Rīgas biennāles rīkotāja Agnija Mirgorodska: "Latvijas mākslinieki atšķiras no saviem amata brāļiem pasaulē"

Kādi ceļi jūs atveda uz Latviju?

Galvenais pavediens droši vien ir manas saknes – mamma lietuviete, arī tante un onkulis, kuri ir pazīstami lietuviešu mākslinieki. Laikam tāpēc nekad neesmu bijusi vienaldzīga pret šo reģionu, man nav vienalga, kas te notiek. Turklāt Rīga ir tieši pa vidu starp Viļņu un Sanktpēterburgu, kas ir mana dzimtā pilsēta.

Jau pirmoreiz te viesojoties, man ļoti iepatikās skaistā pilsēta, sajutu ciešu saikni ar šo vietu un sapratu, ka projektam, kuru jau sen biju iecerējusi, labāku neatrast. Ceru, ka biennāle varētu Rīgu pārvērst par Baltijas vai pat visa Ziemeļvalstu reģiona laikmetīgās mākslas centru. Šī ir brīnišķīga vieta. Man Lietuvas, Latvijas un Igaunijas mākslinieku idejas šķiet ļoti interesantas.
 

Kādas latviešu laikmetīgajai mākslai raksturīgas iezīmes esat pamanījusi?

Man ļoti tuva un vērtīga šķiet latviešu mākslinieku ciešā saikne ar dabu. Jāatzīst, ka to var jaust visā sabiedrībā – sajūtu par saknēm, par laiku pirms vēlāko gadsimtu reliģijām, ideoloģijām. To redzu realizējamies arī mākslā, un man tas šķiet diezgan unikāli. Tiešām – Latvijas mākslinieki atšķiras no saviem amata brāļiem pasaulē. Varu apgalvot, ka, braukājot no izstādes uz izstādi dažādās valstīs, sāc ievērot, ka daudz kas atkārtojas.

Idejas?

Jā. Bet Latvijā ir kaut kas ļoti autentisks, nekur citur neredzēts. Kaut kas ļoti īsts, estētisks, un tas mani pievelk. Pēc studijām mana stažēšanās vieta bija laikmetīgās mākslas galerija, un tur es sapratu, ka tieši ar to arī gribu nodarboties. Patiesībā slieksme uz mākslu man ir bijusi vienmēr. Tā kā Sanktpēterburgā dzīvoju netālu no Ermitāžas mākslas muzeja, pastaigas pa tās izstāžu zālēm bija kļuvušas man ikdienišķas.

Jūs ilgu laiku dzīvojāt ārzemēs, mācījāties. Vai sevi jūtat kā pasaules pilsoni?

Tieši tā. Jau 2009. gadā devos uz Londonu, un kopš tā laika esmu mainījusi daudzas dzīvesvietas. Varu apgalvot, ka ciešu piesaisti vienai valstij nejūtu, man drīzāk šķiet, ka katrā ir mazliet no manis. Man patīk sajūta, ka esmu saistīta ar šīm dažādajām vietām. Tā ir arī zināma brīvības izjūta.

Jums ir plašas intereses – esat studējusi romāņu lingvistiku un politoloģiju. Kā jums šīs zināšanas palīdz darbā ar mākslu?

Tas ir ļoti interesants un aktuāls jautājums, jo laikmetīgajā mākslā iekļaujas visi šie elementi. Daudzi mākslinieki strādā ar valodu, un ļoti daudzi – ar aktuālajām tēmām par to, kas notiek pasaulē. Zināšanas par politisko situāciju un plašās lingvistikas zināšanas man ļauj it kā no visām pusēm saprast laikmetīgo mākslu. Man šķiet, savā ziņā tās ir pat noderīgākas nekā tad, ja es būtu ieguvusi tradicionālo mākslas vēsturnieka izglītību. Interesējoties par laikmetīgo mākslu, esmu apmeklējusi neskaitāmus starptautiskus fondus, muzejus, privātkolekcijas, biennāles, tā gūstot pilnu priekšstatu par to, kas šajā jomā notiek pasaulē. Tā nobrieda arī Rīgas biennāles projekts.

To var saukt par megaprojektu – piecus mēnešus būs skatāmas izstādes dažādās Rīgas vietās, 12 objekti būs integrēti pilsētvidē, notiks lekcijas, konferences. Tā organizēšana prasa milzu darbu. Kā vispār saņēmāties kaut kam tādam? Varējāt taču sākt ar ko mazāku...

Tiešām – lai to paveiktu labi un izdarītajam būtu efekts, nepieciešams milzīgs darbs. Lai arī ceram, ka biennāle nesīs Rīgas vārdu pasaulē, mūsu galvenā mērķauditorija tomēr ir Rīgas iedzīvotāji. Vēlamies, lai viņi saprastu, ko mēs ar šo mākslas akciju esam gribējuši teikt. Varētu pat apgalvot, ka viņi mums ir svarīgāki nekā tūristi, kuri atbrauks un aizbrauks.

Vai tiešām?!

Jā, un tieši tāpēc tik lielu akcentu esam likuši uz izglītojošo programmu, publiskajām lekcijām – lai mūs saprastu, vismaz daļēji, ja ne pilnībā, pieņemtu un iemīļotu tieši vietējie. Lai to sasniegtu, protams, ir daudz jāstrādā. Mēs saprotam, ka vairākums cilvēku, un ne tikai Latvijā, bet arī Rietumeiropas zemēs, nepieņem laikmetīgo mākslu, daudz augstāk vērtējot klasisko.

Tāpēc nevaram vienkārši izlikt mākslas darbus izstādē, tos nepaskaidrojot. Tad tam nebūtu nekādas jēgas. Tādas izstādes, kādas organizējam mēs, prasa iedziļināšanos un skatītāja iesaistīšanos, zināmu piepūli. Negribu apgalvot, ka mūsu biennāles mākslas darbi būs ļoti sarežģīti. Tie būs par sabiedrībai aktuālām problēmām, bet, tikai aptverot tās kopumā, spēsim sasniegt iecerēto rezultātu. Pie biennāles sagatavošanas šobrīd strādā 25 cilvēki, visi ļoti profesionāli, un mums ir sajūta, ka viss izdosies. Lai arī mūsu plāni ir lieli un revolucionāri, ir sajūta, ka virzāmies uz mērķi un viss būs ļoti labi. Lai iekārtotu izstādi, esam pieaicinājuši profesionāļus, kas ir rīkojuši lielākās izstādes pasaulē, piemēram, Documenta, kas Atēnās notiek reizi piecos gados.

Ar mūsu zīmolu strādā cilvēki, kuri ir sadarbojušies ar lielākajiem pasaules muzejiem, mākslas gadatirgiem. Mums ir izveidojies ļoti labs kolektīvs, kurā ir gan ārzemnieki, gan rīdzinieki. Var teikt, ka viņi nodarbojas ar tādu kā izmeklēšanu. Mākslinieki, kuri piedalās biennālē, vēlas kaut ko vairāk uzzināt par vienu vai otru jautājumu, vietējo realitāti, un tad mūsu darbinieki viņiem sagādā vajadzīgo informāciju.

Kāda ir galvenā konceptuālā līnija biennālē?

Par to, ka šis ir pārmaiņu laiks. Mēs apceram to, ko šobrīd izjūt cilvēki, – tādu kā nemieru, zaudējumu, ko izraisa pārāk strauja attīstība dažādās jomās – arī tehnoloģijās, pasaules globalizācija. Var teikt, ka mēs dodamies dažādos virzienos – gan mēģinot sajust, kāds ir šā brīža emocionālais noskaņojums, gan raudzīties uz zinātnes sasniegumiem, politiskajiem un ekonomiskajiem izaicinājumiem, mazliet prātojam arī par vēstures jautājumiem, kur mūs noveduši konkrēti notikumi, un kāpēc šajā brīdī atrodamies tieši tur, kur esam.

Jūsu izstādēs būs arī mediatori, kuri... tā kā paskaidros mākslas darbus?

Varbūt ne gluži paskaidros, bet palīdzēs vērotājam saprast, ko viņš redz. Drīzāk – virzīs pareizajā gultnē.

Vienmēr ir jautājums – vai to vispār vajag darīt?

Uzskatu, ka mediatori drīzāk atklās rindu jautājumu, nevis kā uz paplātes pasniegs konkrētus paskaidrojumus. Tiešām – laikmetīgajā mākslā nav vienas patiesības, nav viena “pareizā” darba skaidrojuma. Tāpēc mūsu mediatori kopā ar skatītāju spriedīs, diskutēs, atstājot iespēju brīvi lemt, ko katram konkrētais darbs nozīmē. Tas drīzāk būs dialogs.

Vai jūs mediatorus kaut kā īpaši apmācāt?

Jā, ar viņiem strādā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuram bijusi laba pieredze festivālā Survival Kit. Esam dzirdējuši brīnišķīgas atsauksmes, tāpēc nolēmām, ka viņu kursos tiks sagatavoti arī mūsu mediatori. Būs cilvēki, kuri atradīsies biennāles norises vietās un varēs kompetenti atbildēt uz apmeklētāju jautājumiem. Katru dienu būs bezmaksas ekskursijas pa izstādēm, interesentiem vajadzēs tikai ierasties noteiktos laikos.

Esat studējusi arī mākslas biznesa programmā slavenajā izsoļu namā Sotheby’s. Taču ir pierasts domāt, ka laikmetīgā māksla nav komerciāli izdevīgākā. Kāpēc tomēr izvēlējāties strādāt ar to?

Man gan jāatzīst – ja šobrīd skatāmies uz laikmetīgās mākslas darbu cenām, tās kāpj. Piemēram, Džeksona Pollaka glezna tika pārdota par rekordlielu summu – 200 miljoniem eiro.

Bet instalācijas, video...

Protams, glezniecību iespējams pārdot veiksmīgāk. Instalācijas biežāk iegādājas institūcijas, taču rodas arvien vairāk privāto kolekcionāru, kurus interesē tieši šāds žanrs. Nereti viņi iegādājas pat video darbus. Esmu novērojusi, ka arvien biežāk laikmetīgajai mākslai pārmet, ka tā kļūst pārāk komerciāla. Jāatzīst – mākslas gadatirgiem un biennālēm ir dažādi mērķi.

Gadatirgi vienmēr tiek rīkoti ar nolūku nopelnīt, taču biennāles ir kā izstādes, kurās akcents likts uz kuratora koncepciju, ne darbu pārdošanu. Tieši tāpēc man tās vienmēr šķitušas interesantākas. Tas, ka visus mākslas darbus mūsu biennālē savā starpā saistīs kuratora ideja, izstādes apmeklējumu padarīs par tādu kā ceļojumu, kas sastāvēs no daudziem elementiem. Par biennāles galveno kuratori izvēlējāmies grieķieti Katerinu Gregosu, kura neapšaubāmi ir ļoti nozīmīga figūra, pasaules mēroga kuratore. Pašlaik viņa dzīvo Briselē, daudzus gadus bijusi mākslas meses Art Brussels radošā direktore, bijusi arī Manifesta 9 kuratoru grupas sastāvā, vadījusi Beļģijas un Dānijas nacionālos paviljonus Venēcijas biennālē.

Katerinai ir bijusi profesionāla saikne arī ar Baltijas valstīm – viņa ir kūrējusi lielu mākslas projektu Tallinā. Viņa ir ne tikai augsta līmeņa profesionāle, bet apveltīta arī ar simpātiskām cilvēciskām īpašībām, kuras ļoti nepieciešamas darbam komandā, – Katerina ir enerģiska un atsaucīga. Turklāt – nav mazsvarīgi, ka man kā biennāles idejas autorei ar Katerinu ir līdzīga gaume. Var teikt, ka mums mākslā patīk apmēram viens un tas pats. 
 

Kā ieguvāt sava tēva uzticību, lai viņš tik lielu projektu sponsorētu?

Jā, es tik tiešām esmu ļoti pateicīga, ka tētis man ir tik ļoti uzticējies. Domāju – tas droši vien varēja notikt tāpēc, ka viņš sajuta iespēju perspektīvā biennālei augt un attīstīties. Negribu skaļi apgalvot, ka tā kļūs par manas dzīves jēgu, bet, ja viss notiks, kā esmu iecerējusi, projektam tiešām ir potenciāls kļūt ilglaicīgam, kā līdzīgi daudzviet pasaulē.

Piemēram, Liverpūles biennāle notiek jau 40 gadus. Uzskatu – ja ir kaut kas tāds, ar ko vari nodarboties visu mūžu, tas ir nenovērtējami. Spriežot tādās kategorijās, nebija grūti pārliecināt tēti. Vēl jo vairāk, ka viņš pats ir iesaistījies vairākos interesantos projektos, kas nav tieši saistīti ar viņa uzņēmējdarbību (Agnijas tēvs Genādijs Mirgorodskis ir viena no Krievijas lielākajiem zivju pārstrādes uzņēmumiem SZRK ģenerāldirektors – Red.) Tā ir, ka viņa atbalsts pagaidām ir vienīgais biennāles finansiālais avots.

Tētis pēc izglītības ir režisors, un pats allaž raugās pēc svaigām idejām. Viņš ir producējis inovatīvus mūziklus Pola Negri un Džuljeta un Romeo, kuros izmantotas 3D tehnoloģijas. Tie ar lieliem panākumiem vairākus gadus tika spēlēti Maskavā un Sanktpēterburgā. Tētis saprot mani, jo arī pats atrodas radošos meklējumos.

Ar ko jūs nodarbojāties Londonā un Ņujorkā, kur nodzīvojāt astoņus gadus?

Pēc starptautiskās politoloģijas studijām es ilgāku laiku strādāju ar ANO saistītās labdarības organizācijās, darbā ar emigrantiem. Šādu pieredzi biju guvusi jau Maskavā. Pēc lingvistikas izlēmu studēt politoloģiju, jo biju nolēmusi veidot diplomātisko karjeru, bet tas mani aizveda pie mākslas, kas runā par mūsdienu notikumiem.

Mani ļoti ieinteresēja, ka par sabiedrībā sasāpējušām problēmām ir iespējams runāt mākslas valodā. Uzskatu, ka tā ir pati spēcīgākā. Laikā, kad visi esam noguruši klausīties depresīvas ziņas, katru dienu no medijiem dzirdēt vienu un to pašu, mākslinieki spēj atrast citus izteiksmes līdzekļus, lai atainotu īstenību, kurā dzīvojam. Līdz šim es pa dzīvi esmu virzījusies drīzāk intuitīvi, bet tas likumsakarīgi ir novedis mani līdz projektam, kas šobrīd tiek īstenots. Un tā ir ļoti patīkama sajūta.

Godīgi sakot, es biju ļoti nogurusi no neprātīgā lielpilsētu ritma, nemitīgās iespaidu maiņas. Kādā brīdī es sapratu, ka, par spīti iespaidu un notikumu pārbagātībai, mana uztvere notrulinās un es neko jaunu vairs nespēju sevī uzņemt. Man tik ļoti gribējās klusumu, iespēju koncentrēties uz savām domām un mierīgi, bez lieka stresa darīt savu darbu. Un to es atradu Rīgā.

Latvijā jums tuva mākslas personība ir Katrīna Neiburga. Nezinu, vai esat informēta – kāds viņas darbs izraisīja skandālu. Leļļu operas plakātam viņa izmantoja sava kailā dēlēna foto. Zviedru pilsoņi, kuri to redzēja žurnālā lidmašīnā, vērsās pie cilvēktiesību organizācijām. Kā uzskatāt – vai laikmetīgajā mākslā ir jāizmanto skaļi izteiksmes līdzekļi, provokācijas?

Es esmu pret provokāciju provokācijas dēļ. Tā vienmēr ir šaura robeža, uz kuras nobalansēt ir ļoti grūti. Ja aiz provokācijas nav satura, tad tā ir pašmērķīga. Taču, ja mākslinieks ar šādiem līdzekļiem paplašina mūsu ļoti ierobežoto saprašanu par īstenību, tas liek citām acīm paskatīties apkārt. Laikmetīgajā mākslā var atrast ļoti daudz piemēru, kad provokācija ir bijusi nevietā un tāpēc izsaukusi sašutumu. Taču lamāt darbus par to vien, ka redzi tajos kaut ko izaicinošu, arī ir ļoti bīstami. Ja sāksim cenzēt mākslu, pasaulē kļūs ļoti garlaicīgi dzīvot. (Smejas.)

Šķiet, mūsdienās māksla ir palikusi gandrīz vienīgā joma, kurā pa īstam varam atļauties izteiksmes brīvību – līdz robežai, protams. Bet reizēm ir patīkami, ja tās tiek pārbīdītas, paplašinātas.

Kā domājat – varbūt ar laiku māksla izmantos jaunus izpausmes veidus – teiksim, sociālos tīklus?

Tā jau notiek. Ir mākslinieki, kuri veido darbus, piemēram, Instagramā. Sociālie tīkli ir kļuvuši par ļoti nozīmīgu platformu, bez tiem nav iedomājama komunikācija. Cilvēki dalās pieredzē arī par gadatirgiem, biennālēm, un nav nepieciešams vienmēr pašam tās apmeklēt, lai būtu informēts, kas notiek laikmetīgās mākslas pasaulē. Esmu ievērojusi tendenci radīt mākslu, kas labi izskatīsies fotogrāfijās, un neuzskatu, ka tas ved pie kaut kā laba.

Reizēm mākslinieks cenšas radīt kaut ko spilgtu tikai tādēļ, lai cilvēkiem gribētos ar to nobildēties. Tā ir diezgan sekla māksla, vairāk tendēta uz efekta radīšanu. Un tas ir skumji – lai ko cilvēki darītu, viņi domā galvenokārt par to, kā tas izskatīsies fotogrāfijās, cik daudzus like tas spēs savākt. Taču ir arī saprotams – reizēm tiem, kuri strādā laikmetīgajā mākslā, vajag izveidot kaut vienu objektu, kas pievērstu cilvēku uzmanību viņu personībai. Jāteic, ka mūsu izstādēm nebūs tāda rakstura. Tas nebūs krāšņs bezdomu šovs, kaut arī mūsu objekti būs iespaidīgi.

Varat izstāstīt kaut par vienu?

Pretī biennāles galvenajai ēkai, bijušajai Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātei, būs izstādīts slavenā mākslinieka Džeimsa Beketa (James Beckett) objekts – konstrukcija, kas veidota pēc 19. gadsimta Cristal palace parauga. Šādas, lapenēm līdzīgas, būves bija izplatītas visā Eiropā, tās bija vietas, kur notika kultūras pasākumi, domāti tautai, ne augstākajām aprindām. Interesanti, ka šis paviljons visu laiku dūmos, tā radot iespaidu par degšanu. Tas nebūs tikai abstrakts veidojums, bet kalpos par skatuvi citiem pasākumiem, būs kā papildu vieta mākslas darbu izstādīšanai...

Savukārt slavenā Igaunijas mākslinieka Jevgeņija Zalotko veidotais objekts būs kā lopu vagons, no kura skanēs troksnis, it kā pakaviem sitoties pret sienu. Tā būs ļoti skaļa instalācija, pie kuras daudzi skatītāji, iespējams, nejutīsies savā ādā. Manuprāt, tas būs ļoti spēcīgs darbs – pēc formas atgādinās daudzstāvu ēku un uzvedinās uz domām par klaustrofobiju, bezizejas sajūtu, kādu, iespējams, jūt daudzi. Tā būs brutāla skulptūra, kuru būs grūti neievērot.

Varbūt esat domājusi – kādi notikumi vai pārdzīvojumi no jūsu pašas dzīves noderētu par avotu kāda laikmetīgās mākslas darba tapšanai?

(Aizdomājas.) Tā nu ir sanācis, ka es ļoti daudz laika atrodos virs zemes, tāpēc tas varētu būt lidojošs objekts – kā metafora. Atraušanās no zemes – gan burtiski, gan spēja sapņot, realizēt to, kas citiem šķiet neprātīgi vai pat neiespējami. Varbūt šajā darbā tiktu izmantots gaisa balons. (Nosmejas.)