Gudrās skaistules. Latviešu modeles lauž stereotipus par daiļu sieviešu intelektu
Beāte: "Kad man jautā par sasniegumiem, samulstu, jo sasniegumi ir skaļš vārds."
2016. gada 3. janvāris, 07:15

Gudrās skaistules. Latviešu modeles lauž stereotipus par daiļu sieviešu intelektu

Jauns.lv

Modeles Beāte Stivriņa un Karīna Zatonska ir ne tikai skaistas, bet arī gudras un zinātkāras. Viņas lauž stereotipus un atklāj savas pārsteidzošās aizraušanās ārpus modes pasaules.

Sasniegumi vēl tikai būs

Beāte Stivriņa (26), par modeli strādā kopš sešpadsmit gadu vecuma. Ir bakalaura grāds teoloģijā un reliģiju zinātnē. Interesējas par interjera dizainu, glezno un apgūst juveliera prasmes.

Modeles karjera ir veidojusi manu personību. Pateicoties modes pasaulei, agri iemācījos būt patstāvīga un bez pārdzīvojumiem pieņemt atraidījumu, jo apzinos, ka ne visiem patikšu. Apguvu arī spēju ātri pielāgoties jauniem apstākļiem un atvērtību pret dažādiem cilvēkiem. Paralēli modes braucieniem uz Milānu, Parīzi, Ņujorku un Londonu turpināju mācības vidusskolā, vēlāk – augstskolā. Strādāt ārzemēs un savienot to ar studijām teoloģijā bija jauns izaicinājums, kas neļāva garlaikoties. Ātri, intensīvi un produktīvi – tieši tā, kā man patīk.

Man ļoti patika pasaules reliģiju studijas. No pasniedzējiem Jura Cālīša, Elizabetes Taivānes un Ralfa Kokina var daudz ko mācīties ne tikai lekcijās. Teoloģijas studentu atpūtas telpā, ko saucām par bunkuru, vienmēr risinājās izaicinošas diskusijas. Aktīvi, inteliģenti jaunieši, starp kuriem bija hinduisti, budisti, kristieši, hipiji brīvdomātāji, ateisti, nebaidījās paust viedokli un ģenerēt savas idejas un konceptus. Īslaicīgi studēju arī interjera dizainu, bet, kad parādījās iespēja braukt uz Ņujorku, mācības pārtraucu, tomēr tas mani neattur darboties šajā sfērā. Interjera dizains mani interesē, un šajā jomā man ir daudz plānu un ambīciju. No sešpadsmit gadu vecuma mētājos pa pasauli un lielā mērā esmu bez mājām, līdz ar to mājas kā process mani iedvesmo.

Šobrīd manā dzīvē ir pārejas posms – esmu sākusi daudz dažādu projektu ar domu, ka ar laiku no tiem izkristalizēsies būtiskākās vadlīnijas, ar ko varētu saistīt savu nākotni. Nesen atklāju, ka man ļoti patīk strādāt ar rokām, vakaros zīmēju un gleznoju. Man tas ir meditatīvs process. Uzlieku mūziku, ieleju glāzē vīnu un kaut ko radu. Apgūstu arī juveliera prasmes. Jūnijā biju Stambulā, kur vairākus vakarus devos pie kāda brīnišķīga turku vīra uz darbnīcu, lai mācītos viņa arodu. Arī Rīgā esmu atradusi savu skolotāju – rotu dizaineri Maiju Vītolu. Vēl man patīk fotografēt ar filmiņu fotoaparātu. Man ir četras dažādas filmu kameras. Visur, kur braucu, ņemu tās līdzi. Esmu ilgstoši dzīvojusi Parīzē, Milānā, Londonā, Hamburgā, Atēnās, Stambulā, Ņujorkā un Minhenē. Gribas piefiksēt un saglabāt ikdienu, kas tur valda, un tādējādi vērot, kā mainās mans skatījums uz lietām.

Atpūtas brīžos daudz lasu. Šobrīd esmu ķērusies pie Čārlza Bukovska grāmatas Women. Uz nakts skapīša stāv arī divas dzejas grāmatas – Josifa Brodska dzejas izlase no samta sērijas un Semjona Haņina Peldus. Abas bilingvālas. Kā jau jaunās paaudzes pārstāvei mana krievu valoda pieklibo – īpaši dzejas līmenī. Vispirms lasu latviski, tad atveru krievu valodas sadaļu un lasu to. Vēroju, kā mainās sajūta. Pat ja krievu valoda man sagādā mērenas mocības, tajā ir kāds latviešu valodai neaizsniedzams dziļums. Šīs abas grāmatas atveru periodiski, kad šķiet, ka vajag. Līdzīgi kā kristieši vai horoskopu lasītāji atver Bībeli vai laikrakstu un saka O, jā, šis ir par mani!, tāpat es atveru dzejas grāmatu. Gribu pabeigt iesākto Reinholda Mesnera Gājiens vienatnē. Man ļoti patīk vienatne, un process, kurā mācos pašpietiekamību ar sevi. Tāds ir vēl viens no maniem plāniem – vēlā pavasarī aizbraukt uz Gruziju un paceļot vienai.

 

Kad man jautā par sasniegumiem, samulstu, jo sasniegumi ir skaļš vārds. Esmu pārāk kritiska pret sevi. Protams, desmit modeles karjeras gados ir izdarīts daudz – pastāvīgi esmu strādājusi kopā ar Dior, Paco Rabanne, Kenzo, Dolce&Gabbana, L’Oreal, KTZ, Martin Margiela, Tigi, La Perla, Giorgio Armani zīmoliem, bet tas viss ir gaistošs. Piemēram, Latvijā sasniegumi ir grupai Prāta vētra. Mūsējie par viņiem ir sajūsmā, bet pasaules kontekstā tā ir tikai vēl viena grupa no Latvijas, Rumānijas vai Horvātijas. Uzskatu, ka sasniegumi ir arhitektiem, kuri uzprojektē māju, astrofiziķiem, kuri kaut ko atklāj, vēža pētniekiem laboratorijās, kino režisoriem. Es šādā kontekstā nodarbojos mazliet ar muļķībām. Māju vēl neesmu uzcēlusi. Iespējams, arī tāpēc sāku tuvoties radīšanas procesam, kurā varu ar savām rokām izveidot kaut ko no nulles. Tas ir atgriezenisks process – radot piepildi sevi un dod citiem, savukārt citu enerģija par radīto reiz atgriežas pie tevis. Es nekad nevarētu darīt ko tādu, kur tikai nauda rada naudu. Tā ir vienvirziena kustība.

Modele bez grāmatas nevar eksistēt

Karīna Zatonska

(21), par modeli strādā kopš septiņpadsmit gadu vecuma. Studē ergoterapiju Rīgas Stradiņa universitātē un vada TV5 laika ziņas. Patīk dejot un spēlēt čellu.

Modeles karjeru sāku salīdzinoši vēlu – pēdējā vidusskolas klasē. Ja šāds pavērsiens būtu noticis ātrāk, varbūt tagad atrastos ārzemēs un par studijām nedomātu. Taču doma, ka es reiz varētu būt modele, man nenāca ne prātā. Biju izsapņojusi ko citu – kopš 9. klases zināju, ka stāšos Rīgas Stradiņa universitātē. Man gribēju tur būt, kaut nebiju izlēmusi, ko tieši studēšu. Ja man ir sapnis, ko vēlos piepildīt, to nespēs mainīt nekas, pat piedāvājums strādāt par modeli. Ar aģentūru esmu sarunājusi – kamēr studēju, strādāju Latvijā un uz ārzemēm dodos tikai vasarā.

Mans ceļš modes pasaulē ir stāsts par to, cik daudz nejaušību dzīvē notiek. Mācoties 11. Klasē, nolēmu atrast vasaras darbu. Atsaucos uz vairākiem darba sludinājumiem, tostarp modeļu aģentūras aicinājumu, kas meklēja jaunas sejas. Domāju, kāpēc gan nepieteikties? Kad kopā ar mammu (man toreiz bija 17 gadu) aizgājām uz modeļu aģentūru, lai nobildētos, nedomāju, ka viss attīstīsies tik strauji. Arī mans aģents to negaidīja. Cerēju uz pāris darbiem, kas ļaus nopelnīt kabatas naudu, bet nebiju vēl sākusi iet modeļu skolā uz lekcijām, kad mani jau aicināja piedalīties modes skatē. Drīz vien aģents no Milānas piedāvāja vasaras brīvlaikā doties uz Itāliju. Tam, ka esmu modele un, ka šis darbs man padodas, neticēju līdz brīdim, kad nonācu Milānā. Tā bija lieliska pieredze – ne tikai veiksmīgs karjeras sākums, bet arī rakstura audzināšanas skola. Pirmo reizi biju tik tālu un tik ilgi prom no vecākiem. Biju viena nepazīstamā valstī, lielā pilsētā, kur nebija neviena, kas par mani parūpētos. Visu vajadzēja iemācīties darīt pašai, būt par sevi atbildīgai un kļūt pieaugušai. Modeles profesija ir norūdījusi mani nečīkstēt par sīkumiem, bet vienmēr saņemties un izdarīt visu līdz galam.

Kad atgriezos no Milānas, tuvojās rudens un pēdējais skolas gads. Atzīšos – viegli negāja. Ja gribēju studēt Rīgas Stradiņa universitātē, mācības nedrīkstēja palikt novārtā, arī vecākiem vajadzēja pierādīt, ka modeles darbs tās netraucē. Pēc stundām skrēju uz bioloģijas kursiem “Stradiņos”, lai labāk sagatavotos bioloģijas centralizētajam eksāmenam, dažas dienas nedēļā mācījos franču valodu Francijas institūtā un paralēli piedalījos dažādos modes projektos Latvijā. Sapratu – ja gribu, lai viss iecerētais izdodas, nedrīkstu padoties un slinkot. Man tik ļoti gribējās iestāties Stradiņos un tik ļoti gribējās darboties arī modes biznesā, ka nebija brīža, kad būtu teikusi – es vairs nevaru. Uzreiz pēc 12. klases eksāmeniem uz pusotru mēnesi pametu Latviju, lai strādātu Parīzē. Kad pēdējā brīdī atgriezos Rīgā un no lidostas skrēju uz augstskolu, lai iesniegtu dokumentus un nokārtotu iestājpārbaudījumus, bija liels uztraukums. Izvēlējos studēt ergoterapiju. Tā ir specialitāte, kas ietver plašas zināšanas un apgūtais dzīvē noteikti noderēs. Savā ziņā tā ir arī mācība par veselīgu dzīvesveidu, kas man kā modelei ir svarīgi. Ne mazāk būtiski, ka pie mums, Latvijā, ergoterapija ir jaunums, līdz ar to ir ergoterapeitu trūkums. Šie speciālisti strādā ar cilvēkiem, kam ir kustību traucējumi vai gūtas traumas, un veicina pacientu neatkarību ikdienas darbībās. Studiju sākumā domāju, ka studijas ilgi neizturēšu un pametīšu mācību apjoma dēļ, taču, tiklīdz nokļuvu praksē, kur strādājām ar bērniem, sapratu – jā, tas ir tas, ko gribēju! Vēlos strādāt ar cilvēkiem un palīdzēt.

Lai arī fotosesiju un mācību dēļ bieži esmu pārgurusi, pirms pusgada piekritu vēl vienam izaicinājumam – vadu laika ziņas televīzijas kanālā TV5. Šī pieredze mani bagātina, jo ļoti atšķiras no ierastā darba – fotosesijām un modes skatēm. Neraugoties uz aizņemtību, cenšos veltīt laiku arī sev. Ilgus gadus dejoju un apmeklēju nodarbības klasiskajā horeogrāfijā, esmu absolvējusi arī mūzikas skolu. Man patīk apmeklēt baleta izrādes, bieži klausos klasisko mūziku un spēlēju savu mīļāko mūzikas instrumentu – čellu. Labprāt lasu – daiļliteratūra ļoti labi palīdz atslēgties no ikdienas slodzes. Manuprāt, modele bez grāmatas nemaz nevar eksistēt. Daudzi varbūt uzskata, ka modeles nav īpaši gudras, bet ir tieši otrādi – modelēm jābūt gudrām. Neviens klients negribēs strādāt ar meiteni, kurai nepiemīt intelekts.

Iespējams, kad iegūšu diplomu, iestāšos maģistrantūrā. Bet kas zina, kādi piedāvājumi pavērsies modes pasaulē, paredzēt, vai tevi izvēlēsies konkrētam projektam, nav iespējams. Turklāt labākie piedāvājumi nāk pēdējā brīdī, un izlemt – pieņemt vai ne – vajag ātri. Pēc studijām labprāt izmantotu iespēju doties uz Ņujorku, ja tāda pavērsies. Kādreiz mana sapņu zeme bija Parīze, taču, tur nonākusi, secināju – vieta ir skaista, bet cilvēki un kultūra ir tik atšķirīga, ka iejusties ir grūti. Šobrīd vēlos būt Latvijā. Man šeit patīk.


Guna Puisāne, žurnāls “OK!” / Foto: no izdevniecības "Rīgas viļņi" arhīva