"Mums toreiz nozaga olimpisko čempionu emocijas," - Sandis Prūsis pēc bobslejistu zelta medaļu saņemšanas

Protams, uz skatuves pēc godalgām kāpa tikai paši sportisti, bet apbalvošanas brīdī klāt bija arī bobslejistu treneris. Pie skatuves, gaidot apbalvošanas ceremonijas sākumu, Sandis Prūsis bija emociju pārpilns - nevarēja nepamanīt, ka viņš bija iegrimis dziļās pārdomās. Un, ja paši bobslejisti un bobsleja funkcionāri šajā laikā ik pa brīdim pārmija kādu vārdu, tad treneris, pamatīgi aizdomājies, vērās te debesīs, te, nodūra galvu. Pat šķita, ka Sandis Prūsis mēģina novaldīt asaras.

„Jā, tajā brīdī biju pārdomu pilns. Atcerējos, kā tas viss toreiz bija, kādu ceļu gājām. Domāju, kā viss varēja izvērsties citādāk, domāju, vai tajā brīdī tas būtu ko mainījis? Mēs toreiz tāpat jau bijām priecīgi arī par otro vietu! Bet pirmais tomēr ir pirmais! Tas ir pavisam kas cits. Tāpēc... Mums toreiz nozaga olimpisko čempionu emocijas, tās nekad nevarēs atgūt vai restaurēt,” atzīst Sandis Prūsis un par savām emocijām medaļu pasniegšanas brīdī Siguldā portālam Jauns.lv teic: „It kā jau medaļu pasniegšanas ceremonija bija iespaidīga, skaista un emocionāla. Taču tas tomēr nav tā... Saproti, medaļas ir jāpasniedz tad, kad vēl esi noguris, smirdīgs pēc sviedriem. Tad ir pavisam citas emocijas. Protams, pirmo reizi dzīvē piedzīvoju, ka manējie puiši kaklā kar olimpiskās zelta medaļas, taču... Grūti tās sajūtas noformulēt - it kā viss bija, bet tomēr nebija.”

Vai Prūsim beidzot ir iestājusies apziņa, ka viņa audzēkņi ir olimpiskie čempioni? „Gan ārvalstu kolēģi, gan mūsu bobsleja vide mani apsveica jau tajā brīdī, kad pirmo reizi parādījās ziņa, ka Latvijas ekipāžai piešķir zelta medaļas. Taču visa šī jezga ilga vairākus gadus – te otra puse iesniedza apelāciju, te sāka runāt, ka nekāds zelts mums tomēr nebūs, tāpēc tad arī pateicu – tikai tad, kad medaļas mums būs pasniegtas, tad arī šim faktam noticēšu. Jo, nodod Dievs, kāds atkal pārsūdzēs. Bet nu jau izskatās, ka viss ir beidzies,” atbild treneris, un, vaicāts, kad bijis lielāks gandarījums – vai tad, kad pats kā sportists kāpa uz goda pjedestāla, vai tagad, kad viņa audzēkņi kļuvuši par olimpiskajiem čempioniem, atsmej, ka tās ir divas nesalīdzināmas lietas: „Mani rezultāti bija daudz sūdīgāki, un es tik augstā līmenī uz pjedestāla pat neuzkāpu. Man jau šķiet, ka mana sportista karjera bija tikai kā skola, lai sagatavotos trenera darbam un tad gūtu šādus panākumus.”

Latvijas bobsleja izlases treneris atzīst, ka pats šo olimpisko zelta medaļu rokās paturējis tikai īsu brīdi. „Nebija laika ilgāk uzturēties medaļu pasniegšanas laukumā. Bija jāsteidzas uz starta estakādi, jo sākās taču sacensības, bija jābūt kopā ar pārējiem puišiem. Šo maču dēļ vēl ļoti daudzi citi mūsu komandas cilvēki, kuri kaldināja šo olimpisko zeltu, nevarēja būt klāt apbalvošanas ceremonijā. Bet tāda ir mūsu ikdiena – komandā strādā desmitiem cilvēku, aisberga neredzamā daļā, bet apbalvo tikai pašu aisberga virsotni – sportistus,” nosaka Prūsis, un, vaicāts, vai gaidāmas arī kādas olimpisko medaļnieku svinības, atbild: „Uzreiz pēc sacensībām Siguldā dosimies uz Altenbergu, kur notiks pasaules čempionāts. Tāpēc tagad par svinībām nav pat laika domāt – vēl priekšā ir sezonas svarīgākās sacensības. Bet vasarā gan! Latvijas bobslejam šogad paliek 40 gadi, un gan jau Usmas ezera krastā atkal pulcēsies Latvijas bobsleja saime!”