Latvijas florbola zvaigzne Morics Krūmiņš, dzīvojot astoņus gadus Somijā, nezaudē saikni ar dzimteni un Priekuļos realizē savu sapni
Latvijas florbola izlases viens no līderiem Morics Krūmiņš jau astoņas sezonas spēlē spēcīgajā Somijas čempionātā, tomēr saikni ar Latviju un Priekuļiem nav zaudējis, vēl jo vairāk: šogad viņš tieši savā dzimtajā pusē spējis realizēt ilgi loloto sapni.
“Ļoti dažādas ir situācijas, kādēļ cilvēki aizbrauc prom un ar ko viņi ir saskārušies. Taču nepiekrītu tiem, kas saka, ka Latvijā viss ir slikti. Tas vairāk ir atkarīgs no paša cilvēka – no gribasspēka un darbaspējām,” teic Morics Krūmiņš, Latvijas florbola izlases spēlētājs. “Un, ja tiešām grib, lai viss būtu labi, tad sāks domāt un darīt, lai pats justos labāk.”
Morics jau astoto gadu dzīvo Somijā, kurp nolēma doties 19 gadu vecumā, lai attīstītu savas prasmes un nodarbotos ar florbolu augstākā līmenī. Taču viņa saikne ar Latviju nekur nav pazudusi – pirms Covid-19 pandēmijas viņš pie savējiem viesojās reizi mēnesī vai divos – atkarībā no tā, kā sanāca izlases nometne, atbraucot dažas dienas ātrāk un paliekot mazliet ilgāk. Šogad Latvijā arī sanāca realizēt sen lolotu sapni par florbola nometni – vasarā Priekuļos pirmo reizi norisinājās “MK florbola nometne” bērniem un jauniešiem, kurā piedalījās spēlētāji un treneri no Somijas.
“Ideja par šādu nometni man bija jau sen, taču sākumā gribēju kaut ko sasniegt florbolā, lai parādītu sevi no labākās puses – man ir jāiegūst pieredze, jāparāda, ka esmu tiešām labs spēlētājs, kuram ir ko nodot tālāk,” stāsta M. Krūmiņš.
Dienasgaismu nometnes plānam palīdzēja ieraudzīt Morica draudzene, kura strādā par florbola treneri: “Runājot par sapņiem un plāniem, atklāju šo ideju un draudzene teica, ka, iespējams, šis ir īstais laiks, lai to realizētu, motivēja mani. Tā abi kopā sākām darbu un februārī izziņojām nometni.”
Nometnes mērķis ir veicināt florbola tālāku attīstību gan Latvijā, gan pasaulē, atvedot mājās Somijā uzkrātās zināšanas, jo ne visiem dzīvē radīsies iespēja aizbraukt uzspēlēt ārzemēs. “Somija ir pasaules TOP valsts florbolā un veids, kā šeit trenējas, ir citādāks nekā Latvijā. Tieši tādēļ vēlos šo pieredzi atvest arī uz mājām – Latviju,” teic Morics.
Florbola nometne bērniem un jauniešiem
Nometne norisinājās jūlijā un kopumā bija divas nedēļas gara – katrai vecumgrupai pa nedēļai. Patīkams pārsteigums bija lielā atsaucība – nometnē bija teju 80 bērni vecumā no 10 līdz 16 gadiem. Dienas laikā notika trīs – četri fiziskie un florbola treniņi un dažādas citas aktivitātes. “Plāns tika veidots tā, lai katram treniņam būtu sava veida nozīme, piemēram, vienā dienā strādājām pie individuālās tehnikas, otrā veidojam spēles izpratni,” stāsta nometnes autors.
Abām vecumgrupām bija atpūtas brīži pie ugunskura, baseinā un pirtī, kā arī stāstu vakari un pārdomas par to, kā bērni paši sevi redz šajā sporta veidā. Skatoties nometnes bildes, Morics ar smaidu atceras jaunākās grupas pārgājienu no Priekuļu tehnikuma, kurā nometne bija bāzēta, līdz Niniera ezeram. “Plānojot rēķinājām, ka sanāk 12 km, kas likās samērīgs attālums šai vecumgrupai. Beigās, atnākot atpakaļ, secinājām, ka noieti veseli 18 km!” smej Morics. Taču bērni veiksmīgi garo ceļu pievarējuši, ar meitenēm priekšgalā. “Daži arī bija ļoti runātīgi – kā pie ezera sāka kaut ko stāstīt, tā arī visus tos deviņus kilometrus norunāja bez apstājas!”
Nometnes organizēšanā savu roku pielika arī Priekuļu pašvaldība un Priekuļu tehnikums. “Priekuļu pašvaldība vienmēr mani ir atbalstījusi – arī, kad devos uz pasaules čempionātiem kā spēlētājs. Kad bija vajadzīgs inventārs, viņi palīdzēja ar finansiālo atbalstu,” atceras puisis. Šī gada pieredze pozitīvi uzlādē turpināt veiksmīgi iesākto, jo nometne plānota kā ilggadējs projekts un jau ir vairākas idejas, kā to uzlabot un papildināt, piemēram, piesaistot vēl kādus trenerus no ārzemēm, nodrošinot bērniem vēl plašāku pieredzes iekrāšanu. “Atsauksmes, ko saņēmu no vecākiem tiešām motivē turpināt darīt – daudzi teica, ka bērni joprojām turpina runāt par šo nometni un plāno atgriezties arī nākamajā gadā.”
Vecāku pēdās – Latvijas florbola izlasē
Jaunais sportists audzis un mācījies Priekuļos, paralēli skolai spēlējot florbolu. Abi puiša vecāki arī ir spēlējuši Latvijas florbola izlasē, kas bijis iemesls tam, kādēļ Morics izvēlējies tieši šo ceļu. Pēdējos gados tehnikumā paralēli sācis spēlēt izlasē un tā laika treneris viņu uzrunājis, jautājot par nākotnes plāniem, piedāvājot braukt uz Somiju attīstīt florbola līmeni un iegūt jaunu pieredzi. Tā kā plānu, ko darīt pēc vidusskolas, puisim nebija, nolēmis, ka nevar atteikt tādam piedāvājumam.
Pirmo gadu nodzīvojis pie komandas biedra ģimenes, paralēli mācoties somu valodu un iepazīstot valsti. Pēc gada treneris sportistu iekārtoja jau vienu līgu augstāk – vīriešu pirmajā līgā, pārceļoties uz citu pilsētu. Tur viņš sācis arī strādāt kādus darbus, kurus varēja dabūt, vēl pietiekoši labi nezinot valsts valodu. “Apmēram vēl pēc gada mani uzrunāja komanda Tamperē – aizbraucu uz pārbaudēm un viss patika. Komanda piedāvāja darbu, palīdzēja atrast dzīvesvietu, viss sakārtojās. Tā es Somijā spēlēju jau sešus gadus,” par saviem piedzīvojumiem stāsta M. Krūmiņš.
Pēc pāris gadiem sapratis, ka sports dzīvē nav viss un beidzot profesionālo karjeru būs jādara arī vēl kas cits, tādēļ uzsācis mācības starptautiskajā biznesā. Paralēli Morics strādā par bērnu treneri - florbola un vispārīgas sporta attīstošās nodarbības rītos, pēc kurām bērni dodas uz stundām. Tāpat M. Krūmiņš joprojām pārstāv Latvijas izlasi – nospēlējis četrus pieaugušo pasaules čempionātus un vienu jauniešu čempionātu.
Labi piedāvājumi dzīvē ir jāizmanto!
“Ja dzīvē saskaries ar labu piedāvājumu, domāju, ka tas ir jāizmanto – viennozīmīgi iesaku braukt gūt pieredzi, ja ir tāda iespēja. Tai pat laikā – es atbraucu spēlēt florbolu un strādāt, bet, ar šodienas acīm skatoties, saprotu, ka vajag arī studēt vai kā citādi sevi attīstīt, papildināt,” savās pārdomās dalās jaunais latviešu sportists. “Lai nav tā, ka, atbraucot no ārzemēm, nav nekas, ko paņemt līdzi – lai būtu vērojama personīgā attīstība, izaugsme.” Viņam pašam mērķis vienmēr ir bijis atgriezties Latvijā, taču, kamēr vēl var spēlēt florbolu, grib to darīt augstākajā līmenī, pēc tam atgriežoties ar uzkrātajām zināšanām, pieredzi un kontaktiem. “Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka nākotnē gribu veidot savu biznesu, tādēļ arī izvēlējos studēt starptautisko biznesu. Domāju, ka šeit izveidotie kontakti, paziņas sniegs plašākas iespējas un nākotnē varēšu ieviest dažādas jaunas lietas, strādājot no Latvijas.”
Visvairāk pietrūkst komunikācija latviski
Esot prom no Latvijas visvairāk sportistam pietrūkst komunikācijas latviski un iespēja jebkurā brīdī aiziet satikt draugus, paziņas, ģimeni. “Covid-19 laikā negribās riskēt, lieki pārvietojoties bez vajadzības, kā arī vēl sēdēt pašizolācijā,” teic sportists. “Kad atkal būs iespēja, tad noteikti aizbraukšu uz mājām.” Somijā puisis uztur kontaktu ar vairākiem latviešiem, ar kuriem ir daudz kas kopīgs, proti, kuri uz turieni pārcēlušies tā paša iemesla dēļ – florbols. Taču citādi ikdienā teju nekam vairāk laika starp treniņiem, mācībām un darbu neatliek. Puisis smej, ka Latvijā un Somijā notiekošajam seko līdzi līdzīgā līmenī – lai zinātu kas notiek, taču pārāk neiedziļinoties tēmās, jo ietekmēt notiekošo nevar ne vienā, ne otrā pusē. “Nekad visi nebūs apmierināti, lai kur arī viņi atrastos. Somija skaitās laimīgākā valsts pasaulē, taču tai pat laikā šeit ir viens no augstākajiem pašnāvību rādītājiem Eiropā. Mēs katrs esam citādāks, taču, manuprāt, tiešām lielu lomu spēlē katra paša gribasspēks, darbaspējas un mērķtiecīgums – cik ļoti gribi kaut ko sasniegt.”
Domājot par atgriešanos Latvijā, puisis atzīst, ka visdrīzāk vērstos pie Vidzemes remigrācijas koordinatores, jo pa daudzajiem prombūtnes gadiem ir iestājies apjukums par soļiem, kas jāveic pārvācoties. “Somijā man visi dokumenti ir sakārtoti – iegūts personas kods, atvērti banku konti, pensiju uzkrājumi,” pārdomās dalās Morics. “Manuprāt, šie koordinatori ir laba iespēja, kā visus šos aktuālos jautājumus noskaidrot vienuviet.” Laikā, kad visu iespējams atrast internetā, daudziem rodas bažas par šādu personu nepieciešamību, taču puisis atzīst, ka personīga komunikācija tomēr ir kas cits un sniedz plašākas iespējas, kā interneta bezgalīgās dzīles, kurās iespējams kaut ko pārprast vai nesaprast nemaz. Savukārt koordinators var sniegt ieteikumus par katru konkrēto situāciju, kā arī būt atbalsta plecs, veicot šo lielo soli.
