Latvietis velosporta elitē: Toms Skujiņš par 34 000 kilometru sezonā, dopingu un olimpiskajām spēlēm

34 000 kilometru sezonā

Tom, esmu tevi sazvanījis nevis dzimtajā Carnikavā, bet Bolderā, Kolorādo. Kā tā?

Jautājums par dzīvošanu vienmēr ir sarežģīts. Sezonas laikā es pārsvarā esmu Eiropā, bet, tā kā Latvijā līdz pat aprīlim mēdz būt sniegs, es bāzējos galvenokārt Žironā, Spānijā. Starp sezonām, kad esmu nedaudz brīvākā režīmā, aizvadot treniņus, varbūt nav tik svarīgi katru dienu izbraukt ar riteni. Un, tā kā mana līgava ir no Kolorādo, tad mēs tagad pavadām laiku šeit.

2019. gadā tu sev noorganizēji spēcīgu sezonu – pavisam nesen 3. vieta Varēzē, 21. vieta pasaules čempionātā, 7. un 9. vieta Vācijas tūres posmos, 9. vieta "Tour de France" 17. posmā, galu galā arī Latvijas čempiona tituls. Vai esi gandarīts?

2019. gada noteikti bija vēl viens solis uz priekšu – ja ne tik daudz personīgo rezultātu ziņā, tad kopā ar komandu izdevās sasniegt dažas jaunas virsotnes. Piemēram, "Tour de France" mums bija dzeltenais līdera krekls un uzvarējām Lombardijas monumentā ("Giro di Lomardia", t. s. monuments, viena no piecām sacīkstēm, kam klasisko sacensību vidū ir augstāks statuss un prestižs – Red.) "Strade Bianche" biju astotais, un tas bija mans pirmais Top 10 pasaules tūres vienas dienas velobraucienos. Jā, gads bijis diezgan veiksmīgs, un esmu ļoti stabili braucis visas sezonas garumā, bet vienmēr gribas labāk, un es zinu, ka vēl ir kur pielikt. Tā nebija sezona, uz kuru atskatīšos un domāšu – šis bija karjeras labākais gads.

Kas rūdīja tevi kā profesionāli?

Visvairāk jau komandas uzticība. Šī bija pirmā reize, kad man jau gada sākumā pateica – gatavojies, mēs gribam tevi redzēt Tour de France startā. Bet tam ir jāgatavojas, nepietiek vienkārši ierasties – tev ir jābūt labā kondīcijā un jāiekļaujas komandas plānos. Un šis bija arī pirmais gads, kad komanda man deva iespēja braukt pašam uz savu rezultātu. Komanda saprot, ka varu gan cīnīties par rezultātu, gan palīdzēt biedriem nopietnos mirkļos, nevis tikai vadāt pudeles.

Kāda ir elites sportista treniņu un sacensību sezona?

Teiksim tā, lielākā atšķirība no citiem ir tā, ka pa lielai daļai riteņbraukšana ir komandas sporta veids – organizācija, taktika –, bet uz pjedestāla stāv tikai viens individuāls sportists. Tas izpaužas arī treniņos: hokejisti vai basketbolisti dzīvo vienā pilsētā un trenējas vienuviet, bet individuālajos sporta veidos visi ir izkliedēti. Riteņbraukšana ir kaut kur pa vidu: mums ir komandas nometnes, bet daudzi dzīvo mājās, īpaši franči, beļģi, itāļi, kam ir labi treniņu apstākļi, un komandas saliedētība nav tik cieša kā futbolā vai hokejā. Pašā treniņu saturā viss ir līdzīgi kā jebkurā izturības sporta veidā – liels uzsvars ir uz treniņos pavadītajām stundām un kilometriem, kam klāt liek spēka un ātruma darbu.

Bet tev droši vien ir kāda parastu cilvēku biedējoša statistika?

Es sezonu skaitu no 1. novembra līdz 31. oktobrim. 2019. gada sezonā nominu 34 000 kilometru, no kuriem vairāk nekā 13 000 kilometru sacensībās.

Un kāda ir tava treniņu ikdiena?

Pašlaik ir brīvais režīms, un kontrole varbūt nav tik liela, jo pirmās sacensības man būs tikai februāra beigās. Bet šorīt jau izskrēju un vēlāk iešu slēpot. Diezgan daudz laika pavadu svaru zālē, kur esmu trīs vai četras reizes nedēļā, un, protams, braucu ar riteni – četras piecas reizes. Tagad esmu atsācis spēlēt hokeju – divas, trīs reizes nedēļā –, kas arī palīdz, jo mana teorija ir, ka tev, pirmkārt, ir jābūt cilvēkam un, otrkārt, sportistam. Ar vārdu “cilvēkam” es domāju – veselīgam, tādam, kas ir fiziski aktīvs un vispusīgs.

Man teica, ka esi prasmīgs hokejists. Tad jau droši vien labi “krāmē bortā”?

Nē, mēs bortā nevienu “nekrāmējam”, jo tas var būt bīstami, īpaši tāpēc, ka man nesen izņēma metāla plāksni, kas palīdzēja saaugt atslēgas kaulam, un plecs ir vājāks.

Komandas darbs

Šī bija tava otrā sezona "Trek Segafredo" komandā. Tā ir vesela sporta fabrika! Kā tev tur iet tagad, kad esi gan "Trek" darbinieks, gan komandas kapteinis?

Komandā esam 30 braucēju, sacensībās piedalās septiņi vai astoņi sportisti, sastāvs mainās, tāpēc dažkārt esmu kapteinis un dažkārt neesmu. Piemēram, "Tour de France" nebiju, bet vienas dienas sacensībās Itālijā gada beigās biju viens no apzinīgākajiem braucējiem, kurš arī saprot taktiku, saprot, kā virzīsies sacensības, tāpēc man deva tādu iespēju. Mums ir gandrīz trīstik lielāka apkalpe. Uz sacensībām brauc divi vai trīs mehāniķi, 4–6 masieri, divi tā sauktie sporta direktori, busa šoferis, plus fotogrāfi. Mēs visi esam "Trek" darbinieki, un tā ir īpaša situācija, jo velosipēdu ražotājs reti ir komandas īpašnieks. Man patīk, ka komanda pieder "Trek", un viņi patiešām par mums rūpējas.

Sezonas beigās ar 2020. gada sastāvu bijām uz "Trek "galveno mītni un satikāmies ar darbiniekiem. Bija jauki sastapt cilvēkus, ar ko iepriekš biju tikai sarakstījies. Esot aci pret aci, daudz labāk var izskaidrot, kas tev patīk vai nepatīk produktā. Trek mūs izmanto kā lielu resursu, un tas ir patīkami, jo saproti, ka galvenais nav tikai uzvarēt sacensībās, bet arī palīdzēt izveidot labākus produktus, kas, cerams, palīdzēs dabūt vairāk cilvēku uz velosipēdiem.

Lielas iespējas, liela atbildība.

Man jau liekas, ka cilvēks pats sev uzliek spiedienu. Domāju, ka esmu pietiekami pierādījis – to, ko varu izdarīt, es vienmēr izdaru līdz galam un tik labi, cik iespējams, tāpēc komanda man uzticas. Attieksme un sadarbība ir laba un skaidra. Neviens no manis nekādus brīnumus negaida. Ja arī dažreiz tādi iznāk, visi ir vienkārši priecīgi. Visi, kas kaut cik ilgi bijuši sportā, saprot, ka iznākumu nosaka ne tikai tas, cik spēcīgs tu esi, bet arī taktika un, protams, veiksme.

Šosejas riteņbraukšanas pasaule ir visai sarežģīta, un var pat teikt, ka tajā nav vienas panākumu vertikāles kā, teiksim, kalnu riteņbraukšanā, kur visa virsotne ir pasaules kauss un čempionāts. Kā lai tajā visā orientējas sportists?

Taisnība ir, ka riteņbraukšanā var nedaudz apmulst, un ir tik daudz sacensību, ka grūti saprast, kurās uzvara ir nozīmīgāka par citām. Formāli ir Starptautiskās riteņbraukšanas savienības (UCI) kategorijas – prestižākās ir pasaules tūres sacensības, kur ietilpst, piemēram, daudzdienu "Tour de France" vai vienas dienas Parīze–Rubē un kurās drīkst piedalīties tikai pāris desmiti starptautisko komandu. Aiz tām HC (no franču "Hors catégorie") sacensības, zemāk – 1. un 2. kategorijas mači.

Ir grūti pateikt, kas ir svarīgāk – Romandijas vai Šveices tūre. Abām viena kategorija, bet piedalās dažādi sportisti. Garajās tūrēs mēraukla ir prestižs – Tour de France ilgst trīs nedēļas, to visplašāk atspoguļo mediji un vēro visvairāk skatītāju. Tajā pašā laikā riteņbraukšanā interesanti ir tas, ka atšķirībā no BMX vai treka, kur visi sportisti ir līdzīgi augumā un svarā, šosejas riteņbraukšanā ir braucēji, kas sver 50–55 kilogramus un ir 150 centimetrus, un ir divmetrīgi ar svaru virs 80 kilogramiem. Es te, protams, vispārinu, bet tas riteņbraukšanu padara vēl interesantāku, jo tiešām nevar saprast, kurš ir tas labākais; katram ir nedaudz cita specializācija.

Es visvairāk koncentrējos tajās dienās, kad eju pats uz savu rezultātu. Es jau zinu, kādas sacensības man padodas, kādam jābūt reljefam, kā atkarībā no reljefa varētu veidoties taktika utt. Pārējās dienās komandā vienmēr ir kāds cits, kurš ir spēcīgāks. Teiksim, ja diena būs līdzenā apvidū vai ir sprinta diena, tad, loģiski, es uz savu rezultātu neiešu un labāk palīdzēšu iebraukt trijniekā kādam komandas biedram. Vai, ja tas ir milzīgs kalnu posms, kur es arī īsti necīnīšos par uzvaru, mēģināšu palīdzēt Ričijam Portem vai Džulio Čikonem, vai Baukem Molemam.

Nost ar mazvērtības kompleksiem!

Esi teicis, ka nekad neuzvarēsi "Tour de France", jo tev nepiemītot nepieciešamo dotumu. Kādas ir tavas stiprās puses?

Man liekas, ka mani vislabāk raksturo nevis manas stiprās puses, bet manas vājās puses. Proti, es neko nedaru izcili, bet es visu daru labāk nekā vidējais sportists. Tāpēc saku, ka nekad neuzvarēšu Tour de France un nekad neuzvarēšu sprintā sprinta posmā. Es gluži vienkārši neesmu tāda tipa riteņbraucējs, man nav tādu ģenētisko dotumu. Tajā pašā laikā tās sacensības vai posmi, kas man padodas, kam ir vismaz neliels reljefs, vienmēr ir kaut cik neparedzamas, un tur vienmēr nepieciešams ne tikai spēks, bet arī galva.

Esi jau pietiekami pieredzējis, lai saskatītu atšķirības starp dažādām riteņbraucēju paaudzēm...

Pasaules tūrē gan neesmu ilgi, taču 28 gadi jau ir tas vecums, kad ir savs rūdījums. Galvenā atšķirība – jaunajiem dažkārt ir grūti atslābt. Viņi mēdz ieciklēties, sāk ļoti nopietni trenēties jau agrā vecumā un, ienākot “profos”, ir ļoti labi. Bet, manuprāt, tieši tāpēc viņiem karjera nebūs tik ilga. Agrāk vīri brauca līdz 35 gadu vecumam un ilgāk un pasaules tūrē sabija 15–20 gadus.

Ir cilvēki, kas sportu neuztver gluži kā dzīvības un nāves jautājumu, bet, ziedojot tam visu, tomēr zina, kā darbu padarīt baudāmu, kā atgriezties pie tā, kāpēc mēs vispār sākām braukt ar riteni – jo tu vari izbaudīt svaigu gaisu, izbaudīt jaunus ceļus. Jaunajiem, kas to arī spēs, būs ilga karjera, bet daļa, kas ienāk pārāk nopietni, un tieši juniori, es būšu pārsteigts, ja viņi brauks ilgāk nekā 12 gadus.

Kā tu jūties elitē?

Diezgan komfortabli. Var gadīties, ka kāds “draugs” izmet priekšā un izveido riskantu situāciju, bet es to neņemu pārāk personīgi un domāju, ka citi tāpat, jo tev tomēr ir jārespektē tie 150 cilvēki, kas tev ir apkārt, un jādomā par manevriem. Galvenais iemesls, kādēļ es jūtos komfortabli, ir tas, ka man ir draugi ne vien mūsu komandā, bet ir paziņas arī citās vienībās un ne tikai starp braucējiem. Tas dažkārt palīdz atslēgties no mirkļa un izbaudīt to, ko dari, nevis tikai koncentrēties uz rezultātu.

Kā tu vērtē no Latvijas nākuša sportista iespējas iekļauties lielajā pasaules riteņbraukšanā?

Man šķiet, ka mums joprojām ir mazvērtības komplekss, tas ir nācis no vēstures un tik drīz vēl pilnībā neizzudīs. Bet mēs aizvien vairāk apzināmies, ka varam, ka drīkstam, ka mums neviens nemetīs ar kurpi. Pārliecība ir liela daļa no cīņas, it sevišķi sportā, kur atšķirība starp pirmo un pēdējo vietu ir viena procenta ietvaros. Ļoti liela nozīme ir galvai, ticībai sev, ticībai, ka tu vari un drīksti.

Protams, latvietim nokļūt pasaules līmeņa riteņbraukšanā nav viegli. Arī mazāk piemēroto laikapstākļu dēļ, jo dienvidnieki ar ričuku braukā katru dienu, ziema vai vasara. Tomēr tagad, kad esam trīs vīri pasaules tūrē, cilvēki jau sāk atpazīt, sāk saprast, ka ar mums jārēķinās. Latvieši ir arī pasaules tūres komandu apkalpē – Krista Neilanda pārstāvētajā "Israel Cycling Academy" velosipēdus skrūvē Kristaps Osis, masiere ir Elīna Majore.

Mūžīgā uzraudzība

Riteņbraukšanas reputācija ir daudz cietusi no dopinga skandāliem.

Jā, riteņbraukšanas vēsture ir diezgan krimināla, lai neteiktu vēl ļaunāk, bet tas, ko es redzu šobrīd, ir ļoti pozitīvi. Protams, nevar kategoriski apgalvot, ka visi ir balti un tīri. Tāpat kā citās dzīves jomās, kaut vai biznesā, vienmēr būs kāds, kurš mēģinās nemaksāt nodokļus. Bet man liekas, ka riteņbraukšana tam ir izgājusi cauri, sports kļūst aizvien tīrāks, un es redzu, ka par uzvarām var cīnīties. Lietot kaut ko aizliegtu ir ļoti, ļoti sarežģīti. Piemēram, man katru dienu vienu stundu ir jābūt iepriekš pieteiktā adresē, kur mani var pārbaudīt. Pēc trešā pārkāpuma tu vari vairs nepūlēties kaut ko paskaidrot, jo tas nevienu neinteresē, un tu četrus gadus sēdi mājās. Ir vēl arī ārpuskārtas pārbaudes.

Tad jau tu esi tādā kā probācijas dienesta uzraudzībā...

Jā! Reāli jā!

2020. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēs divi šosejas riteņbraucēji, kas ir lieliski, taču kalendārs izskatās ļoti blīvs...

Domāju, ka ļoti daudzi sportisti koncentrēsies tieši uz olimpiskajām spēlēm. Tas ir lieliski, ka Latvijai ir divas vietas! Tas nozīmē, ka nevajadzēs braukt vienam kā indiānim – varēsim viens otram palīdzēt, kaut kādu taktiku izveidot, ne tikai ripināt, cerot uz labāko. Bet tas, ka "Tour de France" ir tik tuvu spēlēm (tūre beidzas svētdien, bet grupas brauciens Japānā ir nākamajā sestdienā – Red.) nav nekas slikts. Divus iepriekšējos gadus braucu "Clásica de San Sebastián" tieši tikpat dienu pēc tūres, un tur man vienmēr ir ripojis ļoti labi. Tūres komandā gan vēl jāiekļūst, bet es domāju, ka tā patiesībā ir pati labākā sagatavošanās. Dienās, kad komandai būs nepieciešama palīdzība, strādāšu uz 100 procentiem, citās varēšu braukt mierīgāk, ko nevar atļauties tie, kas cīnās par kopvērtējumu.

Ko vēlies paveikt 2020. gadā kopumā?

Olimpiskās spēles ir galvenais mērķis. Protams, gribas atkal nobraukt "Tour de France". Pasaules čempionāts ir smags, bet tur arī vienmēr gribas nostartēt labi. Galvenie akcenti ir tā sauktā pavasara klasika gada sākumā, tad "Tour de France" un Tokija gada vidū, un tad redzēs, kas būs vai nebūs gada beigās, bet pēc olimpiskajām spēlēm vēl jāpagūst apprecēties...

Ko tu savā sportista rutīnā – treniņos vai sacensībās – izbaudi visvairāk?

Es īstenībā izbaudu visu procesu. Man ļoti patīk treniņi ziemā, patīk ne tikai riteņbraukšana, bet vispusīgi sevi fiziski attīstīt – ar skriešanu, slēpošanu, hokeju. Un tajā pašā laikā man patīk karstā vasaras dienā iziet ārā un atgriezties pēc 7–8 stundām, kad nobraukti vairāk nekā 200 kilometru. Tev uz visa apģērba ir sāls pleķi, tu esi pavadījis dienu saulē, varbūt atradis kādu jaunu maršrutu, uzminis kalnā, atvilcis elpu, paskatījies apkārt un ripinājis tālāk. Jā, vismaz pagaidām ļoti izbaudu pašu procesu un ceru uz ilgu karjeru.

Par ko tu domā, braucot sacensībās?

Kad patiešām kļūst baigi garlaicīgi, esmu pasācis meklēt fotogrāfus. Tā ir forša spēle – mēģināt ieraudzīt, kur viņi noslēpušies, lai dabūtu interesantus kadrus. Viens ir pļavā, cits uzkāpis stabā.

Kādas ir tavas intereses ārpus riteņbraukšanas?

Pašlaik tie ir citi sporta veidi, nesen biju arī uz pāris NHL spēlēm. Protams, sezonas laikā tas piebremzējas, jo tik daudz apkārt skraidīt negribas, bet tad izmēģinu kādu jaunu recepti, gatavojot vakariņas, vai mājās uztaisu enerģijas batoniņus treniņiem, lai visu laiku nav jāēd vieni un tie paši.

Vēl man patīk daudz lasīt. Lai gan bērnībā lasīju ļoti maz, pēdējā laikā esmu aizrāvies. Viena no interesantākajām grāmatām, kas tagad nāk prātā, ir "The Sports Gene" ("The Sports Gene: Inside the Science of Extraordinary Athletic Performance"), kas man ļoti atvēra acis uz to, cik liela specializācija tagad ir sportā. Teiksim, olimpieši ir augumā no 140 centimetriem vingrošanā līdz 220 centimetriem basketbolā. Agrāk neatkarīgi no disciplīnas visi bija līdzīgi, eksistēja tāds kā etalons. Tagad tik daudzu ķermeņu tipu sportisti nodarbojas ar tik daudziem sporta veidiem, un tas ir ļoti interesanti.