Jaunā mode - dzemdēt bez vīrieša. Anete: "Esmu stāvoklī, bet neprasiet, kas ir tēvs!"
Pašlaik sieviešu, kas izvēlas veidot ģimeni, – dzemdēt bērnu, bet jau no sākta gala iztikt bez vīrieša kā tēva vai vīra funkcijas izpildītāja, pasaulē kļūst arvien vairāk. Un jo vairāk viņu, jo vairāk to, kas šādu lēmumu saskata kā egoistisku un patmīlīgu. Speciālisti zvana trauksmes zvanu – kāds šis bērns izaugs?
„Sveicināti. Es ļoti vēlos bērnu, bet esmu viena. Vai varu izmantot spermas bankas pakalpojumus?” kādā interneta forumā lasāms jautājums. „Protams, ka vari, bet vai tiešām izskaties tik slikti, ka dabiskā veidā tikt pie bērna nevarēsi vai arī tāds naids uz vīriešiem? Un ja nu piedzims dēls?” skan atbilde. „Nē, izskatos labi un naida pret vīriešiem nav. Vienīgi viņi baidās no manis. Vai visdrīzāk viņi baidās no atbildības un nopietnām attiecībām. Ja piedzims dēls – ļoti labi. Vārds viņam jau ir!?”
Tāda ir realitāte – arvien vairāk brīvo sieviešu ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē atzīst, ka ir pieļāvušas domu: ja netrāpīsies meklētais vecis dzīvē, laidīšu pasaulē bērnu no kāda forša smukulīša ar labu genofondu. Tā teikt, man no viņa neko nevajag, tikai to, lai dāvina pāris hromosomas.
„Kundzīt, jums tur ražošana apsīkst”
„Esmu stāvoklī, bet neko man neprasiet!” ģimenei paziņoja Anete. Neviens arī nejaucās. „33 gados cilvēks taču drīkst pats pieņemt lēmumus, un kāda mums daļa par viņas izvēli. Es zinu, ka Anete tiks ar visu galā. Ja vajadzēs, ar mammu palīdzēsim, vienmēr atbalstīsim,” sola māsa, kurai šāds lēmums nebija šoks.
„Viņa lūdza, lai neuzbāžamies, un zinu, ka Anete nestāstīs, kas ir tēvs. Es tikai noprotu, ka tā nav nejaušība, tas nebija gadījuma sakars, tas bijis apzināts solis ar cilvēku, no kura ieņemt bērnu viņai gribējies. Saprotu, ka ar to vīrieti vairs nekādas saistības nav un nebija arī domas uzturēt attiecības. Gaidām pasaulē mazuli un nejaucamies.”
Eva savukārt izlēma rīkoties ne tik radikāli. Vispirms kārtējā vilšanās vīrietī, kam astē iesēdās ieildzis tukšais periods. Pieci gadi bez attiecībām, vecums – 37, žurnālā lasītais no sērijas: „Laiks negaida!” kombinācijā ar dakteres draudīgo skatienu caur brillēm un piebildi: „Zināt, kundzīt, jums jau tur viss sāk atrofēties un ražošana apsīkst,” lika sasparoties. Viņa sasaldēja olšūnas, lai vēlāk – kad Lieliskais uzradīsies – mēģenē uzjauktu kokteili.
Tikmēr trīsdesmitgadīgā Anna atradusi vēl interesantāku variantu. Viens bērns viņai jau ir – no pirmā vīra. Lai gan abi izšķīrās, attiecības ir ideālas. Viņš ir lielisks tēvs, rūpējas par bērnu, maksā alimentus un ir draudzīgās attiecībās ar Annu. Abi jau apsprieduši iespēju „uztaisīt” otru bērnu. „Mēs negrasāmies būt kopā, bet uzskatām – nav ko ģimenē jaukt asinis – lai bērniem ir vieni bioloģiskie vecāki. Nav ko bērniem mētāties pa visu pasauli – lai tad ir no vienas sievietes,” bijušā vīra teikto atstāsta Anna.
Bērns no mīļākā
Intai ir pavisam atšķirīgs stāsts. „Gribējās bērnu un izdomāju, kā to dabūt. Nu jau meita izaugusi, bet toreiz, kad viņa dzima, man bija 32 gadi. Tiem laikiem skaitījos vecene. Daudzus gadus biju mīļākā vīrietim, par kuru 100% zināju – viņš sievu un bērnu nepametīs. Biju zvērīgi iemīlējusies. Mēģināju ko uzsākt ar citiem, bet nekas labs nesanāca.
Jau no domas vien par to, ka vēlos no šī vīrieša bērnu, dzemde savilkās čokurā. Rīkojos ar vēsu prātu. Kamēr viņš bija prom, izremontēju dzīvokli, biju izņēmusi spirāli, nedzēru alkoholu un kafiju. Viņš atgriezās no komandējuma, un es sagaidīju lidostā – saskrullētiem matiem un tamborētā puscaurspīdīgā kleitā... Jau taksometrā sāku uzmākties, lai tikai aizvilinātu līdz savām mājām. Loģisks turpinājums – vētrains sekss, pēc kura drošībai vēl atgūlos uz brīdi ar kājām gaisā. Vispār tā ir tik dīvaina sajūta, kad mīlējies ar mērķi ieņemt bērnu.
Kad piedzima meita, viņš pēkšņi rīkojās pārsteidzoši un pārnāca dzīvot pie manis. Tie bija briesmīgākie četri gadi manā mūžā. Sapratu, ka neprotu būt attiecībās. Sadzīvē vīrietis mani kaitina. Nu, negribu es rēķināties ar otru! Nevaru noskatīties, kā draudzenes pēc teātra skrien mājās, lai saviem vīriņiem saceptu kartupeļus – es vēl gribu pačilot kafejnīcā pie vīna glāzes. Iekritu – cik izcils viņš bija kā mīļākais, tik sūdīgs kā vīrs.
Labi arī apzinājos, ka nekad nevienu citu vīrieti neiemīlēšu. Ar tādu intensitāti tas notiek vienreiz mūžā. Tomēr sabiedrībā, kur akceptē tradicionālo ģimenes modeli, nav viegli būt bez vīrieša. Ir brīži, kad nederi šī „trūkuma” – vīrieša iztrūkuma – dēļ. Ir brīži, kad vienkārši kaut ko fiziski nespēj paveikt. Tomēr frāze: „Sameklē veci, kas atrisinās tavas problēmas!”, man liek smaidīt. Pirmkārt, jau skan jocīgi – meklēt kādu, kurš risinās tavas problēmas. Otrkārt, mana pārliecība – vīrieši problēmas drīzāk sagādā, nevis atrisina.”
Vai māte pratīs atbildēt, kur ir mans tētis, un neteiks: vīrieši ir cūkas
Kā zivij velosipēds, tā sievietei vajadzīgs vīrietis, šo teicienu parasti piedēvē feministēm. Taču pašlaik sieviešu, kas izvēlas veidot ģimeni, – dzemdēt bērnu, bet jau no sākta gala iztikt bez vīrieša kā tēva vai vīra funkcijas izpildītāja, pasaulē kļūst arvien vairāk. Un jo vairāk viņu, jo vairāk to, kas šādu lēmumu saskata kā egoistisku un patmīlīgu. Speciālisti zvana trauksmes zvanu – kāds šis bērns izaugs? Sieviete iekārtojusi dzīvi, karjerā viss kārtībā, vēl tikai trūkst bērna. Tā kā attiecības izveidot neizdodas, rodas pārliecība – es taču visu varu pati, man vīrieti nevajag! Taču - - kur paliek bērna vajadzības? Vai māte pratīs atbildēt uz jautājumiem, kas ir mans tētis, kur viņš ir? Un kā spēs nodrošināt bērna nepieciešamību pēc tēva tēla esamības, ja vīrieša loma sievietes domāšanā ir iznīcināta? Nav šaubu – sieviete var uzaudzināt bērnu ļoti labi. Tas pat ir labāk, kā augt ģimenē, kur ir nemitīgas nesaskaņas un slikta gaisotne. Taču vīrieša noliegums un attieksme – man viņu nevajag, varu iztikt, vīrietis nav nekas – rada draudus bērnam. Par šīm lietām ir nopietni jādomā, ja izvēlies šādu dzīves modeli.
Kasjauns.lv / Foto: Shutterstock
