Ansis un Monta Klintsoni par kāzām: "Ir dīvaini pusmūža vīrieti saukt par draugu..."

Atceroties savu kāzu dienu, Ansis un Monta sāk ar stāstu par vedējtēvu Dzintaru, kurš uz ceremoniju Siguldā ieradās bez pases un steigā brauca tai pakaļ uz Rīgu, pārkāpjot visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus. “Pēc mums savu kārtu jau gaidīja citi pāri, tāpēc dāma, kas reģistrēja laulības, par kavēšanos nebija īpaši priecīga,” stāsta Ansis. “Taču tieši tāpēc mums izpalika garās ceremoniālās uzrunas un neveiklās pauzes. Mendelsona maršs, ziedi un skaista līgava – viss notika ātri un tieši tā, kā tam jābūt.” “Kamēr gaidījām Dzintaru, arī stresiņš mazinājās,” piebilst Monta.

Pēc šampanieša glāzes jaunais pāris devās uz viesnīcu, bet viesi – uz Anša un Montas organizēto festivālu laukos. Nākamajā dienā pāris pievienojās radu un draugu pulkam, kur viņus gaidīja teltis, ugunskuri, pārbaudījumi, spēles un dejas. “Mums sanāca īsts hipiju festivāls! Vēlējāmies izvairīties no stīvās sēdēšanas pie galdiem un neērtajiem uzvalkiem, tāpēc organizējām lielu zviedru galdu laukos un ļāvām viesiem atpūsties brīvā laika apģērbā. Mums nebija svarīgi ievērot vispārpieņemtās tradīcijas, būtiskāk – lai gan pašiem, gan tuvajiem tie izdotos jauki.”

Ansis un Monta satikās, kā paši saka, vairs nebūdami jaunieši, un pirms kāzām kopā nodzīvoja divus gadus, tāpēc lielu pārsteigumu vienam par otru laulības dzīve neatnesa. “Mēs jau bijām saraduši viens ar otru. Kāzas bija kā skaista ceremonija, svētki mums un tuvajiem, kā liels paziņojums par to, ka gredzens pirkstā,” saka Ansis. Arī Monta piekrīt vīra teiktajam, minot, ka pēc kāzām ir vieglāk uzrunāt otru cilvēku. “Manuprāt, ir dīvaini pusmūža vīrieti saukt par draugu.”

Ansis sievā visvairāk apbrīno iekšējo mieru. “Es spēju sacepties par sīkumiem un vairākas dienas par tiem pārdzīvot, kamēr Monta negācijas laiž gar ausīm. Lai labi justos, man ir nepieciešama meditācija un fiziskās aktivitātes, bet Montai tas ir dots no dabas.”

Viņaprāt, veiksmīgu attiecību un laulības kodols ir pateicība, piedošana un mīlestība. “Ir tikai normāli, ja kādreiz nonāc situācijā, kad otrs cilvēks neatbilst tavam iedomātajam priekšstatam. Par to ir jābūt pateicīgam, jāpieņem, jāpiedod un jāturpina mīlēt šo cilvēku un situāciju.” Monta piekrīt vīram. “Vienmēr jau gribas otru cilvēku mainīt, pielīdzinot savam izsapņotajam tēlam, bet šāds attiecību modelis nav ilglaicīgs. Ir jāspēj pieņemt un sadzīvot ar dzīvesbiedra rakstura īpašībām, kas neatbilst tavām ekspektācijām, necenšoties otru mainīt.”

Ansis atklāj, ka Monta attiecībās ir lielāka romantiķe un vienmēr atzinīgi novērtē tieši ikdienas sīkumus, kuri parāda, ka sieva par viņu dienas laikā ir domājusi. Pārim ir izdevies saglabāt tradīciju atzīmēt savu pirmā randiņa gadadienu. “Pirmo reizi satikāmies 8. februārī pie Laimas pulksteņa un kopš tā laika katru gadu svinam šo dienu. Norunājam tikšanos pie Laimas pulksteņa un dodamies uz to atsevišķi. Es vienmēr sagaidu Montu ar rozi.”

Domājot par desmit laulībā pavadītiem gadiem, Monta ir pārsteigta, cik ātri tie ir paskrējuši. “Lai precētos, cilvēkam ir jābūt garīgi nobriedušam. Laulībā nedrīkst kļūt egoistisks, tad viss sabrūk.” Ansis papildina sievas teikto, uzsverot, ka ir svarīgi saglabāt dzīves kvalitāti. “Mums izdodas vienam otru celt un uzlabot garastāvokli. Ir jāsaglabā savs es, bet tajā pašā laikā jābūt arī komandas spēlētājam.

Ja cilvēks pilnībā pazaudē savu kodolu, viņš otram var kļūt neinteresants. Nekas nav konstants, viss plūst un mainās. Gan sievietes, gan vīrieši gadu laikā piedzīvo neizbēgamas vielmaiņas un hormonālās izmaiņas. Lai izveidotu laimīgu laulību, tajā ir jāstājas diviem nobriedušiem cilvēkiem, gataviem uz kompromisiem, pielāgošanos, pārmaiņām un iejūtību.”