Jutekliskā dīva Penelope Krūza un viņas liktenīgais - Havjers Bardems

Penelope Krūza dzimusi Madrides piepilsētā Alcobendas, kur vairums iedzīvotāju strādāja no algas līdz algai. Viņas māte Enkarna Sančesa bija friziere, tēvs Eduardo Krūzs strādāja mazumtirdzniecībā un laboja automašīnas. Ģimenē auga trīs bērni: Penelope, Monika un Eduardo. Trijotne daudz laika pavadīja ar vecmāmiņu, ģimenē valdīja katoļu baznīcas gars, un intervijās Penelope ne reizi vien atzinusi, ka bijusi laimīga. Viņa spēlējusies ar draugiem, iztēlojusies sevi dažādās lomās, bet tad nolēmusi, ka būs dejotāja.

Klasiskā baleta nodarbībās Krūza nokļuva četru gadu vecumā, un viņas turpmāko dzīvi pavadīja disciplīna. Treniņi ilga piecas stundas, un tā – sešas dienas nedēļā daudzus gadus, līdz kādudien tēvs mājās pārnesa kasti, kas meitenei atklāja jaunu, brīnumainu pasauli.

Videokasešu magnetofona nebija nevienam, ko Krūzi pazina, un, tā vietā, lai spēlētos ar draugiem, Penelope devās uz videonomu un ņēma pa divām, trim filmām. Viņa atklāja Billiju Vailderu, Merilinu Monro, Sofiju Lorēnu, Pazolīni. Annu Manjāni filmā Visskaistākā (1951) nedēļas laikā vien noskatījās trīs vai četras reizes, taču viņas dzīvi vispamatīgāk sašūpoja Pedro Almodovara filma Sasien mani! Atsien mani! (1990), ko viņa noskatījās 14 gadu vecumā.

Iznākusi no kinoteātra, Krūza nolēma, ka meklēs sev aģentu, jo “kādā dienā es gribēšu satikt šo vīru [Almodovaru]. Un es gribēšu viņam pateikt paldies. Un es būšu laimīga ar viņu kopā strādāt”. Piecpadsmit gadu vecumā, samelojusies, ka ir par diviem gadiem vecāka, viņa atrada aģenti un strādā ar viņu vēl joprojām.

Slavenību būšana

Izkonkurējusi 300 sāncenses, Penelope Krūza nonāca talantu aģentūrā. Un jau pavisam drīz nospēlēja Silviju filmā Šķiņķis, šķiņķis (1992), pēc kuras sekssimbola slavu ieguva Havjers Bardems, kamēr viņa pati bija iecementējusi drošu pamatu tālākai karjerai. Jaunizceptās aktrises pirmos slavas mirkļus pastiprināja arī pirmās publiskās atsauksmes par viņas darbu. Ejot ar tēvu pa ielu, minūtes laikā Penelope izdzirdēja gan “es mīlu tevi”, gan “kuce”! “Paskatījos uz tēti un noteicu: laikam tā izpaužas slavenību būšana,” viņa daudz vēlāk atzīsies.

Almodovara dieviete

Pedro Almodovars viņai piezvanīja uz mājām, un telefonu pacēla kāds no Krūzu ģimenes. Sākumā Penelope pie klausules nemaz nav gājusi – domājusi, ka tas ir joks. “Visi taču zināja, ka esmu apsēsta ar viņu. Es tam nespēju noticēt. Taču viņš teica: “Zvanu, lai apsveiktu tevi ar tēlojumu.” “Nē,” es teicu, “tas nav iespējams.””

Lielais sapnis bija kļuvis par realitāti. Viņa kandidēja uz lomu Almodovara filmā Kika (1993), taču režisors uzskatīja, ka viņa ir pārāk jauna, un apsolīja, ka uzrakstīs Penelopei lomu, kas viņai derēs kā otrā āda. Arī Dzīvajā miesā (1997) viņš negribēja tik jaunu galvenās lomas tēlotāju, tāpēc Krūzai piedāvāja otrā plāna lomu.

“Domāju, viņa atteiksies,” viņš vēlāk stāstīja. “Kad viņa piekrita, nolēmu, ka loma jāpilnveido. Un pārveidoju to par astoņas minūtes ilgu epizodi – viņa ir jauna prostitūta no provinces, kura autobusā dzemdē bērnu, un tas notiek tumšā naktī Franko režīma Madridē. Tā ir viena no epizodēm, par kuru esmu īpaši lepns.”

Kopā viņi veidojuši sešas filmas, un par Atgriezties (2006) Penelopi Krūzu pirmoreiz nominēja Oskaram. Togad Amerikas Kinoakadēmijas statueti saņēma Helēna Mirrena par Karalieni, taču Almodovars no lielā ekrāna mājsaimnieces bija radījis savu dievieti – tāpat kā reiz to bija izdarījis Džožefs fon Šternbergs ar Marlēni Dītrihu un Ingmars Bergmans ar Līvu Ulmani.

Holivuda un mīlestības mistērija

Losandželosa no Krūzas paņēma vienīgi ārējo daili, nerūpēdamās par meistarības mutuļiem, kas ļauj nospēlēt kaut ko vairāk par divu teikumu skaistulīti peldkostīmā, tāpēc Holivudas filmas ar Penelopes līdzalību nevelk līdz Almodovara darbu dziļumam. Taču viņa uzcītīgi mācījās, un gadījās arī veiksmīgi piemēri. Par mūziklu Deviņi (2010) viņu nominēja Oskaram, un tajā, atsaucoties uz Federiko Fellīni Astoņarpus, Daniela Deja Luisa a`la Marčello Mastrojāni varonis mēģina tikt galā ar savas dzīves sievietēm (lomās: Mariona Kotijāra, Nikola Kidmena, Sofija Lorēna, Džūdija Denča, Fērdžija, Keita Hadsone, Krūzai – mīļākās loma).

Tiesa gan, liels šķērslis ir valoda, un angliski Penelope sāka runāt tikai 19 gadu vecumā, bet, kad piedalījās Stīvena Frīra filmā, tekstu iemācījās... fonētiski. No akcenta viņa tā arī nav atbrīvojusies, taču spēlējusi tandēmā gan ar Nikolasu Keidžu, gan Metu Deimonu, gan Tomu Krūzu. Filmas Vaniļas debesis (2001; Penelopes honorārs – divi miljoni ASV dolāru) uzņemšanas laikā sāktās attiecības turpinājās trīs gadus, ko čakli dokumentēja paparaci. “Es nekad neesmu iemīlējusies filmēšanas laikā. Tas vienmēr noticis pēc tam,” viņa reiz dalījās savā pieredzē par mīlas līkločiem. Sākumā ir draudzība, kas, iespējams, pārvēršas par ko citu, bet “tā vienmēr ir mistērija. Nav iespējams neko ieplānot.”

Viņas liktenīgais

Madridē bērnību pavadījušais Havjers Bardems nolēma iet ģimenes pēdās un savu dzīvi saistīt ar kino. Ilūziju viņam nebija, jo tuvinieku stāsti atklāja industrijas nejaucības visās detaļās, bet, ja nu kāds kreņķis sakrājās, to varēja izvillot regbijā – Bardems bija Spānijas nacionālajā izlasē –, savukārt temperamentīgākas situācijas kļuva par iemeslu lauztam degunam. Divreiz. Otrajā reizē pie vainas bija kāda modele, kura Havjeram iekrāvusi pa seju. Kāpēc? To viņš neatklāj.

Havjers lūkojās glezniecības virzienā, taču, pastāvējis pie molberta, atgriezās tur, kur viņu aiz rokas reiz ieveda māte, – filmēšanas laukumā. Lomas gan viņam negāzās pār galvu, tāpēc puisis piehalturēja dažādos gadījuma darbos, nenojaušot, ka reiz strādās ar pasaules autorkino grandiem: arī Bigasu Lunu (Šķiņķis, šķiņķis), Pedro Almodovaru (Dzīvā miesa, 1997), Vūdiju Allenu (Vikija Kristīna Barselona, 2008), brāļiem Ītenu un Džoelu Koeniem (Kur sirmgalvjiem nav vietas, 2007, Oskars kā labākajam otrā plāna aktierim), Džulianu Šnābelu (Pirms nolaižas nakts, 2000 – nominācija Oskaram), Alehandro G.Injaritu (Biutiful, 2010 – nominācija Oskaram), Darenu Aronovski (Māt!, 2017), Ašgaru Farhadi (Visi zina, 2018)...

Amors trāpīja precīzi

Vūdijs Allens meklēja jaunu mūzu, un Marijas Elenas lomai viņam vajadzēja kādu ļoti īpašu aktrisi. Apsvēris iespējas, viņš nolēma sazināties ar Penelopi Krūzu. Jā, viņa ir ar mieru iekļauties filmas Vikija Kristīna Barselona komandā un labprāt nospēlēs mākslinieka (Havjers Bardems) bijušo sievu, ar kuras temperamenta dažādajām izpausmēm pietiktu daudziem.

Viņu varoņi daudz strīdējās, pa gaisu lidoja šķīvji, un Bardems ik pa laikam pie sevis nodomājis: “Vai es tiešām to vēlos?” Taču Amors bija trāpījis precīzi, un, pārgājuši uz spāņu valodu, abi aktieri varējuši dūdot pēc sirds patikas, nebaidoties no dzirdīgām ausīm. Arī Allens neko nav sapratis, taču savu sajūsmu par Krūzu nav slēpis. 2012. gadā viņa nospēlēja ielasmeitu viņa filmā No Romas ar mīlestību, un, viņaprāt, Penelopei piemīt viss: seksīga, skaista, turklāt arī izcila aktrise, kura savam talantam nav novilkusi robežas.

2009. gada 22. februārī Kodak teātrī Penelope Krūza kļuva par pirmo spānieti, kurai Amerikas Kinoakadēmija piešķīrusi Oskaru. Ļoti emocionālās pateicības runas sākumā viņa pat piesolīja paģībt. Nu statuete stāv Krūzas mājās, taču ar ačgārni uzliktu plāksnīti, jo “mans tēvs bija piemirsis brilles”. Eduardo pirms trim gadiem nomira, taču Penelope nekad plāksnīti neuzliks pareizi. “Tā vienmēr paliks kājām gaisā, tā man patīk,” viņa apgalvo un nēsā arī tēva gredzenu.

Taču par Oskaru cilvēkus daudz vairāk interesēja attiecības, kurām bija ļāvušies Penelope Krūza un Havjers Bardems. Viņš savu privāto dzīvi sargāja tik dikti, ka bez jebkāda brīdinājuma, vaicāts ne par darbu, intervijas vidū varēja piecelties un aiziet, viņa bija tikpat piesardzīga, un abu lielā diena – kāzas – netika pārvērsta par kārtējo Holivudas izrādi, bet padarīta par emocionāliem svētkiem.

Penelope un Havjers apprecējās 2010. gada jūlija sākumā kāda drauga mājās, kas atrodas Bahamu salās, un klāt bija tikai abu paši tuvākie – ģimenes. Un beidzot viss bija nostājies savās vietās tā, lai Penelope piepildītu sapni un kļūtu par māti – gan partneris bija īstais, gan darbs nešķita svarīgākais, un Leonardo piedzima jau nākamajā gadā. Krūza ne vienā vien intervijā aizstāvēja krūts barošanu, uzskatot, ka tas ir pats labākais gan mātei, gan bērnam, izkūstot arī liekie tauciņi. Luna pasaulē nāca 2013. gadā.

Pirmajā vietā ģimene

Bērnu piedzimšana pilnībā mainīja Penelopes pasauli un viņu pašu arīdzan. Divdesmit divu gadu vecumā viņa uz jautājumu, ko domā par novecošanu, varēja iespurgties, taču nu tie divi cipari, ar kuriem apzīmē vecumu, kļuva par vielu pārdomām.

Viņa vairs nevarēja necienīt savu ķermeni – grūtniecības laikā iemantotais diabēts arī darīja savu –, taču jaunas krunciņas, kas bija pierādījums negulētajām naktīm un kreņķiem, nesteidzās izlīdzināt ar kāda šķidruma vai skalpeļa palīdzību. Penelope labi atcerējās savu vecmammu sejas – “viņas bija tik skaistas, katra krunciņa viņu sejā atklāja kādu stāstu” – un ir pārliecināta, ka šāds skaistums ir daudz labāks par dzīvi mistisku standartu vārdā.

Kopš bērnu piedzimšanas Penelope vairs nepamet mājas uz vairākām nedēļām – ilgākais, ko viņa ir pavadījusi, šķirta no bērniem, ir četras dienas, un tad ar atvasēm bija Havjers. Ja viņi filmējas kopā, tad ģimene pārceļas uz uzņemšanas laukumu; ja abi aktieri ir dīkā, tad vaļojas, par ideālu dienu uzskatot tādu, kas pavadīta pludmalē. Taču sīkumus no Penelopes ikdienas dzīves neuzzināt – intervijās viņa aprobežojas ar skopām frāzēm.

Jā, viņa gatavo ēst, turklāt katru dienu, priekšroku dodot Vidusjūras produktiem, par diētām neko nezina, arī putekļus slauka pati, turklāt to iemācījās, gatavojoties Almodovara filmai Atgriezies (2006), kas aktrisei sagādāja pirmo nomināciju Oskaram.

“Mana varone nemitīgi piekārtoja māju, un, kad es sāku gatavoties lomai, devos uz māsas un mammas māju, un viņas uz mani skatījās kā sajukušu,” viņa smej, pilnā nopietnībā gan apgalvojot, ka izbauda mājsaimnieces lomu. Viņa ir pārstājusi uztraukties, ko domā citi, bet, lai apklusinātu hipohondriķes skepsi, divreiz gadā dodas pārbaudīt savu veselību.

“Uzskatu, ka manu bērnu un mana partnera mīlestība mani ir darījusi laimīgu. Taču vēl pirms bērnu piedzimšanas es nolēmu, ka vairs nebūšu atkarīga no darba. Es tobrīd strādāju pārāk daudz, dažkārt gada laikā piedalījos pat piecās filmās, un man pat nebija laika pienācīgi sagatavoties lomām – tas aktiera profesijā man īpaši patīk.

Biju sasniegusi punktu, kad man nebija savas dzīves, un tas mani izbiedēja. Tagad man ir daudz komfortablāks ritms. Kad audzini divus mazus bērnus, ir nepieciešams balanss” – tāda ir atklātākā Penelopes Krūzas atziņa par savu dzīvi šobrīd. Viena, divas filmas gadā nu ir maksimums, jo “mana ģimene tagad ir mana prioritāte.”

Viņa vēl nav tik drosmīga, lai spēlētu teātrī, taču, iespējams, reiz tas notiks – kad bērni paaugsies, jo nu, kā Krūza atzīst, nav īstais laiks, lai viņa darītu vienu un to pašu vairāku mēnešu garumā.

“Esmu mācījusies teātra mākslu gadiem, taču es neesmu nervozāka nekā tad, kad stāvu citu studentu priekšā. Kāds man piedāvāja Brodvejā spēlēt Tenesija Tetovētās rozes iestudējumā, un es patiešām biju iekārdināta, taču teicu nē. Sauciet mani par gļēvuli.” Bet varbūt stūrgalvi, jo tieši šo vārdu viņas draugi un ģimene, vaicāti raksturot Krūzu, min kā pirmo. “Pat mana māte!” Penelope gan dotu priekšroku vārdam neatlaidīga, un “šī īpašība ir mans labākais draugs un sliktākais ienaidnieks”. Un var attiekties uz jebko – ne tikai darbu.

Starp Spāniju un Holivudu

Dzīve starp Madridi un Losandželosu, ģimeni un lomām, angļu un spāņu valodām ir tas, ar ko jāsamierinās gan Penelopei, gan Havjeram. Spāniete viņā saka, ka mīl “manu pilsētu un valsti. Ēdienu, kultūru. Un tā ir vieta, kur dzīvo mana māte, mana māsa. Es esmu uz ģimeni orientēts cilvēks. Tas arī piemīt spāņiem. Tāpat kā izteikšanās veids – mēs sapulcējamies un runājam visi reizē, kā man tas patīk”. Taču, kad viņa atgriežas Losandželosā, “šeit ir tik daudz atmiņu. Dažas no tām ir jaukas, dažas ne tik ļoti. Es šeit esmu piedzīvojusi skaistus brīžus, taču nevēlos dzīvot. Tā nav vieta, kur es gribētu, lai uzaug mani bērni”.

Tāpat kā daudzi eiropieši, Penelope priecājas, ka Spānijā viņas gaitas netiek tik rūpīgi uzmanītas, kā tas ir Amerikā ar visur klātesošajiem paparaci. “Es eju uz supermārketu, eju visur, kur vēlos. Tāpēc man patīk dzīvot šeit. Losandželosa ir sarežģīta. Man patīk Losandželosa, Ņujorka un Londona, taču ir jādzīvo vietā, kur iespējama normālāka dzīve.” Un viņas “personīgā dzīve nav publiska. Mans darbs ir publisks, bet, kolīdz esmu beigusi filmēties un pametusi filmēšanas laukumu, viss, ko daru pēc tam – kopā ar ģimeni, bērniem –, man jāpasargā.”

Labprāt strādā kopā

Penelope un Havjers ir no tiem pāriem, kuriem patīk arī strādāt kopā, jo “mēs viens otru zinām kopš laika, kad man bija 17 un viņam 21 gads. Mēs ļoti labi zinām, kā otrs strādā”. Protams, tad, kad uzņēma filmu Šķiņķis, šķiņķis, “mēs bijām bērni”.

Esot ar Havjeru attiecībās, pirmoreiz abi kopā filmējās biogrāfiskajā drāmā Mīlot Pablo (2018), kas atklāj narkobarona Pablo Eskobara un žurnālistes Virgīnijas Valeho attiecības. “Biju mazliet noraizējusies, ka mums būs jāspēlē varoņi, kuri izturas tik cietsirdīgi viens pret otru. Taču viss izvērtās lieliski,” Krūza stāstīja. Un jau drīz piekrita nākamajam izaicinājumam – lomai Oskaram nominētās drāmas Šķiršanās (2001) režisora Ašgara Farhadi drāmā Visiem zināms, kas pirmizrādi svinēja Kannās.

Pēc ilgas prombūtnes Laura ar bērniem ierodas vecāku mājās, kur visi gatavojas viņas jaunākās māsas kāzām. Nākamajā rītā viņas meita ir pazudusi. Pazudušās meklējumos iesaistās Havjera Bardema Pako, kuru ar Lauru saista senas attiecības. “Šī ir vissarežģītākā varone, ko esmu spēlējusi,” kādā intervijā atzina Krūza. “Es cenšos neidentificēties ar varoņiem, taču man ir svarīgi saprast viņus un viņu rīcības iemeslus.”

Pastāvīgais stress, kurā atrodas viņas varone, Penelopei licis lūgties, kaut ātrāk filmēšana beigtos (tā ilga četrus mēnešus, jo režisors bija ļoti prasīgs), jo viņa bija nomocījusies un apzinājās, ka pēc bērnu piedzimšanas uz lomām skatās pavisam citādāk. Un šī bija reize, kad viņa neievēroja savu principu – varoņus nenest uz mājām.

Krūzas nākotnes plānos ir pirmizrādes ballīte Pedro Almodovara jaunākajai filmai Sāpes un slava. Tā notiks jau martā, un filmā viņš uz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu fona izspēlē stāstu, kurā režisors apcer savu dzīvi, izvēles un turpmāko. Kopā ar Edgaru Ramirezu Penelope jau nofilmējusies amerikāņu neatkarīgā kino spīdekļa Toda Solondza attiecību trillerī Mīlestības bērns (2019) un pievienojusies zvaigžņotam sieviešu ansamblim (Džesika Česteina, Lupita Ņongo, Mariona Kotijāra) spiegu trillerī 355 – pirmizrādes datums vēl nav zināms.

ĢIMENE

Māsa Monika ir trīs gadus jaunāka par Penelopi un arī apguvusi dejošanu un aktiermākslu. Karjeru sākusi kā flamenko dejotāja, viņa deju kurpes nomainīja pret darbu televīzijā, bet, kad Penelope vairs nevarēja noslēpt grūtnieces puncīti, ielēca Karību jūras pirātu (2010) notikumos, kļūstot par māsas dublieri. Abu līdzību fotogrāfi apspēlē savās sesijās, kopīgiem spēkiem viņas veido dizainu izsmalcinātai apakšveļas līnijai un somām un apgalvo, ka ir ļoti tuvas un mainās pat drēbēm.

2013. gadā Monika kļuva par Antonellas māti, bet meitenītes tēvs ir... nezināms spermas donors. Kaut arī ne viens vien uzteica sievietes drosmi, viņa pati neuzskata, ka būtu jāuzliela, jo, viņasprāt, būt attiecībās un tad dzemdēt bērnu ir krietni lielāks izaicinājums, jo vīrietis var arī nesaprast sievieti, kura pilnībā nododas bērnam. “Es izvēlējos bērnu audzināt viena pati, tāpēc man nav vajadzīgs ideālais vīrietis,” viņa apgalvo. Monika dzīvo tajā pašā apkaimē, kur uzauga, un neizslēdz iespēju, ka Antonellai būs māsiņa vai brālītis. Ja viņas ceļā negadīsies vīrietis, ar kuru dibināt ģimeni, viņa jau zina, kā rīkoties.

Brālis Eduardo ir dzimis 1985. gadā. Kopš mazām dienām interesējies par mūziku, kā komponists viņš sevi pieteica pusaudžu gados. Sākumā latino ritmi, tad sekoja elektroniskā mūzika un skaņu pavadījums mākslas filmām – arī vienai no Karību jūras pirātu sērijām. Iztiku pelnīdams ar darbu arī komercreklāmās un kā dziedātājs, Edu kādā ballītē ļāvās Evas Longorijas šarmam – abi bija pāris apmēram gadu.

Māte ir ļoti iesaistīta abu meitu dzīvē, un tieši viņa bija tā, kura Penelopi pavadīja uz Oskaru pasniegšanas ceremoniju. Krūza apbrīno māti par visu, “ko viņa mums devusi”. Penelope piedzima, kad mātei bija 21 gads, “un viņa vēl joprojām ir ļoti jauna, un mēs esam labākās draudzenes. Kad es augu, viņai piederēja salons, un man patika tur pavadīt laiku, klausoties sievietēs, kuras ar viņu dalījās savos lielākajos noslēpumos”. Penelope vēl joprojām labprāt ņem rokās šķēres, un viņas acu priekšā pārvērtībām reiz ļāvusies arī Selma Hajeka, turklāt pats skaistumkopšanas process bijis ekstrēms – ēkā pazudusi elektrība, un telpu apgaismojusi tikai viena svece.