Kā Latvijas izlases basketbolisti ir sākuši jauno sezonu?

Kristaps Valters (Badalonas “DKV Joventut”).

Latvijas izlases pamatsastāva saspēles vadītājs, kurš tuvākos trīs gadus Latvijas izlasē noteikti nebūs redzams (LBS diskvalifikācija uz trim gadiem), spēlē vienā no Spānijas čempionāta favorītklubiem un sezonas pirmajos sešos mačos laukumā vidēji pavadījis 26 minūtes, guvis 10 punktus, atdevis 6,7 rezultatīvas piespēles, izcīnījis 2,2 atlēkušās bumbas, pārtvēris vienu pretinieku piespēli un pieļāvis 3,5 kļūdas. Kristaps Valters respektablajā ACB līgā ir viens no labākajiem saspēles vadītājiem. Atliek vienīgi jautāt, kur šis spēlētājs bija Eiropas čempionāta finālturnīra laikā, kur bija viņa motivācija sevi pierādīt? Varbūt tieši pretēji – bieži vien galva netika līdzi rokām un kājām. Lai nu kā, Kristaps Valters, kā ierasts, pierāda, ka ir augstas klases saspēles vadītājs, kuram galvenā problēma slēpjas tikai un vienīgi galvā.

Jānis Blūms (Bilbao “Bizakia Basket”).

Latvijas izlases otrais saspēles vadītājs šosezon spēlē gan Spānijas čempionātā, gan Eirokausā. Abos turnīros kopā latvietis laukumā vidēji pavadījis 17,6 minūtes, vidēji guvis 7,6 punktus, izcīnījis 1,3 atlēkušās bumbas, atdevis 1,4 rezultatīvas piespēles un pārtvēris 0,6 pretinieku piespēles. Arī Blūms ir Eiropas līmeņa saspēles vadītājs, taču ne “vilcējs”. Tiešām viņa objektīvā vieta ir būt otrajam mūsu valstsvienībā. Par viņa atbilstību augsta līmeņa Eiropas basketbola mačiem nav jāšaubās.

Kristaps Janičenoks (Venēcijas “Umana Reyer”). Uzbrūkošais aizsargs/vieglais uzbrucējs Eiropas čempionātā bija mūsu vadošais ārējās līnijas spēlētājs. Itālijas otrajā līgā Janičenoks sešos mačos laukumā vidēji pavadījis 33,7 minūtes, vidēji guvis 15,8 punktus, izcīnījis četras atlēkušās bumbas, pārtvēris 1,8 rezultatīvas piespēles un atdevis 1,5 rezultatīvas piespēles. Bieži zākāts par otro līgu, taču Eiropas čempionāta statistika bija tikai nedaudz sliktāka nekā šīs sezonas sākumā iespētais. Kristaps ir apliecinājis, ka viņš vēlas spēlēt daudz un būt komandas līderis, un Itālijas otrā līga ir lieliska iespēja. Bieži vien arī augstāka līmeņa klubi, meklējot topošos uzbrukuma līderus, uzmanību pievērš tieši zemāka līmeņa komandu līderiem, nevis labiem spēlētājiem, kuri jau ilgāku laiku spēlē vadošajos klubos. Arī Janičenoks noteikti atbilst Eiropas līmeņa aizsargam, vismaz pēc snieguma uzbrukumā jau nu noteikti.

Armands Šķēle (Neapoles “Martos”).

Uzbrūkošais aizsargs Eiropas čempionātā bija viens no tiem spēlētājiem, no kuriem gaidīja daudz vairāk. Armands pēc ilgstošās cīņas par jauno līgumu, kura parakstīšanai traucēja LBS divu gadu diskvalifikācija, pavisam viduvējais sniegums Eiropas čempionāta finālturnīrs un “tusētāja” slava visā Eiropā, ir debitējis Itālijas A sērijā, kur 24 minūtēs gūti deviņi punkti un izcīnītas četras atlēkušās bumbas. Pirmajam mačam nepavisam nav slikti, bet Šķēlem potenciāls ir krietni lielāks. Par to, vai viņš atbilst Eiropas līmenim, pašlaik ir pāragri spriest, jo aizvadīta tikai viena spēle. Neordinārā caurgājiena īpašniekam potenciāls viennozīmīgi ir (vai bija), taču pārlieku ilgā uzturēšanās Latvijā ir noteikti kaitējusi. Nepietiekamais skaits augsta līmeņu maču un attieksmes trūkums pret treniņiem un spēlēm, nonākot citā vietā, cerams, ātri vien tiks labots.

Aigars Vītols (Rīgas “Barons”).

Uzbrūkošais aizsargs Eiropas čempionātā bija pavisam mazsvarīga figūra Latvijas izlasē. Pēc ilgstošas meklēšanas ārzemju virzienā un potītes savainojuma izārstēšanas Latvijas basketbola aizsardzības etalons pietauvojās “Baronā”. Klubā, kas spēlē tikai LBL čempionātā. Vītols ir aizvadījis tikai divus mačus, laukumā vidēji pavadījis 23,6 minūtes un guvis 7,5 punktus, atdevis 3,5 rezultatīvas piespēles, izcīnījis vienu atlēkušo bumbu, pārtvēris 1,5 pretinieku piespēles un pieļāvis 0,5 kļūdas. Pašlaik grūti spriest, taču statistika necilajā LBL pirmajā divīzijā liek cerēt uz krietni vairāk no izlases spēlētāja. Aigars arī savos labākajos nav bijis punktu guvējs, taču tagad arī aizsardzība vairāk balstās uz gribasspēku, nevis kāju veiklību, bieži vien ar to pietiek, taču, lai cīnītos ar vadošajiem Eiropas basketbolistiem, laikam izrādīsies nepietiekami. Paldies par sasniegto, bet laikam būtu jādod ceļš jaunajiem, ja vien izlases treneris nesaka ko citu.

Artūrs Štālbergs (“VEF Rīga”).

Izlases debitants, kurš Eiropas čempionātā no pirmās spēles pamatsastāva vieglā uzbrucēja pēdējā mačā bija noslīdējis līdz vienam no pēdējiem rezervistiem. Maldīga izrādījās informācija par Artūra pāreju uz vienu no Ukrainas spēcīgākajiem klubiem Mariupoles “Azovmaš”, tāpēc sezonu sāka “dzimtajās” “Liepājas lauvās”. Pirms neilga laika pievienojās vieniem no LBL čempiontitula pretendentiem “VEF Rīga”. Kopumā LBL, BBL, VTB un Eirokausā Štālbergs ir aizvadījis astoņus mačus (VEF sastāvā), vidēji spēlējis 20,7 minūtes un guvis 5,6 punktus, izcīnījis 3,3 atlēkušās bumbas, atdevis 1,8 rezultatīvas piespēles. Artūrs ir ļoti centīgs cīnītājs un, trūkstot trešajiem numuriem, vieta izlasē viņam var atrasties, taču uzbrukumā, lai apspēlētu vadošos Eiropas basketbolistus, viņam vēl ir daudz jāstrādā, īpaši ātruma un tehnikas ziņā. “Melnā darba darītāji” ir vajadzīgi ikvienā komandā, taču izlasei grūtos brīžos ir vajadzīgi spēlētāji ar lielāku jaudu uzbrukumā.

Ernests Kalve (BK “Ventspils”). Pēc ilgas kluba meklēšanas nolēma tomēr palikt Latvijā, lai gan ļoti reāls bija arī Tallinas “Kalev” variants un vairāki citi ārzemēs, taču izlases vieglais uzbrucējs nolēma pievienoties Latvijas čempioniem, kur tagad strādā arī Ernesta jaunatnes treneris Guntis Endzelis. “Ventiņu” sastāvā Kalve ir paguvis aizvadīt astoņus mačus LBL un BBL turnīros (Eirolīgas kvalifikācijā vēl nespēlēja, Eirokausa spēles vēl ir priekšā), laukumā pavadot 14,5 minūtes un gūstot 5,9 punktus, izcīnot divas atlēkušās bumbas, atdodot 0,5 rezultatīvas piespēles, bloķējot 0,4 metienus un pārtverot 0,5 pretinieku piespēles. Iekļaujoties BK “Ventspils” jau sezonas gaitā, ir jāpagaida, kamēr Ernests iejutīsies un kluba galvenais treneris Agris Galvanovskis sapratīs veidus, kā basketbolists ir jāizmanto. Par Kalves talantu Latvijā vairs neviens nešaubās, bet Eiropas basketbolā sevi vēl viņam nav izdevies pierādīt daudzo savainojumu dēļ. Regulārā izmantošana spēka uzbrucēja pozīcijā noteikti neattīsta Ernesta aizsardzību un ātruma īpašības, bet uzbrukumā par daudzveidības trūkumu nevar sūdzēties. Iegūstot trenera uzticību, par uzbrukuma atbilstību Eiropas līmenim šaubu nav, bet pie aizsardzības vēl ir daudz jāstrādā. Jāatceras arī tas, ka ikviena uzticība vēl ir jānopelna.

Gatis Jahovičs (“VEF Rīga”). Eiropas čempionātā nespēlēja, un viņa braukšana līdzi komandai uz Poliju joprojām ir diezgan neizprotama. Vieglo uzbrucēju problēmas ir likumsakarīgas, bet Gatis pirms čempionāta nebija spēlējis un pilnvērtīgi trenējies teju mēnesi. Bija radies iespaids, ka sezonas sākumā talantīgais un atlētiskais Jahovičs būs ticis galā ar savu savainojumu un pamazām atgūs spēļu praksi, tomēr nekā – vēl viena trauma pēc aizvadītiem pieciem mačiem BBL, LBL un VTB turnīros. Laukumā pavadītas vidēji 16,6 minūtes, gūti 5,2 punkti, izcīnītas 2,2 atlēkušās bumbas, atdotas 0,6 rezultatīvas piespēles, pārtvertas 0,6 bumbas un bloķēti 0,4 metieni. Gatis Polijai nepavisam nebija gatavs, un viņam izlases kandidātu pulkā vispār nevajadzēja atrasties. Ja spēlētājs visu gadu mokās ar savainojumiem, tad vasara ir laiks, kad veselība ir jāsaved kārtībā, jānostiprina, nevis “jāsačakarē” vēlreiz ar intensīviem treniņiem izlases sastāvā. Jahoviča potenciāls ir ļoti augsts, īpaši kā “melnā darba” darītājam, taču arī uzbrukumā viņš nav statista lomā. Jācer uz spēlētāja ātru izveseļošanos un atgriešanos formas zenītā, jo Eiropas līmeņa potenciāls šim basketbolistam ir bijis, pašlaik nav, bet nākotnē var būt.

Uvis Helmanis (Rīgas “Barons”). Viens no Latvijas izlases pēdējo gadu simboliem bija nolēmis beigt karjeru izlasē, taču vajadzība ne vien spieda spēlēt, bet arī atrasties laukumā ilgas minūtes. Uvis ātri vien pēc čempionāta parakstīja līgumu ar “Baronu”. Četros LBL mačos vidēji laukumā Helmanis ir pavadījis 23,8 minūtes, guvis 11,5 punktus, izcīnījis 4,3 atlēkušās bumbas, atdevis divas rezultatīvas piespēles un bloķējis 0,8 metienus. Uvis Helmanis savus gadus izlasē ir atspēlējis, un paldies viņam par to, bet, ja pēdējā brīdī “atskaita” Kasparu Bērziņu, bet Rolands Freimanis bija gatavs tikai apostīt gaisu, nevis spēlēt, nekas cits neatliek, kā spēlēt ilgas minūtes. Cerams, ka izlases treneriem turpmāk šādi lēmumi nebūs jāpieņem, jo izlases tuvumā bija par Freimani cīņai gatavākais Ronalds Zaķis. Helmaņa viltības, cīņasspars, tālmetieni, protams, ir laba lieta, taču nevar viņa šā brīža meistarību salīdzināt ar Eirolīgā un NBA spēlējošajiem viņa konkurentiem Roniju Turiafu (Francija), Janu Henriku Jaglu (Vācija), Viktoru Hrjapu (Krievija). Uvis diemžēl izlasei tik augstā līmenī vairs nav gatavs.

Rolands Freimanis (Seviljas “Qalat Cajasol”).

Spēka uzbrucējs, kurš Eiropas čempionātā laukumā tā arī neizgāja. Brauca uz turieni apostīt gaistu. Ja būtu kāda pārliecinoša uzvara, tad noteikti būtu arī piedzīvojis savu debiju Latvijas izlasē oficiālā mačā. Freimanis Spānijas trešajā līgā ir aizvadījis septiņas spēles, vidēji laukumā pavadījis 29,6 minūtes un guvis 14 punktus, izcīnījis 6,4 atlēkušās bumbas, atdevis vienu rezultatīvu piespēli, bloķējis 0,6 metienus un pārtvēris 0,4 bumbas. Rolands Freimanis noteikti ir viens no talantīgākajiem Latvijas jaunajiem basketbolistiem, ar kuru tik lolotas nākotnes cerības arī izlases sakarā, taču viņa pašreizējā gatavība cīnīties zem groza ar fiziski spēcīgiem pretiniekiem ir diezgan apšaubāma fizisko parametru dēļ, taču pirmā ārzemju sezona var ieviest jūtamas korektīvas šajā ziņā un arī spēles izpratnē.

Kaspars Kambala (Krasnojarskas “Jeņisej”).

Izlases uzbrukuma līderis Eiropas čempionātā šosezon nav vēl aizvadījis nevienu oficiālu spēli, jo vienā no pēdējiem pārbaudes mačiem guva savainojumu. Kambalas uzbrukuma arsenāls, fiziskais spēks un cīņasspars ir iespaidīgs spēks jebkurā Eiropas līgā, taču augums – 206 centimetri, nepietiekamais ātrums un impulsivitāte traucē Kasparam atgriezties tur, kur viņš bija pirms divu gadu diskvalifikācijas (par kokaīna lietošanu) – Eirolīgas līmeņa klubos. Arī Kambala bija starp tiem pieciem basketbolistiem, kuri saņēma LBS diskvalifikāciju, tiesa, “Kambim” tas ir nosacīts sods.

Andris Biedriņš (Goldensteitas “Warriors”). 

Visi gaidīja, bet īsti nebija. Tā varētu teikt par Biedriņa sniegumu Eiropas čempionātā. Nepilna gada laikā Andris no kandidāta par visvairāk progresējušo basketbolistu un top 5 centra NBA tiek iekļauts starp pārmaksātākajiem basketbolistiem pasaulē. Arī Biedriņu šosezon moka savainojumi, tāpēc viņš ir piedalījies tikai četros mačos, vidēji spēlējot 23 minūtes un gūstot sešus punktus, izcīnot 7,3 atlēkušās bumbas, atdodot 1,8 rezultatīvas piespēles, bloķējot 0,8 metienus, pārtverot 0,5 piespēles un pieļaujot vienu kļūdu. Nosacītais LBS sods par disciplīnas pārkāpumiem, aizraušanās ar izklaidēm un neizteiksmīgais sniegums Eiropas čempionātā slavu latviešu centram nedara arī Ziemeļamerikā. Skumji atzīt, bet pagaidām izskatās, ka Andris, parakstot savu pirmo “vairākdesmit” miljonu līgumu, to uztver kā dzīves garantu un tiesības necensties līdz nākamā kontrakta parakstīšanas brīdim. Lai nu kā, bet Biedriņa potenciāls arī šādā līmenī atbilst Eiropas augstākajam līmenim. Tiesa, esot pareizai motivācijai un attieksmei pret darbu.

Spēlētāju fiziskā sagatavotība izsaka ne vien, cik ātri viņi skries, cik augstu lēks vai kad nogurs, bet arī savainojumu biežumu. Jāteic, ka viss nav bijis kārtībā šajā procesā ne vien tāpēc, ka spēlētāji to teica čempionāta laikā, bet arī šobrīd biežo traumu dēļ. Kambala un Biedriņš nav traumatiski centra spēlētāji, un nopietni savainojumu viņiem praktiski nemēdz būt. Atliek vienīgi jautāt, vai vaina bija treniņu grafikā vai pašu basketbolistu attieksmē pret darbu.

Lai nu kā, apskatot sastāvu, ar kādu mēs bijām spiesti braukt uz Eiropas čempionātu, (ar savainotu Jahoviču, bez savainotā Sanda Valtera, bez “atskaitītā” Kaspara Bērziņa), mēs esam tur, kur mums ir jābūt. Mūsu sastāvs nebija pat tik stabils un uz Eiropas basketbola skatuves pieredzējis kā vāciešiem ar Femerlingu, Hāmanu, Jaglu, Šulci, Grīnu, bet meistarības un individuālā talanta ziņā krietni pārāks. Šeit var izdarīt secinājumu, kāds basketbols sasniedz augstākus rezultātus - disciplīna, pieredze un cīņasspars (Vācija) vai vienkārši talants (Latvija). Kamēr liela daļa potenciālo izlases spēlētāju nebūs pamatīgi apostījuši Eiropas basketbola gaisu (vismaz ar Eirokausu palīdzību), kopējam skatam uz Latvijas vīriešu basketbola valstsvienību diemžēl nevajadzētu mainīties.   

kasjauns.lv/Foto: LETA