Trakais treneris Samoilovs par labākajām smiltīm, garajiem latviešiem un baudu

Tīnas un Anastasijas izcīnītā ceļazīme uz Tokijas olimpiskajām spēlēm laikam jums pašam arī bija patīkams pārsteigums?

Kad pirms trim gadiem Tīna un Anastasija atlidoja pie manis uz Ēģipti, atceros, viņas sēdēja man pretī, un es sacīju – ja jūs gribat ar mani strādāt, tad vienīgais mērķis var būt dalība Tokijas olimpiskajās spēlēs. Viņām abām acis bija apaļas – nuu, labi, varam mēģināt... Bet es stingri pateicu, ka tas ir vienīgais noteikums, ar kādu esmu gatavs ar viņām strādāt, jo man jau ir trīs vīriešu komandas. Un es labi zinu, kā ir strādāt ar sievietēm – 15 gadus strādāju ar Latvijas Universitātes sieviešu komandu.

Un kā tad ir strādāt ar sievietēm?

Viss kārtībā! Tīnas mamma man pateica lielu paldies, ka esmu meitai palīdzējis tikt uz olimpiskajām spēlēm. Sacīju, ja jau biju solījis, tad solītais jāpilda.

Bet, protams, sievietes un vīrieši – tās ir divas dažādas pasaules. Strādāt ar meitenēm ir kaut kas pavisam cits nekā ar vīriešiem. Tas ir sarežģītāk, taču ir patīkami. Simtprocentīgi sarežģītāk.

Pēc tam kad meitenes izcīnīja ceļazīmi, teicāt, ka viena no viņu panākumu atslēgām ir tas, ka viņas spēlē ar baudu, savukārt mūsu puišu dueti nereti sacensībām pieiet kā darbam...

Ar to es biju domājis vienu no puišu komandām – Sašu Samoilovu un Jāni Šmēdiņu. Bet viņus arī var saprast, jo puiši jau 17 gadus spēlē augstākajā līmenī – tīri psiholoģiski tas ir grūti. Ar laiku sakrājas nogurums, un beigās tu laukumā dodies kā uz darbu. Kā augsta līmeņa profesionālis, kas vienkārši dara savu darbu. Meitenes arī ir profi, taču pagaidām viņas vēl spēj no volejbola gūt baudu. Domāju, ka vēl piecus sešus gadus viņas spēlēs ar baudu. Arī Edgars Točs, var redzēt, spēlē ar baudu. Un tas ir galvenais – ja tu spēlē ar baudu, tad būs arī rezultāts. Bet Sašas un Jāņa gadījumā var redzēt, ka pēdējos divus gadus viņi no volejbola vairs negūst baudu. Jā, labi padara savu darbu, taču bez īpašas baudas.

Jums pašam vēl trenera darbs rada baudu?

Es jau esmu no trakajiem. Volejbolu es mīlu tik ļoti, ka tas man ir viss. Kā saka mana sieva – es varu strādāt pat bez samaksas. Un tā arī ir. Esmu laikam vienīgais treneris Latvijā, kas nesaņem algu, bet tikai pabalstu no Latvijas Olimpiskās vienības. Taču ar noteikumu, ka mani sportisti gūst labus rezultātus. Ja rezultātu nav, nesaņemu ne kapeiku. Ierosināju, ka ar līdzīgiem noteikumiem varētu strādāt arī citi treneri, taču diez vai būs daudz tādu, kas tam piekristu.

Tātad – ir medaļas, ir nauda. Nav medaļu – nav naudas...

Jāizcīna vismaz piektā vieta Eiropas čempionātā – tad gan spēlētāji, gan treneris saņem Olimpiskās vienības finansējumu. Ja ne – tad nekā. Paldies, ka uzspēlējāt!

Vai Sašas Samoilova nogurumā no volejbola savu lomu nespēlē arī tas, ka nu jau viņš ir ģimenes cilvēks, kuram pietiek citu rūpju?

Nuja, to visu ir grūti savienot – darbu, ģimeni, sponsoru meklēšanu, reklāmas... Man kā trenerim jau gribētos, lai sportisti tikai spēlē volejbolu, nevis dara vēl kaut kādus blakusdarbus. Ja tu labi spēlēsi volejbolu, tad tāpat uzradīsies cilvēki, kuri gribēs tev palīdzēt. Ja nebūs rezultātu, nebūs arī sponsoru. Piemēram, meitenēm pagaidām sponsoru nav, taču, ja viņas turpinās spēlēt labi un ar baudu, tad parādīsies arī atbalstītāji. Atceros, kad Saša un Mārtiņš Pļaviņš sāka spēlēt, tad abi nāca pie manis un teica – trener, jāiet meklēt naudu tur un tur. Sacīju – nē, vispirms jāparāda rezultāti, bet pēc tam meklēsim sponsorus!

Treniņnometne Ēģiptē droši vien arī nemaksā maz...

Man Ēģiptē ir dzīvoklis, tāpēc sanāk lētāk, jo nav jāīrē dzīvesvieta. Saša ar Jāni gan palaikam saka, ka apnikusi tā Ēģipte un vajadzētu patrenēties kaut kur citur. Jā, varētu jau braukt uz Kanāriju salām, taču tur izdevumi būs pavisam citi. Diemžēl neesam tik bagāti, lai brauktu, kur gribas...

Kadru jautājums

Ko treneris vispār var iemācīt trīsdesmitgadīgam sportistam?

Labs jautājums... Protams, labāk ir strādāt ar 17 gadus veciem puišiem nekā ar trīsdesmitgadniekiem. Kad Mārtiņš Pļaviņš pirms pāris gadiem atgriezās trenēties pie manis un paņēma līdzi Edgaru Toču, tad sākumā teica – trener, vajag to jauno sist, jo viņš nepilda šo un to elementu! Saku: klausies, Mārtiņ, kā tu to iedomājies – sist cilvēku, kuram ir 30 gadi un divi bērni? (Smejas.) Tu taču pats, kad gāji projām no manis, sūdzējies, ka esmu pārāk bargs treneris! Bet Mārtiņš saka – tagad man ir 34 gadi, un es saprotu, ka citādāk ar mums nevar; tikai pēc desmit gadiem sapratu, ka 18 gadus veciem spēlētājiem stingrība ir nepieciešama! Teicu, ka Edgars ir gan labs cilvēks, gan labs spēlētājs un noteikti kļūs vēl labāks. Beigās jau arī Mārtiņš man piekrita.

Izskatās, ka no paša Mārtiņa varētu labs treneris iznākt...

Es tā gribētu cerēt. Kaut gan viņš drīzāk varētu būt Valsts prezidents! (Sirsnīgi smejas.) Par to, ka viņš kādudien būs Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents, man nav ne mazāko šaubu!

Labi, Mārtiņš aiziet par LOK prezidentu, bet kas tālāk notiek pludmales volejbolā? Kas spēles pēc viņa, Sašas, Jāņa, jo šiem puišiem Tokija droši vien būs pēdējās olimpiskās spēles?

Saša un Mārtiņš gan tā nedomā – viņi jau prāto par Parīzes un Losandželosas olimpiskajām spēlēm. Un viņi arī var spēlēt. Jārēķinās, ka Latvijā vispār ir tikai kādi pieci seši cilvēki, kas prot un grib spēlēt pludmales volejbolu augstā līmenī. Diemžēl.

Tātad aiz šiem puišiem paliek tukšums?

Tā ir. Es jau meklēju jaunus cilvēkus, taču jāsaprot, ka pludmales volejbolā nevar nopelnīt tik daudz kā, piemēram, tenisā. Visi parasti grib spēlēt zāles volejbolu, jo tur var nopelnīt vairāk nekā pludmalē. Ja tiec labā komandā Krievijā vai Itālijā, tad saņemsi desmitreiz vairāk nekā pludmales volejbolā.

Klasiskajā volejbolā ir vērts meklēt jaunus kadrus bīčvolejbolam?

Par klasisko volejbolu Latvijā vispār nav vērts runāt. Par to mēs varam aizmirst. Padomājiet paši – lai savāktu labu komandu, Latvijā jābūt 15 augsta līmeņa spēlētājiem. Tas nav reāli. Kaut kur lasīju, ka Latvija skaitās valsts, kurā ir garākie iedzīvotāji. Nobrīnījos – vai tiešām tā varētu būt? Taču tā laikam sanāk, ja rēķina vidējo augumu, kas vīriešiem ir virs 180, sievietēm virs 170 centimetriem. Tātad visi ir apmēram viena auguma – nav ne 210, ne 150 centimetru. Taču klasiskajā un pludmales volejbolā nu jau ar 180 centimetriem īsti nav ko iesākt. Vajag 210–215 centimetrus, tad var cerēt uz augstām vietām.

Vai arī sarunāt Porziņģi, lai nāk spēlēt volejbolu...

Ja Latvijā parādās kāds cilvēks augumā virs 210 centimetriem, viņš uzreiz ir izcils sportists – to pierāda mūsu basketbolisti. Taču diemžēl bieži tik garus cilvēkus atrast neizdodas…

Pludmales volejbolu spēlē arī jūsu otrs dēls, Mihails. Kāda viņam izskatās nākotne?

Kādreiz man bija doma, ka abi dēli varētu spēlēt kopā. Taču agrāk Saša nepiekrita spēlēt ar jaunāko Mišu, bet tagad, man šķiet, Miša vairs nepiekristu spēlēt ar Sašu. (Smejas.)

Un ar ko tad Mišam spēlēt?

Īsti nezinu. Pats Miša nākamgad grib spēlēt kopā ar Aleksandru Soloveju. Viņš ir labs puika, taču viņu regulāri vajā dažādas veselības problēmas. Pagājušajā gadā Miša spēlēja ar Matīsu Gabdulļinu, taču izskatās, ka Gabdulļins neizturēja. Parasti spēlētājiem liekas – ja es treniņos labi strādāšu, tad būs arī labi rezultāti. Taču tagad visi labi strādā. Agrāk mēs izcēlāmies ar to, ka treniņos bija liela slodze, un uz tā rēķina mēs varējām pretiniekus uzvarēt. Mums pietika spēka visai sezonai – no maija līdz oktobrim, kamēr pretinieki sāka krist. Tas Sašam un Jānim ļoti labi palīdzēja. Taču tagad visiem ir lielas slodzes, tas vairs nav nekas neparasts.

Tagad ar izturību vien nepietiek. Tagad priekšrocības ir gariem spēlētājiem. Agrāk es ar saviem 185 centimetriem varēju spēlēt un darīju to diezgan labi, taču tagad priekšā ir nepieciešams spēlētājs ar augumu vismaz 210 centimetri. Tagad visu izšķir bloķētājs, bet tam jābūt gara auguma.

Tātad zem diviem metriem pludmales volejbolā vairs nav ko darīt?

Jā, tā ir. Ja tev ir 190 centimetri, tad varbūt vari spēlēt kā aizsargs, taču priekšā ir jābūt vismaz 205 centimetriem. Droši vien tā būs slikta ziņa tiem, kuri grib spēlēt pludmales volejbolu, taču tagad ir tā: ja tev ir 185 centimetri, tad par augstu līmeni vari domāt tikai tādā gadījumā, ja atradīsi pārinieku ar vismaz 205 centimetriem. Tā nu tas ir.

Tēvs un treneris

Kā ir trenēt pašam savus dēlus?

Vieglāk jau laikam ir trenēt svešus, taču attieksmei jābūt kā pret paša dēliem. Ar dēliem noteikti ir vieglāk nekā ar meitām – meitu trenēt gan varētu būt grūti. Man ir arī divi mazdēli – ceru, ka kādreiz pastrādāšu arī ar viņiem.

Dēliem vispār bija kādi citi varianti bez volejbola? Saša taču laikam sākumā spēlēja basketbolu?

Jā, Sašam, ļoti patika basketbols, taču es viņam teicu – Saša, paskaiti, cik balto cilvēku spēlē NBA! Par katru balto, ko tur ieraudzīsi, es tev maksāšu vienu latu. Viņš atnāca pie manis ar 20 cilvēku sarakstu, taču es saku – pag, tu neskaiti klāt tos, kas padod dvieļus un maina pudeles! Skaiti tikai tos, kas nāk laukumā pirmajā piecniekā! Tad vairs sanāca tikai trīs... Tātad tikai trīs baltie spēlētāji NBA. Saša, tu tiešām domā, ka varētu būt viens no viņiem? Nu, laikam tā kā ne... Tāpēc aizmirsti basketbolu, ej uz pludmales volejbolu! Vēl jau pašā sākumā Saša trenējās arī džudo, taču ilgi tas neturpinājās.

Saša vienkārši nepareizajā laikā trāpījās. Tagad taču tikai no Latvijas vien NBA ir četri spēlētāji!

Ja tavs augums ir 205 vai 210 centimetri, tad tu vari domāt par NBA. Ja mazāk – vari aizmirst NBA. Un arī pludmales volejbolu. Tāda diemžēl ir dzīve. Laiki mainījušies. Agrāk bija tā – ja klasiskajam volejbolam nederi, tad vari iet uz pludmales. Tagad ir otrādi: ja nekas nesanāk pludmales volejbolā, vari pamēģināt zāles volejbolu. Kad Ruslans Sorokins pludmalē vairs “nevilka”, viņš aizgāja atpakaļ uz zāli un tur bija izlases kapteinis.

Kad pats astoņdesmito gadu otrajā pusē sākāt ar pludmales volejbolu nodarboties, kāda tam bija motivācija? Jo tolaik bīčvolejs vēl nebija iekļauts olimpiskajā programmā, tas notika tikai deviņdesmitajos...

Man patika, ka varu spēlēt visu gadu. Ziemā spēlēju zālē, bet vasarā – pludmalē. Jūrmalā var spēlēt no maija līdz pat oktobrim. Tā arī spēlēju, spēlēju, līdz pienāca pirmais turnīrs, ko organizēja žurnāls Zvaigzne un kurā es uzvarēju.

Man šķiet, ka Latvijai ļoti ir paveicies, ka ir tādi sporta veidi kā pludmales volejbols, kā strītbols, kur spēlē trīs pret trīs; arī tas tagad ir iekļauts olimpiskajā programmā. Latvija 3x3 basketbolā varbūt tiešām kādreiz var tikt pie medaļām, taču lielajā basketbolā, hokejā vai futbolā tas nav reāli. Mēs esam maza valsts, tāpēc mums ir grūti savākt pietiekamu skaitu augsta līmeņa sportistu, lai nokomplektētu lielu komandu. Taču mazu komandu mēs varam savākt. Tāpēc Latvijai ir vērts lielāku uzmanību pievērst pludmales volejbolam, 3x3 basketbolam, bobslejam... Tādiem sporta veidiem, kur ir divi, trīs vai četri cilvēki. Desmit cilvēku komandu jau mums ir grūtāk savākt.

Labākā vieta pasaulē

Varbūt bīčvolejā vajag naturalizēt kādu brazīlieti?

Es domāju tā – ja tu gribi Latvijas pavalstniecību un tikt uz olimpiskajām spēlēm, tad to vispirms vajag nopelnīt. Vispirms kaut kas ir jāsasniedz, un tikai tad vari domāt par Latvijas pasi, nevis otrādi. Uzskatu, ka Latvija ir labākā vieta pasaule un Jūrmala ir labākā vieta Latvijā; ne velti es tur dzīvoju.

Vai Jūrmalas smiltis arī ir pašas labākās pasaulē?

Vienas no labākajām. Bet Jūrmalā man patīk ne tikai smiltis, bet arī daba, gaisotne, cilvēki. Braucot uz Jūrmalu, man vienmēr liekas, ka tā ir kaut kāda īpaša vieta. Es daudz laika pavadu treniņnometnēs Ēģiptē, taču ik reizi, atgriežoties Jūrmalā, saprotu, ka tā ir labākā vieta, kur dzīvot.

Smiltis gan kļūst arvien grūtāk saglabāt. Senās fotogrāfijās redzam, ka smiltis bija baltas, taču tagad tādu smilšu ir arvien mazāk. Pēc lielajām vētrām daļa smilšu aizpūstas, tāpēc tagad daudzviet sāk pa vidu augt zāle – un tad balto smilšu vairs nav. Vajadzētu smiltis izgrābt no jūras un vest atpakaļ krastā, taču tas droši vien maksā lielu naudu.

Lietuvieši Palangā laikam kaut ko līdzīgu ir darījuši, jo tur vietām pludmalē ir uzbērta kārta jaunu smilšu...

Nu, cik tad lietuviešiem tā pludmale gara... Vasarā Jūrmalā es dzirdu tikai lietuviešu valodu. Nedzirdu latviešu valodu, nedzirdu krievu valodu, bet gan lietuviešu! Viņi taču pat no Viļņas brauc uz mūsu pludmalēm, jo tās ir ideālas. Krievi no Jūrmalas aizgāja, bet tagad vietā ir lietuvieši.

Kad pats pēdējoreiz bijāt dzimtajā Orenburgā?

Oi, sen... Pirms pieciem vai sešiem gadiem. Tad mamma vēl bija dzīva – viņa nomira pirms diviem gadiem. Tur gan vēl dzīvo mans brālis, taču man nav tik daudz brīva laika, lai brauktu uz turieni. Visu laiku strādāju. Kā atvaļinājumā es jūtos tad, kad strādāju nevis ar profiem, bet ar amatieriem; patlaban pie manis uz Ēģipti ir atbraukuši četri amatieri no Dobeles, kuri vēlējās te patrenēties. Lūk, kad es strādāju ar viņiem un aizmirstu savus profus, tad jūtos kā atvaļinājumā. Bet gada sākumā visi profi brauks uz Ēģipti, četrus mēnešus strādāsim un pēc tam braukāsim pa visu pasauli. Es esmu tāds ne visai vesels cilvēks, es esmu trakais – man tik ļoti patīk mans darbs, ka atvaļinājumu nemaz negribas!