Znaroks: Ja mums būtu “Dinamo”, mēs būtu čempionāta trijniekā...
Tālajā 2005. gadā Latvijas hokeja izlases treneris Oļegs Znaroks (nevis galvenais, kāds ir kopš 2006. gada) intervijā žurnālam “Klubs” stāstīja par izlases mērķiem un uzdevumiem tā gada čempionātā, kā arī par to, kas nepieciešams, lai izlase sasniegtu ko ievērojamu.
Oļegs Znaroks cildinošus vārdus veltīja Krievijas virslīgā kādreiz spēlējušajai Rīgas “Dinamo” komandai: “Šodienas (2005. gada) hokejs un “Dinamo” hokejs ir pavisam cita lieta. “Dinamo” bija komanda. Ja tāda komanda būtu tagad, mēs noteikti būtu pasaules čempionāta trijniekā. Tur visi bija meistari.”
Zīmīgi, ka atjaunotais Rīgas “Dinamo” jau trīs gadus ir veiksmīgi spēlējis Krievijas augstākajā līgā (mūsdienās saucas KHL), kurā Latvijas izlases spēlētāju ieguldījums komandas panākumos, īpaši pēdējā sezonā, bija tiešām ievērojams, bet pasaules čempionāta panākumos tas neatspoguļojas. Vēl vairāk, pirmo reizi kopš 2007. gada mēs spēlējam par palikšanu elitē un esam pavisam tuvu Latvijas hokeja fanu lielākajam murgam – izlidošanai no tās.
Znaroks arī pastāstīja, ka 2005. gada čempionātā treneri plāno izmēģināt vairākus jaunos spēlētājus: “Jau senāk spriedām, ka mums ir iespēja, jo 2006. gadā čempionāts notiks Rīgā (pirms tā nav iespējams zaudēt vietu elitē ¬– Aut.). Tāpēc varam pārbaudīt jaunos, lai ātrāk iespēlējas. Tā paaudze, kas tagad ienāks izlasē, tur spēlēs vēl gadus desmit. Šoreiz varam paeksperimentēt nākotnes labā. Komandā būs jaunie, cik vēl nav zināms, bet jaunie noteikti būs. Precīzu skaitu nedrīkst saukt, jo puiši izlasīs un beigs trenēties. Sava vieta izlasē ir nepārtraukti jāpierāda.”
Uz pasaules čempionātu tomēr aizbrauca tikai četri spēlētāji, kas nebija vecāki par 20 gadiem, bet kopā deviņi hokejisti līdz 25 gadu vecumam: Oskars Bārtulis (18 gadi), Guntis Galviņš (19 gadi), Miķelis Rēdlihs (20 gadi), Mārtiņš Raitums (20 gadi) Agris Saviels (23 gadi), Jānis Sprukts (23 gadi), Mārtiņš Cipulis (24 gadi), Aleksejs Širokovs (24 gadi) un Edgars Masaļskis (25 gadi). Šogad čempionātā no viņiem bija tikai četri: Rēdlihs, Masaļskis, Cipulis (visiem arī pamatīga KHL un Rīgas “Dinamo” pieredze) un Raitums. Šim trio pēc KHL pieredzes vajadzēja būt pasaules čempionāta medaļnieku līmeņa spēlētājiem, kuriem tādi pretinieki kā slovēņi būtu jāsit lupatās, tomēr tā nav... Dažādu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ izlasē nav Sprukta, Bārtuļa un Galviņa, kam tur vieta noteikti atrastos, bet Saviels un Širokovs patlaban valsts labākajai vienībai netiek uzskatīti par atbilstošiem.
Salīdzinājumam – šogad, kad mērķa pārbaudīt jaunos spēlētājus nav, līdz 25 gadu vecumam ir pat vairāk hokejistu (11): Ronalds Ķēniņš un Roberts Bukarts (20 gadi), Artūrs Kulda (22 gadi), Oskars Cibuļskis, Andris Džeriņš, Gints Meija, Sergejs Pečura, Kaspars Saulietis, Māris Jučers (23 gadi), Kristaps Sotnieks un Jānis Andersons (24 gadi). No šiem puišiem septiņi pagājušo sezonu aizvadīja Rīgas “Dinamo”. Pavisam drīz arī viņiem būtu jācīnās par pasaules čempionātu medaļām.
Kā tas ir iespējams, ka uz pasaules otras spēcīgākās līgas augšdaļas komandas bāzes veidotā izlase nespēj pieveikt valstsvienības, kurās spēlētāju bāzi veido Dānijas un Austrijas čempionātos spēlējošie. Šie čempionāti pasaules hokeja hierarhijā nav starp vājākajiem, tomēr arī neoficiālajā rangā augstāk par otro desmitu noteikti netiktu. Šādai situācijai ir grūti rast izskaidrojumu.
Pirmais un galvenais ir nedaudz banāls – hokeju mūsdienās māk spēlēt visur. Ja tu esi galvas tiesu pārāks par sev līdzīgajiem, tu spēlē NHL, ja neesi – jebkurā citā pasaules līgā, ņemot vērā ģeogrāfiskās, finansiālās un attiecīgā spēles stila intereses. Latvijas izlases spēlētājiem sezonas laikā noteikti ir lielāka augsta līmeņa spēļu pieredze nekā konkurentiem, bet bez simtprocentīgas gatavības, vēlēšanās uzvarēt, fiziskās kondīcijas un veiksmes vairs nevar uzvarēt nevienu. Veiksme bija novērsusies, daži līderi nebija labākajā fiziskajā kondīcijā, turpretī sāncenši veiksmīgi darbojās mūsu pašu spēles stilā – gaidot kļūdas. Līderu fiziskajai kondīcijai patraucēja gatavošanās laikā un iepriekš gūtie savainojumi, kā arī citas sadzīviskas likstas, kuru dēļ nācās izlaist lielu daļu sagatavošanās procesa, bet veiksmi, ja reiz tās nav jau kopš paša sākuma, (neizdevās “aizķert” punktus pret Čehiju un noturēt uzvaru pār Somiju), atrast ir ļoti grūti.
Kādreiz pretinieku varēja apspēlēt tikai ar meistarību, taču mūsdienās tā vairs nav. Hokejs ir pavisam cits, un arī “Dinamo” ir pavisam citādāks nekā kādreiz – diemžēl ne tik spēcīgs. Bet, Oļeg, arī tā laika komandai vieta pasaules čempionāta trijniekā būtu jānopelna sūrā, grūtā cīņā, un objektīvi tā viņiem nepienāktos.
