Par ceļgaliem, agresīvo hokeju un vajadzību uzvarēt - mežonis Karsums atkal spēlēs pasaules čempionātā

Latvijas hokeja izlases uzbrucējam Mārtiņam Karsumam kopš bērnu dienām pielipusi iesauka Mežonis. Hokeja laukumā mazais Karsums nēsājies kā negudrs, ceļu nevienam negriežot, drīzāk jau pats meklējot iespēju kādu iegrūst apmalē vai uztaisīt sāpīgu spēka paņēmienu. Aculiecinieki stāsta, ka agrīnā “mežonisma” apogejs esot bijis 2002. gada decembrī U-20 čempionātā Bledā, kur latvietis savu pretspēlētāju ne tikai pieveicis, bet kā gladiators vēl zaudētājam uz krūtīm uzlicis savu slidzābakā tērpto kāju. Uzvarētājs esmu es! No trīspadsmit gadu vecuma šis Mežonis spēlējis hokeju kopā ar pieaugušajiem. Pēc septiņu gadu pauzes – atkal Latvijas valstsvienībā pasaules čempionātā.

Baldera hokeja skolas buldogs

Pirms mūsu sarunas pārskatīju tavu hokeja CV un jutos pamatīgi pārsteigts – tu pieaugušo hokejā esi gandrīz divdesmit gadu...

Kāpēc divdesmit?

Tu taču trīspadsmit gadu vecumā jau spēlēji Latvijas virslīgā!

Pie Lido? Nu, labi. Un kāds ir jautājums?

Kā tu jūties? Vecs, jauns vai joprojām sprauns?

Sirdī es jūtos uz astoņpadsmit, bet no ārpuses droši vien izskatos uz četrdesmit. Eh, laikam mazliet samelojos – kā divdesmit gados es tomēr nejūtos, jo hokejista darbs nav iedomājams bez traumām, un uz vecumu tās parādās arvien vairāk. Un tās ir vienkāršāk dabūt, jo vecums jau nenāk viens. Bet man ir tikai 32 gadi, un es vēl nejūtos galīgi zemē metams. Gribētos vēl kādus trīs, četrus, piecus gadus uzspēlēt. Labā līmenī.

Ar ko tevi tēvs un mamma baroja, ka tu tik ātri izaugi? Dažs vēl divdesmit gadu vecumā ir un izskatās pēc tīņa, bet tu jau tik agri biji gatavs spēlēt hokeju…

Ēdu kā visi bērni, bet man vienmēr ir garšojusi gaļa. Nekā tāda specifiska, lai es straujāk augtu, nebija. Esmu audzis trīsbērnu ģimenē, un mūs visus baroja vienādi. Gan mani, gan vecāko brāli Andri, gan māsu Lieni.

Vai tev tēvs bija sportisks vai mamma? Redz, no tevis iznāca hokejists, Liene bija ļoti laba augstlēcēja…

Ne tā, ka profesionāli, taču mamma mazliet nodarbojās ar vieglatlētiku. Tēvam baigi patika hokejs, viņš gāja uz "Sporta pili" skatīties un droši vien pieskaitāms pie hokeja faniem.

Vai uz hokeju tevi aizveda tēvs, vai tu pats prasījies?

Ko nu es pats varēju prasīties – trīsarpus gadu vecumā... Es tad vēl nesapratu, kas ir kas. Trīsarpus gadu vecumā tēvs mani aizveda uz "Sporta pili", kopš tā laika tad arī blandos pa hallēm.

Piedod, tad jau es tevi esmu uztaisījis par pārāk maz pieredzējušu. Patiesībā tev drīz sāksies trīsdesmitā sezona...

(Smejas). Ja skaitām no pirmās dienas, tad drīz tiešām būs trīsdesmit gadu.

Vai tu nikns un tāds, kurš negrib padoties, biji kopš mazotnes?

Negribu padoties – tas bijis vienmēr un ir arī tagad. Ja padotos, tad jau sen būtu beidzis spēlēt hokeju. Tas nav man stils. Man vienmēr paticis spēlēt agresīvo hokeju, kopš vien sevi atceros. Tāds es netapu Kanādā, bet biju jau Rīgā. Ja spēlē ir pozīcija, tad nu es nevaru aizbraukt pretiniekam garām, neiedodot iekšā. Spēlētu mierīgāk, varbūt būtu mazāk traumu, bet varbūt... es nemaz nebūtu tur, kur es spēlēju.

Kurš tevi kā nikno buldogu audzināja? Aleksandrs Klinšovs un Anatolijs Jemeļjaņenko Baldera Hokeja skolā?

Tas drīzāk ir tēva nopelns. Viņš mācīja, ka jāspēlē fiziski. Ka laukumā nedrīkstu nevienam piekāpties. Ne jau viņš pats gāja laukumā un rādīja, bet tēvs un mamma ir noskatījušies visas manas spēles Amerikā – naktī cēlušies augšā. Tēvs ir vairāk kā skauts, viņam patīk mani pamācīt. Vēl joprojām. Un es viņu joprojām uzklausu. Tev jau arī no malas ir labāk redzams, kā jāspēlē, vai ne? Tas noteikti ir labi, ja tēvs redz šīs kļūdas. Viņš saka, ka mana lielākā kļūda esot tā, ka par maz metu uz vārtiem.

Droši vien tev kā spēlētājam tas ir arī psiholoģiski svarīgi un kā dēlam būtiski – ka tas, ko tu dari, mūs visus interesē.

Tieši tā. Ka viņi nav vienaldzīgi, kur es esmu aizbraucis, bet seko līdzi un pārdzīvo par mani. Citreiz pat par daudz. Bet tā viņi dara, un paldies, ka aizveda mani uz hokeju.

Vai tu vispār esi spējīgs kaut ko spēlēt ar pusspēku? Vai tev vajag obligāti uzvarēt arī golfā?

Protams. Ja nesanāk sitiens, varu arī pabļaustīties, kas golfā nav pieņemts. Kad spēlēju pludmales volejbolu, nepatīk zaudēt. Uz kazino gan neeju, man tas nekad nav paticis. Tas nav man domāts. Vienīgais cilvēks, kam mēdzu piekāpties, ir sieva – viņa ir drusku azartiskāka nekā es. Ja viņa zaudē, ir trakāka nekā es.

NHL vietā Rīgas "Dinamo"

Agrā jaunībā tu tiki uzskatīts par ļoti talantīgu. Tev aiz muguras trīs pasaules jauniešu, četri – junioru čempionāti, Kvebekas junioru līgas labākais spēlētājs, gāzi kalnus. Kas notika tālāk?

Tur daudz nav ko kratīt sirdi. Viss diezgan vienkārši. Aizbraucu uz AHL – pirmā sezona varbūt nebija pati labākā, bet pēc tam otrajā un trešajā sezonā likās, ka labi nospēlēju, taču man nedeva iespēju. Jutos labi, pēc punktiem arī biju labs, bet nedeva iespēju. Varbūt tāpēc, ka Bostonas "Bruins" mani nodraftēja viens ģenerālmenedžeris, bet spēlēt iznāca pie otra. Varbūt tā dēļ. Viņam bija cita filozofija. Kā viņi Amerikā saka: viss ir labi, turpini tikai strādāt, bet... Tad mani aizmainīja uz Tampu, sezonas beigas nospēlēju, un nākamajā gadā iedeva vienvirziena līgumu. It kā jāpriecājas, bet grūti man pateikt, kāpēc tā iznāca – Tampas fārmklubā seši vai septiņi cilvēki bija ar vienvirziena līgumiem. Norfolkā man īsti nedeva spēlēt, un tad sarunāju ar Rīgas "Dinamo".

Rīgā tauta runāja, ka pirms tā Tampas vienvirziena līguma Karsums vasarā esot švaki trenējies...

Runāt jau var daudz ko, bet man labāk patiktu, ja kāds no runātājiem atnāktu un kopā ar mani patrenētos. Man ir pilnīgi vienalga, ko cilvēki runā, jo es zinu, ko man vajag un ko nevajag. Es to visu nedaru priekš citiem, bet gan sev.

Kontaktējoties ar hokejistiem, es arī no jums šo to mācos un kaut kad pirms desmit gadiem tev vaicāju, kāda ir tava reakcija par runām un baumām, un tu tā ļoti maigi pateici: “Man kaut kā to visu pajāt!”

To es atceros, un tu laikam pat tā arī uzrakstīji, bet tā nu tas ir. Agrāk es biju muļķis – lasīju internetā komentārus par sevi, pārdzīvoju, bet tagad man pilnīgi...

...pajāt?

Jā, bet es tā neteicu. To pateici tu. Komentārus sen nelasu – tā ir pilnīga bezjēdzība. Tās gudrības, kas tur nāk ārā? Nav jēgas lasīt.

Tev ir tikai divas normālas medaļas – Kvebekas junioru līgas čempions un Cerības kausa ieguvējs…

Kur tad U-20? Kad Narvā tikām uz pirmo divīziju. "Lido/Naftā" dabūjām trešo vietu – tā taču arī skaitās medaļa. Man tā bija viena no pirmajām un ļoti nozīmīga tajos gados. (Smejas). Bet Cerības kausā medaļas nedeva – tur bija kauss.

Trīsdesmit divi gadi, un gandrīz neviena titula?

Tas, protams, bēdīgi.

Ar ko Normunds Sējējs tevi iekārdināja Rīgas Dinamo? Ir dzirdēts, ka tevi uz MVD baigi gribējis Oļegs Znaroks…

Es drīzāk gribēju tikt prom no Norfolkas, nekā Normunds mani ar kaut ko iekārdināja. Vēlāk runāju ar treneri – izrādās, Norfolkā mēģināts darīt tā, lai es pats aizbraucu prom. Nesaprotu, kāpēc visi man prasa par Znaroku!

Tāpēc, ka visur bija runas, ka Sējējs pēdējā brīdī tevi nocēlis Znarokam...

Man par to žurnālisti prasa visus šos gadus, bet nekādas sarunas ar Znaroku nebija. Nospēlēju trīsarpus gadus Rīgā un tad nonācu pie Znaroka Maskavā.

Latvietis Maskavā

Man patika, kā tu spēlē Rīgā, bet vai tomēr uz Maskavu neaizgāji kādu gadu par vēlu?

Tā iznāk, viņi pirms tam vinnēja divus kausus, bet es nekādā gadījumā nenožēloju, ka spēlēju Rīgā. Un jāsaka paldies Savicka kungam, ka viņi vispār mani paņēma savā komandā. Varēja arī nepaņemt, un tad es nezinu, kur spēlētu. Varbūt Zviedrijas otrajā vai trešajā līgā.

Ja tev ir jāsalīdzina KHL ar NHL...

Fiziskā spēle NHL mazajos laukumos ir baigi skarbā, tas ir daudz citādāks hokejs – ātrāks un fiziskāks nekā KHL.

KHL tava rezultativitāte visus šos gadus bijusi laba – 21, 17, 17, 16, vēlreiz 16 ripas, nu, labi – šogad tikai trīs, bet tas savainojuma dēļ...

Uzbrucējam vienmēr gribas vairāk. Vai es varēju spēlēt NHL? Iespējams. Varbūt vēl kādu gadu varēju pamēģināt, bet es negribēju tajā AHL spēlēt. AHL hokejs noteikti nav labāks par KHL. Negribēju braukt un mocīties, man pilnīgi pietika ar tiem četriem gadiem.

Ak, šie ceļgali...

Kā Maskavas "Dinamo" skatās uz taviem ceļgaliem? Viņi zina par taviem savainojumiem, kas laikam pat ir labi?

Nekas pozitīvs tas nav, bet par manām likstām zina gan dakteri, gan treneri. Ja trenējos zālē, man ir citādāki uzdevumi, nav tik daudz lēcienu, skriešanas vietā varu braukt ar riteni. Man nāk pretī. Bet es tāds neesmu vienīgais. Kādam ir vārīgāks plecs, tad nav tik daudz treniņu ar svariem. Nav tā, ka mūs visus dzītu vienādi: “Davai, davai!”

Vai tev abi ceļgali ir sačakarēti, vai arī regulāri jāoperē tikai viens?

Viens, bet desmit reizes...

Vai pirmā reize bija 2011. gadā, kad neaizbrauci uz pasaules čempionātu Bratislavā?

Nē, pirmā bija Providensā AHL pirmajā gadā, kad vot, šitāds bifelis mani iegrūda bortā (pēc izmēriem kaut kas līdzīgs Ščerbatiham spēka gados – Red.) Viss nokrakšķēja.

Ko tur var izdarīt?

Ja tas būtu tik vienkārši, sen viss būtu izdarīts. Šogad sezonas laikā operācija jau bija, pirms pasaules čempionāta vairs nav jāoperē.

Kā tu panes sāpes? Ir taču veči, kas ar lauztu roku mierīgi pabeidz spēli.

Normāli. Esmu spēlējis ar lauztu pirkstu, zem šprices jau neko nejūt, tikai pēc tam. Lauzts pirksts hokejistam ir ikdiena.

Tev ir 32 gadi. Esi spēlējis divās olimpiskajās spēlēs, NHL, trijos pasaules čempionātos, neskaitāmos turnīros. Vai tev pasaules čempionāts ir motivācija?

Sirdī ir. Nav tā: eh, aizbraukšu, ja jums tā vajag, uzspēlēšu. Ja esi izgājis laukumā, tad ar visu sirdi. Pretējā gadījumā nav jēgas braukt. Tikai uzspēlēt? Tas būtu stulbi no manas puses pret izlasi un pārējiem spēlētājiem. Es vienmēr eju laukumā ar domu, ka izdarīšu visu. Es hokeju nespēlēju tikai tādēļ, lai uzspēlētu. Ja es daru darbu, ko mīlu, tad daru to no visas sirds.

Vai tevi ietekmē runas, ka viens atkritis savainojuma dēļ, otrs, trešais... Varbūt tev arī krist nost? Ko tad es tur ar tiem nabagiem spēlēšu kopā?

Nē, nē. Es pats esmu bijis šādā situācijā; ja viņiem ir traumas, tad ir traumas. Ja nespēlē Larijs un Kulda, tad man arī paiet malā? Jā, viņi ir ļoti labi spēlētāji, bet tāda ir hokejistu dzīve, un traumas noteikti ir jāsadziedē. Nekādu pārmetumu puikām – tas ir tikai normāli. Savainots hokejists uz pasaules čempionātu nedrīkst braukt, laika vasarā izārstēties ir maz, bet nevesels nevienam klubam nebūsi vajadzīgs. Tāpēc es arī savas ceļagala operācijas taisu pēc sezonas, lai būtu gatavs nākamajai. Ja uztaisītu maija beigās, tas jau būtu par vēlu. AHL pēc pirmās opreācijas spēlēt sāku pēc trim nedēļām, tagad ar katru nākamo operāciju atlabšanas laiks palielinās. Labākajā gadījumā tas ir pusotrs mēnesis.

Mārtiņš Karsums

* Dzimis 1986. gada 26. februārī Rīgā.

    Maskavas Dinamo un Latvijas izlases hokejists.
    Uzbrucējs ar nūjas labo satvērienu, kas ir retums hokejā.
    Spēlējis: BHS, Prizmā, Lido/Naftā, Rīgā 2000, Vilkos, Rīgas Dinamo, Ņujorkas Aple Core (EJHL), Monktonas Wildcats (Kvebekas juniori), Providensas Bruins un Norfolkas Admiral (AHL), Bostonas Bruins un Tampabejas Lightning, pēdējos piecus gadus – Maskavas Dinamo (KHL).

Piedalījies trijos U-18 un četros U-20 pasaules čempionātos, Vankūveras un Soču olimpiskajās spēlēs, trijos pasaules čempionātos (2008, 2009, 2010).

Latvijas izlasē aizvadījis 46 spēles, debitējot 2008. gada pasaules čempionātā Halifaksā, 18 vārti, 19 piespēles, 64 soda minūtes.

Bijis Rīgas Dinamo kapteinis un Maskavas Dinamo kapteiņa palīgs.

Kvebekas junioru hokeja līgas (QJMHL) čempions, 2006. gadā ieguvis finālturnīra labākā spēlētāja (MVP) Gija Leflēra vārdā nosaukto balvu.

NHL drafts: 2004. gada 2. kārta Nr. 64 Bostonas Bruins.

NHL aizvadījis 24 spēles, 1 + 5; 6 soda minūtes.

Piedalījies AHL un KHL Visu zvaigžņu spēlēs.

Viens no Latvijas rezultatīvākajiem spēlētājiem KHL – 122 vārti, 120 piespēles.

Pilnu interviju ar Mārtiņu Karsumu un citus interesantus materiālus lasiet žurnāla "9vīri" maija numurā!