Stāsts par Latvijas bobsleja pirmo numuru. Ķibermanis atkal dodas medībās...

Patīkamie pārsteigumi

Pirms pāris gadiem likās, ka bobslejā mums tūdaļ būs pat trīs konkurētspējīgas ekipāžas un tad tik visi redzēs... Atliek tikai sameklēt un sagatavot pietiekamu skaitu labu stūmēju pilotiem Oskaram Melbārdim, Oskaram Ķibermanim un Uģim Žaļimam, un tad visa pasaule būs mums kabatā! Savukārt pirms pagājušās sezonas situācija bija krasi mainījusies, un sākās ja ne gluži panika, tad satraukums gan – Žaļims beidza bobslejista karjeru, Melbārdim muguras problēmu dēļ visu 2018./2019. gada sezonu nācās izlaist, un neviens nevarēja garantēt, kad un kāda būs atgriešanās. Palika tikai bobslejistu aprindās draudzīgi par “mazo Osi” sauktais Oskars Ķibermanis. Jā, viņam tolaik vēl tikai 25 gadu vecumā jau bija Pasaules kausu pieredze, bija 2017. gadā kopā ar Matīsu Mikni iegūta bronzas medaļa Eiropas čempionātā divniekiem, bija goda pjedestāli un pat uzvara (četrinieku konkurencē) Pasaules kausa posmos, bet... Viņš it kā vienmēr atradās “lielā Oša” jeb Oskara Melbārža aizsegā. Tagad viņš palika viens, un pirms pagājušās sezonas visas cerības saistījās tikai ar viņu. Vai panesīs tādu nastu?

Pasaules kausa izcīņas pirmais posms pagājušajā sezonā notika Siguldā. Pirmo reizi vēsturē Siguldas trasē Pasaules kausa programmā sacentās divnieku ekipāžas, un abās dienās Ķibermanis/Miknis piekāpās tikai pagājušajā sezonā neuzvaramajam vācietim Frančesko Frīdriham, turklāt otrajā dienā divu braucienu summā zaudēja tikai par 0,06 sekundes simtdaļām. Savas trases faktors? Noteikti nē, jo Siguldas trase, protams, treniņos pirms sezonas un dažkārt sezonas laikā tika izmantota, taču īpaši daudz tajā braukts netika – nebija tādas vajadzības, jo Pasaules kausa sacensības taču risinās citās trasēs. Divas otrās vietas Siguldā pilnīgi noteikti deva papildu pārliecību, un “mazajam Osim” izdevās aizvadīt savu līdz šim labāko sezonu karjerā – kopā ar Mikni pieci pjedestāli divnieku konkurencē un otrā vieta Pasaules kausa kopvērtējumā; kopā ar Mikni, Arvi Vilkasti un Jāni Strengu (vienā posmā Vilkasti aizstāja Helvijs Lūsis) pieci pjedestāli pēc kārtas (arī trīs otrās vietas pēc kārtas) četrinieku konkurencē un arī otrā vieta Pasaules kausa kopvērtējumā. Plus – “sudrabs” četrinieku konkurencē gan Eiropas, gan pasaules čempionātā. Pirms sezonas neviens par kaut ko tādu pat nesapņoja.

Krist un celties

Oskars trīs gadus Valmierā trenējās peldēšanā, tad septiņus gadus bija vieglatlēts, mācījās Murjāņu sporta ģimnāzijā, bija Latvijas junioru čempions desmitcīņā, līdz 18 gadu vecumā pārgāja uz bobsleju. Astoņpadsmit gadi – tas vieglatlētikā nav vecums, kad jāsecina, ka diezin vai izdosies kaut sasniegt, ka esi sevi jau izsmēlis un tāpēc jāmeklē sportā cits ceļš. Astoņpadsmit gadi vieglatlētikā, turklāt desmitcīņā, ir tikai ceļa sākums. Bet Oskaram vēl pat nebija pilni 18 gadi...

“Nāca vidusskolas beigas, un bija jāsāk domāt, ko darīt tālāk. Jāstājas Rīgā augstskolā, un tad būtu grūti izbraukāt uz treniņiem, būtu ļoti sarežģīti mācības savienot ar sportu tā, lai abas puses neciestu. Man tāds modelis nelikās pieņemams. Sportot nopietnāk un līdz galam vai arī pievērsties tikai mācībām un sportot sava prieka pēc? Piemēru, kad vieglatlēti un tieši no Murjāņiem aiziet uz bobsleju, bija daudz, un tie nebija sliktākie piemēri. Kaut vai tas pats Oskars Melbārdis. Nolēmu pamēģināt bobsleju, turklāt sakrita tā, ka man tas bija pēdējais gads, kad vēl varēju tikt uz jaunatnes olimpiādi. Pirmo pavasari pabraucām, padauzījāmies, un tad jau nākamajā sezonā bija jaunatnes olimpiāde, kur izdevās ieņemt ceturto vietu, bija medaļas junioru pasaules čempionātā, un tā tas kaut kā labi aizgāja,” savu pievēršanos bobslejam atceras Oskars Ķibermanis.

Tā nebija, ka Oskars “atnāca, ieraudzīja un uzvarēja” gluži kā Jūlijs Cēzars. Viņu iemeta bobslejā kā kaķēnu dīķī – izpeldēs vai neizpeldēs? Daudz netrūka, lai Oskars neizpeldētu. Vēl daži kritieni un... Diezin vai tagad būtu iemesls par Oskaru kaut ko rakstīt. Bija vismaz seši kritieni pēc kārtas; bija tā, ka Oskars, aizbraucis atpakaļ uz Murjāņiem, roku nevarēja pacelt – tik ļoti viņš bija apdauzījies. Pa vasaru viss pārgāja un aizmirsās, taču nāca jaunā sezona, atkal vajadzēja kāpt bobsleja kamanās un braukt pa trasi... Un aizgāja.

Neviens tagad nepateiks, kā būtu bijis, ja atkal sekotu kritieni. Iespējams, ka tamlīdzīga pārbaude bija nepieciešama, lai saprastu (vispirms jau pats!) – turpināt vai neturpināt, varu es to vai nevaru, gribu vai negribu. Droši vien, ka vieglatlētikas treneriem uz visu bija cits skatījums, droši vien, ka Oskars vēl būtu aprunājies ar savu desmitcīņas treneri Andreju Iecelnieku, taču 2012. gada vasarā viņš pēkšņi nomira... Tieši tajā vasarā Oskaram vajadzēja izdarīt galīgo izvēli, bet vairs īsti nebija, ar ko par savu izvēli parunāt... Arī trenera vieglatlētikā Oskaram vairs nebija. Pirmos panākumus jauniešu olimpiādē un junioru pasaules čempionātā Ķibermanis guva ar Elvi Kamšu, tad viņa stūmējs bija Vairis Leiboms, ar kuru tika iegūtas medaļas pasaules junioru čempionātos, bet tad vienā divniekā sasēdās Ķibermanis un Miknis. 2016./2017. gada sezonā Pasaules kausa posmā Altenbergas trasē Vācijā Ķibermanis un Miknis pirmo reizi iekļuva trijniekā – viņi bija trešie, un trešo vietu viņu ieņēma arī nākamajā posmā Vinterbergā. Tajā sezonā Pasaules kausa kopvērtējumā divniekiem Ķibermanis/Miknis bija 8. vietā – visaugstāk no Latvijas divniekiem. Oskaram tad bija tikai 24 gadi, un viņš bija otrs jaunākais pilots starp pirmā astotnieka ekipāžām (gadu jaunāks bija austrietis Benjamins Maiers).

Līdera nasta

Kopš tā laika nebija sezonas, ka Ķibermaņa ekipāžas nebūtu uz pjedestāla Pasaules kausa posmos, tomēr jaunā 2019./2020. gada sezona Oskaram būs atkal kaut kas jauns viņa karjerā. Pirms pagājušās sezonas neviens nezināja, ko īsti no viņa var sagaidīt, kad viņš ir palicis vienīgais Latvijas bobsleja pilots ar Pasaules kausa pieredzi, taču šosezon no viņa jau gaidīs augstas vietas. Tas ir neizbēgami. Un būs labākajā gadījumā neizpratne, ja gadīsies neveiksmes.

“To, ka kopvērtējumā varam būt augstu, sapratām jau aizpagājušajā sezonā. Toreiz mēs divniekos bijām ceturtie, bet vēl pirms sezonas mēs neaizbraucām uz Amerikas posmiem, taču bijām astotie un no trijnieka ļoti tālu neatpalikām. Tā ka augstas vietas pagājušās sezonas kopvērtējuma nebija sensacionālas, taču tas, ka kopā bija desmit pjedestāli un sudraba medaļas Eiropas un pasaules čempionātos, jau kaut kas,” secina Oskars.

“Turklāt pagājušajā sezonā pirms pasaules čempionātā es taču salauzu ribu – Leikplesidā iesidīšanās laikā man viens tā ieskrēja sānos... Biju gar zemi un uz mirkli laikam pat “atslēdzos”. Stabilitāte – tas bija pozitīvākais aizvadītajā sezonā. Tagad no mums laikam gaidīs tikai pjedestālus... Papildu atbildība? Pirms pagājušās sezonas par to īpaši neiespringām un nedarīsim to arī tagad. Atbildība ir vienmēr, tādai ir jābūt pirms katrām sacensībām, pirms katra brauciena. Varbūt tas papildus mobilizēja un mobilizēs tagad. Pagājušajā gadā labs sākums Siguldā deva pārliecību, un ritenis bija jau sākumā labi iegriezies. Iesim un brauksim, cik vien labi varēsim. Siguldā šosezon risināsies Eiropas čempionāts divniekiem, tāpēc tagad Siguldas trasē tika braukts vairāk nekā jebkad agrāk. Man pašam liekas, ka arvien labāk saprotu Siguldas trasi. Tas nenozīmē, ka visu uzsvaru liksim uz Eiropas čempiona titulu pašu mājās; svarīgs ir katrs posms, katrs brauciens. Sportā kaut ko garantēt nav iespējams, un ir muļķīgi to darīt. Pirmais posms ir Leikplesidā, tā nav tā vienkāršākā trase, tā ir skarba un pat bīstama trase, taču pērn mēs tur bijām piektie divniekos – vēl pārāk jutu salauzto ribu – un otrie četriniekos, tur man tomēr bija trīs stūmēji. Tikai septiņas simtdaļas zaudējām Kripsam.”

Oskara Ķibermaņa četriniekā pirms jaunās sezonas ir nelielas, bet būtiskas pārmaiņas – Strengam veikta operācija, un viņam jāatrod aizvietotājs. Ar fizisko kondīciju viss ir kārtībā, atliek tikai četriniekam “sadziedāties” un izdarīt to pēc iespējas ātrāk. Kādā līmenī ir braukšana? Jāsāk braukt, un tad redzēs. Bez Siguldas ir aizvadīti treniņi ar Altenbergā un Vinterbergā, taču tie bija tikai treniņi – tikai tad, kad visi konkurenti saies kopā sacensībās, varēs redzēt, cik gatavs katrs ir. Pirms došanās uz Pasaules kausa pirmo posmu Oskars vēl paguva pamedīt un izvēdināt galvu dzimtajā Rencēnu pusē. Īstās medības viņam un viņa komandai sākās Leikplesidā.

Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis

“Pirmā tikšanās ar Oskaru Ķibermani bija Daugavas stadiona manēžā. Viņš un vēl daži bija atbraukuši no Murjāņiem, bet pēc tam steidzās prom – Murjāņu treneri nemaz nezināja, ka viņi atbrauca uz bobsleja testiem... Mums pašiem nebija laika ņemties ar puišiem, gatavoties jaunatnes olimpiādei, tāpēc viņiem treniņi ar bobsleja novirzi bija Murjāņos. Ķibermanis parādījās nedaudz vēlāk un stūma “ķerru” lēnāk nekā daži citi, taču viņam bija ļoti labs starta uzrāviens. Un tad vēl viņš trasē krita, krita un atkal krita... Vairāk nekā jebkurš cits. Domāju jau, ka aizies prom... Tomēr bija pārliecība vai varbūt intuīcija – ja kāds no šiem puišiem arī brauks, tad tas būs Ķibermanis. Bez laba starta nekā nebūs, un starts Oskaram bija. Un vēl viņā bija spīts un apņēmība. Ar citiem jaunajiem pilotiem uz ārzemju trasēm braucam ar bažām, bet ar Ķibermani – mierīgi. Viņš labi “uzķer” trašu nianses, ātri “nolasa” trases. Oskars ir mednieks. Labs šāvējs. Mierīgs un aukstasinīgs. Pirms pagājušās sezonas patiešām nevarēja zināt, kas būs un ko no Ķibermaņa var sagaidīt situācijā, kad viņš ir palicis starp pilotiem vienīgais ar Pasaules kausa pieredzi, taču panikas arī nebija. No vienas puses – viņa četrinieka ekipāžā līdz ar to tika koncentrēti visi labākie stūmēji un labākais “materiāls”, bet, no otras puses, jābrauc pa trasi tik un tā bija Oskaram pašam. Ķibermanim ir tikai 26 gadi, un viņam bobslejā vēl ir daudz ko darīt.”