Trīs Latvijas riteņbraukšanas musketieri par smagajām tūrēm, emocionālo cīņu un olimpiskajām cerībām

Gads ir pagājis Covid-19 iespaidā, tāpēc šķiet likumsakarīgi sākt ar jautājumu – kur un kā jūs pārsteidza vīrusa izraisītās dzīves korekcijas?

Krists: – Man ir šausmīgi garš stāsts, par ko varētu uztaisīt dokumentālo filmu, bet savelkot īsumā... Man tobrīd bija paredzēta sacensību programma – trīs sacensības Itālijā, taču stundu pirms izbraukšanas nāca ziņa, ka tās atceltas. Pēkšņi izrādījās, ka man ir brīvs mēnesis, un ar komandu skatījāmies, ko varētu darīt. Galu galā atbrīvojās vieta Parīze–Nica sacensībās, un es ar to pašu koferi, neizkrautu, aizlidoju uz Franciju. Šķiet, bija atlikušas vēl divas Parīze–Nica sacensību dienas, kad komanda paziņoja, ka drošības dēļ izstājas.

Negribējās palikt ieslēgtam Spānijā, kur mēs dzīvojām, un, atgriežoties no Francijas vēlu vakarā, pa galvu, pa kaklu kārtoju dzīvokli, no kura piedevām vajadzēja izvākties. Četros no rīta kopā ar komandas mehāniķi Kristapu Osi ar mašīnu metāmies uz Latviju. Pa ceļam turpināja nākt ziņas, ka citu pēc citas slēgs valstu robežas, bet galu galā veiksmīgi tikām mājās. Interesanta pieredze, būs ko pastāstīt mazbērniem.

Emīls: – Kad pirms Krista sacensībām vēl bijām Žironā (abi ir dzīvokļa biedri – Red.), spriedām, ka būs švaki. Es grābu koferi un lidoju mājās, sarunāju, ka manu mašīnu pārbrauks uz Latviju, tā ka man šis stāsts beidzās diezgan veiksmīgi, un es varēju Kristam palīdzēt ar apdeitiem mūsu čatā.

Toms: – Es tobrīd biju savās Spānijas mājās Žironā. Slimošanas dēļ netiku uz plānotajām "Strade Bianche" sacensībām un vienkārši sēdēju mājās, un noskatījos, kā tas viss attīstās.

Profesionāļiem ir diezgan sarežģīti treniņu cikli, lai, tuvojoties sezonai vai noteiktām sacensībām, būtu maksimāli labākajā fiziskajā formā. Vai Covid dēļ tas viss neaizgāja pa pieskari?

Emīls: – Nācās visu apstādināt, jo, kad atcēla sacensībās, iestājās tāda kā starpsezona.

Toms: – Tā ir, bet es domāju, ka situācija visiem bija vienāda. Jebkurā gadījumā no tā mirkļa, kad kļuva zināms, ka sacensībās atsāksies, līdz punktam, kad nosauca jaunos datumus, bija pietiekami daudz laika, lai sagatavotos.

Emīls: – Man pirmās sacensības pēc Covid bija riktīgi grūtas! Pirmais posms bija ārprāts, vispār nevarēja pabraukt!

Toms: – Bet tā jau nebija sagatavošanās vaina.

Kā dīkstāve ietekmēja psiholoģiski?

Krists: – Man personiski pat nedaudz patika, ka viss apstājās, jo tā rutīna, ka aizbrauc janvārī un apstājies oktobrī, ir n-tos gadus. Es, piemēram, neatceros, kad iepriekšējo reizi biju mājās Lieldienās. Varbūt tāds restarts pat bija vajadzīgs, lai sevi izslēgtu, nedaudz izbīdītu no komforta zonas un jau tagad padomātu par nākotni.

Toms: – Es piekrītu! Bija forši, ka sezona tika mainīta, jo citādi atbilstoši plānam sacensības seko sacensībām, visi, kas gatavojas tūrei, brauc Dofinē (Critérium du Dauphiné, daudzdienu sacensības Francijā) vai Šveici (Tour de Romandie sacensības franču Šveicē), un tā ir viena liela gatavā recepte. Varbūt tas tik daudz neattiecas uz mums trim, bet ir komandas un sportisti, kas to darījuši gadiem. Līdz ar to bija interesanti, ka beidzot kaut kas pamainās.

Parastiem cilvēkiem, kas strādā, audzina bērnus un domā, kā iztikt ar sarukušiem ienākumiem, pēc diviem trim mēnešiem sāka parādīties problēmas...

Toms: – Riteņbraucēju un sportistu vidū kopumā tas tik spilgti neizpaudās, jo, lai būtu sportā, tev ir nepieciešama psiholoģiska noturība. Tu regulāri ej cauri nosacītām ciešanām gan treniņu, gan sacensību procesā. Ir dienas, kad galīgi neiet, un tad tu, protams, uzdod jautājumu – kam tu to dari, kam tu to darbu ieguldīji. Tam ir jātiek pāri, un es domāju, ka sportistu psiholoģiskā noturība ir augstāka par vidējo.

Jā, gaidot sezonas atsākšanos, bija šaubu brīži, un neziņa nebija patīkama. Taču mums trijiem komandas sniedza tādu darba devēja atbalstu, kāds varbūt nav pieejams katram. Daudz atkarīgs, kā tu uz visu to skaties... Mēs jau arī varētu tagad sēdēt un sašust, ka mums ir atņemtas iespējas sasniegt rezultātus, ko esam pelnījuši, un restartētā sezona bija ļoti kompakta, bla-bla-bla...

Krists: – Un vēl varbūt būtu citādāk, ja mēs nākamgad būtu bez darba.

Emīls: – Jā, Vuelta a España labi varēja redzēt, ka daudzi ir bez kontrakta nākamajam gadam.

Lai vai kā, sezona ir notikusi. Ko jūs katrs izceltu kā sezonas lielāko notikumu un savu lielāko sasniegumu?

Emīls: – Man galvenais notikums bija "La Vuelta", mana pirmā lielā tūre. Otrs – jauna pozīcija. Iepriekš biju sprinteris, un citi strādāja uz mani, bet tagad vairāk esmu līdauta džeks (no angļu lead out; sportists posma galotnē ar ātrumu un aizvēju savas komandas sprinteri izvelk grupas priekšgalā – Red.).

Ir patīkami, ka uztaisi līdautu un sprinteris, uz ko esi uzlicis, uzvar. Es par to biju pat priecīgāks nekā, kad uzvarēju pats. Tas dod lielu gandarījumu, jo izvest perfektā pozīcijā, uztaisīt perfektu izrāvienu nav vienkārši. Šogad tas izdevās vairākas reizes.

Individuālo rezultātu ziņā man šosezon bija trīs iespējas. Viena no tām Ungārijā (Tour de Hongrie), kur paliku otrais 4. posmā, un tad divas La Vuelta. Tās iespējas... Komanda ļāva pašam iet uz rezultātu, bet, esot starp visaugstākā līmeņa komandām, kas taisa “vilcienu” priekš saviem sprinteriem, tajā veļasmašīnā vienam ir grūti cīnīties. Bet, kad biju aizcīnījies līdz pozīcijai, notika tā epizode, ko labi varēja redzēt TV, un mani izsita ārā. Ja es savu pozīciju būtu saglabājis, man noteikti būtu labs rezultāts. ("La Vuelta" 9. posmā, lielā ātrumā tuvojoties finišam, Sems Benets ("Deceuninck – Quick Step") četras reizes spēcīgi pagrūda Emīlu. Latvietis galu galā finišēja 13. vietā, bet Benetam, kurš finišēja pirmais, uzvaru atņēma par nesportisku rīcību – Red.)

Krists: – Man galvenais notikums viennozīmīgi bija debija "Tour de France". Rezultātu ziņā neko neizdarīju. (Ceturtajā posmā Krists ilgstoši atradās līderu grupā, uz brīdi esot par pirmajā pozīcijā, bet galu galā finišēja 86. pozīcijā – Red.)

Emīls: – Kā – neko neizdarīji!?

Krists: – Labi, vismaz apskatījos, kā izskatās Tour de France pjedestāls...

Emīls: – Bet tas ir daudz!

Krists: – Es runāju par sezonu kopumā. Rezultātu ziņā šogad nekā diža nebija. Dažas iespējas neizmantoju, taču neko ļoti sliktu tajā nesaskatu. Kaut kādu izskaidrojumu gribas, kāpēc sezona tā izvērtās, un es pa daļai to skaidroju ar Covid situāciju. Bet tāpat gribas ticēt, ka zinu, uz ko esmu spējīgs, un tas tikai motivē strādāt tālāk.

Emīls: – Jākrāj pieredzīte! (Visi smejas.)

Toms: – Jā, man arī "Tour de France" bija gada lielākais notikums. Ko vēl jo patīkamāku padarīja fakts, ka Ričijs (Ričards Džulians Porte, austrāliešu profesionālis – Red.) Parīzē kāpa uz pjedestāla (3. vieta kopvērtējumā), kas tomēr izdodas tikai trim cilvēkiem gadā, un nereti nākamajā gadā no šiem trim divi to atkārto. Tas bija viens no Ričija sapņiem, ko mums kā komandai izdevās piepildīt. Pareizāk, palīdzēt piepildīt, beigu beigās viņš pats ir tas, kas tos pedāļus min.

Man personīgi – 2. vieta "Tour de France" 8. posmā, kas nav slikts rezultāts. (Visi smejas.)

Kāpēc nepieminat pasaules čempionātu?

Toms: – Jā, prieks, ka tas vispār notika, jo vienubrīd par to bija šaubas. Bijām cerējuši uz daudz labāku rezultātu, bet tajā pašā laikā tā bija vērtīga pieredze, un pierādījām, ka pagājušā gada Top 30 nebija nejaušība. Piedevām 2021. gada pasaules čempionāts mums būs parocīgāks.

Krists: – Man patika pasaules čempionāts, jo pirmo reizi jutos kā riteņbraucējs un pirmo reizi finišēju, kas nav nemaz tik viegli. Citās sacensībās tu izdari savu darbu, palaid vaļā kājas un, aizbraucot līdz finišam, tāpat iekļaujies laika normā. Ja izkrīti pasaules čempionātā, otru iespēju tev neviens vairs nedod.

Bet čempionāts tiešām bija ļoti interesants, un man patika braukt, jo ļoti labi jutos, un mēs ar Tomu kopā pavadījām daudz laika – čempionātā un vispār visu sezonu (pretēji Emīlam, kurš, būdams Toma komandas biedrs, kopā ar Tomu nestartēja nevienās sacensībās – Red.).

Jāatzīst, es visu laiku nedaudz gaidīju, ka Toms teiks, ka viņš ir labs un man no pleciem nokritīs nasta, taču vienubrīd Toms sacīja, ka viņam kājas vairs nav labas, bet es atteicu – nekas, nevienam vairs nav labas. Uz ko viņš atbildēja – izskatās, ka labi jūties! Tobrīd sapratu – OK, varbūt Tomam tiešām nav labi. Viņš upurējās par labu man un izveda uz pēdējo kalnu, bet... man tur viss sagāja sierā, un es izkritu. Domāju, ka nošāvu greizi ar uzturu, un Toms pats aiznesās garām. Vēlāk iekšēji bija slikta sajūta, jo Toms uzupurējās man, bet beigās pats spēja iespiesties trīsdesmitniekā. Varbūt kārtis vajadzēja izmest jau sākumā...

Toms: – To sacensību, kur braucam 260 un vairāk kilometru, nav nemaz tik daudz, un ir svarīgi, ko tu sacensību laikā ēd. Jāmēģina trāpīt pareizi, šajā gadījumā tas neizdevās. Toties tagad ir skaidrs, ka nākamgad gan pasaules čempionātā, gan olimpiskajās spēlēs mums ir vēl labākas iespējas.

Man pēc pagājušā gada šķita, ka uz starta stāsies ar lielām ambīcijām.

Toms: – Nu, tā jau arī bija, bet tās tika piezemētas sacensību laikā. Šogad čempionāts notika tikai nedēļu pēc Tour de France – sešas pilnas dienas, lai atjaunotos, un septītajā tu jau brauc. Šogad tūri nepabeidzu tik svaigs kā parasti, plus dzija traumas. Līdz ar to nejutos tik labi, kā biju gaidījis, un nogurums, kas bija sakrājies, izpaudās sacensību otrajā daļā, un tur neko vairs nevarēja darīt.

Kas vēl šogad mainījies jūsu profesionāļu kvalifikācijā?

Emīls: – Es jau esmu sprinteris arī tagad, tikai man ir mazliet citāda pozīcija – es tāpat taisu sprintu, tikai sāku agrāk. Patiesībā tas ir interesanti, man patīk. Varbūt spiediens nav tik liels, jo, ja tu esi tas, kurš taisa rezultātu, visi no tevis kaut ko gaida – sporta direktori, komandas biedri. Man vairāk patīk palīdzēt, varbūt tā tāda latviešu iezīme. Daudziem, it īpaši beļģiem, nemaz nepatīk palīdzēt, izdomā visādas atrunas.

Ja man sporta direktors saka – Emīl, tu šodien raksi priekšā no pirmā kilometra, tad es rakšu. Komanda vērtē gan darbu, gan attieksmi, un man līgumu vajadzēs arī nākamajam gadam. Ja tu esi normāls cilvēks un strādā, pat ja tev ne vienmēr ir izcili rezultāti, tev to līgumu tāpat iedos, jo zina, ka ar tevi var rēķināties.

Krists: – Es varu tikai piekrist Emīlam – man liekas, ka sevi ir vieglāk piespiest palīdzēt citiem, nevis piespiest sevi, kad jāiet uz rezultātu. Tā globāli sevī neko jaunu atklājis neesmu. Ja ir laba diena, varu braukt kalnos, citu labu dienu – pa bruģi.

Labs palīdzēšanas piemērs ir pagājušā gada Valonijas sacensības Beļģijā. Uz starta stājāmies ar plānu A un plānu B. Plāns B bija beļģis, mans komandas biedrs. Pēc puses distances sapratu, ka nejūtos labi, un brīvprātīgi aizbraucu pie komandas un teicu, ka gribu sevi upurēt par labu Tomam van Asbrokam, bet pašam Tomam teicu – nedomā par mani, es domāšu par tevi. Es viņu vilku, vējos turēju, un viņš man teica – ja būs atrāviens, brauc līdzi. Es tik – jā, jā... Un beigās nostrādāja plāns A, uzvarēju es. Tā ka šādi strādāt savā ziņā ir vieglāk.

Toms: – Nē, es neko jaunu neatklāju. Domāju, vairāk nostabilizējos gan komandā, gan savā apziņā. Šogad esmu pielicis soli visur, jo īpaši kalnos. Tas posms, kurā izcīnīju otro vietu, būtībā nebija manām spējām – tur bija trīs nenormāli kalni, bet pēc visa tā treniņu darba, ko mēs kopā ar itāļiem bijām izdarījuši, tas bija kaut kas tāds, kas mani pašu patīkami pārsteidza. Un, protams, arī komandu.

Kā sevi no rīta dabūjat augšā, ja iepriekšējā dienā brauktas piecas, sešas stundas un tas turpinās trešo nedēļu?

Toms: – Jā, sešas vai septiņas stundas, pārbraucieni pirms un pēc. Tas viss, protams, atņem enerģiju, taču mēs treniņos veicam līdzīgu darbu. Labi, tev mājās nav pārbraucienu, bet tev arī nav pavāra, kas uztaisa ēst, un masiera, un galu galā tāpat aiziet ļoti daudz enerģijas. Protams, treniņi ir viens un sacensības pavisam kas cits. Pat ja esi trenējies vairāk nekā desmit gadus, nav tā, ka sacensībās visus nomīsi ar vienu kāju.

Emīls: – Ir sportisti, kas nefinišē. Piemēram, Kamps (dānis Aleksandrs Kamps Egesteds, "Trek-Segafredo" – Red.), kurš vienkārši mentāli sabruka. Mēs jau iepriekšējā dienā redzējām, ka nav labi – viņš pārstāja sarunāties un pameta galdu.

Toms: – Jā, bet viņš nebija tas, kurš trenējas tik cītīgi kā lielākā daļa.

Emīls: – Bet varēja redzēt, ka viņš vienkārši ir mentāli sabrucis. Zini, kad es visvairāk “nomiru”? Individuālajā braucienā, kas bija 30 kilometru! Dakteris nāca katru dienu smērēja smēres.

Grūti noticēt, ka triju nedēļu laikā nerodas problēmas un konflikti...

Krists: – Man patika, ka mums sapulcē dienu pirms "Tour de France" Dans Martins piecēlās un visiem teica – mēs jau tagad atvainojamies par to, kas notiks nākamo trīs nedēļu laikā, atvainojamies par to, ko teiksim nevietā, jo tas būs sacensību stresa dēļ. Trīs nedēļu laikā notiek daudz kas, un katrās nākamajās vakariņās sportisti kļūst aizvien nerunīgāki un ātrāk pazūd no galda.

Toms: – Mums patiesībā bija līdzīga saruna. Viens no direktoriem teica, ka galvenais ir paturēt prātā, ka mēs visi ejam uz vienu mērķi un ka vajag atklāti runāt un notiekošo neņemt pārāk personīgi; ka tas ir process. Man liekas, ka tas ir, kā dzīvot ģimenē – tu vari sastrīdēties, kā tas gadās tīņiem un vecākiem, bet tev vēlāk tāpat jāatgriežas mājās, jo citu variantu nav. Jāpasaka mammai kāds labs vārds utt. Šajās trīs nedēļās tu izej cauri kaut kam vairāk nekā parastās sacensībās.

Bet tā taču var būt, ka nākamajā dienā vienkārši vairs netiec līdz finišam?

Toms: – Tā var notikt. Piemēram, vilcējs velk sprinteri pa ieleju, bet beigās ir nenormāls kalns. Sprinteris, kurš ne reizi nav bijis vējā un ir sataupījis spēkus, aizbrauc, bet vilcējs pat neiekļūst laika limitā. Var būt tā, ka tu mēģini palīdzēt kolēģiem vai taisi atrāvienu, bet pārvērtē savas spējas, atpaliec no vienas grupiņas, nenoķer otru, tad tev pēkšņi ir pārdurta riepa vai kas tamlīdzīgs, un tev nākas izstāties, kaut tas nav bijis saistīts tikai ar tavām spējām.

Emīls: – Sprinteriem lielākais uztraukums ir, ja uzreiz pēc starta ir kalns; tu zini, ka atpaliksi. Ja paliksi ārpus lielās grupas ar pieciem cilvēkiem, tad zini, ka nāksies močīt 180 kilometrus, lai iekļautos laika limitā. Tāpēc es šādos posmos parasti iesildos.

Kā jūs ietekmē startēšana kopā ar riteņbraukšanas superzvaigznēm?

Emīls: – Man šis bija pirmais gads pasaules tūrē, un bija neparasti satikt Vinčenco Nibali vai Porti, bet drīz pierodi, un patiesībā viņi ir sakarīgi un draudzīgi.

Krists: – Jā, tu par to aizdomājies, jo pirms tam zvaigznes esi redzējis TV un sapņojis kādreiz nonākt blakus, un ir patīkami apzināties, ka tas ir noticis... Piemēram, kad šogad uz nometni atbrauca Dans Martins un Andrē Greipels, tu sākumā skaties un domā, kā izturēties, kā komunicēt, bet, kopā iedzerot pāris alus, jau saproti, kas tas ir par fruktu. Es piekrītu par draudzīgumu.

Toms: – Bet ne visās komandās tā ir. "Trek" cenšas ņemt sportistus, vērtējot ne tikai rezultātus, bet arī personības tipu. Tiem, kas neiesaistās komandā, karjera nav ilga. Bet es atceros, ka agrāk – ne tieši komandā, bet vairāk sacensībās – dažreiz bija tā, ka likās: o, Ivans Basso (itāļu sportists, divkārtējs "Giro d’Italia" uzvarētājs – Red.) brauc, ar viņu nevar dzīt jokus, jo, ja viņš mēģinās atrauties, nav pat vērts sekot. Bet tas tevi attur no rezultātiem, uz ko tu patiesībā esi spējīgs.

2021. gada sezona ir, kā saka, tepat ap stūri. Kādi plāni? Ko vajadzētu izdarīt?

Krists: – Nenoraut vīrusu!

Toms: – Tagad tikai sākas nākamās sezonas plānošana. Būs olimpiskās spēles, pasaules čempionāts. Tie ir mums visiem trim svarīgi atskaites punkti. Tad visi trīs noteikti gribēsim sevi parādīt tā sauktajās klasikās – bruģa sacensībās (četras sacensības, no kurām divi tā sauktie “monumenti” – Flandrijas tūre un Parīze–Rubē – Red.) vai Ardēnos (prestižas vienas dienas sacensības – Red.), un, domāju, mums visiem trim gribas nobraukt kādu lielo tūri.

Emīls: – Domāju, tā arī notiks, bet pašlaik jāsagaida komandas kalendārs, un tad arī varētu skatīties uz mērķiem.

Kā tiks izlemts Tokijas olimpisko spēļu komandas sastāvs, kur Latvijai divas vietas?

Emīls: – Gan jau šie abi brauks, jo viņiem trase ir daudz piemērotāka reljefa dēļ.

Toms: – Šajā gadījumā – par laimi vai par nelaimi – trase Emīlam nav parocīga, līdz ar to nav tā, ka mums otram zobi jāizsit.

Emīls: – Es uzskatu, ka mēs esam reāli kolēģi, čomi. Nebūs tā, ka es to vietu būšu izcīnījis, jutīšos slikti – slimības vai cita iemesla dēļ, bet vienalga braukšu. Mēs izdomātu, kā vislabāk Latvijas vārdu nest pasaulē.

Toms: – Jā, tas ir tas pozitīvais, ka visi vairāk vai mazāk esam braukuši kopā, uzauguši vienā laikā. Tāpēc, ja kāds jutīsies tā, ka olimpiskajās spēlēs nav spējīgs uz labu rezultātu, mēs ar Kristu balsosim par Emīlu.

Šī intervija un daudz kas cits interesants par aizvadītā gada Latvijas sporta spīdekļiem lasāms žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta pielikumā, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju. Žurnāls nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā un šeit.