Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Elpojiet dziļi! Liekot lietā izdomu un popularizējot zaļās idejas, no lietotām drēbēm top stilīgs un atraktīvs Otrā elpas dizains.

Modes pērļu medību lauki – lietoto preču veikali. REPORTĀŽA 63

Stila jaunumi
2015. gada 30. augustā 07:11 2015. gada 30. augustā 07:11
 
Katru gadu pasaulē tūkstošiem tonnu apģērba tiek izmests miskastē. Vienā pasaules malā indīgi atkritumu kalni, otrā – atlaižu un reklāmu apdullinātas masas. Iepirkšanās kulta blakne ir mieles par zaudētu laiku un naudu, ko būtu iespējams ieguldīt personības attīstībā, ceļojumā, nu, kaut vai šokolādes masāžā. Ir skaidrs: lai samazinātu tekstilrūpniecības radīto piesārņojumu, vajadzīga alternatīva pieeja savai garderobei. Tomēr drēbju skapja saturu atjaunot gribas.

Sabiedrības progresīvākajā daļā aizvien lielāku popularitāti iemanto tērpu kolekcijas, kas tapušas no lietotiem apģērba gabaliem – izejmateriāla, kas par mazu naudu pieejams lielā daudzumā. No pavalkātiem svārkiem, biksēm, krekliem top vērtīgs, valkājams, praktisks, interesants apģērbs. To dēvē par reciklētu, bet reciklēt nozīmē pārvērst neaktuālas lietas modīga dizaina lietās. Mūsdienās ģērbties reciklētās drēbēs uzskata par prestižu. Ekošikam piemīt filozofisks nozīmīgums – norāde uz personības vērtību sistēmu par labu saudzīgai attieksmei pret planētu. Paralēli mainās arī skatījums uz lietotām drēbēm, kas vairs nepieder pie nabadzības statusa. Iepirkšanos otro roku apģērbu veikalā diktē nevis materiālais trūkums, bet vēlme izskatīties nebanāli. Latvijā ir aizvien vairāk gaumīgi iekārtotu, ar īstām pērlēm piebārstītu lietoto preču veikalu, kuros var atrast visu – no labām grāmatām un dizaina priekšmetiem līdz balles kleitai un burāšanas tērpam.

Šis un tas dvēseles lidojumam

Pie labdarības veikala Otrā elpa Stabu ielā Rīgā dobēs sastādītas raibas puķes. Sperot pirmos soļus veikalā, apņem mājīguma sajūta – izskatās kā lielā skapī, kurā starp drēbju pakaramajiem iegūluši simtiem mīļu sīkumu: trauki, vāzes, sedziņas, bildes, spilveni un vintage dīvāns, kurā ieslīgt un laiski raudzīties pa logu. Mazāk komercijas, mazāk melu, vairāk brīvības. Te nav specifiskās humpalu smaržas, bet ir krāmu bodītes noslēpumainā pievilcība un hipsterīga gaisotne. Otrā elpa nav parasts lietotu drēbju veikals, jo tirdzniecība vienlaikus ir veids, kā piesaistīt līdzekļus labdarības un sociāliem projektiem.

Var sacīt, ka Otrā elpa ir vieta, kur ievilkt elpu pēc skrējiena patēriņa un steigas pārņemtajā pasaulē. Viss mērāms ne laikā, ne telpā, bet elpā! Pa kāpnēm lejup, un es atrodos lasītavā – gar sienām gari plaukti ar žurnāliem un dažādu žanru vecām un gluži svaigām grāmatām.

Mūsdienās ģērbties reciklētās drēbēs uzskata par prestižu. Ekoloģiskajam šikam piemīt filozofisks nozīmīgums – norāde uz personības vērtību sistēmu par labu saudzīgai attieksmei pret planētu.

Aiz improvizētas kafejnīcas letes stāv veikala vadītāja Aiga Zeltiņa. “Citronūdeni?” Viņa pastiepj man lielu glāzi. “Grāmatas var pašķirstīt, palasīt un iegādāties. Tur ir stends ar grāmatām, ko var ņemt par velti,” viņa pamet ar galvu uz divu vienīgo apmeklētāju pusi rīta stundā, kas jau labu brīdi noliektām galvām meditē pie grāmatu altāra. Vīrietim ir pliks pakausis, smilškrāsas bikses un adīta jaka. Smalkais sievietes siluets ar cirtotiem zirgastē saņemtiem matiem atsauc atmiņā melnbaltus tērpu zīmējumus 20. gadsimta vidus modes žurnālos. Rīgas inteliģence, kas joprojām lasa uz papīra iespiestas grāmatas un droši vien draugiem sūta ar roku rakstītas atklātnes.

“Nesen nosvinējām Otrās elpas sesto dzimšanas dienu, bet ideja par labdarības veikaliņu nāca no Londonas, kur tādu jau tolaik bija daudz,” stāsta Aiga. “No citiem otro roku veikaliem atšķiramies ar to, ka pie mums visas lietas ir vietējo cilvēku ziedotas, neko no ārzemēm nevedam. Sanāk – cilvēkiem no cilvēkiem. Ja padomā, katram mājās ir daudz lieku mantu. Maniem vecākiem mājās ir padomju laiku trauki, kas viņiem nepatīk, bet jaunieši tādus meklē. Dažreiz skapjaugšā sakrājas nelietojamas dāvanas, bet cits ir laimīgs, ko tādu ieraugot veikalā. Ir patīkami redzēt, ka lieta atrod savu īsto saimnieku. Sākumā bija tikai dažas grāmatas, bet tagad, lūk, līdz griestiem. Jaunās var nopirkt uz pusi lētāk nekā grāmatnīcās, padomju laiku var nopirkt arī par 30 centiem.”

Jūtu, te var ielipt uz ilgu laiku. Pārlaižu skatienu: biogrāfijas, pavārgrāmatas, psiholoģija, bērnu literatūra, mode. “Šīs ir antīkās grāmatas – izdotas līdz karam. Esmu atradusi 1880. gada izdevumu,” pačukst Aiga. Visi rindiņā: Šillers, Puškins, Gēte. Selmas Lāgerlēvas vārds atsauc atmiņā sen aizmirsto stāstu par Nilsu Holgersonu – zēnu, kas devās pasaulē kopā ar meža zosīm. Žurnālu plauktos ir specializēti Latvijas un ārvalstu izdevumi – gan septiņdesmito gadu, gan dažus mēnešus veci. Traks var palikt! Te ir arī padomju sieviešu dievs – žurnāls Burda ar visām piegrieztnēm. Pirms dažām desmitgadēm to nodeva no vienām rokām citās, lai melnbaltās švīkas pārtaptu košās kleitās. Kurš vēl mūsdienās šuj pēc piegrieztnēm žurnālos? “Dažādām gaumēm un dvēseles lidojumiem,” saka Aiga.

 

Reinkarnācija jaunai dzīvei

Ejam zvejot pērles – kleitas, šalles, bikses, jakas. Telpas vidū ir stends ar reciklētā dizaina lietām: batikoti krekliņi un jauniešu iecienītās ulmaņbikses – parastas bikses, kas radoši pārveidotas par harēmbiksēm. Vienām dibengals ir sudrabots, citās izmantotas kontrastējošas krāsas. “Parastas bikses nepirktu, bet pāršūtās kļūst par ekskluzīvu apģērbu. Šķirojot atliekam nomazgātus, krāsu zaudējušus krekliņus. Mākslinieki tos pārtaisa, un cilvēki izpērk,” stāsta Aiga, rādot priekšautu no vīriešu krekliem. No džinsu biksēm un šlipsēm tapusi stilīga soma, no sulu pakām – iepirkuma maisiņš. Materiāla radošām izpausmēm te ir bezgala.

“Pie mums reciklētās lietas ir lētākas nekā ārzemēs, kur neviens apģērba gabals mazāk par simt eiro nemaksā,” vērtē Aiga. No otrreiz pārstrādāta papīra un džinsu atgriezumiem tapuši stilīgi albumi un sīkumu kārbas. Bērnu un jauniešu ar invaliditāti biedrības Cerību spārni dalībnieki uzauduši čības un paklājus, māksliniece Santa Kora Berzana Crespo apgleznojusi necilus, baltus traukus. Kad ilgi skatos uz fazānu logā, Aiga novelk: nepārdodam. Pēc tā jau daudzi esot tīkojuši. Zilganpelēkais lenšu magnetofons diez vai ir konkurētspējīgs mūzikas atskaņošanā, bet kā dizaina priekšmets kļūs par jebkura interjera galveno spēlētāju. Arī rakstāmmašīna, šujmašīna un vecs fotoaparāts no kolektīvās zemapziņas izceļ nebijušas atmiņas. “Reiz mums atdeva mistisku priekšmetu. Nolēmām nemest ārā. Kāda pircēja teica: hmm, es varētu ar to cept pīrādziņus.” Tomēr Aiga atzīst, ka ne visu iespējams reciklēt. Katru nedēļu izved vairākus konteinerus mantu.

Grāmatas nenoveco. Grāmatu nodaļa ir kā ceļojums pagātnē. Te plauktos sagūlušas piemirstas, mīļas bērnības grāmatas, padomju laikos izdoti klasiķu darbi un veci žurnāli.
 

Kas ir mantu ziedotāji? Lielākoties gados jauni rīdzinieki. Arī ārzemju studenti, kas, pabeiguši studijas, dodas prom, biroji, kas pārceļoties uz jaunām telpām, kardināli pārveido interjeru, maina tehniku. Cilvēki, kas nopirkuši dzīvokli ar visām mantām. Nav tā, ka Otrās elpas pircēji ir tikai gados jauni ļaudis, parasti tie, kas, vienreiz ielūkojušies, atgriežas atkal. “Vakar kundzīte meklēja blūzīti pie kostīma, ko uzšuvusi, lai dotos uz kāzām. Atrada par trim eiro un bija apmierināta. Apavi pie mums maksā no sešiem eiro uz augšu. Zīmolu kurpēm cenas ir augstākas. Cilvēki reizēm nesaprot, prasa: “Kāpēc tik dārgi?” Tad mēs skaidrojam, ka tie, kas ziedojuši labas lietas, apvainosies, ja tās nenovērtēsim, uzliekot pieklājīgu cenu. Turklāt mums katrs cents ir svarīgs. Peļņa nenonāk veikala īpašnieka kabatā, bet gan aiziet labdarībai,” stāsta Aiga. Viņa manījusi, ka te iegriežas Renārs Kaupers, Gunta Virkava, Agnese Kleina un citas slavenības.

Mednieces nāk trīs reizes dienā

Kā tas viss notiek? “Saziedotās mantas šķirojam – labākās pārdodam un ietirgoto naudu izlietojam telpu īrei, algām, par pārējo atbalstām sociālus projektus. Pareizāk sakot, atbalsta pircēji, ar žetonu nobalsojot par vienu no trim piedāvātajiem projektiem. Naudu saņem tas, par ko balsojuši visvairāk pircēju. To, ko nevar pārdot, atdodam patversmēm, sociālās palīdzības centriem, bērnunamiem, mazturīgajiem. Piemēram, sieviešu cietumam atdodam dziju. Daļu mantu sakrājam radošajām darbnīcām, kur tās pārtop radošās idejās. Ekskluzīvākām mantām, retumiem rīkojam izsoles,” Aiga parāda katalogu, kurā ar sākuma cenu daži eiro izlikti 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma porcelāna trauki, figūras, misiņa un sudraba karafes, olu trauki, alus kauss ar uzrakstu XV gadi LPSR. Pirms diviem mēnešiem 902 balsis un 3000 eiro saņēma biedrība Mini SD zupas virtuves iekārtošanai Skrundā.

Atšķirībā no jaunu apģērbu veikala, kurā cilvēks kļūst kā apdullis un ļaujas pirkšanas impulsam, humpalu veikaliņa gaisotne iedarbojas uz citiem smadzeņu apgabaliem, veicinot izdomu.

“Ir pērļu mednieces, kas nāk trīs reizes dienā, jo zina, ka ik pa laikam izliekam kaut ko jaunu,” turpina Aiga. Ir skaņu plašu un grāmatu mednieki. Manu uzmanību piesaista neparastu krāsu un ornamentu kvalitatīvi audumi. Vējjakas krietni atšķiras no vietējos lielveikalos nopērkamajām tāda paša zīmola jakām. Pievēršos savādam džemperim ar kuplām piedurknēm un samta žaketei. Ir apburošas vasaras un balles kleitas, melni cakotas teātra somiņas, no aktuālās modes vēl neizgājušas ielas somas. Atšķirībā no jaunu apģērbu veikala, kurā cilvēks kļūst kā apdullis un ļaujas pirkšanas impulsam, humpalu veikaliņa gaisotne iedarbojas uz citiem smadzeņu apgabaliem, veicinot izdomu.

“Nemodernas bikses mēs vispār neizliekam, bet gadās ļoti stilīgi eksemplāri. Meitenes aizelsušās prasa, kad atkal būs. “Kad noziedos, atbildam,” stāsta Aiga. Vīriešu drēbes tiekot ziedotas krietni mazāk, jo reti kura vīrieša sirdslieta ir šiverēt pa bodēm, tāpēc viņu garderobe pirms nomaiņas ir krietni nonēsāta. Bērnu apģērbu nez kāpēc pērk retāk, plecus parausta Aiga. Katra mēneša pēdējā ir atlaižu nedēļa, bet brīvdienās viss ir par vienu eiro. Kad mēneša sākumā tiek izlikta jaunā kolekcija, rinda pie durvīm drūzmējas jau pirms veikala atvēršanas.

 

Lietoto preču nopietnais bizness

Jāpaiet kādam brīdim, lai aptvertu, ka melnbaltos toņos ieturētais, grezni romantiskais, ar kristāla zvārgulīšiem dekorētais veikals tirgo nevis ekskluzīvu, bet mazlietotu apģērbu. Modes dāmas veikaliņus "My FASHION Space" jau atzīmējušas savā pakaļdzīšanās kartē. Skatlogs ir tik vilinošs, mazus brīnumus un kolumbiskus jaunatklājumus sološs, ka jāpiemīt gribai, lai paietu garām. Tikai uz mirkli, tikai pa spraudziņu... Zinātājas teic, ka te patiesi iespējams nozvejot stilīgas lietas. Turklāt tādas, kas mūsu tirdzniecības centru veikalos vēl tikai būs.

Pirmdienas rītā Raunas ielas veikals nesnauž – pircējas, čaklas kā skudras, grabina pakaramos un uz uzlaikošanas kabīnēm stiepj drēbju kaudzītes. Tērpusies melnā, no aizkulišu valstības parādās mazumtirdzniecības vadītāja Lelde Anspoka. Pirms divarpus gadiem ienākot šajā pašā veikalā, viņa saķēra galvu – humpalu grēdas, no kurām kā slīcēji, saucot pēc palīdzības, laukā spraucās izstaipītas piedurknes. “No kura gala sākt,” prātoja Lelde, pēc profesijas stiliste. “Dodu tev pusgadu, lai uzlabotu rādītājus. Dari, kā uzskati par vajadzīgu,” toreiz sacījis uzņēmuma direktors. Un Lelde ķērās pie darba.

“Ceļojot pa ārzemēm, sapratu, ka kolekcijas, ko piedāvā mūsu lielveikalos, ir zemākas kvalitātes nekā tā paša zīmola apģērbs Eiropā. Mēs tiekam krāpti. Turklāt cena ir neadekvāta tam, ko saņemam pretim. Esmu siguldiete, un Sigulda vispār ir nekronēta second hand galvaspilsēta. Es bieži šiverējos pa lietotu preču veikaliņiem, jo man patīk atrast savdabīgas lietas. Atceros pazemojošo sajūtu, kāda pārņēma, rakņājoties pa banānu kastēm second hand veikalos. To neviens nav pelnījis.” Toties tagad veikaliņi "My FASHION Space" liecina, ka vecie stereotipi par humāno palīdzību vairs nedarbojas. Veikala interjers atgādina princeses uz zirņa guļamistabu. To veidojot, Lelde iztēlojusies ģērbistabu bagātu cilvēku mājās. Melns, balts, violets, nedaudz kiča. Ieskatoties izrādās, ka griestu lampas mežģīnes veidotas no baltiem kēksa papīriņiem.

Vīriešu drēbes tiekot ziedotas krietni mazāk, jo reti kura vīrieša sirdslieta ir šiverēt pa bodēm, tāpēc viņu garderobe pirms nomaiņas ir krietni nonēsāta.

“Mūsdienās mazlietotu preču tirdzniecība ir nopietns bizness ar loģistiku, ražotnēm, mārketinga stratēģiju. Mēs preci saražojam,” saka Lelde. Kā iespējams saražot lietotu preci? Angļiem piederošais uzņēmums HBTekstiles atvēris ražotni Mālpilī, kurā nonāk tonnām lietotu preču no Anglijas. Mantas tiek rūpīgi sašķirotas, un tikai neliela daļa nonāk divos uzņēmumam piederošajos veikalos, pārējās tiek sūtītas uz Pakistānu un Āfriku. “Tas ir labi, ka drēbes nāk no Anglijas, jo skandināviem un vāciešiem vairāk patīk zemes toņi – brūnie un pelēkie. Lai gan mēs saplūstam ar Eiropu, mēs esam austrumnieciskāki. Mums patīk krāšņi ģērbties. Iepērkoties briti sākumā skatās uz leiblu, bet latvieši sākumā pievērš uzmanību fasonam, pēc tam krāsai.”

Savādā lietotu preču veikala smarža rodas no gāzes, ar ko apstrādā apģērbu, lai tas kļūtu neinteresants kaitēkļiem. Līdzko gāzi izmazgā, uz pusdienām ierodas kodes. Šķirošana notiek pēc nonēsājuma, kvalitātes, materiāla, krāsām – kopumā tiek izvērtēts ap 200 pozīciju. Pieci cilvēki atlasa preci veikalam. Katru apģērbu ieliek atsevišķā maisiņā. Nonākot veikalā, to pārbauda, gludina. “No 50 tonnām apģērba, kas pienāk nedēļas laikā, labi ja 20 procentu nozvejojam veikalam. Utilizējam visu, līdz pēdējam sīkumam, miskastē neko neizmetam. Vilnu, kokvilnu, kašmiru iepērk uzņēmums, kas ražo mīksto mēbeļu pildījumus, arī papīru nododam.”

Kas meklē, tas atrod. Lietoto preču veikali ir modes pērļu medību lauki. Trešdaļa pircēju šādus veikalus apmeklē ne trūkuma spiesti.

Nāk turīgie, domājošie un pusaudži

“Trešā daļa mūsu klientu ir turīgi, pat ļoti turīgi, kas zvejo pērles. Tie nav spiedīgi finanšu apstākļi, kas vilina cilvēkus uz mazlietotu drēbju veikaliem. Nāk arī šuvējas kopā ar klientēm, kuras vēlas kaut ko īpašu. Lai cik dīvaini tas būtu, es visas mūsu preces iegaumēju. Atnāk sieviete un rāda: es to pie jums pirku. Saku, nevar būt. Izrādās, viņa ir pāršuvusi, pielikusi klāt kādu detaļu,” stāsta Lelde. “Sākumā drēbes kārtojām pēc krāsām, bet tad sapratu, ka sieviete, kura atnākusi pēc baltas blūzes, to neatradusi starp baltajām, aizies, lai gan būtu varējusi iemīlēties dzeltenajā.”

Arī "My FASHION Space" ir savs reciklēto apģērbu stends. Mani apbur skaistie, kuplie svārki, ko dizainere Jeļena darina no slavenu zīmolu audumu pārpalikumiem. Brīnišķīgi ziedu raksti un krāsu salikumi – fantāzijas lidojums. “Reizēm pie mums ieklīst tā sauktie stoki – neizpirktas jaunas drēbes ar leibliem. Zīmolu veikali bieži vien jaunas drēbes no vecās kolekcijas izmet miskastē – tā ir vienkāršāk. Lai tās nodotu labdarības organizācijām, ir jāiziet cauri birokrātijai, jāalgo kāds, kas ar to nodarbojas,” stāsta Lelde.

Revolūcijai līdzinās tas, ka "My FASHION Space" ir izdevies lauzt stereotipu. Parasti pusaudžiem vārds humpalas ir lamuvārds, bet Raunas ielas veikalā iegriežas tīņi no tuvējām skolām. “Jauniešiem ģērbšanās tēma ir ļoti svarīga. Man ir trīspadsmitgadīga radiniece, kura teica: “Nē, tikai ne humpalas! Man būs beigas!” Tagad meitenes nāk bariņos un stundām revidē veikalu. Tas liecina, ka liela nozīme ir tam, kā veikals vizuāli izskatās.” Dienā "My FASHION Space" iepērkas ap 800 cilvēku.

Stila gēns DNS ķēdē

Tērpi no otrreiz izmantojamiem materiāliem jeb ekoloģiskā mode ir jaunās tērpu mākslinieces, rēzeknietes Velgas Krukovskas darbības pamatvirziens. Viņa apstaigā vietējos second hand veikaliņus, bezcerīgās lupatās saskatot idejas jauniem tērpiem. Velga ir beigusi Rēzeknes augstskolas apģērbu dizaina un tehnoloģiju studiju virzienu un, reciklējot lietotu apģērbu, radījusi četras tērpu kolekcijas. Māksliniecei patīk uzsvērt, ka nav vajadzīga liela nauda, lai radītu kolekciju. Velgas recycled nenozīmē nogriezt piedurknes vai piešūt šortiem citas krāsas staras, tas ir daudz dziļāks un ietver pilnīgu apģērba rekonstrukciju.

Pasaulē bez pārtraukuma saražo tonnām drēbju, bet no tā, kas jau ir, var radīt kaut ko eksperimentālu, savdabīgu, personisku.

Savā mājaslapā velgacode.com, kurā māksliniece dalās pieredzē, kā no nevajadzīgām, apnikušām, nemodernām lietām radīt interesantu un unikālu apģērbu, viņa raksta: “Mēs varam skriet pakaļ modei (..), bet varam arī to nelietīgi izmantot, lai radītu savu unikālo stilu – lūk, tā ir visaugstākā māksla! Es uzskatu, ka stila izjūta ir iedzimta īpašība – stila gēns DNS ķēdē. Ja uzskatāt, ka jums tāda nav, nekrītiet izmisumā. Galvenais ir nepakļauties dažādām ietekmēm. Jāieklausās savā iekšējā balsī, jāiepazīstas ar savu es, jābūt neatkarīgai no sveša viedokļa. Stila eksperti droši vien man nepiekritīs, bet vienotas receptes nav, ir tikai ilūzija, kā jābūt.”

Velgas interneta veikaliņā etsy.com iepērkas cilvēki no ASV, Kanādas, Ķīnas, Japānas, bet mājās, divus kilometrus no Rēzeknes, iegriežas vietējās klientes, kas zina mākslinieces stilu. Velgai tuva tēma ir modes ekoloģiskais aspekts: “Esmu tajā tik dziļi iekšā, ka pat nezinu, ar ko sākt. Pasaulē bez pārtraukuma saražo tonnām drēbju, bet no tā, kas jau ir, var radīt kaut ko eksperimentālu, savdabīgu, personisku. Katrai lietai ir savs stāsts un iespējama reinkarnācija. Ir tik interesanti lietoto preču veikalā ieraudzīt vīziju, kā apģērbs varētu pārdzimt. Un cilvēks var justies brīvāks, patēriņa neapstulbināts.”

Radīšanas process atrauj no realitātes: “Tā ir mana pasaule, kurā eksistē auduma gabali, daudzkrāsainu dzīparu jūra, diegi, adatas, pogas.” Velgu iedvesmo auduma faktūra, zīmējums, krāsas. “Tu saliec un jūti – ir īstais, sajūti dvēselisku radniecību. Mani iedvesmo viss, kas notiek apkārt,  mūzika, cilvēki, notikumi. Manā prātā virmo miljoniem ideju, bet man ir tikai divas rokas un diennaktī 24 stundas. Es varu skatīties uz kaktusu, un rodas jauna ideja. Man patīk tieši bezcerīgie materiāli, kuros es saredzu potenciālu,” stāsta Velga.

Viņas biznesa idejas pamatā ir individuāla sadarbība ar klientu. “Mums katrai ir sava garderobe – pilns skapis, bet nav ko vilkt mugurā, un arī izmest žēl, jo nereti apģērba gabals saistās ar kādu fragmentu no dzīves – pirmo skūpstu, izlaidumu, burvīgu vakaru. Apģērbam ir ne tikai vizuālais, bet arī sajūtu līmenis.” Māksliniece vēl un vēlreiz aicina paļauties uz sevi. Ja speciālisti aprāda, ka tev nepiestāv dzeltenā krāsa, bet tu jūti, ka tā tev enerģētiski nepieciešama, velc mugurā un nēsā ar prieku. Kombinējot no tā, kas ir, pāršujot, iepūšot jaunu elpu, rezultāts ir satriecošs. Reciklēt iespējams visu – pat lētu ķīniešu kreklu. No diviem var sašūt skaistu kleitu, ko nēsāt mājās, atklāj Velga. Nav jāstaigā trenuškās.

Reciklēts apģērbs – planētas nākotne

“Kad studēju, meitenes žēlojās, ka nav no kā izveidot kolekciju, bet apkārt ir tik daudz drēbju. Tas nav materiāla trūkums, bet prāta kūtrums. Zināt, kā rodas jaunu drēbju smarža, kas mums tā patīk?” Velga strauji pāriet uz savu mīļo ekoloģijas tēmu. “Tās ir speciālas smaržvielas, mārketinga triks, vienīga ķīmija! Dāmas nicīgi novelk: “Otrreizējas drēbes, fui!” Esmu pat dzirdējusi sakām, ka secon hand ir miroņu apģērbs. Tas taču ir absurds. Bet kā top jaunās? Nabadzīgajās valstīs milzīgās ražotnēs par niecīgu algu strādā bērni, rūpnīcu izmeši un ķimikālijas piesārņo dabu. Tepat Latvijas uzņēmumos šuvējas astoņas stundas dienā noliektām mugurām par minimālo algu šuj tērpu detaļas dārgiem butikiem Itālijā, kur tērpus pārdod par vairākiem simtiem eiro eksemplārā. Uz leibla rakstīts ražots Eiropā, un pircēji domā, ka nopirkuši apģērbu, par kura radīšanu visiem godīgi samaksāts. Šūšanas uzņēmumos sūdzas, ka pie viņiem nenāk strādāt jaunie. Tas tāpēc, ka mainās domāšana un jauni cilvēki negrib liekt galvu, lai knapi vilktu dzīvību. Viņi savas dzīves laiku vērtē augstāk.”

Futurologi uzskata, ka reciklētie tērpi un audumi, kas tiks radīti no vecām drēbēm, ir planētas nākotne. Protams, ja vien negribam noslīkt paši savos krāmos.
 

Velga stāsta, ka viņai bijusi iespēja padziļināti izpētīt dārgu un pavisam lētu apģērbu: “Kvalitāte neatšķīrās. Lielā komercija mums izskalo smadzenes – atlaides, davai, tev vajag, un tu nekad neapstājies. Sievietes vispār iepērkas neprātīgi – vairākas reizes mēnesī mainās hormoni, tad seko pilnmēness. Mums katram ir sava, unikālā iekšējā pasaule, dvēsele, tad kāpēc mums būtu jāstaigā vienādās, kvantumā saražotās drēbēs? Pusaudžiem ir būtiski neatšķirties no bara, būt sociālā šūniņā, bet pieaugusi sieviete negrib līdzināties citām.”

Latvijā ir daudz zaļumu, tāpēc cilvēkiem šķiet, ka planētas ekoloģiskās problēmas uz viņiem neattiecas, turpina māksliniece. “Viņi tikai smīkņā par to, ka ledāji kūst un baltajiem lāčiem nav kur dzīvot. Ja mēs katrs kaut mazliet mainītu savu ikdienu, samazinātos patērēšanas virpulis, kas griežas ar aizvien lielāku spēku. Tas ir nožēlojami, ja cilvēks jūtas mazvērtīgs tikai tāpēc, ka viņam nav jaunas mašīnas un šīs sezonas apģērba.”

Reciklētā mode vienmēr ir pastāvējusi – padomju laikā drēbes nemeta ārā, tās laboja, pāršuva. Mūsdienās pasaules mērogā šajā jomā notiek interesantas lietas. Vienmēr būs cilvēki, piemēram, juristi, kas nēsās Armani uzvalku un teļādas kurpes, jo šādu atribūtiku nosaka viņu profesija. Citiem ir plašākas iespējas paspēlēties ar stilu. Ir teiciens: “Kāda starpība, kādas kedas es nēsāju, ja staigāju pa Parīzes ielām.”

Padzīvojušu apģērbu var ne vien atdzīvināt citai dzīvei, bet no tā iespējams radīt mūsdienu mākslas šedevrus – instalācijas. Gērija Hārveja (Gary Harvey) kleitas no mēteļiem, džinsu biksēm, plēvēm un avīzēm pārsteidz ar vērienu un neordināru, neprātīgu skaistumu. Īpaša maģija un vidējiem prātiem nepieejamas Getliņu princeses šiks piemīt Annas Aizsilnieces restaurētajiem tērpiem. Futurologi uzskata, ka reciklētie tērpi un audumi, kas tiks radīti no vecām drēbēm, ir planētas nākotne. Protams, ja vien negribam noslīkt paši savos krāmos.

Evija Hauka, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

Pavāre Svetlana Riškova: "Nekad bērniem neuzsveru, ka braucu komandējumā, lai pelnītu naudu"
Krievu jūrniekus ievelk kriminālā tūrisma biznesā 3
Latvijas veiksmes stāsts: latviešu firma liek droniem dejot visā pasaulē
Skatīt visus komentārus

Алла Пугачева откровенно рассказала, что делает со своим лицом

Борис Моисеев оказался самым богатым российским пенсионером среди звезд