Sudraba mākslinieks Oļegs Auzers: "Nameja gredzenu varu uztaisīt 20 minūtēs"

Ar sudrabu Oļegs Auzers draudzējas jau 50 gadus un ir perfekti apguvis visus tā izpausmes veidus, valodas, skaņas un čukstus. Lai gan meistara slava aizskanējusi tālu, tomēr Latvijā ilgi nebija nevienas publiskas vietas, kur varētu pastāvīgi aplūkot viņa darbu kolekciju.

Tad nu 2012. gadā Auzera senču pilsētā Limbažos tika atvērts Dzīvā sudraba muzejs – šis notikums bija saistīts ar Limbažu 790. gadadienu. Šogad otrs Dzīvā sudraba muzejs ir atvērts Vecrīgā, Jēkaba ielā, un apmeklētāji turp plūst ne vien baudīt neparastos lielformāta mākslas darbus, bet arī tvert īpašās sajūtas, kas ap tiem strāvo. To noteikti vajag redzēt savām acīm – lai noticētu brīnumam.

– Jūs dēvē par sudraba ceļa atklājēju, par sudraba vīru, par sudraba burvi. Vai kāds no šiem apzīmējums jums šķiet pieņemams?

– Neviens. Tāda identifikācija neko nedod, jo manu interešu loks ir daudz plašāks. Sudrabs aizņem tikai nelielu daļu manā dzīvē. Ļoti daudz nodarbojos ar pedagoģiju, lasu lekcijas par dažādām tēmām, aizraujos arī ar Austrumu medicīnu un filozofiju.

– Un tomēr plašāka sabiedrība jūs pazīst kā sudraba mākslinieku, varētu pat teikt – kā sudraba dvēseles atklājēju. Diez vai ir vēl kāds meistars, kurš liktu sudrabam kļūt tik dzīvam, izteiksmīgam un uzrunājošam. Es, protams, domāju jūsu lielformāta darbus.

– Jā, tieši tāda arī bija mana doma, veidojot šos darbus – lai, tos aplūkojot, jūs gūtu ne tikai estētisku baudījumu, bet sajustu arī filozofisko vēstījumu. Cilvēki uztver šos darbus kā spoguli, kurā skaidri saskatāmas mūsu vājības un grēki, kas neizbēgami ir katrā no mums.

– Tā ir kā cilvēka būtība šķērsgriezumā?

– Jā. Muzejā ir ap 15 atsauksmju grāmatu, un tajās apmeklētāji raksta par emocionālajiem pārdzīvojumiem, kādus viņos izraisa šie darbi. Ieraksti liecina, ka tie liek pārskatīt savu dzīvi un skaidrāk saskatīt trūkumus. Vārdu sakot, darbu filozofisko būtību cilvēki vērtē augstāk par estētiku. Un tā tas arī ir domāts.

– Kāda loma visos šajos stāstos ir sudrabam kā materiālam?

– Sudrabam nav lielas nozīmes. Kas ir māksla? Tā ir saziņa plus tehnika. Un tehnika ir tikai līdzeklis, kā nodot ziņojumu. Diemžēl cilvēki bieži vien vairāk interesējas par manu darbu materiālo pusi – cik tas sver, cik tas maksā. Sudrabs ir tikai izpausmes veids, bet man vissvarīgākā ir ideja – tas ir postulāts, kas cilvēku caur estētiskiem viļņiem piespiež pārskatīt savu būtību.

Kad lasām Bībeli, bieži uztveram to pārāk burtiski, bet īstenībā tā ir alegorija par cilvēku dzīves izpausmēm, par to, kā viņi pamazām iemācās izprast, kas ir labs, kas slikts. Savukārt caur filozofisku mākslas darbu, kurā var būt ietverti arī Vecās Derības simboli, es uztveru estētisko viļņu frekvences, un tie liek man pārskatīt sevi. Tas notiek automātiski.

– Tas ir svarīgi – sākt ar sevi, ar to, kā jūs pats emocionāli reaģējat.

– Pilnīgi pareizi. Es tiešām arī pats jūtu, ka man gribot negribot jāmainās. Un arī citi to uztver līdzīgi. Piemēram, cilvēki atbraukuši no Izraēlas ar domu apmeklēt Dzīvā sudraba muzeju, jo ir daudz dzirdējuši par šiem darbiem no radiem vai draugiem. Brauc cilvēki no visas pasaules, ne tikai no kaimiņvalstīm. Arī no Arābu Emirātiem un Amerikas.

– Slava aizskanējusi tālu...

– Jā, bet svarīgi saprast, kāpēc tas ir noticis. Ne jau sudrabs ir galvenais. Svarīga ir ziņa, ko es caur šiem darbiem nosūtu pasaulei. Ja tu pats tam visam esi izgājis cauri, tad skaidrs, ka nevari radīt neko citu kā tikai to, kas tevī ir. Tāpat kā aktieris nevar izveidot neko, kā viņā nav. Viņa mākslas iedarbību nosaka tie pārdzīvojumi, tas attīstības līmenis, kādu viņš sasniedzis. Pārējais ir otršķirīgs.

Jebkurš mākslinieks ir gaišreģis

– To visu spilgti pauž jūsu filozofiskie lielformāta darbi. Viens no zīmīgākajiem ir Vēlmju slazds. Visiem pazīstamie simboli – vīnogas, ābols un čūska – jūsu izpildījumā iedarbojas vēl dramatiskāk nekā stāsts par aizliegto augli. Darba pamatā ir doma, ka par visām vēlmēm jāmaksā. Taču, tieši tāpat kā ikvienam, arī jums noteikti ir nācies maksāt par savu sudraba ceļu, par vēlmju piepildījumu.

– Jā, un ļoti daudz. Vispirms jau tika nozagts mans pirmais lielformāta darbs – augļu trauks ar āboliem un vīnogām. Lai to radītu, ieguldīju septiņus gadus darba, meklēju jaunas tehnoloģijas, izmantoju zeltīšanu un emaljēšanu, pārvarēju daudz grūtību, jo nekas tāds iepriekš nebija redzēts. Bijām gatavojušies vest to rādīt uz Maskavu, bet zagļi pasteidzās pirmie...

Tas notika 1995. gadā, un darbs tā arī netika atrasts. Varu atzīties, ka man nebija īpaši lielu pārdzīvojumu par pašu kausu, bet par ieguldīto milzu darbu gan; tieši tādēļ izjutu zaudējuma sāpi. Tas lika pārskatīt visas vērtības, izvērtēt paša rīcību pagātnē – kur tā bija ētiska, kur neētiska. Šā gadījuma dēļ uz laiku biju vispār atteicies no tālākās darbības.

Šādi lieli darbi paņem ļoti daudz laika, kas arī ir maksa par savu vēlmju piepildījumu. Taisnību sakot, līdz pat šim zaudējumam man brīvā laika vispār nebija. Man nekad nav bijis atvaļinājuma, jau no bērna kājas, kad  skolas brīvlaikā katru vasaru vajadzēja ravēt, strādāt kolhozā un pelnīt kapeikas.

Zaudējums lika man atrast kādu citu izpausmi, ne tikai strādāt ar sudrabu. Gribējās paskatīties arī uz debesīm. Galu galā šis posms manā dzīvē izvērtās par jaunu sākumu – aizrāvos ar astrofiziku.

– Droši vien tieši tā, skatoties debesīs un domājot dziļas domas, radās jūsu grandiozākais lielformāta darbs – Nākotnes pils 3001. Pat māksliniekam tā ir milzīga drosme – iztēloties, kāda izskatīsies nākotne pēc tūkstoš gadiem.

– Nākotne ir neizbēgama.

– Zīmīgi, ka jūs šo darbu nemitīgi papildināt ar jaunām detaļām, ar jaunām vīzijām, kas norāda uz notikumu tālāku virzību, un šis ceļš nebūt nav gluds un viegls.

– Tā kā runa ir par nākotni pēc tūkstoš gadiem, tad darbs gluži dabiski ir pakļauts izmaiņām. Viss atkarīgs no tiem globālajiem procesiem, kas notiek pasaulē. Pašā sākumā pilī bija redzami septiņu dažādu reliģiju mācītāji, bet, laikam ritot, redzot, kā mainās pasaule karadarbību rezultātā, arī nākotnes pilī parādās karavīri un batālijas, bet visu līdzsvaro gaisīgi puķuzirnīšu ziedi, kuros mīt nākotnes dvēseles, kas vēl tikai ienāks šajā pasaulē.

– Varētu teikt, ka jūs savā ziņā esat gaišreģis, kas visas šīs kopsakarības saskata un prot paredzēt, kā tās attīstīsies.

– Jebkurš mākslinieks ir gaišreģis. Gadi un laika ritums nav šķērslis. Ja to visu uztver filozofiski, var paredzēt jebko, kas notiek ar cilvēci.

– Mākslas darbā laikam ir gluži cita dimensija.

– Kas ir laiks? Laiks ir postulāts, ka rītdiena būs. Un laika pirmās izpausmes ir izmaiņas materiālajā pasaulē. Bet, kad redzam, kā cilvēka egoisms grauj viņu pašu, var paredzēt, kas ar viņu notiks. Noziedznieks nekādi nevar būt laimīgs, pat ja viņam kādu brīdi šķiet, ka viņš apvedis ap stūri likumsargus. Lai arī kāds ir viņa noziegums, viņš nevar būt laimīgs, jo viņš tik un tā saņem atmaksu par savu noziegumu. Tas ir neizbēgami.

Arī 3001. gads ir neizbēgams, jo kari ir bijuši visā cilvēces vēsturē, kad kāds deķi velk uz savu pusi vai ar putām uz lūpām apgalvo, ka viņa reliģija ir tā labākā un galvenā. Tie ir māņi, pārkairinātas dramatizācijas auglis. Dievs ir viens – visiem. Un galu galā arī Zeme ir tikai viens sīks puteklītis Visuma telpā. Ja skatās no augšas, mēs visi esam kā vienā lielā cietumā, jo no Zemes nekur aizbēgt nevaram. Par kādu nepareizu cita cilvēka rīcību jācieš visiem.

Sibīrijā, Kalifornijā, Portugālē deg meži, bet tās ir visas cilvēces plaušas, no tādām dabas katastrofām lielākā vai mazākā mērā cieš visi. Ja dabiskais līdzsvars zudīs, automātiski sāksies skābekļa trūkums gan gaisā, gan ūdenī. Visa Zeme tiks ierauta apburtajā lokā. Mēs visi piederam vienai ekosistēmai – ja pārāk daudz darām pāri dabai, tā galu galā sāk mums atriebties. Neizbēgami. Tādēļ nākotnes pils ir brīdinājums, ka jāsāk apzināties savas vājības, jākļūst iecietīgākiem un draudzīgākiem – gan cilvēkiem no dažādām konfesijām, gan cilvēkam attiecībās ar dabu.

– Vai jūsu prognoze par laiku pēc tūkstoš gadiem ir daudzmaz optimistiska vai pavisam pesimistiska?

– Tā ir optimistiska! Lai arī kādu iemeslu dēļ izceļas kari, jebkurš karš agrāk vai vēlāk beidzas ar mieru. Tātad miers ir neizbēgams. Kā tas izpaužas nākotnes pilī? Tur viss ir balts – dabiskajā sudraba krāsā, lai gan dažas vietas varēja atstāt oksidētas un melnas. Bet balto krāsu atstāju ar cerību, ka galu galā mēs nāksim pie prāta un sapratīsim, ka sadarboties tomēr ir labāk nekā karot, ka vērtīgi ir bagātināties ne tikai no savas kultūras, bet arī no citu tautu un reliģiju kultūras mantojuma.

– Apmeklētāju ieraksti atsauksmju grāmatā liecina, ka cilvēki pēc ekspozīcijas aplūkošanas jūtas atspirguši miesā un garā.

– Tas tiešām tā ir. Ienākot muzejā, cilvēks nereti ir nomāktā garastāvoklī, bet izejot viņš ir pacilāts un dzīvespriecīgs. Domāju, izejot cauri ekspozīcijai, viņš ierauga un atrod atbildes uz saviem jautājumiem. Redzēju, kā kāda sieviete stāvēja pie kompozīcijas Mīla un naids un raudāja. Viņa izstāstīja, ka nesen izšķīrusies no vīra, jo naids viņu ģimenē bija uzvarējis. Viņa uztvēra šo darbu kā ļoti emocionālu savas dzīves atspoguļojumu.

Ļoti daudz vecāka gadagājuma cilvēku stāv pie darba Tautas mugurkauls, kurā attēlots spēcīgs ozola zars, kuram daļa sānzariņu nokaltuši. Tie simbolizē deportācijās un represijās bojāgājušos. Gandrīz katrā latviešu ģimenē ir bijis kāds izsūtītais. Tomēr cieta ne tikai latvieši – visā bijušajā Padomju Savienībā bija izsūtīti 166 tautību cilvēki. Sudraba ozola zars spiež pārskatīt savu pagātni un pateikties tiem, kuri upurējušies, lai mums būtu tāda šodiena. Mēs nevaram teikt, ka šis darbs mūs iespaido, jo tur ir izlietoti divi kilogrami sudraba. Tas iedarbojas tāpēc, ka kopā strādā visi trīs faktori: emocijas, ko izraisa mākslas darbs, filozofiskā doma, ko tas ietver, un pozitīvie vibrāciju viļņi, kas ietekmē cilvēka fizisko labsajūtu.

20 minūtēs varu uztaisīt Nameja gredzenu

– Droši vien ir arī tādi cilvēki, kas grib jums pasūtīt kādu grandiozu darbu, kas visiem liecinātu par viņu varenību un bagātību, bet jums tas dvēseliski nav pieņemami. Ko darāt tādos gadījumos?

– Tādus pasūtījumus nepieņemu. Man tas nav vajadzīgs. Varbūt jaunībā vairāk domāju par to, lai piepelnītos, bet tie bija citi laiki un tādu lielu bagātnieku nemaz nebija.

– Esat teicis, ka jums nav interesanti gatavot rotas, jo tur ir tikai estētika, bet nav filozofijas.

– Tas ir tāpat, it kā jūs liktu profesionālam sportistam noskriet četrus metrus, piesolot par to medaļu, lai gan viņš četrus gadus ir gatavojies maratonam un olimpiskajām spēlēm. Tas viņam nav interesanti! Ar mani un rotām ir līdzīgi. Redzat, tur nav daudz šķēršļu, visas tehnoloģijas ir pārāk zināmas. Es kādā TV raidījumā pateicu, ka 20 minūtēs varu uztaisīt Nameja gredzenu. Viņi uzņēma laiku, un es savu solījumu izpildīju.

– Bet kādos ekskluzīvos gadījumos jūs rotas tomēr gatavojat.

– Nu, gadās, bet reti ar to darbojos.

– Droši vien ir ļoti patīkami, ja jums pasūta piespraudi – sudraba rozi, ko Latvijas prezidente dāvināja Anglijas karalienei?

– Nekādu emociju! Tas ir tikai pieņēmums, ka Anglijas karaliene ir daudz pārāka par citiem. Tā ir politiska spēle. Būtībā viņa ir tāds pats cilvēks kā visi. Ar gadiem sāku saprast, ka mani daudz vairāk nekā jebkura prominenta persona interesē vienkāršie cilvēki – lauku iedzīvotāji. Jo prominenta persona ir savā čaulā, viņā ir spēcīgas egoisma izpausmes. Kad esi sācis apzināties dzīves patiesās vērtības, tu nekad neiesi politikā.

– Vai arī tas jums ir vienaldzīgi, ka jūsu lielformāta darbi atrodas vairākos pasaules muzejos?

– Zinu, ka mani darbi ir Šveices, Japānas, ASV, Kanādas un citu valstu muzejos, bet es par to daudz neinteresējos. Šie darbi jau dzīvo paši savu dzīvi. Rīgas muzejā ir tikai aptuveni tūkstošā daļa no maniem darbiem.

– Muzeja ekspozīcijā ir arī daži darbi, kas tapuši kā dāvana pasaules prominencēm, bet dažādu iemeslu dēļ netika uzdāvināti. Piemēram, Klīstošais holandietis, ļoti zīmīgs darbs.

– Tas bija viens no grūtākajiem darbiem, ko arī tehniski bija grūti realizēt. Tā ir vēl viena alegorija par cilvēku dzīvi. Varētu teikt, par salauztu cilvēka dzīvi, kad kuģa buras ir saplēstas skrandās un stūre nedarbojas, bet viņš pats vien ir vainīgs. Tur ir asociācijas ar cilvēkiem, kas kāpj pa karjeras kāpnēm un krīt zemē vai krīt kārdinājumā, noslīcinot savas nākotnes izredzes vīnā.

– Visjaunākais šobrīd – Noasa šķirsts. Kuģis bangojošā jūrā, bet glābiņš ir tuvu. Jau atlidojis balodis ar olīvkoka zaru knābī, un no lietus mākoņa spraucas varavīksne. Un tas viss sudrabā!

– Ideja no Vecās Derības – cilvēka pirmā garīgā vēlēšanās iegūt zināšanas un skolotāju. Tiem, kas ir pelnījuši iekāpt Noasa šķirstā, ļauts ņemt līdzi savas egoistiskās vēlmes, kas noglabātas katram savā šķirstā – dvēselē. Tā izpaužas Dieva kontrole pār cilvēkiem. Pats šķirsts ir alegorija – norobežota vieta no ārpasaules kārdinājumiem. Zīmīgi, ka grēku plūdi ilgst deviņus mēnešus, proti, tieši tik, cik mazulis ir mātes miesās. Tad ūdens krītas un ir sasniegta vieta, kur pasaulē jānāk jaunai, skaidrai dvēselei.

Sudraba ūdens

– Limbažu 790. jubilejas gadā jūs veltījāt skaistu un simbolisku dāvanu Limbažu apkaimes lielākajam ezeram – Lielezeram, iekaisot ūdenī pusotru kilogramu sudraba granulu, lai to attīrītu.

– Jā, man tas šķita svarīgi, jo ezeru pārdēvēja par Lielezeru krievu laikā, bet vēsturiski to sauca par Svētezeru. Lai svētezerā droši varētu peldēt zivis un cilvēki, ūdens bija jāattīra, un sudrabs tieši to arī dara. Tāpēc darīju to ar cerību, ka ezera ūdeņi būs tīri, kā pienākas svētezeram – vai nu tas atgūs seno vārdu vai ne.

– Kāds ir jūsu stāsts par sudraba ūdeni – kāpēc tas ir dziedniecisks?

– Mēs zinām, ka Ganga sākas Himalaju kalnos un tek cauri sudraba iežiem, tādējādi bagātinoties ar sudraba joniem. Un, lai gan cilvēki Gangā mazgājas, mazgā drēbes, met atkritumus un pat atstāj tajā savus mirušos, tik un tā upes ūdens ir tik tīrs, ka tas nezaudē savas garšas un dziednieciskās īpašības veselas 30 dienas. Ne velti hinduisti uzskata Gangu par Indijas svēto upi.

– Svētās upes statusu Gangai neviens nevar atņemt, bet ar ūdens tīrību gan tur ir lielas problēmas. Piesārņotākajās vietās tas ne vien nav derīgs dzeršanai, bet arī peldēties upē nav vēlams.

– Ganga ir viena no garākajām pasaules upēm – tā plūst 2510 km garumā, tās ūdeņus bagātina daudz pieteku. Vēl pietiekami daudz vietu, kur pieejams tīrs ūdens. Es, protams, nerunāju par lielo pilsētu teritorijām, kur tiešām upe ir pārāk piesārņota. Var teikt, ka daba atriebjas cilvēkiem, kuri pārkāpj visas robežas. Tomēr, ja Gangas ūdeņos nebūtu tik augsts sudraba saturs (0,4 g/l), sāktos holeras epidēmijas, bet tas nenotiek.

– Labi, liksim mierā Gangu – lai indieši paši tiek galā ar savām problēmām. Bet kāda ir jūsu pieredze ar sudraba ūdeni?

– No tiem laikiem, kad es sāku aizrauties ar Indiju un Ķīnu, man ir visdažādākās sudraba ūdens receptes. Tad pievērsos sudraba dziedniecībai – visus savus bērnus un skolniekus esmu dziedinājis ar sudrabu, arī pats to izmantoju, un ne tikai sudraba ūdeni. Sudrabs ir antibakteriāls un spēj nogalināt vairāk nekā 650 baktēriju (salīdzinājumam – antibiotiķi uzveic tikai 5–10).

Ūdenī arī sudrabs nogalina baktērijas, kā sudraba oksīds izdala skābekli, un skābeklis kā brīvais radikālis meklē jūsu organismā citus brīvos radikāļus, savienojas ar tiem un izvada ārā, tādējādi uzlabojot jūsu veselību. Ja gribam būt veseli, no rīta izdzeram četras glāzes sudraba ūdens, 45 minūtes neēdam, tad ēdam augļus un dārzeņus, bet vēl pēc 10–15 minūtēm ēdam to, ko Dievs devis.

– Vai varētu sīkāk izstāstīt, kā jūs gatavojat sudraba ūdeni?

– Svarīga ir ūdens kvalitāte, tāpēc vislabāk izmantot avota ūdeni. Ūdenī ievieto sudraba plāksnīti. Mēs plāksnītes gatavojam pēc ēģiptiešu faraonu receptēm, kas jau gadu tūkstošiem ir pārbaudītas praksē.

– Vēloties uzlabot ūdens kvalitāti, cilvēki bieži vien tur tajā sudraba tējkarotes.

– Sudraba tējkarote gan īsti nederēs, jo tām parasti prove nav pietiekami augsta. Arī Mildas pieclatnieks nederēs. Vajadzīgs ļoti augstas raudzes sudrabs, kam tikai mazliet pievieno varu. Sudrabs tiek kausēts un karstā veidā kalts. Process ir ļoti ilgstošs, tostarp sudraba plāksnītes liek arī vairākās skābēs utt.

Tad gatavā sudraba plāksnīte jāizloka kā jumtiņš (tā ir ļoti plāna un elastīga, tāpēc viegli lokās). Ņemam emaljētu vai stikla trauku, ieliekam sudraba plāksnīti, pārlejam pāri ūdeni un turam 8–10 stundas. Trauka vidū virs jumtiņa veidojas vērpes lauks. Kad sudraba ūdens ir gatavs, to varat dzert paši, dot bērniem, sunīšiem un kaķīšiem. Gatavojot vannas, var pievienot nedaudz sudraba ūdens.

Paši varat pagatavot arī dziedinošu ūdeni. Ņemiet to pašu izliekto sudraba plāksnīti, noskalojiet tekošā ūdenī, izslēdziet visus mobilos un elektroiekārtas, kas ir tuvumā, un izsakiet divus trīs teikumus ar savām vēlmēm veselības uzlabošanai – vai gribat uzlabot aknu veselību, dziedināt sirdi, sieviešu slimības vai ko citu.

Paņemiet plāksnīti ar diviem pirkstiem aiz maliņām, ielieciet traukā, pārlejiet pāri ūdeni un nākamajā dienā sāciet to dzert. Redzēsiet, kādas izmaiņas notiek. Man ir ziņas, ka cilvēki šīs procedūras iedarbībā atmet smēķēšanu, tiek galā ar psoriāzi un tamlīdzīgi. Galvenais te nav ķīmiskais sastāvs, bet struktūra. Arī bērna intelekts, viņam pieaugot, ir atkarīgs no tā ūdens, kādu viņš lietojis bērnībā.

– Esmu dzirdējusi, ka jūs sudraba plāksnīti iesakāt izmantot arī apdegumu vai brūču dziedināšanai.

– Ja esat, piemēram, apdedzinājis vai applaucējis pirkstu, uzlieciet virsū sudraba plāksnīti, un pēc divām stundām pat rētu neredzēsiet, bet jau pēc pirmajām 5–6 minūtēm pazūd sāpes, vienalga, kāda ir trauma. Ievainotā vieta bagātinās ar sudraba joniem un desmitiem reižu ātrāk sadzīst.

Man pašam reiz gadījās, ka, kurinot krāsni, nejauši piešāvu roku nokaitētam čugunam. Bija trešās pakāpes apdegums, veidojās nekroze, vajadzēja griezt ārā, tomēr es paliku uzticīgs sudrabam un negāju uz operāciju. Bet te ir viens knifiņš – ir tāds likums astrofizikā, ka dublikāts Visumā izzūd.

– Ko tas nozīmē?

–  Piemēram, man kreisajā rokā ir pušumiņš, lieku virsū plāksnīti, un tāda pati jāuzliek arī uz otras rokas, lai gan tā ir vesela. Otrs moments ir tā saucamā komunikācijas aizture – kad ir kādas sāpes vai traumas, ar šo vietu ir pasliktināta komunikācija. Tas nozīmē, ka ik pēc 2–3 stundām plāksnīte jānoņem, jānoskalo zem tekoša ūdens, tad atkal var lietot.

Ja ir lielāka brūce, plāksnīte jānoskalo ik pēc stundas. Problēmas ar operāciju brūcēm ir nevis tāpēc, ka ķirurgs būtu slikti izdarījis savu darbu, bet gan tādēļ, ka pirmā pārsiešana notiek tikai pēc 24 stundām. Jo biežāk pieskaramies, jo ātrāk notiek dzīšana. Pieskaroties jūs atjaunojat komunikāciju ar sāpošo vietu.

– Un visbeidzot – kāda ir galvenā atziņa, ko esat guvis savā dzīvē?

– Krājot aizvien vairāk mantu un pasaulīgo labumu, mēs nevaram saņemt baudījumu, jo nekādi nevaram piepildīt savu egoisma trauku, lai gan šķiet, ka tas jau ir pilns un iet pāri malām. Bet nekā – kā tukšs, tā tukšs, jo tevi vada egoisms. To var piepildīt un baudījumu gūt tikai vienā situācijā – beznosacījuma mīlestībā, ko māte izjūt pret savu bērnu.

Tikai piepildot otra vēlēšanos, es saņemu gandarījumu. To gan uzreiz nevar saprast, kamēr neizej cauri dzīvei, kamēr nedabū ar rungu pa galvu par saviem nodarījumiem un savām egoistiskajām vēlmēm. Diemžēl ne vienmēr un ne ikviens dzīves nogalē to apjēdz. Dažiem ir vajadzīgi tūkstoš gadi. Viss atkarīgs no mūsu attīstības līmeņa.