Šaha ģēnijs Mihails Tāls - bohēmists dzīvē un riskantu kombināciju meistars sportā

Mihails Tāls 1960. gadā kļuva par visjaunāko pasaules čempionu šaha vēsturē – viņam bija tikai 23 gadi. Viņa parādīšanās pie šaha debesīm bija negaidīta un spoža – tolaik neviens tik riskanti nespēlēja. Gluži kā tāds huligāns viņš sacēla pamatīgus viļņus līdz tam rāmajā un līdzsvarotajā šaha pasaules plūdumā. Jaunais talants Tāls šaha elitē ienāca kā nepārspējams kombinators un bezbailīgu uzbrukumu meistars.

Viņa slavenākais mačs bija tikšanās ar Mihailu Botviņņiku, cīnoties par pasaules čempiona titulu. Botviņņikam bija 49, Tālam – 23 gadi. Botviņņiks bija šaha klasiķis, Tāls – piedzīvojumu meklētājs.

Pirms šīs tikšanās daudzi bija pārliecināti, ka uzvarēs šaha patriarhs Botviņņiks, jo pārāk liela bija viņa autoritāte. Tomēr pārāks šajā divcīņā izrādījās jaunais šaha ģēnijs Tāls, kurš ar savu avantūristisko spēles stilu pārsteidza pieredzējušo meistaru un lika viņam kapitulēt.

Šaha pasaulē Tāls kļuva par tādu kā kulta figūru, viņš patika daudziem līdzjutējiem. Tāls tika vērtēts kā visinteresantākais spēlētājs šaha elitē, jo viņam piemita agresīvs spēles stils un gatavība riskēt. Ne pirms, ne arī pēc viņa šahs nebija tik aizraujošs un spraigs. Tāls bija šaha virtuozs un improvizācijas meistars, vērot viņa spēli bija ne vien pamācoši, bet arī aizraujoši. Viņa spēlē bija dinamika, visas figūras šķita kā dzīvas. Turklāt Tāls spēlēja ātri un izcīnīja uzvaras daudzos ātrspēles turnīros. Tāls viegli upurēja figūras, lai paātrinātu spēles tempu un ievilinātu pretinieku dažādās avantūrās. Tas bieži vien samulsināja pretiniekus, viņi zaudēja iniciatīvu un beigu beigās arī pašu spēli.   

Ir viedoklis, ka Tāls varēja būt pasaules čempions daudzus gadus, ja vien būtu bijis disciplinēts. Par viņa bohēmisko dzīvesveidu klīda ne tikai leģendas, bet arī anekdotes. Viņš dienā izsmēķējis trīs Kent paciņas un regulāri iemalkojis konjaku.

Reiz viņš vai nešus ienests lidmašīnā, jo pats savām kājām tur ieiet nav spējis. Zinātāji gan atgādina, ka izcilajam šahistam bijušas pamatīgas veselības problēmas, un tieši tāpēc, lai remdētu sāpes, viņš lietojis ne tikai pretsāpju zāles, bet arī alkoholu, turklāt gandrīz visu laiku pīpējis.

Dēls diviem tēviem

Mihails Tāls piedzima 1936. gada 9. novembrī Rīgā ebreju ģimenē. Viņa tēvs bija Rīgā labi pazīstams neiropatologs Nehemija Tāls. Mazais Miša bija vārgs zīdainis, un viņa labajai rokai trūka divu pirkstu. Sešu mēnešu vecumā puisēns piedzīvoja smagu infekciju ar augstu temperatūru, krampjiem un izteiktām meningiāla iekaisuma pazīmēm.

Ārsts brīdināja, ka izredzes izdzīvot ir minimālas, taču Mihails izķepurojās. Trīs gadu vecumā viņš iemācījās lasīt, piecu gadu vecumā jau galvā reizināja trīsciparu skaitļus. Ar šahu zēns aizrāvās septiņu gadu vecumā, kad sāka apmeklēt Pionieru pils pulciņu, kur par viņa treneri kļuva Jānis Krūzkops.

Kad mazais šahists sāka skolas gaitas, viņu uzreiz pārcēla trešajā klasē, jo pirmajā viņam īsti nebija ko darīt. Vidusskolu Mihails pabeidza 15 gadu vecumā, un izņēmuma kārtā viņam atļāva iestāties Latvijas Valsts universitātē. Pēc pieciem gadiem Mihails absolvēja Vēstures un filoloģijas fakultāti. Viņa diplomdarbs bija par Ilfa un Petrova Divpadsmit krēsliem. Kā stāsta paziņas, Ilfa un Petrova grāmatas viņš zinājis no galvas, varējis citēt veselām lappusēm.

Runājot par Tāla ģimeni, noteikti jāpiemin vairākās viņa biogrāfijās minētais fakts, ka viņa bioloģiskais tēvs bijis ģimenes draugs Roberts Papīrmeistars. Pēc pirmā dēla Jakova piedzimšanas Nehemija Tāls pārcieta smagu slimību, tāpēc viņam vairs nevarēja būt bērnu. Tā sanāca, ka kopš agras bērnības Miša redzējis mājās divus vīriešus un abus mīlējis, tikai katru citādi.

Ārsts Tāls viņam bijis un palicis tētis, kaut arī bioloģiskais tēvs bijis Roberts. Kad Mihailam bija 12 gadu, Nehemija nomira un Roberts kļuva par mātes Idas otro vīru. Ģimenes draugi vēlāk stāstīja, Roberts ļoti mīlējis Mišu. Šķitis, ka visa viņa dzīve ir pakļauta vienam uzdevumam – bez ierunām izpildīt katru viņa vēlēšanos un lūgumu.

Plašāka publika par Tāla talantu sāka runāt 1957. gadā, kad viņš spoži apspēlēja visus pretiniekus un kļuva par PSRS čempionu. Jaunā šahista spēles maniere izprovocēja asas diskusijas, jo viņš spēlēja tik riskanti, kā līdz tam nebija pieņemts. 1958. gadā viņš atkal kļuva par PSRS čempionu, bet gadu vēlāk apsteidza visus iespējamos pretendentus un kļuva par pretinieku Mihailam Botviņņikam cīņā par pasaules čempiona titulu.

Ar lauru vainagu kaklā

Leģendārais mačs notika 1960. gada 15. martā Maskavā. Puškina vārdā nosauktais teātris, kurā uz skatuves cīnījās abi šahisti, bija stāvgrūdām pilns. Kas netika iekšā, sekoja līdzi cīņai tuvējā parkā pie demonstrāciju dēļa.

Kaut mačs notika Maskavā un Botviņņiks bija maskavietis, publika tomēr atbalstīja rīdzinieku Tālu, jo viņš daudziem šķita simpātisks ar savu ekstravaganto spēles manieri. Tāls bija uzbrūkoša stila šahists, un tādi skatītājiem patīk labāk. Tāls vairākas partijas uzvarēja krāšņā stilā – ar riskantiem upuriem un žilbinošām kombinācijām.

Aizraujošajā duelī viņš pavisam uzvarēja sešas reizes, divas reizes zaudēja, bet trīspadsmit partijas beidzās ar neizšķirtu. Tāls kļuva par visjaunāko pasaules čempionu – viņam bija tikai 23 gadi.

Šaha līdzjutēji sprieda, ka noticis neticamais, jo students uzvarējis profesoru. Tāls atgriezās Rīgā jau kā pasaules čempions ar milzīgu lauru vainagu kaklā. Uz perona un stacijas laukumā viņu sagaidīja tūkstošiem līdzjutēju, kas jauno čempionu uz rokām aiznesa līdz automašīnai. 

Tāla spēles maniere radikāli atšķīrās no vispārpieņemtā racionāli pozicionālā stila, kuru pārstāvēja daudzi labākie pasaules šahisti. Viņš reizēm upurēja savas figūras nevis tāpēc, ka bija saskatījis uzvaras variantu, bet vienkārši tādēļ, lai pārtvertu spēles iniciatīvu.

Daudzi sprieda, ka Tāls pasaules šaha elitē iespraucies piemērotā laikā, jo šaha pasaule bija iestigusi garlaicīgā pozicionālā spēles stilā. Un tad pēkšņi uzradās jaunais ģēnijs Tāls, kas spēlēja nepareizu šahu un uzvarēja pareizo čempionu Botviņņiku. Protams, ka šaha līdzjutēji bija sajūsmā. 

Tomēr vēlāk viņam vairs tik labi neveicās. Kad pēc gada notika revanšs, Tāls negaidīti zaudēja. Vēlāk tika spriests, ka viņš izdarījis pilnīgi visu, lai neuzvarētu. Viens no iemesliem – Tāls negatavojās. Kamēr Botviņņiks ar matemātiķa rūpību analizēja pretinieka spēles paņēmienus, jaunais čempions nodevās uzdzīvei.

Iespējams, tas netraucētu viņam uzvarēt vēlreiz, taču neilgi pirms mača viņš nopietni saslima. Tāls vērsās PSRS Sporta komitejā, lai maču pārceltu uz vēlāku laiku, taču komitejas vadība nepiekrita. Komitejas pārstāvjiem noteicošais bija nevis Tāla, bet Botviņņika vārds. Tāls spēlēja slims un zaudēja.

Kaut arī veselības problēmas vajāja Tālu visu turpmāko dzīvi, tās netraucēja viņam gūt spožas uzvaras dažādos turnīros. Slavenais rīdzinieks bija seškārtējs PSRS čempions un seškārtējs Eiropas čempions. Viņš teica: “Vēlāk es arvien vairāk sāku gūt uzvaras tieši izšķirošajās partijās. Iespējams, tas notika tāpēc, ka sāku apzināties vienkāršu lietu: ne tikai es baidos, bet arī mans pretinieks.”

Piedzēries ģēnijs

Atšķirībā no daudziem labākajiem pasaules šahistiem Tāls bija bohēmists, kurš bieži pavadīja laiku mākslinieku, aktieru un citu radošu cilvēku aprindās. Mihaila Tāla pirmā sieva Sallija Landaua vēlāk savās atmiņās rakstīja: “Rīgā bija daudz vietu, kur labprāt pulcējās vietējā elite – daudzslāņains aktieru, sportistu, ārstu un advokātu sajaukums. Lai arī nacionālais jautājums bija visai pikants, savā starpā lieliski kontaktējās gan latvieši, gan krievi, gan ebreji. Rīgas gaisā bija kaut kas eiropeisks. Bet varbūt mums tā tikai likās, jo par īsto Eiropu mēs bijām tikai dzirdējuši. Vai redzējuši kino.”

Draugi un paziņas apliecināja, ka Tāls tērējis naudu ar plašu vērienu, viņam paticis apdāvināt un uzcienāt citus. Turklāt visi bijuši pārliecināti, ka viņš ir bagāts, kā nekā pasaules čempions.

Tāls bieži vien vilcis ārā naudas maku un sūtījis citus pēc konjaka un cigaretēm. Un bieži vienas pudeles vietā viņam atnestas piecas – par svešu naudu cilvēki bijuši dāsni. Tā visi kādu laiku dzīrojuši, līdz Tāls palicis bez kapeikas. Tad viņš gājis uz pastu un sūtījis uz Rīgu telegrammu vecākiem, lai atsūta naudu.

Sallija Landau atcerējās: “Tāls un alkohols – tas vispār ir aprobežotu žurnālistu un dažu tā saucamo Mišas draugu jājamzirdziņš. Uzrodas visādas uzticības personas, kas detalizēti stāsta par to, kā viņi, teiksim, pierunājuši stjuarti ielaist lidmašīnā pilnīgi apdzērušos pasaules eksčempionu, un pūlas pārliecināt publiku par savu izcilo labsirdību. Viņi nesaprot, ka ģēnijs, ja viņš piedzeras, tad arī piedzeras kā ģēnijs un paliek ģēnijs jebkurā stāvoklī.”

Tāls neierakstījās vispārpieņemtajās padomju cilvēka uzvedības formās. Viņš bija pārāk brīvdomīgs, un par to viņu reizēm sodīja, liedzot izbraukt no valsts. Zinātāji teic, ka Mihailam piemitusi izcila humora izjūta, turklāt viņš bijis aizraujošs stāstnieks – varējis izdzert pudeli konjaka un pēc tam novadīt aizraujošu lekciju par šahu. Konjaka ietekmē viņam tas sanācis pat labāk nekā skaidrā, viņš teicami pārvaldījis valodu.

Jāpiezīmē, ka Tāls nekad īpaši nav rūpējies par naudas pelnīšanu. Kad tās trūcis, viņš ar šaha klubu ceļazīmēm braukājis pa Padomju Savienības pilsētām, kur uzņemts ar atplestām rokām. Tāls uzstājies ar lekcijām, par katru saņemot 150–200 rubļu. Kādu nedēļu vai divas uzstājies, bet pēc tam dzīvojis bez bēdu.  Reizēm devies braucienos uz ārzemēm, kur parastā turnīrā naudas balva bijusi 1500–2000 dolāru. Tas viņam ļāvis pieklājīgi nopelnīt un neraizēties par iztiku.

Šahs un sievietes

Piecdesmito gadu beigās Tālam izveidojās attiecības ar Jaunatnes teātra krievu trupas aktrisi, Rīgas estrādes orķestra solisti Salliju Landauu. Vēlāk viņa savās atmiņās rakstīja: “Un tā kādu vakaru es pirmoreiz pārkāpu Tālu dzīvokļa slieksni Gorkija ielā 34.  Atceros, mani uzreiz satrieca viņu dzīvokļa atmosfēra.

Runa nav par skaistajām antikvārajām mēbelēm vai fantastisko kristāla lustru, kas karājās virs liela, smaga, iespaidīga galda. Ne jau Tālu dzīvokļa izskats mani tovakar satrieca, bet kaut kāds nepadomju gars, kas tur valdīja. Es uzreiz ieelpoju buržuāzisku gaisu. Kaut kā uzreiz kļuva skaidrs, ka te dzīvo nevis sērijas cilvēki, bet katrs vienā eksemplārā, un viņu starpā valda attiecības, kas neietilpst sociālistiskās sadzīves rāmjos.

Mani sagaidīja Ida – Mišas mamma, elegantais Roberts – Mišas tēvs. Sagaidīja Miša. Viņš bija satraukts, likās – mazliet nervozē. Šoreiz es viņu apskatīju diezgan pamatīgi. Neliela auguma, pavārgs. Milzīgas acis, kurās it kā atspoguļojās ātri slīdošas nebēdnīgas domas un idejas, vienkārši lieliskas izliektas uzacis, akcentēts deguns un neatkārtojama apaļīga apakšlūpa, kuru viņš ļoti raksturīgā veidā mēdza izvirzīt.

Sākumā sarunas nevedās, traucēja zināma neērtības sajūta. Man, kā klājas, izrādīja visu dzīvokli, es pievērsu uzmanību gleznai – pie sienas karājās interesanta vīrieša portrets. Es painteresējos, kas viņš ir. “Tas ir mans tēvs,” teica Miša, “dakteris Tāls”. Tikai daudz vēlāk es uzzināju, ka Mišas tēvs patiešām ir Roberts, taču skaitās, ka tēvs ir dakteris Nehemija Tāls.”

1960. gadā viņi apprecējās. Diemžēl laulībā viņiem gāja kā pa amerikāņu kalniņiem. Laika gaitā laulības saites pamazām izira – arī abu neuzticības dēļ. Pat dēla Georgija piedzimšana nespēja viņus noturēt kopā.

Neparasti ātri izjuka šaha lielmeistara otrā laulība. Kā izrādās, viņa otrā sieva, kāda gruzīnu skaistule, apprecējās ar Tālu tikai tāpēc, lai ieriebtu savam draugam, kurš vilcinājās viņu precēt. Abu kopdzīve ilga tikai trīs dienas.

Visveiksmīgākā izrādījās Tāla trešā laulība – viņš apprecējās ar žurnāla Šahs redakcijas mašīnrakstītāju Angelīnu Petuhovu. Kā atzina draugi, šī laulība atnesa cerēto ģimenes mieru un pagarināja ģēnija mūžu par vairākiem gadiem. Angelīna bija sirsnīga un gādīga sieva, brauca savam Mišam līdzi uz turnīriem, rūpējās, lai vīrs allaž būtu paēdis un laikus ietu gulēt. Kad Tālam bija 39 gadi, pasaulē nāca viņa meita Žanna.

Morfijs, konjaks, cigaretes

Nenoliedzami, Mihails Tāls bija spilgta personība ar ne mazāk spilgtām īpatnībām. Šahista pirmā sieva Sallija savās atmiņās rakstīja, ka viņa savā dzīvē nebija sastapusi otru cilvēku, kuram paša āriene būtu tik vienaldzīga. Mihails pat aizmirsis apgriezt nagus, un viņai nācies viņu noķert, lai veiktu šo procedūru. Gadījies, ka sieva ar varu dzinusi viņu uz vannas istabu.

“Sagatavoju ūdeni, ielēju vannā putojošu šampūnu, bet viņš bezpalīdzīgi stāvēja, skatīdamies uz putu kupenu, un vaicāja: “Kādā secībā man jāmazgājas?” Es domāju, ka vienīgā patīkamā procedūra vannas istabā viņam bija operu āriju dziedāšana pie spoguļa; āriju viņš zināja daudz.”

Kā cilvēks Tāls bijis sirsnīgs, smaidīgs un draudzīgs. Pats galvenais dzīvē viņam, protams, bijis šahs, taču reizēm uzspēlējis arī galda tenisu. Kaut labajai rokai trūcis divu pirkstu, viņš diezgan labi spēlējis arī klavieres.

Kad Tāls bijis pārņemts ar šahu, viņš aizmirsis visu pārējo uz pasaules. Kolēģi atceras, ka reiz pēc mačiem Krievijā viņš atgriezies Rīgā bez mēteļa, bet ar garderobes žetonu kabatā.

Izcilais šahists nav sevišķi rūpējies par savu veselību. Dienā viņš izsmēķējis aptuveni trīs Kent paciņas, palaikam iemalkojis konjaku un nav atteicies no asiem marinētiem ēdieniem. Šahistu sabiedrībā ziņas par lielmeistara vājo veselību nebija nekāds jaunums.

Tālu kopš jaunības mocīja sāpes, kurām mediķi ilgu laiku nezināja izskaidrojumu. 1969. gadā viņam izoperēja vienu nieri, un kādu laiku bija labāk, taču drīz vien sāpes atsākās. Slimības dēļ viņam visai bieži nācās palikt gultā, taču šaham tas netraucēja. Pat pārtrauktās partijas, ja vien pretinieks piekrita, lielmeistars pabeidza gultas režīmā.

Jau pirms laulībām viņa pirmā sieva Salija pievērsa uzmanību, ka Mihails saujām rij pretsāpju līdzekļus. Savās atmiņās viņa rakstīja: “Daži vēl aizvien uzskata, ka Miša bija narkomāns. Man ir saglabājusies Botviņņika vēstule, kurā viņš, norūpējies par izcilā šahista veselību, lūdz mani darīt visu iespējamo, lai Miša izārstētos no morfinisma. Es ar pilnu atbildību apgalvoju: Miša nebija narkomāns! Viņam bija drausmīgas sāpes, kuras nespēja remdēt nekas cits, kā vien morfīna un pontopona injekcijas.

Miša nekad netrakoja histērijā, pieprasot adatu. Viņš vienkārši beidzās nost aiz sāpēm! Tādos mirkļos nebija izvēles. Viņš lietoja ļoti daudz pretsāpju preparātu, bet visiem spēkiem centās pretoties iespējamam pieradumam, baidījās kļūt par narkomānu – un nekļuva. Esmu pārliecināta, ka pieķeršanās konjakam un gandrīz nepārtrauktā smēķēšana viņam bija alternatīva cīņā ar neciešamajām sāpēm. Viņa nenormālais dzīves un darba ritms arī kalpoja par līdzekli, lai atslēgtos no fiziskām ciešanām.”

Ar hipnotisku skatienu

Pāri visam bija šahs. Ieraugot rūtoto galdiņu, Tāls aizmirsa visu uz pasaules. Kolēģu pārtrauktās partijas viņš varēja analizēt visu nakti, kaut arī pašam nākamajā dienā bija atbildīga spēle. Interesanti, ka Tāla sāncenši piedēvēja viņam teju vai pārdabiskas spējas. Spēles laikā, ietinies cigarešu dūmos, viņš vienmēr uzmanīgi vēroja pretinieku. Skatiens šķita teju vai hipnotisks. ASV šahists Pāls Benko apgalvoja, ka Tāls viņu spēles laikā hipnotizē un piespiež zaudēt. Lai no tā izvairītos, Benko reiz uz partiju ieradies melnās spoguļbrillēs, bet vienalga zaudējis.

Kolēģi arī uzsvēra Tāla reto spēju savienot ģeniāla šahista un izcila lektora īpašības. Tāls pratis ļoti interesanti analizēt kolēģu partijas. Ja to darījuši citi šahisti, bijis garlaicīgi – vienmuļa figūru pārvietošana un sauss izklāsts. Taču Tāls šajā ziņā bijis brīnumdaris, viņam ne tikai šaha spēle, bet arī analīze bijusi dzīva un dinamiska.

Turklāt viņam bijis oriģināls un neparasts taktisks skatījums. Savās lekcijās par šahu Tāls gluži vai uguņojis. Atspoguļojot turnīrus un analizējot partijas, viņš izcēlies ar vieglumu un humoru. Šīs īpašības lieliski noderējušas arī Latvijas žurnāla Šahs redakcijā, kur viņš bija galvenais redaktors. Tāla rakstītais bijis pietiekami interesants, lai viņa rakstus kolekcionētu.

Izcilais šahists bija gluži kā tāds kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk. Viņš mierīgi varēja iesaistīties diskusijā par šahu ar lidostā nejauši sastaptu pasažieri, un viņu vajadzēja teju ar varu vilkt uz lidmašīnu. Viņš varēja pēkšņi iesaistīties kaut kāda parka zibensturnīrā, un neviens nespēja viņu dabūt prom. Ja sāka līt, viņš palūdza, lai kāds no apkārt stāvošajiem patur virs dēlīša lietussargu. Viņš varēja arī iedzert ar gadījuma paziņu, ja šis cilvēks viņam likās pietiekami interesants.

Tomēr bija arī lietas, ko Tāls nedarīja. Piemēram, viņš nespēlēja korespondencšahu. Reiz kādā intervijā Tāls sacīja: “Es dzeru, pīpēju un izklaidējos ar sievietēm, taču spēlēt šahu pa pastu – tāds netikums man nepiemīt.”

Jau vēlāk speciālisti sprieda, ka Tālam piemitis milzīgs potenciāls, kuru viņš diemžēl nav izmantojis. Traucējuši divi faktori – disciplīna un veselība. Ja Tāls būtu pastiprināti gatavojies savām partijām, viņš varētu ilgstoši saglabāt pasaules čempiona titulu.

Tāls bija spožs kombināciju meistars, šajā jomā labākais pasaulē. Daudziem šahistiem upurēt dāmu likās kaut kas ārkārtējs, bet Tālam tā bija standarta situācija. Viņš tik labi mācēja upurēt figūras un kombinēt, ka tas viņam kļuva par tādu kā šablonu. Tas, kas normāliem šahistiem šķita meistarības virsotne, Tālam bija standarta epizode. Reizēm tie bija nekorekti upuri, taču lielmeistari, kas spēlēja pret viņu, bija tik ļoti pārsteigti, ka pat uzvarētā pozīcijā zaudēja. Viņi nonāca sev neierastā situācijā un nespēja tai piemēroties.

Pārmaiņu laikos Mihails Tāls sevi pozicionēja kā Latvijas šahistu. 1991. gada novembra beigās viņš gatavojās doties uz FIDE kongresu Berlīnē un iekļauties Latvijas delegācijā, lai sekmētu Latvijas Šaha federācijas atjaunošanu FIDE. Viņš arī gribēja pārstāvēt Latviju šaha olimpiādē Filipīnu galvaspilsētā Manilā, diemžēl veselības problēmu dēļ tas neizdevās. Mihails Tāls nomira 1992. gada 28. jūnijā. Izcilo šahistu apglabāja Rīgā, Šmerļa ebreju kapos.