Mūsu olimpiskā cerība: mākslinieks uz ledus - Deniss Vasiļjevs

Kādēļ izvēlējies tieši slidas?

Bērnībā es ļoti bieži slimoju, un vecāki kādā brīdī izlēma, ka man ir vajadzīgs aktīvāks dzīvesveids. Viņi mani aizveda uz peldēšanu, taču izrādījās, ka augumā esmu pārāk mazs, lai sekmīgi nodarbotos ar šo sporta veidu. Tad radās ideja, ka jāizmēģina spēki mammas un vecmāmiņas sapņu sporta veidā – daiļslidošanā.

Man bija trīs gadi, kad pirmo reizi uzvilku slidas un uzkāpu uz ledus. Pirmās reizes bija visnotaļ jautras – vecāki meta uz ledus kastaņus, un mans uzdevums bija rāpot tiem pakaļ! Pēc pāris nedēļām es iemācījos patstāvīgi nostāties uz kājām, un pēc dažiem gadiem mani vecāki bija apmierināti ar manu izaugsmi – uzlabojās mana veselība, kļuvu spēcīgāks un norūdīju raksturu. Labie rezultāti sacensībās bija patīkams bonuss. Tādā pašā garā turpinu vēl joprojām.

Vai uzreiz kļuva skaidrs, ka šis ir tavs sports?

Nezinu, kas tolaik notika manu vecāku galvās, taču es pats trīs gadu vecumā droši vien pārlieku daudz par to visu neaizdomājos.

Grūti atcerēties to brīdi, kad man daiļslidošana sāka patikt. Vienmēr ir patikušas konkrētas ar šo sportu saistītas nianses, tāpēc savā ziņā šis sports ir licies saistošs jau kopš paša sākuma. Spēja izbaudīt to pavisam noteikti ir attīstījusies laika gaitā – jo dziļāk džungļos tu brien, jo vairāk

Pie kā apguvi slidošanas pamatus?

Bērnībā, kad dzīvoju Daugavpilī, man bija diezgan daudz treneru. Viņi mainījās bieži, un tā bija vienreizīga iespēja iemācīties šo to lietderīgu no katra meistara. Ja godīgi, tad īsti neatceros, kurš man iemācīja šā sporta veida pamatus, taču arī šajā ziņā nepārtraukti notiek attīstība – joprojām kopju un slīpēju arī vienkāršākos soļus, pagriezienus. Bērnībā bija arī iespēja trenēties Sočos un Parīzē. Uz Parīzi pirmo reizi devos, kad man bija deviņi gadi, un pavadīju tur visu vasaru.

Tagad dzīvoju Šamperī ciematā, Šveices Alpos, aptuveni 100 metru attālumā no slidotavas, kurā aizvadu treniņus. Šī ir patiesi fantastiska vieta, pilnīgs miers un klusums. Ainavas kalnu tuvumā mainās ik dienas, un pats ciemats ir ļoti neliels. Šeit man patīk daudz labāk nekā lielajās pilsētās, kurās iepriekš esmu dzīvojis.

Kāda ir tava tipiskā treniņu nedēļa?

Katra nedēļa nedaudz atšķiras, taču tipiskā nedēļā trenējos no otrdienas līdz pat svētdienai. Pirmdiena ir brīva. Uz ledus kāpju divas reizes dienā, izņemot trešdienas. Papildus tam regulāri strādāju ar sevi arī ārpus slidotavas, un divas reizes nedēļā ir kardio treniņi. Savām programmām – gan īsajai, gan brīvā slidojuma programmai – izeju cauri katru dienu. Atlikušo laiku veltītu mācībām un atpūtai. Pastaigājos pa ciemu, gatavoju ēst, zīmēju un spēlēju videospēles.

Vai ir viegli apvienot skolu ar tik blīvu treniņu režīmu?

Nepavisam nav viegli, jo gan skola, gan treniņi prasa daudz laika. Daru, ko varu, lai veltītu pietiekami daudz uzmanības gan skolai, gan slidošanai, un līdz šim ir izdevies noturēt līdzsvaru. Sekas ir tādas, ka man ir salīdzinoši maz brīvā laika. Šādam režīmam ir arī lieli plusi. Pateicoties sportam, man ir iespēja dzīvot vidē, kurā cilvēki runā angliski un franciski; tas ir lielisks veids, kā apgūt šīs valodas.

Šis manā dzīvē ir īpašs laiks, jo šogad būs jābeidz skola, jākārto daudzi eksāmeni. Būšu godīgs – pagaidām neesmu izdomājis, kā to visu pagūt. Pašreiz ļoti koncentrējos olimpiskajām spēlēm. Pēc tām, paredzu, smagi trenēšos pasaules čempionātam, kas notiks martā, taču vienlaikus būs jāatrod laiks, lai gatavotos noslēguma eksāmeniem skolā. Apzinos, ka arī tie ir svarīgi.

Pirms diviem gadiem tev nācās dziedēt savainojumu, kāds nereti pieliek punktu slidotāja karjerai. Kā tiki tam pāri?

Jā, aptuveni pirms diviem gadiem man bija kreisā cirkšņa pievilcējmuskuļa trauma. Lai savainojumu diagnosticētu, bija nepieciešams ilgs laiks, un kopumā šis incidents tik tiešām gandrīz izbeidza manu karjeru. Mans tagadējais treneris Stefans Lambjēls bija piedzīvojis tieši to pašu, un viņš man ļoti palīdzēja tikt tam pāri.

Vēlāk noskaidrojās, ka traumu guvu pārslodzes un balansa trūkuma dēļ. Slidojot un trenējoties atsevišķus ķermeņa muskuļus izmantoju mazāk, kompensējot to ar citu, tostarp pievilcējmuskuļu, pārslogošanu. Ja es būtu sadziedējis plīsumu, neveicot nekādas izmaiņas savā tehnikā, visticamāk, pēc kāda laika attaptos ar tādu pašu savainojumu. Lai izslēgtu šādu iespēju, man bija no jauna jāiemācās, kā pareizi lietot ķermeņa muskulatūru. Tas nozīmēja smagu darbu ārpus slidotavas, un arī tagad man pastāvīgi jāseko līdzi sava ķermeņa stāvoklim. Veseļošanās procesā panākumu atslēga bija problēmas izprašana un korekciju ieviešana, nevis steigšanās atpakaļ uz ledus.

Kā psiholoģiskajā ziņā tiec galā ar kritienu radītajām sāpēm?

Manuprāt, visi atlēti ar laiku pierod pie sāpēm. Ar tām galu galā saskaramies ik dienas, jo pakļaujam ķermeni nopietnai slodzei. Ir jāspēj atrast savu veidu, kā tikt galā ar kritienu radītajām sekām. Maksimāli ātri jāspēj nomierināties, jo sāpes parasti nāk roku rokā ar šaubām par sevi un savām spējām, kas ir lielākais šķērslis ceļā uz panākumiem. Saistībā ar manu savainojumu uzzināju daudz vairāk par sava ķermeņa uzbūvi. Kļuvu daudz uzmanīgāks un iemācījos noteikt, vai kādām konkrētām sāpēm ir jāpievērš pastiprināta uzmanība, vai arī tas ir kaut kas īslaicīgs un pārejošs – kaut kas, ko var izlabot ar stiepšanās vingrinājumiem un pacietību.

Kam pievērs uzmanību, gatavojoties olimpiskajām spēlēm?

Šīm sacensībām gatavojos tāpat kā citām – no sevis garantēju simtprocentīgu atdevi, cītīgi trenējos un mentāli gatavojos pārbaudījumam. Šobrīd stingri ievēroju plānu, lai Phjončhanā, Dienvidkorejā, ierastos savā labākajā formā, jo tikai šādi var cerēt uz vēlamo rezultātu. Šobrīd slīpēju visas savas slidošanas tehnikas nianses.

Vai bez starta Dienvidkorejā ir kādi citi turpmākās dzīves mērķi? Vai esi izlēmis pilnībā sevi veltīt sportam, vai tomēr ir plāns B?

Šobrīd mans galvenais mērķis ir aizvadīt lielisku, panākumiem bagātu sezonu. Šī apņemšanās ietver sevī gan olimpiskās spēles, gan pasaules čempionātu. Otrs, kā jau minēju, ir pabeigt skolu. Spēju saskatīt daiļslidošanu kā savu nākotnes karjeru, tāpēc tas pavisam noteikti ir plāns A. Daru visu, lai tas izdotos, taču dzīvē ir daudz kā cita, ko labprāt pieredzētu un iemācītos.

Runā, ka tev ļoti patīkot zīmēt...

Esmu pieradis būt vienatnē un darīt to, kas prasa mieru un totālu koncentrēšanos. Zīmēšana ir viena no šādām nodarbēm. Ir nedēļas, kurās zīmēju nepārtraukti; idejas rodas cita pēc citas, taču ir arī periodi, kad nespēju paņemt rokās zīmuli. Ļoti bieži zīmēju pirms sacensībām, jo tas palīdz saglabāt mieru un koncentrēties. Vienmēr ir interesanti aplūkot savus iepriekšējos darbus un atcerēties tā brīža izjūtas.

Stefans Lambjēls

Denisa Vasiļjeva treneris jau aptuveni gadu ir slavenais un godalgotais šveiciešu daiļslidotājs Stefans Lambjēls. Atlēts ir deviņkārtējs Šveices čempions, izcīnījis sudraba medaļu 2006. gada olimpiskajās spēlēs Turīnā, divreiz kļuvis par pasaules čempionu un divreiz uzvarējis ISU Grand prix.

Kā nonācāt līdz kopīgai sadarbībai ar Denisu?

Pirmo reizi satiku viņu 2016. gadā Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Lillehammerē, Norvēģijā, taču jau iepriekš biju manījis Denisu dažos video no Starptautiskās slidošanas apvienības (ISU) Grand Prix. Viņa personība uz ledus atstāja spilgtu iespaidu – sapratu, ka Denisam ir īpašības, kas viņu manāmi izceļ uz citu slidotāju fona. Lillehammerē es piedalījos atlētiem veltītā konferencē, kuras laikā Deniss atstāja labu iespaidu par sevi, izrādot interesi un uzdodot jautājumus par tēmu – slidotāja karjera pēc sacensībām.

Vēlāk stāstīju klātesošajiem par savu šovu Ice Legends (Leģendas uz ledus), un, kad jautāju, vai kāds vēlas piedalīties nākamajā šovā, Deniss nekavējoties pacēla roku. Apmainījāmies ar kontaktinformāciju, tā arī iepazināmies. Piekritu viņu trenēt, jo cienu Denisu kā personību. Daiļslidošana atšķiras no citiem sporta veidiem ar izteiktu estētisko pusi. Denisam ir iedzimtas dotības izpaust sevi. Esot uz ledus, viņš atdod sevi pilnībā, sniedzot dinamisku, dzīvīgu un spontānu priekšnesumu, vienlaikus demonstrējot ļoti labu tehniku un precizitāti. Tas viss padara Denisu ļoti īpašu, un mans uzdevums ir palīdzēt viņam attīstīties.

Vai bija viegli sākt kopīgus treniņus?

Viegli nebija, jo Deniss bija guvis traumu. Man kā trenerim pirmais uzdevums bija, lai viņš atgūst spēku un veselību. Tas prasīja pacietību, jo slidošana, sarežģītas kustības uz ilgu laiku bija jāaizmirst, tā vietā pievēršoties pašiem pamatiem. Taču vēl pirms tā visa Denisam bija nepieciešams doties uz Toronto, lai izietu rehabilitācijas kursu. Citu iespēju nebija – Deniss bija situācijā, no kuras vienīgais drošais ceļš atpakaļ uz ledus bija lēna un pakāpeniska atveseļošanās. Nevienā brīdī gan neradās šaubas, ka puisis nākotnē kļūs par izcilu slidotāju.

Kam pievēršat īpašu uzmanību?

Mums abiem ir viena un tā pati vēlme – uzlabot Denisa slidojumu visos tā aspektos, gan tehniku, gan māksliniecisko pusi. Šobrīd īpaši piestrādājam pie lēcienu konsistences. Ļaujam Denisam izpausties, izjust un brīvi interpretēt mūziku. Lai gūtu panākumus, viņam jāspēj savienot savas sportista un mākslinieka dotības.

Intervijas un dažādus citus rakstus par 2017. gada Latvijas sporta izcilībām lasiet žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta numurā "Latvijas Sporta Izcilības 2017", kas nopērkams preses kioskos no 29. decembra.