Pa dienu juriste, vakarā sportiste - intervija ar Latvijas ātrāko sievieti Guntu Latiševu-Čudari

Pa dienu juriste, vakarā sportiste

Pēc Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm tu laikam biji nonākusi krustcelēs – turpināt nodarboties ar sportu vai ne?

Pārdomas noteikti bija, jo daudz laika prasīja studijas, un tiešām nebija skaidrs – cik ilgi vēl ir jēga censties kaut ko sasniegt sportā, ja nejūties līdz galam piepildīts. Pārvācos uz dzīvi Latgalē, kaut gan iepriekšējos trīs gadus bija dzīvojusi, studējusi un trenējusies Rīgā. Domas pavisam pamest sportu gluži nebija, taču gribējās ar lielāku slodzi pievērsties arī kaut kam citam. Tas nenozīmē, ka sportu būtu nolikusi zemākā plauktiņā, nē, es tik un tā gāju un apzinīgi darīju savu darbu, braucu uz treniņnometnēm. Un droši vien labi, ka izdomāju tā darīt.

Ikdienā tu strādā kultūras centrā "Gors"?

Jā, es tur strādāju par juriskonsulti. Tā ir brīnišķīga pieredze gan profesionālajā, gan personiskajā dzīvē. Vide un kolektīvs man ļoti patīk. Darbs tur man tiešām daudz deva arī rakstura stiprināšanai un pārliecībai – radās sajūta, ka es taču tagad esmu tik daudz iemācījusies un uzzinājusi. Tas arī sportā laikam dod kaut kādas priekšrocības pār konkurentiem. Darbā taču atbildība ir liela, tāpēc jāsaņemas un jātiek ar visu galā. Sportā ir tieši tāpat.

Kā iespējams juristes darbu savienot ar sportošanu profesionālā līmenī?

Man nav pilna darba slodze – strādāju no deviņiem līdz četriem, pēc tam var doties uz treniņu. Līdzīgs režīms jau man bija arī studiju laikā, un tas ir devis zināmu rūdījumu. Pilnu darbadienu gan droši vien būtu grūti savienot ar treniņiem.

Dzīvojot Rēzeknē, treniņu iespējas ir tādas pašas kā Rīgā? Galu galā 400 metru skrējienam taču jātrenējas stadionā, nevis mežā.

Rēzeknē ir stadions, taču vieglatlēti bieži vien skrien mežā krosu. Skriešana konkrētajā distancē un tehnika, protams, tiek pieslīpēta vasarā stadionā un nometnē, savukārt ziemā lielāku uzmanību pievēršam īsajam sprintam un spēka vingrinājumiem.

Aizvadītajā sezonā piedalījies Universiādē, taču tur skrēji nevis savus ierastos 400 metrus, bet gan 200 metrus.

Sezona bija ļoti veiksmīga, taču arī gara. Domājot par 400 metriem, es svārstījos, jo par rezultātu 200 metros nebiju droša. Zināju, ka būs personiskais rekords, taču patiešām nedomāju, ka varētu nopietni cīnīties par medaļām. Divsimt metru man ļoti patīk skriet, taču Universiādē bailes bija, apzinoties, ka 400 metros es varētu pretendēt uz medaļām, bet 200 metros – ej nu sazini, kā būs... Taču tas bija apzināts plāns, ko izstrādājām kopā ar treneri, uzskatot, ka sezonā nevajag sevi izspiest līdz galam. Un viss patiešām beidzās ļoti labi. Esmu laimīga, ka man 200 metros izdevās sasniegt tik labu rezultātu, jo to var izdarīt tikai augsta līmeņa sacensībās. Jo tad ir gan pietiekami augsta konkurence, gan pasākuma organizācija, gan attiecīga līmeņa stadions.

Paraugoties pieaugušo pasaules čempionāta rezultātu tabulā, jāsecina, ka 400 metru distancē tu patlaban esi ātrākā eiropiete, jo priekšā ir tikai skrējējas no Bahreinas, ASV, Bahamām, Jamaikas, Zambijas.

Tā laikam ir gan. Taču, godīgi sakot, pati es diemžēl vēl tā nejūtos. Pagaidām vēl nav tādas pārliecības par sevi. Ja tas būtu bijis Eiropas čempionāts, tad rezultāti droši vien būtu bišķiņ augstāki. Taču par to nav vērts daudz domāt, ir vienkārši jācenšas apzināties savu līderību un potenciālu. Taču tas nav viegli – tā uzreiz sev uzlikt tādu atbildības nastu.

Nākamajā sezonā droši vien būs grūtāk – šosezon lielā mērā biji tāds kā melnais zirdziņš, taču nākamgad jau visas sāncenses ar tevi nopietni rēķināsies un arī līdzjutēji gaidīs medaļas.

Noteikti būs grūtāk. Neko darīt – cīnīsimies ar to! Līdz šim tādā situācijā vēl nekad neesmu bijusi, taču jātiek ar to galā. Pirmām kārtām perfekti jāpadara viss treniņu darbs, un tad arī sacensībās jāturas un jābūt morāli noturīgai. Skaidrs, ka tas nebūs viegli, bet tāpēc jau mēs arī strādājam – un ne tikai ar ķermeni, bet arī ar galvu.

Ar skatienu uz Tokiju

Ja skatāmies tālākā nākotnē, tad noteikti gribētos labi startēt arī olimpiskajās spēles Japānā.

Noteikti, jo pēc Rio bija vilšanās. No savām pirmajām olimpiskajām spēlēm es gaidīju ļoti daudz, taču tā arī nesagaidīju. Visa organizācija bija diezgan zemā līmenī, un vismaz vieglatlētikā jebkurš Eiropas vai pasaules čempionāts noteikti būtu augstākā līmenī. Noslēguma ceremonijā, kad Tokija uzstājās ar savu pieteikumu nākamajām spēlēm, likās – jā, tur nu gan jābūt kaut kam īpašam!

Pašai man Rio stress nebija lielāks kā jebkurās citās augsta līmeņa sacensībās, kādās, par laimi, es pirms tam jau biju startējusi. Visvairāk man tur patika izjust sporta veidu lielo dažādību – ka te kopā esam visas pasaules sportisti, ne tikai vieglatlēti vien.

Latvijā 200 metros tev lielākā sāncense ir Sindija Bukša. Esat konkurentes vai arī draudzenes?

Domāju, ka esam labas draudzenes. Labprāt parunājamies un varam viena otru uzklausīt un dot padomus. Priecājos, ka ir ar ko kopā skriet, jo tā tomēr ir motivācija arī man paaugstināt rezultātus. Labi sprintu skrien arī Laura Ikauniece-Admidiņa, un mēs pat varbūt varētu 100 metros izveidot stafetes komandu – tas man tiešām būtu sapņu sapnis. Jo individuālais skrējiens ir pavisam kas cits, stafetē tomēr ir vairāk pārdzīvojumu un arī komandas sajūta. Man šķiet, ka mums, Latvijas vieglatlētēm, ir ļoti labs un draudzīgs kolektīvs.

Gada aukstajos mēnešos liela daļa vieglatlētu trenējas kaut kur ārzemēs, tu laikam esi viena no retajām, kas palikusi dzimtenē.

Jā, ar treniņu apstākļiem mums ir diezgan bēdīgi. Nākas tiešām sēdēt uz čemodāniem un braukt trenēties kaut kur. Līdz novembrim vēl var mēģināt ārā kaut ko darīt, taču vēlāk gan vairs ne. Latvijā ārā var skriet četrus mēnešus gadā, bet ar iekštelpām mums ir problēmas. Vēl viena problēma ir treneri – viņu vienkārši ir par maz. Tāpēc viņi nevar atļauties specializēties kādā vienā jomā, bet aptver daudzas.

Vēl viens mērķis tev droši vien ir labot Vinetas Ikaunieces 1988. gadā sasniegto Latvijas rekordu 400 metru skrējienā.

Tā gluži nav, ka mans mērķis būtu labot visus iespējamos rekordus. Mans mērķis ir uzlabot savus rezultātus, cik vien tas ir iespējams. Vai es varētu labot Ikaunieces rekordu? Spriežot pēc savām šā brīža spējām, man šķiet, ka varētu. Taču, vai tas tiešām izdosies, to rādīs laiks. Un, ja arī neizdosies, es nebūšu nelaimīga. Galvenais ir pašai izdarīt visu pēc labākās sirdsapziņas.

,Grūti spriest, kādēļ līdz šim neviena to rekordu nav pārspējusi. Nav jau tā, ka mums nebūtu labu vieglatlētu – acīmredzot vienkārši nenonāk labu treneru rokās vai arī nav pietiekami labu treniņu apstākļu. Varbūt arī talantīgie bērni un jaunieši netiek skolās pamanīti un beigās izvēlas kādu citu ceļu.

Rēzeknes goda pilsone

Pirms dažām nedēļām kļuvi par Rēzeknes goda pilsoni. Kāda ir sajūta šādā statusā?

Kad man to pateica, biju nelielā nesaprašanā. Es taču pat nezināju, ka pilsētā ir tāds apbalvojums! Un tad man pēkšņi pasaka – par tevi jau ir nobalsojuši, tāpēc jānāk uz svinīgo pasākumu! Biju pārsteigta, ka bija godināšana un fantastisks koncerts. Domāju – ārprāts, par ko man tas viss! Taču es to ļoti novērtēju. Būtu forši, ja arī citviet ārpus Rīgas cilvēki mēģinātu kaut ko izdarīt ne tikai sev, bet iepriecināt arī citus, un tā pa visiem kopā mēs varētu radīt jauku klimatu dzīvošanai. Kad man pasniedza balvu, tad domes priekšsēdētājs īpaši uzsvēra: “Gunta taču ir labs cilvēks!” Izklausās jau tas mazliet smieklīgi, taču es patiešām cenšos tāda būt. Vienmēr esmu gatava iet uz skolām un runāties ar bērniem – varbūt kādam tas patiešām palīdz atklāt savas spējas.

Vai goda nosaukumam līdzi nāk arī kādi bonusi, teiksim tiesības bez maksas izmantot sabiedrisko transportu?

Sabiedrisko transportu es praktiski neizmantoju, jo dzīvoju ārpus pilsētas un tāpēc braucu ar mašīnu. Nezinu, varbūt vēl ir arī kāda prēmija, taču tas man neliekas īpaši svarīgi.

Rēzeknes pašvaldība tevi ir atbalstījusi ne tikai uzvarās, bet arī tajos laikos, kad tik spīdoši neklājās.

Jā, jau kopš otrā treniņu gada pašvaldība vienmēr deva naudu, lai es varētu piedalīties treniņnometnēs. Citreiz vairāk, citreiz mazāk, taču kaut kas vienmēr ir dots, un es to ļoti novērtēju.

Pavisam nesen esi ievēlēta Eiropas Olimpiskās komitejas atlētu komisijā. Kas tas vispār tāds ir?

Šis ir jautājums arī man pašai – kas tas ir? Iesaistīties šajā organizācijā mūsu Vieglatlētikas savienības prezidentei Ivetai Radēvičai piedāvāja Eiropas Olimpiskās komitejas prezidents. Tā nu mēs abas devāmies uz Monako, kur notika atlētu komisijas forums un arī vēlēšanas. Kad braucu uz turieni un aizpildīju anketu, domāju, ka tas būs semināra tipa pasākums, kurā varēšu kaut ko interesantu izzināt. Man pat neienāca prātā, ka es tā uzreiz varētu tur sākt darboties. Taču, kad Monako uzzināju, ka esmu izvirzīta darbam komisijā un ka pēdējā dienā būs vēlēšanas, tad divu dienu laikā ievācu visu iespējamo informāciju.

Pēdējā dienā vajadzēja uzstāties ar prezentāciju, ko centos pēc iespējas labāk izdarīt. Arī pirms tam biju aktīvi iesaistījusies foruma darbā un neformālajās tikšanās, un beigās mani tiešām ievēlēja. Domāju, ka darbs šajā komisijā būtu noderīgs gan man pašai, gan Latvijas Olimpiskajai komitejai.

Kādas problēmas tad būs jārisina?

Pagaidām tie vairāk ir jautājumi, kas saistīti tieši ar atlētiem; arī par viņu duālo karjeru, par dopinga problēmām, spēļu sarunāšanu. Nekādus saistošus lēmumus gan mēs pieņemt nevaram, tiem ir tikai rekomendējošs raksturs. Ir doma, ka arī Latvijā vajadzētu izveidot atlētu komisiju; tas varētu būt viens no maniem pirmajiem darāmajiem darbiem.

Palikt dzimtenē

Tev bija iespēja braukt mācīties uz Ameriku, taču tu šo iespēju noraidīji.

12. klasē sāka nākt vēstules ar piedāvājumiem, taču tas bija laiks, kad pati vēl īsti nezināju, ko gribu darīt. Skaidrs bija tikai tas, ka vispirms gribu iestāties Latvijas augstskolā budžeta grupā. Tiešām tiku studēt tiesību zinātnes, taču piedāvājumi no Amerikas turpināja nākt. Teicu, ka varbūt varētu tur studēt maģistrantūrā, tomēr beigās sanāca tā, ka turpināju mācīties tepat Latvijā. Un es esmu par to ļoti priecīga.
Ir sportisti, kuri tiešām alkst braukt uz Ameriku, taču es noteikti neesmu viena no viņiem. Mani pat neviens īpaši neatrunāja, pati tā izdomāju. Baidīja tas, ka tolaik es biju sporta karjeras sākumā, un nebiju droša, vai Amerikā izturēšu lielas slodzes. Biju Nebraskā un sapratu, ka tur mācības, kas nepavisam nav lētas, tev gan apmaksās, taču gribēs arī no tevis dabūt maksimumu tieši tajā laikā, kamēr tu mācies pie viņiem. Un viņus īpaši neinteresē, kas ar tevi kā sportisti notiks pēc tam. Katrā ziņā šo lēmumu es nenožēloju.

Vai tev ir kādi pirmsstarta rituāli vai ticējumi?

Nē, cenšos vienkārši koncentrēties un domāt par vajadzīgo. Pirms sacensībām neēdu, taču vai to var saukt par rituālu... Diez vai.

Pēdējos gados mums ir skaistas un talantīgas vieglatlētes, taču puiši kaut kā atpaliek. Kas tur par vainu?

Jā, arī es par to esmu domājusi. Sievietes jau tagad daudzās dzīves jomās sāk izvirzīties priekšplānā. Taču mēs ar puišiem nekonkurējam, darām katrs savu darbu. Un es negribētu atzīt, ka sievietēm ir mazāka konkurence, kaut gan daudzi saka, ka vīriešiem esot grūtāk...
Varbūt dāmas, ja kārtīgi strādā, ātrāk var izspiest rezultātu, turpretī džeki tā neatveras. No savas pieredzes zinu, ka, sasniedzot 20 gadu vecumu, ir liela vēlme pašam sagādāt iztiku un nebūt atkarīgam no vecākiem. Taču sports, ja vien tu neesi topā, nav pelņas avots – vismaz vieglatlētikā noteikti ne. Un tādā gadījumā sevi cienošs jauns vīrietis var atmest sportam ar roku un meklēt citus ceļus, kā būvēt karjeru. Nevis domāt, ka tagad es piecus gadus izspiedīšu sevi sportā un tad tālāk domāšu. Tas nav prāta darbs, arī es pati droši vien tā nedarītu, ja vien neredzētu perspektīvu. Bet perspektīvu saskatīt nav viegli... Tāpēc domāju, ka finansiālā puse puišu gadījumā spēlē lielu lomu. Dāmām tas ir mazliet citādāk, mēs tomēr esam pavarda sargātājas, nevis mednieces.

Intervijas un dažādus citus rakstus par 2017. gada Latvijas sporta izcilībām lasiet žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta numurā "Latvijas Sporta Izcilības 2017", kas nopērkams preses kioskos no 29. decembra.