Līna Mūze skaidro, kāpēc Latvijas šķēpmetēji treniņos met krietni tālāk nekā sacensībās

Kāpēc visi somu šķēpmetēji pēc metiena krīt zemē?

Pirmām kārtām visi nekrīt – tikai Pitkemeki...

Bet igaunis Kirts arī krīt!

Jā, viņš arī. Kāpēc tā notiek? Viņi visu ķermeņa ātrumu un spēku ieliek tā sauktajā garajā vilcienā, kad tu it kā velc to šķēpu no viena gala uz otru, bet ar kritienu viņi to vilcienu vēl pagarina. Pēc tā ātruma, ko attīsti, tu vienkārši vairs fiziski nevari noturēties uz kājām.

Kāpēc daudziem latviešu sportistiem – Vasiļevskim, Kovalam – ieslidoties pirms mačiem šķēps lido teju pāri 90 metriem, bet, tikko sākas sacensības, tā nekas prātīgs vairs neiznāk? Psiholoģijas vaina?

Iesildīšanās laikā tu nekad nedomā par līniju (ko pēc metiena, nedrīkst šķērsot ne ar vienu ķermeņa daļu – Red.). Tu nekad saspringti nedomā, ka noteikti jāizmet pirms tās. Un, kad tu esi relaksēts un atbrīvots un iekļaujies savā ritmā, tu vari mest ļoti tālu. Tevi nekas neierobežo.

Kāpēc šo brīvības sajūtu nevar pārnest uz mačiem?

Tāpēc, ka tas ir jātrenē. Ja tu treniņos nemetīsi pirms līnijas, tad tas pats notiks arī sacensībās. Man arī ir ļoti viegli iekļauties ritmā, ja es varu tai līnijai pārkāpt pāri, atbrīvoties. Mačos man kaut kas nojūk, es pārskrienu pirmo marku, pārskrienu otro – un tad sākas stress, tu saproti, ka būsi pārāk tuvu līnijai, sāc tipināt, nedabū to garo vilcienu, un tad viss sāk brukt un jukt. 100 metru sprintā tu zini, ka sāksi skriet no starta blokiem līdz pat finišam. Šķēpā, nedod die’s, tu izstiepsi soli par divdesmit centimetriem garāku, piecu metru vietā izskriesi septiņus, sāksi iesildoties kaut ko ņemt atpakaļ – ai, tur ir tik daudz nianšu! Vispirms tev ir jāskrien taisni, pēc tam zem kreisās kājas jāatvirza šķēps atpakaļ, tad tev ir krustsolis un bloks, un tad vēl ir jāapstājas pirms līnijas! Plus tev nemitīgi ir jākontrolē šķēpa trajektorija – tas viss nav tik vienkārši, kā izskatās no malas...

Pilnu interviju ar Līnu Mūzi skatieties video materiālā: