Rīga no augšas, un būvnieku kļūdas, kas pārtapušas par efektiem. Ciemojamies dzīvoklī jaunajā projektā Pārdaugavā

Pavisam nesenajā pagātnē, tā sauktajos treknajos gados, Rīgā tapis ne mazums daudzdzīvokļu namu, ko joprojām mēdz dēvēt par jaunajiem projektiem. Nav arī noslēpums, ka nereti ļoti pavirši un sasteigti tika veikta to arhitektūras projektēšana, kas savukārt veicinājusi nekvalitatīvu būvniecību.

Dažbrīd projektos, kas klientiem piedāvāti ar melno apdari, paredzētais plānojums bijis tik nesaprotams, ka jaunie īpašnieki sev mājokli izbūvēt bez profesionāļu palīdzības nemaz nav spējuši. Grūti atrisināms uzdevums bijusi arī dzīvokļa izbūve šajā jaunceltajā daudzdzīvokļu ēku kompleksā Pārdaugavā.

Vairums dzīvokļu namā jau bija apdzīvoti, bet viens no labākajiem dzīvokļiem mājas augšējos stāvos nejaušības dēļ palicis neizbūvēts. Iespējamais plānojums, protams, tika piedāvāts, taču tik sarežģīts, ka saimnieki saprata, bez arhitekta vai interjerista palīdzības te neiztikt, un atrada internetā sev patīkamu projektēšanas biroju Jonika, ko vada interjera arhitekte Dace Purviņa.

Birojs pazīstams, ne vien pateicoties plaša spektra arhitektoniskajai darbībai, bet arī saviem interjeru projektiem, kas tiek vadīti līdz atslēgai, pašiem izgatavojot gan mēbeles, gan arī, piemēram, tekstilijas un gaismekļus. Palīdzēt cilvēkiem dzīvot skaisti, izdarīt vairāk, tērējot mazāk, domāt ekoloģiski, kā arī atbalstīt vietējos ražotājus – tāda ir viņu misija. Un, to īstenojot, Dace ar kolēģi Ditu Melbārdi iesaistījās šā dzīvokļa tapšanas epopejā, kas ievilkās vairāku gadu garumā.

Dzīvoklī, kas izvietots ēkas pēdējos trīs stāvos, saimnieko ģimene ar diviem bērniem, kuri pagaidām gan būtiski koriģē smalko interjera dizainu, taču, kā pārliecina saimniece, tas ir uz laiku. Sākotnējais projektētāju plānojums mainīts ne vien funkcionāli, bet arī arhitektoniski.

Pirmajā stāvā izveidota ieejas zona, ēdamistaba ar virtuvi, ar bīdāmu stikla starpsienu nodalīts kabinets un saimniecības telpa, otrajā stāvā dzīvojamā istaba ar lodžijā iebūvētu saunu, vannas istaba un divas bērnistabas, bet trešajā – saimnieku guļamistaba ar vannu. Procesa laikā labotas arī projekta autoru un būvnieku pieļautās kļūdas.

Piemēram, gan dzīvojamajā, gan guļamistabā ar lielisku skatu uz Pārdaugavu bija ieprojektēti pavisam nelieli, šauri lodziņi, ko arhitektes transformēja par lieliem logiem. Dace smejas, ka projekta arhitektiem kaut kas bija sajucis un viņi nav noorientējušies, uz kuru pusi ir Vecrīga, jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka pret īsto debespusi ieplānoti šaujamlūkas paskata logi?

Arhitektes atsedza skatu uz Vecrīgu, izveidojot pilnstikla logu – un pirmo reizi savā praksē iemontējot stiklu sienas plaknē bez rāmjiem. Tikpat dīvaini kā logi bijušas ieprojektētas arī kāpnes vai pa pusi dzīvojamās istabas. Tagad kāpņu telpai atrasta vieta dzīvokļa centrā, kur tās loģiski un funkcionāli iederas vairāk.

Arhitektes ieplānojušas arī saimniecības telpu, par kuru vajadzību jauno daudzdzīvokļu ēku projektētāji nez kāpēc nemēdz domāt. Taču pati interesantākā projekta autoru vai būvnieku kļūda bija lifta šahta, kas 45 cm augstumā un 2x2 metru platumā ietiecās dzīvokļa otrā stāva pašā centrā. Šis esot bijis sarežģītākais uzdevums, ko Dacei un Ditai atrisināt.

Nebija viegli izdomāt, kā defektu padarīt par efektu, tomēr arhitektēm izdevās izplānot telpas tā, ka tieši šajā vietā izveidots dzīvojamās istabas komforta stūris un lifta šahta nomaskēta ar apaļu milzīga izmēra un nestandarta augstuma dīvānu. Nepilnību maskēšanai kalpo arī lielais jūras akvārijs, jo dzīvojamā zona bija jānošķir ar kādu daļēji caurspīdīgu objektu.

Tādējādi lifta šahtas defekts izvērties par pievienoto vērtību. Ja tās te nebūtu bijis, nevienam nebūtu ienācis prātā te izveidot ne lielu, apaļu dīvānu, ne akvāriju. Dīvāns zīmēts un pārzīmēts piecas reizes, maketēts uz vietas, turklāt neviens ražotājs nav vēlējies uzņemties šāda objekta izgatavošanu – vienīgi firma B12. Saimniece atceras, ka problēmas bijušas visās pozīcijās, jo būvniecība ritējusi pēckrīzes laikā, kad neko negribēja darīt neviens, sākot ar būvniekiem un beidzot ar santehniķiem.

Visi risinājumi – no funkcionāla plānojuma līdz sienu apdarei un mēbeļu izveidei – šajā projektā ir individuāli. Gandrīz katras telpas siena aprīkota vai nu ar iebūvētām rigipsa nišām, vai iebūvētiem plauktiem un skapjiem, tādējādi saimnieciskām vajadzībām izmantots ikviens telpas centimetrs. Piemēram, dzīvojamās istabas un kāpņu halles siena, kurā visas sienas platumā izveidota plauktu un nišu sistēma, aprīkota ar aizbīdāmām plātnēm, ļaujot mirklī paslēpt visus sadzīves sīkumus, ieskaitot lielformāta televizoru. Tas lieti noder pirts sanākšanu laikā, kad viss liekais tiek nomaskēts.

Saimnieku guļamistabu trešajā stāvā norobežo stikla siena, kas atsedz skatu uz dzīvojamo istabu. Vienkārši apbrīnojami, cik lieliska skaņas izolācija ir stiklam, jo neviena skaņa nenonāk nedz šajā telpā, nedz arī izkļūst no tās!

“Grīdas segumam izmantots mūsu iecienītais, Kuldīgā ražotais ozolkoka dēlis, kuru latvieši nemaz nepazīst, jo to ražo eksportam,” stāsta interjera autores. “Kad par šo dēli uzzina citi grīdu tirgotāji, tie ir panikā, jo šīs grīdas cenas ziņā izkonkurē visas pārējās.”

Interjerā ir daudz inovatīvu risinājumu, piemēram, siltā siena ar zemapmetuma apkuri dzīvojamā istabā, kas ierīkota, lai logs būtu vizuāli tīrs, bez radiatoriem. Inovatīvs risinājums ir arī pats lielais logs, kas pielaists sienām un grīdai bez rāmjiem. Atzinības vērta ir lāva pirtī, uz kuras var sēdēt pieci cilvēki un kuru izdevās ievietot telpā bez nesošā staba.

 “Dzīvojamās istabas apgaismei pie sienas stiprināti prožektori, jo lielā griestu augstuma dēļ negribējās te karināt kādu triviālu lustru”, stāsta arhitekte. “Šajā telpā centrālais elements ir pasaulē pazīstamais dizaina kamīns Focus, kuru radījis dizainers Dominiks Imbērs no Francijas. Tas tapis jau pirms divdesmit gadiem un ir dizaina klasika.” Teju visas mēbeles izgatavotas individuāli, pat cilindriskais galdiņš dzīvojamā istabā, kas veidots no polimērbetona.

Katrā telpā sienu apdarei izmantots atšķirīgs dekoratīvais apmetums. Dacei ļoti nepatīk tapetes, bet pilnīgi neapdarinātas sienas savos objektos viņa arī atstāt nevēlas, tāpēc dažādu veidu dekoratīvo apmetumu izmanto bieži.

Projekts pašām autorēm šķiet izdevies, turklāt viņas atzīst, ka bez profesionāļiem šādu projektu nemaz nav iespējams realizēt, tik sarežģīts tas bijis. Katrai detaļai pieiets ar īpašu skrupulozitāti, un, tā kā projekta realizācija izvērtusies gara, daža lieta jau novalkājusies, kamēr cita vēl nav pabeigta.