Tā man ir liela dzīves skola. Viņa ieteikumi tuvākajam laikam – mazāk uztraukties par rezultātiem kādās atsevišķās spēlēs, vairāk koncentrēties treniņu darbam. Iespējams, pieaugušo tenisā rezultāti nebūs tik drīz, kā pašam gribētos, taču tie noteikti parādīsies, ja godīgi būs izdarīts mājas darbs.

Jums ir diezgan līdzīgs spēles stils – spēcīga serve, agresīva spēle pie tīkla.

Ar maniem auguma parametriem būtu jocīgi, ja būtu citādāk. Man labāk patīk spēlēt uz cietā seguma laukumiem, māls ir mazāk parocīgs.

Kāda ir tava ātrākā serve?

Šogad Tallinā bija 228 kilometri stundā. Tā ir laukumā trāpītā, iespējams, pēc neprecīzajām kāda bumbiņa ir lidojusi vēl ātrāk.

Līnijas tiesnešiem tas jau kļūst bīstami...

Jā, labāk netrāpīties bumbiņas ceļā. Lai ideāli trāpītu, vajadzīga precīza visa ķermeņa kustība, labs sitiena punkts, pa vidu stīgām. Redzēju to ātrāko servi video atkārtojumā – viss sanāca. Ja tāpat vienkārši atvēzēsies un ar roku no visa spēka mauksi, diez vai tik ātri bumbiņa lidos.

Ernests droši vien bija tavs tenisa elks jau agrā bērnībā?

Tad es zināju tikai četrus spēlētājus – Federeru, Nadalu, Džokoviču un Gulbi. Lielas izvēles nebija (smejas). Ernests tajā laikā ienāca ATP tūrē, un loģiski, ka lielākoties sanāca sekot līdzi viņam. No lielā četrinieka vislabāk patika Federers un Marejs. Austrālijas čempionāta laikā redzēju Federera treniņus. Šķita, viss ir tik viegli, bez piespiešanās, taču es nezinu, kā viņš trenējas pirms sezonas. Tagad pirmo reizi redzu, kā sezonai gatavojas Gulbis. Tas ir iespaidīgs darba apjoms.

Kārlis ar savu aģentu Filipu Veisu. (Foto: No Kārļa Ozoliņa arhīva)

Tavu spēles stilu ir salīdzinājuši ar Maratu Safinu, kurš bijis pat ATP ranga līderis. Esi redzējis?

Video "YouTube" kanālā esmu redzējis Safina uzvaru pār Federeru. Man patīk, kā viņš spēlēja. Agresīvi, daudz riskēja. Kaut kāda līdzība mums ir. Safinam sitiens no kreisās bija viens no labākajiem pasaulē, bet 28–29 gadu vecumā viņš jau beidza karjeru.

Tu droši vien gribi spēlēt ilgāk?

Tas ir tik tālu... Redzēsim. Ja man būs karjera kā Safinam, varbūt arī būšu gatavs beigt 28 gados. Par to tagad nav jālauza galva.

Kas tev ir spēcīgākais laukumā?

Serve. Esmu pārliecināts, ka junioru tenisā man bija labākā serve pasaulē. Taču tas bija tikai junioru teniss.

Kādā intervijā pavasarī pirms Deivisa kausa teici, ka mērķis ir sešu gadu laikā sasniegt pasaules ranga desmitnieku. Ambiciozi! Kādēļ tieši tāds termiņš?

Šo interviju redzēja arī Gulbis un uzdeva tieši to pašu jautājumu (smejas). Toreiz bija tāds jautājums, kaut kas man bija jāatbild. Tagad ATP ranga desmitniekā ir daudzi jaunie. Daniilam Medvedevam – 24, Aleksandram Zverevam un Andrejam Rubļovam – pa 23, Stefanam Cicipam – 22 gadi. Parēķināju, ka tātad mans laiks arī ir seši gadi. Tas būtu fantastiski, ja izdotos sasniegt tādus augstumus, taču tajā pašā laikā es saprotu, ka tas nav neiespējami. Lai tur būtu, man pašam vēl ir ļoti daudz jāizdara.

Tenisists Kārlis Ozoliņš Igaunijas-Latvijas tenisa izlašu turnīrā "Merks Cup" Talinnā. (Foto: Evija Trifanova)

Kārlis Ozoliņš

Dzimis: 2002. gada 15. jūnijā

Augstākā vieta ITF junioru rangā: 6.

Izcīnītie tituli junioru turnīros: 6

Augstākais sasniegums vienspēlēs: Austrālijas atklātā čempionāta pusfināls

Pašreizējā vieta ATP rangā: 1065.

Bilance Latvijas izlasē: vienspēlēs 0-1, dubultspēlēs 1-0

Pašreizējais treneris: Ginters Bresniks (Austrija)

Citi šobrīd lasa

Kas nogāja greizi? Vēl nesen apskaudām Igaunijas mērenos ierobežojumus un visai labo Covid-19 statistiku 5
FOTO: tuvākie atvadās no viņsaulē aizgājušā aktiera Armanda Reinfelda
Latvijā novērota Covid-19 jaunā celma izteiktāka izplatība 4
Pievienot komentāru

Леди Гаге удалось вернуть похищенных со стрельбой дорогих французских бульдогов

Многодетная мать похудела на 46 килограммов и стала выглядеть как герцогиня Меган