Jogas trenere Samanta māca, kā nekautrēties no sava kailuma
Reizēm sievietes ne tikai kautrējas no mīļoto cilvēku skatieniem, bet arī sajūtas neērti, redzot bez apģērba sava dzimuma pārstāves. Problēmas rada gan uzturēšanās pirtī vai publiskajās dušās, gan pat pārģērbšanās citu sieviešu klātbūtnē. Vai no kailuma ir jābaidās?
Portāla „MindBodyGreen” autore un jogas skolotāja Samanta Rosa uzskata, ka ne. Arī viņa pati nesen tikusi pāri bailēm no kaila ķermeņa un mudina iedrošināties arī citas sievietes nekautrēties biežāk novilkt drēbes un nekautrēties no tā, ko dāvājusi daba.
"Redzot tos pūļus ar kailajiem cilvēkiem, es atkal sajutu bezgalīgu kaunu."
„Kad mācījos skolā, es perfekti biju apguvusi prasmi pārģērbties vienkārši zibenīgā ātrumā – lai tik kāda klasesbiedrene neieraudzītu mani puspliku.” Līdzīgi Samanta jutusies arī pieaugušā vecumā, līdz pagājušajā gadā nokļuvusi kādā nūdistu SPA Austrijas Alpos, kur sāka pārdomāt savus līdzšinējos uzskatus par ķermeņa apsegšanu un kailumu.
Atkal jutos kā pusaudze skolas ģērbtuvē
Kad abas ar draudzeni aizgājām uz kopējo SPA telpu, bijām rēķinājušās, ka ieraudzīsim tur mīkstus, sniegbaltus dvielīšus, peldkostīmus un dažādu ķermeņu formu cilvēkus. Taču ieraudzījām, ka tur visi ir kā no mātes miesām nākuši. Es biju šokēta. Kaut ko tādam tiešām nebiju gatavojusies. Atkal sajutos kā pusaudze skolas ģērbtuvē, kas no kauna gatava vai zemē ielīst.
"Mana kreisā krūts ir mazliet lielāka par labo. Ak Dievs, kad es pēdējo reizi skuvu kājas?"
Redzot tos pūļus ar kailajiem cilvēkiem, es atkal sajutu bezgalīgu kaunu.
Caur smadzenēm milzīgā ātrumā cita pēc citas skrēja domas: „Es neesmu epilējusies. Man uz sāniem ir strijas pēc grūtniecības. Mana kreisā krūts ir mazliet lielāka par labo. Kad es pēdējo reizi skuvu kājas? Ak dievs, tai piecdesmitgadniecei taču krūtis ir lielākas un tvirtākas nekā manējās! Un vai mans dibens 70 gadu vecumā patiešām būs tāds kā tai kundzītei? Ak šausmas, nē. Nu, es vismaz sportoju. Labi, šķiet, ka es tomēr esmu slaidāka nekā viņa.” Un tā tālāk.
Jā, manas krūtis. Te nu tās ir...
Mana draudzene ievilka elpu, paskatījās uz mani un teica: „Šķiet, būs nepieklājīgi, ja mēs neģērbsimies nost.” Nepieklājīgi?! Es pateicu kategorisku – nē. Taču jau pēc pirmās pirts apmeklējuma es sāku saprast, kāpēc cilvēki šeit ir kaili. Bija karsti, un es ļoti svīdu. Smagi nopūtos un tomēr noņēmu krūšturi.
Kāpēc es piefiksēju katru savu pamanīto celulīta centimetru? Kāpēc esmu tik apsēsta ar domu, ka izskatos briesmīgi?
Jā, manas krūtis. Te nu tās bija. Sapratu, ka man ir daudz vieglāk noģērbties sava mīļotā cilvēka priekšā nekā publiski demonstrēt krūtis.
Nolēmu apdomāt, kāpēc tas tā notiek. Kāpēc es sajutu tādu kaunu? Kāpēc mans pirmais impulss bija salīdzināt savu ķermeni ar citiem? Kāpēc es piefiksēju katru savu pamanīto celulīta centimetru? Kāpēc esmu tik apsēsta ar domu, ka izskatos briesmīgi?”
Lūk, Samantas Rosas skaidrojums: 5 iemesli, kāpēc ir vērts justies brīvāk un paniski nebaidīties no kailuma:
1. Ideālais ķermenis ir tikai ilūzija
„Kaut arī kopumā ar savu izskatu esmu apmierināta, es tomēr jūtu arvien lielāku spiedienu izskatīties „perfekti”. Es jau no mazotnes domāju, kā izpatikt vīriešiem, kā viņu acīs izskatīties pievilcīgākai. Kā flirtēt, nēsāt augstpapēdenes, īsus svārkus, krāsot acis un lūpas, un tamlīdzīgi. Bet, kad novelku apģērbu, es uztraucos par visām nepilnībām, jo, būsim atklāti, nevienai no mums taču ķermenis nav mākslinieka krāsām izdaiļots,” raksta Samanta.
Ne jau mans ķermenis atšķiras no pārējiem. Atšķiras mana attieksme.
Pēc viņas teiktā, „nepilnības” nozīmē, ka eksistē kādi perfektie objekti, kuri ir pati pilnība. Bet tā taču nav! Ikviens ķermenis ir atšķirīgs.
„Tajā dienā SPA, vērojot citus, es sapratu, ka ne jau mans ķermenis atšķiras no pārējiem. Atšķiras mana attieksme,” secina Samanta.
2. Justies ievainojamam citu klātbūtnē ir pozitīvi
Vairākās Eiropas valstīs, īpaši Vācijā, ir gluži normāli peldēties kailiem. Pirts apmeklējums ir populārs brīvā laika pavadīšanas veids, un pats par sevi saprotams, ka tur visi ir kā no mātes miesām nākuši.
Redzot citus cilvēkus kailus un ievainojamus, mēs paši sākam justies brīvāk.
„Jogas studijā, kur vadu nodarbības, mums pagrabā pat ir sauna – ja nu nav sanācis pietiekami izsvīst nodarbības laikā. Es sapratu, ka, redzot citus cilvēkus kailus un ievainojamus, mēs paši sākam justies brīvāk – protams, ja vien esam gatavi pārvarēt bailes un diskomfortu,” raksta Samanta.
3. Salīdzinot sevi ar citiem, jūs sevi nosodāt
„Es konstatēju, ka baidos saskarties ar sevis pašas nosodījumu. Tā vietā, lai sevi pieņemtu, es sajutu bailes. Sabiedrība ir mūs iemācījusi nosodīt un kritizēt, nevis mīlēt un sargāt sevi un citus.
Pēc Samantas teiktā, sevis salīdzināšana ar citiem ir kaitīga. Tā nevajag darīt.
Kad pirmo reizi vadīju jogas nodarbību un vēroju visus, stāvot pozā „suns ar galvu uz leju”, es redzēju: te ir tik daudz atšķirīgu cilvēku, kas noliekuši galvu lejup. Viņi neizskatījās ne tā, kā rāda fotogrāfijās jogas žurnālos, ne arī tā, ka es viņiem demostrēju. Taču skats tomēr bija tik skaists...” atcerējās jogas trenere.
Pēc Samantas teiktā, sevis salīdzināšana ar citiem ir kaitīga. Tā nevajag darīt. Par savu ķermeni mums vajag rūpēties gan fiziski, gan emocionāli, un abas šīs jomas ir vienādi svarīgas. Reizēm pat svarīgāk ir regulāri veikt emociju vingrinājumus, kas palīdzēs sev iemīlēt. Šajā ziņā labi palīdz meditācija.
4. Ja tu sev patīc kails, ir mazāka vajadzība pārmērīgi pucēties un krāsoties
„Es nekad neesmu bijusi ļoti sievišķīga sieviete, man tas nav dabiski. Reizēm jutu, ka vajag nokrāsot lūpas (bet visbiežāk gan ne), līdz beigu beigās sapratu, ka mazāk pucēties ir normāli.
"Uzvarot bailes no kailuma, es ieguvu pašapziņu būt tāda, kāda esmu,” atzīstas Samanta.
Pārmērīga pošanās un uzkrītošas rūpes par savu ārieni liek man justies lēti un ārišķīgi. Un, uzvarot bailes no kailuma, es ieguvu pašapziņu būt tāda, kāda esmu,” atzīstas Samanta.
5. Tā ir lieliska sajūta - izskatīties tādai, kādu tevi radījusi daba
„Tāpat kā sniegs Alpu virsotnēs, arī mans ķermenis kādu dienu pazudīs. Mana sēžamvieta kļūs ļengana, āda savītīs. Ja kaut ko esmu iemācījusies, nodarbojoties ar jogu, tad atziņu, ka es neesmu ne ķermenis, ne prāts. Viss šajā pasaulē ir materiāls un viss kādreiz mainās. Arī tagad, sēžot un rakstot šīs rindas, es saprotu, ka mans ķermenis mainās. Mana āda ir tas, kas mani šķir no apkārtējās vides, un, Alpu kalnos nometot drēbes, es sāku just ciešāku saikni ar sevi un dabu,” paskaidro Samanta Rosa.
