Tomass Dukurs atklāj sporta aizkulises: "Esmu konkurentiem aizticis to, ko nevajadzētu"

“Lai būtu interesanti, vēlējos intervēt ar mūziku nesaistītu cilvēku un uz sarunu aicināju Tomasu. It kā pazīstam viens otru, vairākas reizes pat esam kopā atpūtušies, bet neko daudz par viņu nezinu. Piemēram, par skeletonu neesmu jautājis nekad, un šī ir lieliska iespēja to izdarīt,” savu izvēli pamato Intars un piebilst, ka viņam par cilvēka nodarbošanos svarīgāka ir personība. “Mums ar Tomasu saskan, un tas ir svarīgi, turklāt, uzdodot jautājumus, zināju, ka nav jāiespringst, kā viņš reaģēs.” Tomasam ir laba humora izjūta un veselīga attieksme pret dzīvi.

Tagad ir atpūtas periods – atvaļinājums, kad neko jēdzīgu nedaru. Oktobrī klāt nāk simts metru gara ledus estakāde ar kritumu, kur trenējam ieskrējienu. Un tad ir braukšana, bet to nevar, kā citi iedomājas, – no rīta sākt un vakarā beigt. Nobraucam divus, trīs braucienus maksimums. Lielais spiediens rada pārslodzi, kas izraisa galvassāpes, un tu sāc pieļaut kļūdas, bet mūsu sporta veidā kļūda nozīmē sāpīgi. Esam sasnieguši līmeni, kurā interesē kvalitāte, nevis kvantitāte, sezonā vēlamies nobraukt 600 labus braucienus, nevis vienkārši finišēt. Pēc smagā darba posma sākas patīkamākā, interesantākā daļa – sacensības, kas ilgst līdz pat martam.

Tad jau sanāk, ka ar svešu trasi vispirms iepazīsties virtuāli.

Kopā ar treneriem izstaigājam kājām. Visas komandas to dara vienlaikus un sazinās čukstus, lai konkurenti nedzird. Svešā trasē pirmais brauciens nav no augstākā punkta, un, jāatzīst, ļoti palīdz tehnoloģijas. Treneri braucienus filmē, sadarbojamies arī ar citām valstīm – mūsu treneri filmē viņu sportistus un otrādi, un iegūstam pat astoņu virāžu video. iPadā skatāmies ierakstus, analizējam.

Tā ir, jā. Vasaras darba posms man nepavisam nepatīk, savukārt ziema paiet ātri un viegli.

Droši vien tāpēc, ka jūti rezultātu. Vasarā mieru neliek pludmale un aliņš. (Abi smejas.) Klau, bet pa kuru laiku tu tirgo mašīnas?

Nevar teikt, ka tirgoju, drīzāk palīdzu atrast tiem, kas meklē labu braucamo. Visbiežāk man pasūta tautas vāģus, piemēram, Volkswagen.

Trīs nedēļas esmu prom, nedēļu – mājās. Prombūtnes periodā sacensības ir katru nedēļu, visbiežāk sestdienās. Visu nedēļu gatavojamies, sestdien nostartējam, svētdien pārbraucam uz citu vietu. Kā cirks – katru nedēļu jauna vieta un jauna trase.

Un brīvajā nedēļā atslābināties taču arī nevari?

Jā, turpinām gatavoties. Ja ieskatās pasē, esmu otrs vecākais Pasaules kausā, un cerēt uz brīnumu nevar. Jāstrādā visu laiku.

Divus ar pusi.

Kur ir problēma?

Ka viņš vinnē? (S mejas.)

Esi redzējis, kā mēs izskatāmies, kad stāvam viens otram blakus?

Viņš ir īsāks.

Varbūt tā ir problēma, es nezinu. Tas ir mans minējums.

Svars kopā ar kamanām visiem ir vienāds – tiem, kas ir vieglāki, kamanās jālādē svins.

Tātad trasē visi sver vienādi! To es nezināju.

Tieši tā, bet tas par to augumu atšķirību ir joks. Pirmkārt, Martinam viennozīmīgi ir labāks starts, un tas daudz ko izsaka. Otrkārt, viņš ir labāks kopumā. Sanāk, ka esmu otrais ģimenē un otrais pasaulē.

Viss sākās 2010. gadā ar iekšējo revolūciju. Godīgi sakot, rezultāti bija ļoti švaki...

Braucot šurp apskatījos – sāki ar 42. vietu pasaulē.

Jā, taču sapratām, ka vairs negribam tur būt un kaut kas jāmaina. Sanācām kopā un tapa plāns pa punktiem, kas katram ir jāizdara. Pirmām kārtām uzlabojām visu, kas ir saistīts ar sevi, – mainījām attieksmi un treniņos darījām vairāk, arī spiegojām vairāk – uzzinājām ar kādu tehniku brauc konkurenti, šo to nopirkām un kļuvām labāki. Septembrī vēlreiz sanācām kopā un pārbaudījām, vai viss ir izdarīts, un jau oktobrī bija skaidrs, ka sezona būs laba. Progress bija iespaidīgs – padsmit vietas. Šajā sporta veidā pussekunde ir ļoti daudz – no četrdesmitās vietas jau esi pirmajā trijniekā, un beigās visu izšķir sekundes simtdaļas.

Protams! Pāris reižu esmu pieķēris, ka pie manas kamanas kāds ir pielipis un kaut ko tausta, taču mēs šajās spēlītēs izrādījāmies viltīgāki. Iespējams, tas ir padomju rūdījums vai vienkārši esam nekaunīgāki.

Nav bijis, ka konkurents atskrūvē kādu skrūvi?

Tādās neģēlībās neviens nav pieķerts.

Domāju, ka ir, bet ceru, ka mums tas nav darīts.

Nē, bet esmu aizticis to, ko man nevajadzētu aiztikt.

Ir, jā.

(Smejas.) Labs! To vispār var rakstīt?

Viss kaut kas ir bijis. Tu taču zini, ka kāds vienmēr ir apvainojies uz sistēmu vai konkrētām personālijām. Šim cilvēkam jāpiedāvā kāds labumiņš, un viņš iedod paskatīties to, kas tevi interesē, atsūta kādu bildi, kaut ko pastāsta...

Nav, spiegojam paši, bet pieļauju, ka informācija var peldēt arī no mūsu puses. Visinteresantāk ir pēc brauciena – slidām uzreiz ir virsū aizsargi, kamanām – maisi. Viss tiek noslēpts. Labākais, ka džeki, kas brauc trīsdesmitajās vietās, arī slēpj. Domāju – ko tev tur slēpt, es pat negribu redzēt! ( Smejas.)

Bet tu taču zini, ka ir arī 42. vieta...

Jā, padies Dievam, tie laiki, kad bija ar sievietēm jācīnās, ir garām – ātrākās meitenes vienmēr apbrauc lejasgalu. Arī mūs, kad kādreiz tur bijām.

Nē, pret kamanas malu esmu pāršķēlis zodu.

Šķiet, 2012. gads bija nemainīgi labs jums abiem. Tev bronza un sudrabs, bet tavam sīvākajam konkurentam...

Komandas biedram – konkurentam. ( Abi smejas.)

Un arī ļoti labi – mums nav iekšējo nesaskaņu, intrigu. Viens otru forši bīdām uz priekšu. Ja man neiet, vienmēr varu prasīt padomu, un otrādi, bet visbiežāk, ja iet labi, tad abiem. Redzam, kā notiek lielajās komandās, iekšējās cīņas visu sarežģī un ļoti novājina.

Skeletonistiem taču nav jābūt kultūristiem?

Nē, esam slaidi. Ja būsi drausmīgs klucis, ātri kļūsi stīvs, jo startā jāskrien diezgan saliektā pozā, un zaudēsi arī aerodinamiski. Ir robežas, kurās tas vairs nav ieguvums.

Es vispirms to aizvestu pārbaudīt uz analīzēm. ( Smejas.)

Mildronāts?

Protams, ir jāuzmanās. Jo biežāk uz pjedestāla, jo lielākas aizdomas, ka tu to dari, tāpēc pārbaudes, vai neesam kaut ko saēdušies, notiek regulāri. Pat trīs mēnešus uz priekšu jānorāda, kur atradīšos, lai jebkurā laikā norādītajā vietā es būtu sasniedzams un varētu veikt pārbaudi. Ja sportists neatrodas norādītajā vietā, saņem brīdinājumu.

Īstenībā, es ēdu.

Pēc cik ilga laika organisms to pilnībā izvada?

Ā, tu par tiem nopietnajiem cepumiem! Tos es neēdu. Skeletons nav izturības vai spēka sporta veids. Svarīgs ir starts un tur, lai būtu baigais uzrāviens, varbūt vajag kādu ecstasy tableti. Nezinu, neesmu lietojis. Bet, runājot par ēdienu, varu ēst visu un svarā nepieņemos. Pat esmu gribējis dabūt nedaudz klāt, nesanāk.

Jā, esam nokomplektējuši jaunatnes komandu – četri puiši un četras meitenes, un cerams, ka būs vēl. Šis sporta veids ir ļoti dārgs, tāpēc nevar ņemt kuru katru. Testus veicam skrupulozi un trenēties aicinām tikai tos, kuriem, mūsuprāt, ir dotības.

Jūs to pasakāt sejā?

Diemžēl ir jāsaka.

Ar to nepietiek. Protams, var nopirkt skeletona kamanas, apmaksāt trasi un braucienus – tas nav aizliegts, bet, lai saņemtu valsts atbalstu, jābūt iekšā. Ja no trenera prasa rezultātu, vajadzīgs kāds, kas to var parādīt. Turklāt, ja sāc nodarboties ar skeletonu, tas ir nopietni. Mēs negribam, lai pēc trīs gadiem cilvēks pēkšņi paziņo, ka tomēr spēlēs kokli. Ja sportistā ir ieguldīts darbs, būtu pareizi iesākto turpināt.

Tavu karjeras izvēli, protams, ietekmējis tēvs. Nenožēlo, ka izvēlējies šo ceļu? Tas taču ir grūti!

Manuprāt, daudz grūtāk būtu astoņas stundas sēdēt birojā.

Jā, bet es joprojām to visu izbaudu. It īpaši sacensību periodu ziemās. Protams, jūtu, ka ar katru gadu kļūst arvien grūtāk. Gribu aiziet no skeletona, esot virsotnē, nevis tad, kad man palūgs vai būs jāaiziet ar kaunu. Šo dzīves posmu ceru noslēgt ar olimpiskajām spēlēm Dienvidkorejā, līdz ar to arī vasarās vairs nebūs jāmokās ilgi.

Latvijai vai man?

Tev. Šodien ir intervija ar tevi.

Sports ir nežēlīgs. Ir trīs godalgotās vietas, un viss, kas seko pēc tām, neskaitās. Olimpiskajās spēlēs esmu ieguvis divas ceturtās. Es varētu ievietot sludinājumu portāla ss.lv sadaļā Maina un samainīt tās pret vienu trešo. ( Abi smejas.) Bet tas nestrādā.

Protams, ar to var pelnīt naudu un saistīt nākotni, taču nav teikts, ka tas būs Siguldā. Piedāvājumus jau esmu saņēmis. Protams, es gribētu būt tuvāk mājām un ģimenei, bet skaidrs, ka Latvijā nebūs vajadzīgs Dainis, Martins un es vienlaikus. Trijiem te nav ko darīt.

Kāpēc neiesi strādāt banku sektorā? Tev taču ir izglītība.

Piecpadsmit gadus esmu bijis sportā, bez CV būtu grūti. Daudzi brīnās – esi beidzis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un ieguvis augstāko izglītību Banku augstskolā, ko tu dari sportā? Bet nav jau tā, ka sportā visi ir pilnīgi cirvji. Arī sportisti mācās, iegūst labu izglītību.

Kad iepazināmies, vēl īsti nebiju skeletonā, bet viss uz to gāja, un Karīna zināja, ar ko nodarbojos. Tas nav noticis pēkšņi.

Tevi pietiekami atbalsta? Saki, kā ir!

Atbalsta un brauc arī uz sacensībām. Kādreiz man tas nepatika, likās, ka traucē, un arī tagad ne vienmēr gribu, lai brauc līdzi, jo tas tomēr novērš uzmanību. Ceļošana ar bērniem, īpaši ar mazāko, ir diezgan sarežģīta. (Tomasa ģimenē aug divi dēli – Darels (12) un Denijs (1,8) – Red.) Līdzi jāņem rati, un tās ir papildu rūpes. Vienam ir vienkāršāk – dzīvoju viesnīcā, ēdināšana ir nodrošināta, domāju tikai par sportu, bet, ja esam visi kopā, jārēķinās ar ģimeni. Esmu sapratis, ka tas ir forši reizi gadā. Tu taču arī negribētu, lai tavējie Maskavas koncertos vienmēr sēž pirmajās rindās?

Nē, dzīvojam salīdzinoši mierīgi.

Sieva mēdz aizrādīt, lai “nesēdi” telefonā?

Jā, jo izlaižos pa sezonu. Domāju tikai par sevi un sportu. Atgriežoties mājās, nonāku realitātē, kur ir trauki, jāpļauj zāle, jāšķūrē sniegs un tek krāns. Neviens manā vietā to nedarīs. Nav kā viesnīcā, kur vienīgās rūpes ir pateikt, cikos nākšu vakariņās. Kamēr atgriežos sliedēs, paiet laiks. Protams, arī sezonas laikā, kad esmu mājās, palīdzu sievai, cik varu, un pieskatu jaunāko dēlu. Piemēram, tagad Karīna aizbrauca ceļojumā, bet es esmu mājās ar bērniem.

Jā, ievācāmies pirms pusgada.

Tātad ar skeletonu var nopelnīt!

Jāatzīst, ka var. Šajā līmenī, kad esi pašā augšā, alga jau ir okei. Līdz 2010. gadam bija ļoti bēdīgi.

Jā, respektē un manu viedokli jautā.

Tad jau esam uz pareizā ceļa! Arī man, ja esmu tālumā, nāk īsziņas. Ko jūs darāt visi kopā, kad tev ir atvaļinājums?

Karīna ir ļoti aktīva, un arī Darels ir salīdzinoši kustīgs. Iespējams, es pēc sezonas vairāk gribētu pagulēt dīvānā, bet viņi mani visur velk līdzi, un es ļaujos, jo neesmu bijis kopā ziemā. Braucam ar riteņiem un plostiem, ejam uz kino un koncertiem, mierā nesēžam.

Tad, kad piezvanīsi un izrādīsi vēlmi, bet šogad vairs nevarēs – ledus ir nokusis. Kādu nedēļu esi nokavējis. Starp citu, Aija Andrejeva ir braukusi.

Kā braukusi?

Ar skeletona kamanām. Pēdējās četras virāžas spiedzot un kliedzot, bet lejā tika.

Ātrums ir aptuveni 50 kilometri stundā. Tev galvā būs ķivere un brilles – viss būs kārtībā. Nav tik traki. Šis sporta veids izskatās bīstamāks, nekā ir īstenībā.

Skolas laikā spēlēji volejbolu, kāpēc neturpināji?

Ja godīgi, man volejbols nepatika jau kopš paša sākuma, kaut veicās tīri labi – pat piedalījos un vinnēju čempionātos. Nezinu, kāpēc izvēlējos šo sporta veidu. Īstenībā, Martinam padevās vēl labāk – ja būtu turpinājis, viņš būtu pasaulē mazākais volejbolists. ( Smejas.)

Schiebedach.

Izpūtējs?

Auspuff.

Zuruck fahren sensoren.

Labi, jautājumi beidzās.