“Spēlētāju traumas uztveru personīgi,” fizioterapeits Harijs Hanzens atklāti par "VEF Rīga" basketbolistu aprūpi
Funkcionējošs basketbola klubs nav iedomājams bez sava fizioterapeita, kurš lieliski pārzina gan savu arodu kopumā, gan arī katra komandas spēlētāja veselības stāvokli un traumēšanās risku. Basketbola klubam “VEF Rīga” ir paveicies ar Hariju Hanzenu – lietpratēju, kurš bieži vien strādā līdz pat vēlām naktīm, lai pārliecinātos, ka komandas spēlētāji, kuru vidū netrūkst arī labu draugu, ir gatavi iziet laukumā.
Tavs dzīvesstāsts īsumā: kā kļuvi par fizioterapeitu?
Par fizioterapeitu kļuvu 2010. gadā. Vēl studiju laikos strādāju basketbola klubā “Ķeizarmežs” un jau astoto gadu aizvadu “VEF Rīga”.
Kādi ir tavi uzdevumi ārpus treniņiem un spēlēm?
Manos pienākumos ietilpst viss, ko var piedāvāt fizioterapeits – masēju spēlētājus, testēju viņu ķermeņu spējas, gādāju par traumu novēršanu un pēc-traumu rehabilitāciju, kopā arī vingrojam.
"VEF Rīga" treniņš "Electrum" Olimpiskajā sporta centrā
Funkcionējošs basketbola klubs nav iedomājams bez sava fizioterapeita, kurš lieliski pārzina gan savu arodu kopumā, gan arī katra komandas spēlētāja ...
Kādi ir tavi uzdevumi spēles laikā?
Ir jāseko līdzi laukumā notiekošajam, jācenšas redzēt traumas momentu, kas ir svarīgi, bet ļoti sarežģīti, spēļu ātrā tempa dēļ. Kamēr viss ir labi, daru vienkāršākas lietas – padodu ūdeni, dvieļus. Ja gadās trauma un esmu klāt, savu prasmju robežās rūpējos par attiecīgo spēlētāju. Galvenais uzdevums – darīt visu iespējamo, lai šādu situāciju būtu pēc iespējas mazāk. Jāteic, ka katru traumu uztveru personīgi.
Kurš komandā ir biežākais ciemiņš pie tevis, kurš ir izturīgākais?
Parasti tie ir gados vecākie, ar pieredzi bagātākie spēlētāji, kas ir arī pats par sevi saprotams. Veci savainojumi, kas sakrāti karjeras laikā, mikro-traumas – ja tu esi aktīvs un profesionāls sportists, tas viss ik pa laikam liek par sevi manīt. Vairāk pieredzējušie spēlētāji var paprasīt pat 50 – 70% laika, kas ir tikai normāli. Tā ir daudzos klubos.
Kas ir lielākais basketbolista “ienaidnieks” laukumā? Nedrošība, pārcenšanās, savu spēju pārvērtēšana vai kas cits?
Traumu faktoru ir ļoti daudz un tie ir dažādi – sākot ar no spēlētāja neatkarīgiem faktoriem, piemēram, slidenas zāles, un beidzot ar pārslodzi. Lai arī kāds būtu gatavošanās process, diemžēl pilnībā no riskiem izvairīties nav iespējams.
Kā tu raksturotu “VEF Rīga” mikroklimatu? Vai jums ir draudzīgas attiecības?
Jā, pavisam noteikti. Mums ir kopīgi Ziemassvētku un Jaunā gada pasākumi. Arī ārpus laukuma bieži vien savācamies kopā, aizejam kaut kur pasēdēt un parunāties. Attiecības ar džekiem ir labas – bieži arī aizejam viens pie otra paspēlēt “Playstation” vai “Xbox”. Ārzemju spēlētājiem ierādām labākos restorānus, kopīgi aizejam paēst.
Varbūt tu vari nosaukt kādu skaitli par sezonas laikā izlietotajām pretsāpju tabletēm, teipiem, sildošajām smērēm vai kaut ko citu?
Reiz bijām aprēķinājuši, cik daudz ledus esam likuši uz ceļgaliem. Skaitlis bija nenormāls! Tiešām liels daudzums. Precīzi par izlietotajām pretsāpju tabletēm un citiem resursiem gan ir grūti spriest – ļoti atkarīgs no sezonas. Dažreiz ļoti maz, dažreiz ievērojami vairāk.
Cik ir ilgākais laiks, kas pagājis pēc treniņa vai spēles darbā ar spēlētājiem?
Visvairāk laika parasti nepieciešams izbraukuma spēlēs. Ja spēle beidzas pulksten 19.00 vai 20.00, tad viesnīcā mēs esam ap 21.00. Iesākumā paēdam un šādos gadījumos šad tad ir jāstrādā līdz pat pulksten 1.30 – 2.00. Visbiežāk gan tiekam galā līdz pusnaktij un džeki var atpūsties.
