Kūpināt riepas ar Latvijas drifta zvaigzni Kristapu Blušu

No basketbola pie motoriem

Vizuāli drifts ir ļoti iespaidīga autosporta disciplīna – motori rēc, riepas kūp, mašīna sānslīdē dejo pa trasi, reizēm uzduroties apmalei vai konkurenta spēkratam. Turklāt drifta publika atšķirībā no rallija vai autošosejas ir krietni nepieradinātāka. Te apgrozās tie džeki, ko mēdz dēvēt par “sliktajiem zēniem”. Sava kompānija, savs tusiņš, savi spēles noteikumi.

Kāds tur brīnums, ka pirms gadiem desmit šim tusiņam nolēma pievienoties arī Kristaps Blušs, kurš pirms tam vairākus gadus bija aizrāvies ar autošoseju. Bet vispār līdz autosportam viņš nonāca, pateicoties draugam. “Vidusskolā es spēlēju basketbolu – un spēlēju diezgan labā līmenī. Man bija kaimiņš, kurš mācījās arodskolā, un viņam savukārt bija kursabiedrs Haris. Tā nu es iepazinos ar Hari (Hariju Šķupeli, kurš tagad visos drifta pasākumos ir Bluša kompanjons –Red.), kurš jau kopš bērna kājas aizrāvās ar mopēdiem un motocikliem. Pamazām vien viņš arī mani motoru lietās ievilka iekšā. Paralēli viņš ņēmās arī ar mašīnām, un 2004. gadā es sāku piedalīties  autosacīkstēs Vasaras kauss ar veco 325. sērijas BMW. Atceros, ka es uz nomaksu par 400 latiem nopirku riepas, lai varētu braukt sacensībās. Trīs mēnešus braucu, 12 mēnešus maksāju,” tā savus pirmos soļus autosportā atceras Kristaps.

Paralēli Blušs kādu laiku augstskolā studēja mašīnbūvi, bet pa vasarām brauca pastrādāt dažādus darbus un pelnīt naudu uz Ameriku, tolaik vēl pat nespējot iedomāties, ka kādreiz tur atgriezīsies kā sacīkšu braucējs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pievēršanās autosportam nopietnākā līmenī notika vienas neuzmanības kļūdas dēļ: “Man bija firma, kas tirgoja termokameras, kas ļauj pārbaudīt māju siltumizolāciju, un kāda universitāte bija izsludinājusi iepirkumu uz augstas precizitātes termokameru iegādi. Tādas kameras Latvijā jau sen piegādāja viena kompānija, taču es biju atradis alternatīvu un arī iesniedzu pieteikumu. Taču es kaut kā neuzmanības dēļ biju kļūdījies un uzlicis savām kamerām nejēdzīgi augstu cenu, tāpēc uzvarēt nebija izredžu. Pieteikumu iesniegšana bija desmitos no rīta, taču tā otra kompānija nokavēja un atnāca vienpadsmitos, tāpēc universitātei nācās pirkt manas dārgās kameras… Iznākumā es nopelnīju kādus 10 000 latu, kas 2004. gadam bija liela nauda. Par to tad mēs kopā ar Hari pie viņu vecāku mājas uzbūvējām pirmās nacionālās klases drifta mašīnas. Atbraucām uz pirmo gonku un “izvālējām” visus! Nākamajā gadā jau arī pārējie sāka pie mums pasūtīt mašīnas, jo redzēja, ka HGK taisa viskrutākās. Visām Latvijas Top 10 mašīnām dzinējus bijām taisījuši mēs.”

Hobijs pamazām kļuva par kaut ko līdzīgu biznesam, jo kopā ar draugiem Kristaps izveidoja kompāniju, kas sagatavoja drifta mašīnas. Nosauca to par HGK. Divas trešdaļas HGK kompānijas nosaukuma nav grūti atšifrēt. H ir Haris, K ir Kristaps..., bet kas ir G? Izrādās, tas ir bārmenis Gvido Elksnis, ar kuru kopā 2005. gadā nodibināts sporta klubs, jo arī viņš aizrāvās ar autosportu un būtībā bija pirmais no čomu kompānijas, kurš pievērsās driftam. Taču ar laiku puišu ceļi šķīrās, un tagad par pirmsākumiem atgādina vairs tikai burts kompānijas nosaukumā. Vēlākajos gados palaikam esot uzradušies potenciālie investori, kas gribējuši G nomainīt ar sava vārda pirmo burtu, taču šie piedāvājumi noraidīti.

Driftā Blušs nonāca, sekojot, tā teikt, modes tendencēm un naudas smakai. Citas autosporta disciplīnas Latvijā tolaik sāka nīkuļot, turpretī drifts ap 2005. gadu nāca modē, un tur vieglāk varēja atrast atbalstītājus. Pamazām sāka piedalīties mačos arī citās valstīs, tostarp Krievijā. “Tie vēl bija juku laiki, kad netrūka čaļu, kuriem bija daudz naudas, kuri gribēja tusiņu un mums palīdzēt. Davai, braucam uz Krieviju! Davai, braucam uz Somiju, es nopirkšu biļetes! Tā mēs pamazām audzējām ap sevi cilvēkus un veidojām paziņu loku, kas ar laiku ļāva sporta mašīnu būvēšanu padarīt par biznesu. Es pats vēl līdz 2012. gadam strādāju citā uzņēmumā, kas ir saistīts ar hidroloģiju, un šis man bija tikai hobijs. Bet tā nu ar laiku no smilšu kastes tas viss pārauga globālā kompānijā.”

Atklāt Ameriku

Amerikas drifteru mačos "Formula Drift" jeb Formula D Kristaps nokļuva, pateicoties drifta tusiņā atrastajiem kontaktiem. 2013. gadā viņš iepazinās ar vienu no Formula D pilotiem, kas ļāva saprast, ka Atlantijas okeāna otrā krastā arī notiek kaut kas interesants, ko varbūt būtu vērts izmēģināt. Jo vairāk tāpēc, ka Eiropas mačos Kristapa komandai 2014. gadā gāja tik labi, ka radās vēlme meklēt kaut kur jaunus izaicinājumus. Un kādēļ gan ne otrpus okeānam, kur galu galā drifts popularitāti iekaroja vēl pirms Eiropas?

“Tolaik mēs bijām komandā kopā ar krievu kolēģi Sergeju Kabarginu, kuram finansiālās iespējas bija krietni lielākas nekā mums. Uzlikām viņam galdā projektu ar izmaksām, uztaisījām nelielu prezentāciju, iedzērām alu un šņabi, un viņš pateica: “Jā, čaļi, braucam uz Ameriku piedzīvojumos!” Pirmajā gadā viss tur notika tik ātri un dinamiski, ka mēs tā arī nesapratām, kā esam nonākuši uz Amerikas drifta skatuves. Kaut kā zvaigznes sakrita tā, ka iešļūcām tur gluži kā no slidkalniņa.”

Krievu kolēģim gan 2015. gads nebija tik veiksmīgs, un viņš no projekta izstājās, atstājot latviešus vienus pašus aci pret aci ar Ameriku. Arī latviešiem dzīve pirmajā sezonā nebija nekāda saldā.

“Mūs tur reāli slānīja. Turklāt noteikumi toreiz bija tādi, ka sacīkstēs piedalījās 40 dalībnieki (tagad ir 31 dalībnieks – Red.), un, ja sezonas beigās neesi Top 32, tad tev jāpāriet uz zemāku klasi. Mums gāja grūti: te salūza mašīna, te iegāza mans pārāk agresīvais braukšanas stils vai arī vienkārša nezināšana. No septiņām sacensībām tikai vienu reizi tikām Top 16. Bijām uz izkrišanas robežas un nesapratām – kā tas var būt, ka Eiropā braucām pa pjedestāliem, bet Amerikā dzīvojamies pa pakaļu? Mums pietrūka zināšanu un pieredzes plānošanā,” atskatoties uz pirmo sezonu Amerikā, saka Kristaps.

Ekonomijas iemiesojums

Pamazām tomēr izdevies izkarot vietu zem saules, kaut gan viegli tas nebija. Atšķirībā no citām komandām HGK Racing bāze ir okeāna otrā pusē, Rīgā. Kristapam un pārējiem nācās regulāri braukāt šurpu turpu, jo arī biznesu Latvijā nevarēja atļauties atstāt novārtā. Atšķirībā no lielas daļas citu drifteru viņš ir ģimenes cilvēks un divu bērnu tēvs, un arī ģimene prasa laiku. Pats viņš saka: “Salīdzinot ar citiem braucējiem, bērnu skaita ziņā es noteikti esmu pirmajā vietā.” Ņemot to visu vērā, pat jāpabrīnās, kā Blušam šogad Formula D izdevās kopvērtējumā izcīnīt piekto vietu.

“Sezonas sākums bija viduvējs, vidū bija kāpums ar trim pjedestāliem pēc kārtas, bet beigas izvilkām ar pēdējiem spēkiem. Taču rezultātu ziņā tik un tā esam apmierināti, jo sākumā bijām plānojuši vietu pirmajā astoņniekā, klusībā cerot uz piekto vai sesto,”  tā sasniegto vērtē pats Blušs. “Tagad jau konkurenti ar mums rēķinās. Tehnikas ziņā mēs droši vien varētu būt arī augstāk, mašīna mums ir ļoti ātra, taču man pašam jāuzlabo stabilitāte braukšanā. Jo ātrāk tu brauc, jo vairāk ir kļūdu, tāpēc varbūt jāpakāpjas atpakaļ ātrumā ziņā, lai iegūtu stabilitāti. Atskatoties uz neveiksmīgajiem braucieniem, droši varu teikt, ka tajos es esmu zaudējis pats sevis dēļ, nevis konkurenti mani uzvarēja.”

Jāņem arī vērā, ka latviešu komanda uz konkurentu fona ir ekonomijas iemiesojums. Īram Džeimsam Dīnam, kurš šogad kā viesulis ielauzās Formula D aprindās un pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu, kā runā, ir ap miljonu dolāru, bet mūsējie iztiek ar divdesmitkārt mazāku summu.

“Patiesībā šogad mēs tikai tā pa īstam sapratām, kādi Amerikā ir komandu budžeti. Lai cik jocīgi tas izklausītos, mums pašiem ik gadu rezultāti aug, taču komandas budžets samazinās. Katru gadu atrodam, kur vēl varētu kaut ko ieekonomēt, turklāt uzrodas arī sponsori, kas piegādā riepas, eļļu un tā tālāk. Pirmajā gadā mūsu budžets bija 160 000 dolāru, otrajā – 100 000, šogad esam tikuši līdz 50 000 eiro. Izcīnīto punktu un budžetu attiecības ziņā mēs noteikti esam ar lielu atrāvienu pirmie. Ja es kādam amerikānim pateiktu, kāds mums ir budžets, viņš noteikti neticētu. Taču jāņem vērā, ka mūsu komandā trīs cilvēki paveic vismaz astoņu cilvēku darbu.”

Turklāt aizvadītās sezonas beigas HGK komandai iznāca diezgan dramatiskas, jo pirms pēdējā posma no ierindas izgāja sacīkšu auto. Mēģinot palielināt motora jaudu, notika kļūme, kuras tehniskās detaļas nespeciālistam ir grūti saprast, taču rezultāts bija bēdīgs: “Mēģinot palielināt jaudu par 80–100 zirgspēkiem, mēs iebliezām pāri tūkstotim zirgspēku. Motors dabūja tādu slodzi, kādai nebija domāts.”

Ķibele bija tik pamatīga, ka pēdējām sacīkstēm nācās izmantot pavisam jaunu automobili, kas uz Ameriku tikko bija atvests, lai piedalītos tūninga izstādē SEMA. Tikko bija pabeigtas muitošanas procedūras, bet jau nākamajā dienā mašīnai vajadzēja stāties uz starta. Taču, tā kā tas bija izstādes, nevis “kaujas” auto, tad arī uz augstiem rezultātiem pēdējā posmā cerēt nevarēja.

Parādīt sevi

Ķezai ar auto maiņu gan bija arī sava pozitīvā puse. “Iznāca tāda kā PR akcija, jo gluži neplānoti mums iznāca pievērst sev pastiprinātu uzmanību. Varējām atrādīt jaunu un spīdīgu mašīnu, kuru cilvēki vispirms varēja redzēt trasē un pēc tam arī apskatīt izstādē. Savā ziņā tas mums nospēlēja par labu, lai radītu ažiotāžu.”

Pa tiešo no mačiem HGK jaunais auto nonāca vienā no pasaules lielākajām autotūninga izstādēm SEMA Lasvegasā. Turklāt nevis kādā no mazajām sānu hallēm, bet centrālajā zālē. “Mēs trāpījām Motul eļļu ražotāja stendā, ar ko mums jau sen ir laba sadarbība. Ažiotāžu radīt mums izdevās un, kas zina, varbūt arī jaunus klientus Amerikas tirgū. Lai cik dīvaini liktos, Amerikā, kur mēs braucam sacensībās, līdz šim mums klientu praktiski nav, ja neskaitām drifta pilotus, kas izmanto mūsu radītos kompozītmateriālus.”

Te nu mēs esam nonākuši līdz medaļas otrai pusei – sporta automašīnu būvei. Kompānijai HGK autosports iet rokrokā ar biznesu. Brīžam pat grūti saprast, kur beidzas sports un sākas bizness, un otrādi. Kompānija būvē sporta auto Kristapam, būtībā uztur savu drifta komandu, kas brauc Formula D sacīkstēs un vienlaikus trasē reklamē savas mašīnas, bet paralēli arī ražo automobiļus pārdošanai. Gadā HGK darbnīcā Mežciemā top 4–5 automobiļi.

Kādus vāģus tad īsti latvieši būvē? Kristaps savu biznesu ieskicē šādi: “Latvijā vidējā drifta mašīnas cena ir kādi 20–30 000 eiro. Tajā ir salikti minimālie indegrienti, un braukt ar tādu, protams, var. Mēs savukārt mēģinām izcelties ar darba kvalitāti, inovācijām un labākajiem materiāliem. Tā mēs cenšamies atšķirties no pārējiem, un to ir novērtējuši tā sauktie biznesa braucēji – tie nav profesionāli sportisti, taču viņi vēlas auto, ar ko var izpildīt dažādus trikus un ko nav kauns rādīt saviem čomiem. Tādas mašīnas jau var maksāt simtiem tūkstošu. Mums ir klienti no Kataras, Šveices, Austrijas, Krievijas, pat no Jaunkaledonijas. Lielāko daļu klientu mēs, noslēdzot darījumu, pat nesatiekam – tikai tad, kad piegādājam gatavo mašīnu. Te mums par labu nāk piedalīšanās Formulā D, kas dod atpazīstamību – ka mēs esam reāli cilvēki, paši piedalāmies sacīkstēs un spējam uzbūvēt labu tehniku. Tāpēc gandrīz visu, ko nopelnām, mēs reinvestējam sacīkstēs Amerikā, lai celtu savu publicitāti. Tieši ar tādu domu mēs uz turieni gājām. Un, izskatās, tagad tas sāk atmaksāties.”

Dzirdot, cik maksā labs drifta auto, rodas loģisks jautājums – ar ko tad tas atšķiras no dārga ielas auto? “Ar piekari, ar riteņu ģeometriju, jo nepieciešams vismaz divreiz lielāks priekšējo riteņu izvēršanas leņķis nekā ielas mašīnai. Atšķiras arī ar lielu jaudu – lai būtu konkurētspējīgs Amerikā, vajag vismaz 900 zirgspēku, bet ir arī auto ar 1100 vai 1200 zirgspēkiem. Izņemot dragreisu, es pat nevaru iedomāties autosporta disciplīnu, kur būtu vēl tik jaudīgi auto. Vēl ir nepieciešams maksimāli noslogot aizmugurējo asi. Tā kā ātrumi nav lieli, tad aerodinamika gan lielu lomu nespēlē. Tomēr jebkura drifta mašīna var nobraukt ceturtdaļjūdzi jeb 400 metrus ātrāk nekā deviņās sekundēs – tā ir amerikāņu gradācija, lai apzīmētu patiešām jaudīgu mašīnu,” skaidro Blušs.

Pie sasniegtā viņš nedomā apstāties un jau domā par tālāku nākotni. “Gribam atrast veidu, kā tikt pie projekta, kas būtu domāts kādai citai autosporta disciplīnai – varbūt rallijkrosam vai šosejai. Jo ir skaidrs, ka drifts kādā jaukā dienā sasniegs maksimumu un pēc tam ies uz leju. Tā tas jau ir noticis ar WRC ralliju, un gan jau kaut kad notiks arī ar driftu. Tāpēc jāatrod vēl kāda niša, kurai mēs varētu piedāvāt savas mašīnas.” Redzot, kā šiem vīriem viss ir izdevies līdz šim, ir diezgan liela pārliecība, ka gan jau mēs par burtu kombināciju HGK vēl dzirdēsim ne reizi vien.

Zaļais krokodils

HGK jaunākais bliezējs, vārdā "Eurofighter"

Aprīkots ar astoņcilindru 7 litru atmosfērisko motoru, no kura var “izspiest” 910 zirgspēku un 900 Nm griezes momentu. Svars bez degvielas un pilota – 1150 kilogramu.

BMW kults

“Kādēļ mēs savas mašīnas būvējam uz BMW bāzes? Viss ir vienkārši: ja paskatāmies, kādi sērijveida automobiļi ir ar aizmugurējo piedziņu un ātri, tad nekāda lielā izvēle jau nav. Ir BMW un ir Mercedes. Nu, vēl ir arī dārgie Bentley, Aston Martin un tamlīdzīgi, taču tas ir pavisam cits līmenis. Bet no “tautas klases” jau nekā vairs nav – Opel vairs nav aizmugurējā piedziņa, Audi ir priekšējā piedziņa vai pilnpiedziņa. Vēl ir arī Japānas un Amerikas ražotāji, taču mēs dzīvojam Eiropā, un BMW detaļas ir krietni vieglāk dabūt nekā japāņu mašīnai. Turklāt BMW inženieri ir gana labi piestrādājuši pie mašīnas vadāmības. Pašam atliek tikai pielikt roku un kaut ko uzlabot, lai varētu braukt sacensībās. Kas no standarta BMW paliek pāri pēc rokas pielikšanas? Tikai piekare, kas gan arī tiek modificēta. Šasijai un piekares punktiem jābūt oriģināliem, to nosaka noteikumi.”

Būs pasaules čempionāts?

Pēdējā laikā klīst baumas, ka drifts, kurš skaitās tāds diezgan nepiedarināts autosporta veids, varētu tikt, tā teikt, legalizēts un paņemts Starptautiskās autosporta federācijas (FIA) paspārnē, kas sāktu rīkot oficiālus pasaules čempionātus. Kristaps gan uz šīm runām skatās diezgan skeptiski: “Tāpat taču būs nacionālie čempionāti, kas spēlēs pēc saviem noteikumiem. Piemēram, Amerikā drifta mašīnām nav nekādu trokšņa limitu, savukārt Eiropā prasības šajā ziņā ir ļoti striktas. Nevaru iedomāties, ka FIA varētu izstrādāt tādus noteikumus, kas apmierinātu visu valstu dalībniekus. Diez vai daudz būs tādu braucēju, kas turēs divas mašīnas – vienu nacionālajam čempionātam, bet otru tādu, kas atbilst FIA prasībām. Kaut kādu kompromisu jau mēģina atrast, un darba grupas strādā, taču neticu, ka tuvākajā piecgadē tur kaut kas iznāks. Atsevišķās valstīs drifts ir pacelts tādā līmenī, ka FIA viņus vienkārši neinteresē. Taisnību sakot, ja man tagad piedāvātu pamest Ameriku un braukt FIA sacensībās, es tam lielu jēgu neredzētu. Labi, varbūt braukt pasaules čempionātā būtu prestiži, taču cik man izmaksātu ceļošana pa visiem kontinentiem?”