"Nauda ir sāpīgs temats" - rīdziniece Ieva atšifrējusi latvieša dabu un kāpēc mēs nekad neesam laimīgi
Ja palasa interneta komentārus, rodas iespaids, ka Latvijas ļaudis, vismaz viena daļa, ir dziļi nelaimīgi, teju vai lielās, kuram klājas grūtāk, un cenšas iztēlot savu dzīvi sliktāku par Somālijas graustu rajonu, šonedēļ ziņo "Kas Jauns Avīze".
Kopš padomju laikiem, kad apspieda gan privāto iniciatīvu, gan individuālismu, pagājuši 26 gadi. Kas liek apskaust kaimiņu un vaimanāt? Rīgas Stradiņa universitātes bijusī studente Ieva Dzelme-Romanovska uz to palūkojusies dziļāk, savā maģistra darbā "Laid mums tur laimē diet..." atklājot sastāvdaļas, kuras latvietis meklē, lai sajustos patiesi laimīgs.
Agrāk cildināja smagu darbu
Pirms spriest par Latvijas sabiedrību, pētniece atgādina, ka laika gaitā idejas par laimi ir attīstījušās un mainījušās. Domas, ko nozīmē būt laimīgam, dažādos laikmetos bijušas savstarpēji teju vai pilnīgā pretrunā. “Piemēram, līdz mūsdienām, modernajam laikmetam, tikums un laime tika uzskatīti par nesaraujami saistītiem – lai sasniegtu laimi, dzīve bija jādzīvo pareizā veidā. Par īsto ceļu tika atzīts smags darbs, kas īstenots caur pašdisciplīnu – mācoties, trenējoties un sasniegumos mērojoties ar citiem veiksmīgiem cilvēkiem. Šī filozofija atrodama gan Austrumu, gan Rietumu, gan laicīgās, gan reliģiskās tradīcijās,” teikts pētījumā.
Zīmīgi, ka šie domas virzieni māca sasniegt laimi morāli ētiskā ceļā, nevis tiecoties uz taustāmiem, materiāliem labumiem un fiziskām baudām, taču laika gaitā populāra kļuva utilitārisma teorija – ceļš uz laimi meklējams tieši materiālajos labumos. Pētījumā skaidrots, ka šī pieeja attīstījās līdztekus tirgus ekonomikas uzplaukumam. Taču laimes ideja, kuras centrā ir materiālie labumi, tomēr neesot izturējusi laika pārbaudi – pētījumi rāda, ka aizvien lielāka vērtību apjoma iegūšana nav nesusi kāroto laimes pieaugumu.
Nejūtot laimi, jūtamies vainīgi
Ieva Dzelme-Romanovska izpētījusi, ka Latvijā par laimi runā bieži un daudz. “Vadoties pēc caurlūkoto mediju satura, radās priekšstats, ka laime ir tas, uz ko nepārtraukti un visādiem veidiem jātiecas. Proti, ka dzīve ir tāda, kādai tai jābūt, tad, ja cilvēks ir laimīgs. Un šī nostāja tiek pieņemta kā kaut kas pilnīgi pašsaprotams. Šādas pārliecības kontekstā žurnālos tad arī top jebkura diskusija, saruna, raksts, pat rubriku nosaukumi,” pētījumā izklāsta tā autore. Viņa vērš uzmanību uz to, ka laime piesaukta pat mūsu valsts himnā.
Tajā pašā laikā esot uzskats, ka tiekties pēc nepārtrauktas laimes nav jēgas, jo tāda gluži vienkārši nav iespējama. “Aptaujātie cilvēki domā, ka ikdienā viņiem vajadzētu būt laimīgākiem. Savukārt par nejušanos gana laimīgiem cilvēkiem Latvijā ir tendence justies vainīgiem,” atklāj maģistre, “lielākoties valda pārliecība, ka laime ir atkarīga gan no paša, gan dažādu ārējo faktoru iedarbības; pašu spēkos ir ietekmēt gan savu attieksmi, lai laimi raisošos faktorus ieraudzītu, gan praktiski rīkoties, lai izmainītu savu dzīvi un laimi iegūtu.”
Lai būtu laimīgs, jāspēj dot citiem
“Dod Dieviņi otram dot,” tautasdziesmas vārdus, runājot par latvieša laimes formulu, savā pētījumā piemin autore. Lielākā daļa cilvēku, kuri dalījās savās sajūtās, atzina, ka laimīgi sajūtas tad, kad kaut ko dod citiem; tās varot būt gan praktiskas lietas, gan laiks un pretimnākšana.
“Došana ir iekšējas nepieciešamības apmierināšana. Proti, labi audzināts cilvēks Latvijā skaitās tāds, kas zina, ka dot ir pareizi un labi, tāpēc turpinās šo praksi un, to realizējot, sajutīsies laimīgs, savukārt to neizdarot – neapmierināts vai pat vainīgs,” saka pētniece.
Visbiežāk latvietis kaut ko dod tuviniekiem, taču bieži dāsnums skar arī kolēģus vai paziņas: “Izšķirošā loma nav tajā, kas ir saņēmējs. Galvenais laimes radītājs ir pati rūpju izrādīšana, un labā sajūta vēl vairāk paspilgtinās, kad saņēmējs izrāda pārsteigumu, prieku vai pateicību.”
Ieva šādu sabiedrības iezīmi sasaista ar antropologa Gordona Metjū teikto, proti, laime ietver arī eksistenciālu sastāvdaļu – lai pilnībā izjustu laimi, cilvēkam ir jāsajūt, ka viņa dzīve ir dzīvošanas vērta. “Došana ir tas, kas cilvēkiem Latvijā ļauj sajusties laimīgiem. Darot kaut ko jēdzīgu, padarām savu dzīvi dzīvošanas vērtu,” spriež pētniece.
Vēlamies biedroties, bet ar mēru
Otrā latvieša laimes sastāvdaļa, kas izkristalizējusies pētījumā, ir kopā būšana. Laimi tā rada tāpēc, ka tīkama saskarsme ar tuvajiem cilvēkiem palīdz aizgaiņāt vientulības sajūtu, justies saprastam, pieņemtam un iederīgam.
Vietā atgādināt nesenu SKDS pētījumu: 48% aptaujāto Latvijā pauda, ka vēlas laimīgu ģimeni, kamēr miljonu bankas kontā – tikai 17 procenti.
“Tomēr Latvijas sabiedrībā noteikts kopā būšanas ciešums, kādā vēlams būt ar dzīvesbiedru, bērniem un draugiem, vecākiem un citiem radiniekiem. Kopā būšanu laimes vairošanā gandrīz visi aptaujātie traktē kā izteikti būtisku, taču, runājot par tās biežumu, paliek pie latviešu tautas parunās paustajiem principiem – laba daudz nevajag un – kā par daudz, tas par skādi,” norāda Ieva.
Būt īpašiem
Kā uzskata pētniece, latvieša tieksmi sajusties īpašam spēj apmierināt visdažādākie dzīves mirkļi – saņemts kompliments, dāvana vai izjusta īpaši pozitīva attieksme pret sevi. “Kaut arī būšana īpašam bieži ir saistīta ar kopā būšanas pozitīvajiem aspektiem, ir arī būtiskas atšķirības. Pirmkārt, būšana kopā ne vienmēr ietver būšanu īpašam. Dažkārt šie laimi veicinošie faktori var sakrist, bet citkārt ne. Otrkārt, stāsti par sajušanos īpašam tomēr ne vienmēr ir saistīti ar tuviniekiem – sajusties īpašam var pamudināt arī pilnīgi svešs vai attāli pazīstams cilvēks, piemēram, sadarbības partneris vai kolēģi darbā.”
Vieniem lielība, otriem lepošanās
Cilvēki Latvijā labprāt vēlētos laimi izrādīt publiski – tas mums liek sajusties vēl laimīgākiem, izdzīvot priekpilnos mirkļus vēlreiz. Taču to darīt traucē dažādi ierobežojumi, kas nosaka, ka laimi publiski izrādīt nav pieņemts. “Dalīties savā laimē mūs attur bailes no citu attieksmes, nosodījuma par lielīšanos vai skumjām, ko paša laime varētu izraisīt citā, kuram tobrīd dzīvē tādas nav,” aptaujājot cilvēkus, izpētījusi Ieva. Runājot par laimes publisku demonstrēšanu, latvieši iedalās divās daļās: “Tie, kas ir pret laimes publisku izrādīšanu, šādu rīcību sauc par lielīšanos vai plātīšanos. Otrie to sauc par lepošanos.”
"Facebook" laimīgu nedara
Daļa varētu domāt, ka savas labās dzīves izrādīšana, publicējot bildes sociālajos tīklos, varētu būt neizsmeļams laimes stimulu avots. Tomēr kādā pētījumā Dānijā atklājies, ka tieši tie, kas pārstāj lietot feisbuku, kļūst laimīgāki, kamēr pārējie paliek iepriekšējā līmenī. Pētījuma autori to skaidro šādi – sociālajos tīklos publicē lielākoties savas dzīves labos notikumus, un, tos vērojot, rodas sajūta, ka visi citi dzīvo ideāli, kamēr pašam diez ko neveicas.
Latvietis tiecas pēc uzvarām
“Kaut kas, kas nācis ar grūtībām, ieguldot daudz spēka un enerģijas, vai sasniegts rezultāts, kam pat grūti noticēt – tā ir uzvara, kas raisa spilgtu laimes sajūtu. Uzvara – tā ir kā spilgta laimes uguņošana, kas liek skaļi smieties, raudāt no laimes vai vismaz iekšēji justies kā tam, kam dzīvē reiz ir pamatīgi laimējies,” uzvaras mirkļu nepieciešamību skaidro Ieva.
Analizējot stāstus par uzvarām, labi redzams, ka tās nebūtu iespējamas bez sacensības: “Uzvara – tā ir reize, kad esi spējis būt vislabākais, esi spējis izvirzīties priekšplānā. Censties būt pārākam par citiem Latvijas sabiedrībā māca kopš agras bērnības. Skola, sociālā vide ap mums un nereti arī audzināšana ģimenē balstās sacensības principā.”
Taču šāda sacensība dažās sabiedrībās nav pieņemama. Kā spilgti atšķirīgu piemēru autore min Piaro sabiedrību no Venecuēlas: “Šie ļaudis sacensību un kareivīgumu, ko citur traktē kā vīrišķību, uzskata par kontroles trūkumu. Kaut arī Piaro sabiedrība balstīta drīzāk individuālisma, ne kolektīvisma principos, par būtiskāko un augstāk vērtējamo spēju tiek uzskatīta tieši prasme būt sabiedriskiem un sadarboties. Mierīgu kopā sadzīvošanu ar citiem sabiedrības locekļiem Piaro ļaudis uzskata par svarīgāko vērtību.”
Nauda ir sāpīgs temats
Latvijā ir novērojama pārliecība, ka, pieaugot ienākumiem, palielināsies arī laime. Pēdējos gados tapušo pētījumu autori visbiežāk secinājuši, ka kopumā naudai ir ietekme uz laimes sajūtu, jo nodrošina plašākas iespējas. Naudas tematu Latvijā sāpīgāku padara rocības salīdzinājums ar turīgākajām Eiropas valstīm. Ziņas, ka gadiem atrodamies starp Eiropas Savienības nabadzīgākajām valstīm, turklāt kaimiņvalstij Igaunijai bieži sokas labāk, optimismu neraisa, skaidrots pētījumā.
Pētniece nelolo cerības, ka kādu rītu cilvēki Latvijā pamodīsies un secinās, ka līdzās redzamais citu ļaužu un valstu turīgums viņus nemaz nesatrauc. Visticamāk, kopš bērnības ieaudzinātais sacensības gars un vēlme būt labākajiem apvienojumā ar nespēju vēlamo sasniegt turpinās ietekmēt Latvijas iedzīvotāju laimes sajūtu.
