Puče un Valters atklāj hokeja aizkulises: „Būsim godīgi – medaļas mums nespīd”

Arī slotas kāts var izšaut

Vai nešķiet dīvaini, ka laikā, kad vajadzētu sēdēt ezera krastā un baudīt pavasari, jau kuro gadu Latvijas nācija sēž krogos un mājās pie TV ekrāniem, blenžot, kā džeki uz ledus dzenā ripu. Kas tā par mazohistisku atgriešanos ziemā?

Valdis: Es tāds neesmu, es hokeju skatos retu reizi. Tikai tad, kad Latvijas izlase spēlē labi. Bet tādas spēles nav bieži. Pagājušo pasaules čempionātu gan skatījos, jo visi jūsmoja – jauns treneris Hārtlijs, bija laba komandas spēle un bija arī labs rezultāts. Ja komanda ir labākajā sastāvā, man ir azarts skatīties. Bet neesmu no tiem trakajiem, kas katru pavasari hokeja dēļ jūk prātā.

Armands: Daudzas lietas pasaulē ir dīvainas, un šī ir viena no tām. Hokeja pavasaris ir tāda kā neapzināta masu histērija. Līdzīga Dziesmu un deju svētkiem – dalībniekiem tur nemaksā, taču visi gatavojas kā traki, un tad vēl nevar saprast, kā biļetes sadalīt! Vai nav murgs? Taču nevajag sevi šaustīt – arī Kanādā šobrīd ir hokeja histērija. Jo Phjončhanas olimpiskajās spēlēs kanādieši neuzvarēja, arī dāmas netika pie zelta medaļām, tāpēc šis pasaules čempionāts viņiem būs kā revanšs. Viņi tagad tur iet gulēt un ceļas ar domām par hokeju.

Valdis: Tiešām tik traki?    

Armands: Valdiņ, kanādiešiem nekā cita nav kā hokejs! Bet mēs šeit ceļamies ar domām par hokeju, par florbolu, basketbolu, futbolu, motokrosu, par bobsleju... Latvija ir fenomenāla valsts, ar cik daudziem sporta veidiem nodarbojamies. Man ir radinieks Maķedonijā. Tā ir bijusī Dienvidslāvijas republika, kurā arī bija attīstīti daudzi sporta veidi un kur iedzīvotāju skaits ir kā Latvijā. Un viņš atbrauc uz Latviju un saka – mēs esam jukuši tāpēc, ka nodarbojamies un gribam uzvarēt vai katrā sporta veidā!
Tik un tā – kur ir kaifs katru gadu skatīties, kā Latvijas hokeja izlase cenšas neizkrist no augstākās divīzijas?

Armands: Kur slēpjas šis fenomens? Tajā, ka pasaules čempionāts ir divu nedēļu turnīrs, un iespēja, ka ar saviem slotas kātiem mēs tajā varēsim uzsākt pamatīgu apšaudi, ir gluži vai Bībelē ierakstīta. Šis turnīrs nav visa sezona, tās ir desmit dienas. Dažās izlasēs džeki dzer, dažās mīlē meitas, dažās vienkārši savstarpēji kašķējas. Un tad pa vidu šai burzmai var gadīties, ka Latvija uzvar Kanādu vai pat Krieviju. Šajos pasaules čempionātos ik pa laikam kaut kas grandiozs notiek un visi fani sev sit pie krūts – jā, mēs esam pie lielajiem! Tāpēc tauta uz to pavelkas – ja nu šoreiz sanāks?

Valdis: Domāju, ka ir pavisam cits iemesls. Starptautiskā Hokeja federācija ir uztaisījusi ūnikumu – pasaules čempionāts notiek katru gadu. Iedomājies, kas būtu, ja notiktu ik pa četriem gadiem? Viena daļa jau būtu aizmirsusi par to hokeju.

Armands: Pareizi! Letiņiem vajag katru gadu. Arī Jāņus kožam katru gadu. Un bez problēmām varam nokosties divreiz gadā – Jāņos un hoķī.

Brunis: Šādam pasaules čempionātam ir jābūt kaut vai tāpēc, ka šie hokeja pavasari silda mūsu mazās valsts ekonomiku – alus, čipsi, pat šašliks. Hokeja laikā guļamrajonos visi balkoni kūp – veči pirms spēlēm cep gaļiņu.

Latvija par medaļām nekad necīnīsies

Armands: Fenomens ir arī tajā, ka, mainoties paaudzēm, šis hokeja trakums nepāriet pat tad, kad rezultāti nemainās. Mēs kaut kā visu laiku kūļājamies pa A divīziju... Bet faniem tā arī ir jāpasaka: veči, jūs saprotat, ka labāko astotnieks – tā ir jūsu sapņu pasaule! Bet realitāte ir katru gadu cīņa par 10. līdz 14. vietu. Varbūt tad kāds padomātu un pat varbūt pārstātu fanot...

Valdis: Bet tik un tā katru gadu brauc vairāk nekā pieci tūkstoši un fano. Par ko viņi tur fano? Par zaudējumiem?

Brunis: Tak nē! Tā ir grupveida iedzeršana. Un dzeršanai, kā zināms, vajadzīgs iemesls. Šis ir ļoti labs iemesls.

Armands: Ne tikai. Galvenais jau ir cerība, ka teorētiski var kaut ko izcelt. Arī šajā čempionātā. Paskatāmies savu apakšgrupu un sākam rēķināt – norvēģus mēs ņemam, ar somiem būs auzas, jeņķus varētu vinnēt, jo viņi nebūs vēl aklimatizējušies, Dienvidkoreja – to jau pašu par sevi piesmiesim... Saskaitām punktus, un, re, jau cīnāmies par medaļām. Taču – kad realitātē Latvija cīnīsies par medaļām? Nekad!

Vai tiešām nekad?

Armands: Nē, nē! Tik traki jau nav. Dodiet Bobam Hārtlijam iespēju desmit gadus strādāt ar Latvijas izlasi, un būs medaļas. Bet tie ir desmit gadi! Ar viņa filozofiju un hokeja sapratni tas ir iespējams. Bet šos desmit gadus viņš ir jāalgo. Taču tā jau ir Kalvīša problēma.

Valdis: Armand, kas notiks, ja šajos desmit gados Latvija izlidos no elites grupas?

Armands: Pie šāda hokeja līmeņa pasaulē mēs nevaram būt zemāk par 14. vietu. Tas nav iespējams. Visās valstīs, kas atrodas no 8. līdz 14. vietai, hokejs nav sporta veids numur viens. Bet Latvijai ir! Pat tad, ja mums visa komanda būtu pillā, tā neizkristu no augstākās divīzijas.

Bet hokejā, kā paši uzsvērāt, viss var gadīties. Re, cik tur trūka, ka Latvija būtu uzvarējusi Vāciju un spēlētu Phjončhanas olimpiskajās spēlēs, kur Vācija dabūja sudrabu.

Armands: Neaizmirstiet, ka Latvijas izlasei treneri iecēla trīs dienas pirms turnīra – Haraldu Vasiļjevu ielika kā ugunsdzēsēju. Tas būtu stulbums, ja Latvija šādā situācijā vinnētu, tas būtu kroplīgi un neloģiski. Labi, ka Vācijā izšķirošajā mačā uzvarēja.

Valdis: It sevišķi zinot, ar ko tas viss beidzās – lai kā arī Vācija centās, finālā tomēr medaļas pakāra kaklā Oļegam Znarokam un Harijam Vītoliņam.

Vai Znaroks trenēs Latvijas izlasi?

Jā, starp citu, kāpēc Znaroks vairs nebūs Krievijas izlases galvenais treneris? Kādas ir jūsu versijas? Kas ar Znaroku un Vītoliņu notika?

Valdis: Mēs kā reiz ar Armandu par to šorīt strīdējāmies. Es visai aktīvi sekoju līdzi, kā Znarokam Krievijā iet, ko tur par viņu raksta. Piemēram, ir opozicionāri, kuri par viņu vienmēr raksta tikai sliktu un viņu kritizē. Bet tagad viņi par Znaroku sākuši rakstīt tikai labu. Tas ir visai aizdomīgi. Vēl kas – Znaroks esot noguris. Tad viņš tieši tā arī varētu pats pateikt, ka ir noguris un vēlas atpūsties. Taču, vaicājot, kāpēc atkāpies no galvenā trenera amata, Znaroks atbild, ka viņam nav komentāru.
Nu kas tur notiek? Harijam Vītoliņam prasa, kāpēc viņš vairs nebūs trenera asistents, Haris atbild: „Esmu šokā!” Bet, par ko šokā, nepaskaidro! Tur iekšienē kaut kas tomēr nelāgs ir noticis. Tāpēc ļoti gaidu Znaroku ierodamies Rīgā, lai viņam pašam varētu par to pajautāt.

Armands: Valdi, nu nav tur nekādu intrigu! Es to visu redzu citādi. Pagājuši četri gadi, kad Znaroks ar Vītoliņu ir pie Krievijas izlases stūres. Tas ir pietiekami ilgs laiks, gūti pietiekami daudz panākumu. Znaroks ļoti labi zina visu to ķēķi, viņam ir ļoti laba alga – trīs miljoni dolāru sezonā, bet visā šajā četru gadu ciklā viņš ir dabūjis 12 miljonus. Ja viņš ilgstoši redz visu to bardaku, kāds ir Krievijas hokeja saimniecībā, tad vienā brīdī tas var apnikt. Un šis brīdis – nupat izcīnīts olimpiskā čempiona tituls – ir pats labākais, lai dotos prom.

Valdis: Bet kāpēc viņš to visu nepaskaidro?

Armands: Kāpēc viņam tas būtu jāsaka? Viņš labi apzinās, ka nevajag spļaut akā, no kuras dzer. Kaut arī viņam ir Vācijas pase, viņš lieliski apzinās, ka ir krievs, ka viņam ar visu Krievijas hokeja sabiedrību vēl šņabis būs jādzer. Ko viņam teikt – ka viņa valstī ir bardaks?!

Valdis: Būtu mierīgi pateicis, ka ir saguris un vēlas atpūsties, nevis klusēt, tā vairojot augsni intrigām un aizdomām.
Armands: Tas, ka viņš neko nesaka, jau vien pierāda, ka pats aizgājis.

Valdis: Zini, kāda vēl ir versija? Bikses piečurāsi no smiekliem!

Armands: Es nečurāju biksēs. Bet stāsti!

Valdis: Oļegs esot apvainojies un no izlases aizgājis tāpēc, ka tad, kad Krievijas izlasei bija pieņemšana pie Putina un hokejistiem par izcīnīto olimpisko zeltu katram piešķīra BMW, treneru korpuss nekā nedabūja.

Armands: Par ko man čurāt biksēs?

Valdis: Par to, ka Znaroks pats sev mašīnu nevar nopirkt un apvainojas, ka viņam nedod bembi!

Armands: Bet tu saproti, ka arī par uzvaru pasaules čempionātā treneriem neiedeva automašīnas. Znaroks mierīgi pērk īpašumus pie Vidusjūras, un viņš tagad apvainotos par vienu BMW? Nu kādas muļķības tu runā!

Valdi, tu pats esi bijis augsta līmeņa sportists. Kā jums ir – vai šādas balvas – automašīnas, dzīvokļi – ir svarīgas vai tomēr galvenā motivācija uzvarēt ir pavisam cita?

Valdis: Nav runa par naudu, bet par to, kāpēc vienam iedod, bet citam ne. Un tad ir aizvainojums. Bet mūsu laikos jau cīņa nebija par automašīnām, bet par kedām. Mēs bijām gatavi pārgrauzt cits citam rīkli, lai tikai dabūtu vēl kādu kedu pāri. Vai arī ēdināšanas talonus trīs rubļu vērtībā. Ja kāds neatnāca uz treniņu, viņam paredzētos talonus pārējie izspēlēja, savā starpā mačojoties. Piemēram, Žvīgurs spēlēs tā nekapāja kā tajos treniņos, cīnoties par taloniem.

Kā jūs domājat – Znaroks un Vītoliņš varētu atgriezties Latvijā un trenēt Latvijas izlasi?

Armands: Viņi ir algotņi. Ja piedāvās viņiem interesējošu naudu, tad var trenēt kaut vai Liepājas Metalurgu. Bet labi treneri viņi ir tikai savā pasaules daļā. Par NHL tur pat nav ko sapņot! Cik zviedru treneru trenē NHL?

Valters pat spēlējis hokeju

Viens ir gudri spriest par hokeju, bet kad jūs paši pēdējo reizi slidas kājās uzvilkāt?

Armands: Pirms pieciem gadiem slidas pakāru vadzī, kad sapratu, ka smadzenes dod vienu impulsu, bet kājas izpilda ko citu. Kad ķermenis vairs netiek līdzi prātam, tad jāmet miers. Lai gan man ļoti patīk slidot un spēlēt hokeju, esmu to nolicis malā, tāpat kā Valdis bumbu. Drosmes spēlēt varbūt pat ir vēl vairāk, taču ir arī saglabājies veselais saprāts, kad sāc domāt par magnētiskajām rezonansēm un to izmaksām...

Brunis: Kopš no aprites izkritušas gurķenes jeb ļodzenes – nu tās slidas, kas ļodzījās –, es principā esmu nostājies pozīcijā – vairs nekad neslidošu.

Valdis: Bet mans stāsts par hokeju ir pavisam interesants, un daudzi to pat nezina. Es taču esmu piedalījies LPSR 2. līgas čempionātā hokejā! Rīgas Vagonu rūpnīcā bija sava hokeja komanda, kur bez manis vēl bija Juris Visockis, Ainars Bagatskis... Vienreiz pēc VEF uzvaras pār "Žalgiri", kur es Sabonim sametu 45 punktus, vēl vakarā devos spēlēt hokeju. Un labi atceros, kāpēc beidzu spēlēt hokeju. Tas bija Mežaparkā, spēle āra laukumā, un bija mīnus 30 grādi. Pēc šīs spēles nolikos gar zemi pamatīgi slims. Traks cilvēks biju.

Ir kaut kas, ko nemāki? Tu labā līmenī spēlēji gan futbolu, gan, protams, basketbolu, bet nu, izrādās, arī hokeju.

Valdis: Tas viss bija jaunībā. Un ir ļoti svarīgi vecākiem iemācīt saviem bērniem daudzpusību. Savulaik mums bija sporta nometnes kopā ar daudzu citu sporta veidu pārstāvjiem. Šajās nometnēs es biju čempions gan galda tenisā, gan novusā...

Armands: Tie bija tie pagalma laiki, ko citi sauc par padomju laikiem. Bet tad mēs pagalmā mācējām visu – ne tikai dauzīt bumbu, bet arī gājām deju kolektīvā un pat korī. Darījām visu, jo vajadzēja. Bet tagad jau bērni pagalmos nenāk. Viņi sēž mājās ar savām planšetēm.

Valdis: Savulaik mani par sliktu uzvedību izmeta no vidusskolas un aizdzina uz Murjāņiem. Tur basketbola sekcijas nebija. Ko es darīju? Trenējos vieglatlētikā un volejbolā un pa sestdienām, svētdienām braucu uz mačiem basketbolā. Murjāņos vieglatlētikas četrcīņā (tāllēkšana, augstlēkšana, bumbiņas mešana un 800 m) biju čempions!

Jūsu bērni ir tikpat daudzpusīgi, kādi jūs paši bijāt savā bērnībā?

Valdis: Mana meita ar četriem sporta veidiem nodarbojas...

Armands: Mēs ar Bruni esam sapratuši, ka Valda meita ir "Hattrick" eksperiments. Mēs gaidām, kas no viņas sanāks. Jo redzam, ar kādu apmātību Valdis mūsu raidījumos uzdod visdažādākos jautājumus – viņu viss interesē caur meitas prizmu. Un tas ir ļoti pareizi. Valdis analizē mūsu raidījuma viesu stāstus un domā, ko no tiem varētu mācīties, lai palīdzētu meitas izaugsmē. Tā vecākiem ir jādara.

Valdis: Paldies, Armand, paldies! Manai meitai ir vieglatlētika, peldēšana, vingrošana un teniss. Tas ir visa pamats veiksmīgai un veselīgai dzīvei. Bet, ja abi mani dēli nebūtu basketbolā, viņi būtu visai lieli pretendenti uz Centrālcietumu...

Esi gan labās domās par Kristapu un Sandi...

Nū... Puikas, ja viņiem nav kādas konkrētas nodarbošanās, izvirzītu mērķu, kļūst nelabojami. Vai nu viņiem ir jāizpaužas mācībās, vai sportā, vai mūzikā, vai mākslā. Bet ar sportu ir viena liela problēma – ja sports aiziet augstā līmenī, bērni vairs nespēj saņemties mācībām. Un tas ir ļoti slikti. Tāpēc savā raidījumā visu laiku sportistiem vaicājam, vai viņi mācās, kur un kā. Tas ir mūsu moto – parādīt, ka sportisti nepamet novārtā izglītību. Nupat lasīju, ka 14 gadu vecs čalis pametis mācības un aizbraucis uz Spāniju trenēties tenisu. Un ja nu viņam no tā lielā tenisa nekas nesanāks? Ko tad?

Armands: Ļoti bieži vecāku fanātisms ir sačakarējis bērnus. Zinu gadījumus, kad desmit gadu vecumā bērnam jau zudusi interese pret visu.

Valdis: Problēma ir tāda, ka valstī nav vienotas sporta izglītības sistēmas. Tagad sistēmu nosaka vecāki, taču viņiem nav atbilstošas izglītības. Ved bērnus uz treniņiem, paši lec laukumā, kliedz, lamā savus bērnus, trenerus... Nu kas tas ir?! Piespiež bērnus kļūt par to, par ko paši bērni nemaz negrib.

Armands: Un tāpēc, tagad, pavasara karstumā, skatoties hokeju, faniem vajadzētu aizdomāties, ka arī Latvijas izlasē, tāpat kā jebkurā citā darba kolektīvā un jomā, var būt džeki, kuri nav trāpījuši savā profesijā. Tāpēc nevajag brīnīties, kāpēc tāds hokejists nevar trāpīt ripu vārtos. Varbūt viņš nav trāpījis savā profesijā, bet aiz inerces turpina nodarboties ar to.