"Jāiet ārā svaigā gaisā un jāelpo ar diafragmu" - valmieriete Ieva Puķe atklāj, kur smeļas spēku dzīvei

Jūrmalas akmeņi un lauku skaistums

Bērnībā Ieva vasaras pavadīja pie jūras. Tagad esot drusku jocīgi, ka jūra tik tālu. Bet, kad ar ģimeni aizdodas līdz Tūjai un jūra šalc pretī pie akmeņainās pludmales, – tad ir svētki! Ieva salasa akmeņus un kārto tos kā mozaīku savā lauku īpašumā Burtnieku ezera apkaimē.

Bijušajiem īpašniekiem bija liela siltumnīca ar, kā šķiet, uz mūžmūžiem iebetonētiem pamatiem, ko būtu grūti izdabūt ārā no zemes. Tāpēc nolemts pamatus aplikt ar bruģi – ja sagribas pastaigāties pa saulē sasilušiem vai rudens vējā appūstiem akmeņiem, lūdzu, bruģis jau gaida. Daži mozaīkas rakstos saliktie akmeņi saglabājušies kopš Jūrkalnes laikiem.

Akmeņu kārtošana ir tāda sava veida meditācija – salikt rakstus, vērot, kā tie klājas, vai – gluži pretēji – nesanāk. Tad visu var pārkārtot citādi. Jūrmalas akmeņi ir īpaši interesanti gan krāsu un faktūras, gan formu ziņā.

Vasarās no rītiem pie mājas nākušas sveicināties dzērves, bet tagad gan var cerēt tik uz kādu meža dzīvnieku, kas nostaigās garām, gardāku kumosu meklēdams.

Ieva: “Katru mīļu brīdi, kad vien var izrauties, braucu uz laukiem. Bērnībā tās bija vecāku lauku mājas, tagad uz Rūjienas pusi, kur patiešām var sajust, ka tie ir Latvijas ziemeļi: vasara iestājas teju vai mēnesi vēlāk. Braucam, lai novāktu ražu, nokārtotu apkārtni un klausītos klusumu. Jāmāk krāt iespaidus, redzēt un sevī paturēt dabas skaistumu – tas mani bagātina un iedvesmo.

Bet man patīk skatīties arī uz ievārījuma burkām, kas rindojas uz galda.  Kad uzspīd saule, krāsas ir tik spilgtas kā jau rudenī. Viss mirdz!”

Ievas vīrs aktieris Krišjānis Salmiņš vāra ābolu zaptes ar kanēli, kur mazāk cukura klāt, viņa pati gatavo sīrupā vārītus ābolus un vēl tādus ievārījumus, kur katrā burkā ielikts pa kādai piparmētru lapiņai. Tad vāku virsū un gatavs. Vēlāk, ievārījumu baudot, sajūt svaigo piparmētru aromātu. “Šogad savārīju ābolus ar pīlādžiem – fantastisks krāsu tonis!”

Dāvināšanai un tāpat panašķēšanai top uzlējumi uz upenēm, jāņogām un ķiršiem. Arī šie trauki Ievu iepriecina ar krāsām.

Uzlējumi – sarkani, gaišāk sārti un pavisam tumšsarkani… Viņa jau apnikusi draugiem ar mūžīgo mudinājumu: tu paskaties, kādas krāsas!

“Man vizuālais noformējums ir ļoti nozīmīgs,” stāsta aktrise. Recepte ķiršu liķierim iegūta no vecas krievu avīzes. Laukos, remontējot istabu, tādas izklāja uz grīdas. Vīrs strādāja pie remontdarbiem, bet Ieva palaikam izkrita no darba dunas, jo sēdēja ar skatu grīdā. Tik daudz interesanta tajās avīzēs un, skat, arī ķiršu uzlējuma recepte! Sākumā ogas patur šņabī ar visiem kauliņiem, lai uzlējums iegūst mandeļu garšu, un tad kauliņus izņem.

Ievārījumu krājumi gan ātri iztukšojas, un gan burciņas, gan uzlējumi noder par mīļu un, protams, arī krāsainu dāvanu. Bez krāsām nevar!

Kas tā tāda – komforta zona!

Teātra sezonas laikā Ieva var vērot ne tikai dabu un norises tajā, ieklausīties klusumā, bet arī skatīties un klausīties cilvēkos.

Viņai patīk pa kādu aizkulišu spraudziņu vai maliņu vērot izrāžu skatītājus – cik brīnišķīgi dažādi mēs esot! Vieni tik ļoti sevī ierāvušies, ka ne emociju, ne sejas grimasi nepamanīt. Bet citi savukārt ar lūpām runā līdzi aktieru tekstu un acis deg tā, it kā darbība norisinātos zālē, nevis uz skatuves. Teātra uzdevums jau tāds arī ir – sakustināt cilvēkā emocijas.

“Ja izrāde neko neiesvārsta cilvēkā, ja tā neaizskar emocionāli, tad tas nav mans teātris,” Ieva saka. “Nemīlu saņemt atsauksmi, ka izrāde lika padomāt. Tā, it kā ikdienā cilvēks vispār nedomātu. Man liekas pašsaprotami, ka cilvēkam jādomā, bet emocionāli aizskart – tas ir svarīgi. Citādi tas nav teātris!”

Aktrisei uz spoguļgalda daudz mīļu lietiņu, uz kurām sarunas laikā šad un tad paskatīties. Visādi nieki, dāvanas, Pjero statujiņa, The Beatles puišu foto, vēl kāda plate… Arī mammas un tēta foto. Tas rada drošības sajūtu, pazīstamu vidi, kur piesēst uz dažām minūtēm un gūt mieru.

Viņa to nesauktu par komforta zonu: “Pēdējā laikā radušies daudzi tādi interesanti vārdu savienojumi, ka tu nesaproti, ko tas nozīmē. Kas tas ir – komforta zona? Man krīt uz nerviem tādu divu svešvārdu kopāsalikums. Dzirdu: mums ir jāizsitas ārā no komforta zonas. Kas jādara, no kā jāizsitas, kur jāiesitas? Man vajag to drošības sajūtu. Ja es būšu kā uz nedroša ledus, es netikšu galā ar lietām, kas man svarīgas.”

Dejot, kamēr izmežģī kāju, un mest ābolus kaudzē

Ieva stāsta: “Man kā jau aktrisei emocionālais aparāts ir dzīvs un jutīgs un pat par daudz viskautkas skar manu sirdi. Tāpēc es pārāk cieši nesekoju līdzi pasaules notikumiem, reizēm pat norobežoju sevi, lai nav par daudz. Tad es labāk izlasu kādu grāmatu. Nupat lasīju Gundegas Repšes Bogene un Ingas Ābeles Duna. Tās ļoti patika, dziļi uzlādēja. Bet ir bijis arī tā, ka aizsviežu grāmatu pa gaisu.”

Ja kāds kamerorķestra kamersastāvs piedāvātos aktrisei sniegt privātu koncertu, viņa pasūtinātu atskaņot Mocartu, Haidnu, Brāmsu, Šūberta vokālos ciklus un kādu no Šopēna noktirnēm.
Bītli? Tie varētu skanēt mājās visu dienu! Tad Ieva izdziedas un izdejojas tā, ka rīb. Un vienā tādā reizē juta – kāja ir izdejota ārā no vietas. Turklāt mazā meita Ievai iepriekš bija teikusi: mamma, nu nedejo, ja!

“Viņa domā, ka vienīgā tā var,” smej aktrise, pastāstot, ka viņai patīk izkustēties, reizēm pati sevi piespiež izvingroties, bet tad labāk, ka neviens neredz. “Laukos fiziski strādājot ar kapli vai grābekli, ik pa laikam aizlieku darbarīka kātu aiz muguras un izvingrojos. Var ravēt ar galvu uz leju un var arī parāpot, kas ir daudz veselīgāk. Bojātos ābolus kaudzē var sanest ar spaini, bet var arī mest, trenējot muguru un rokas.

Man patika bērnībā ar ģimeni un radu bērniem slēpot ar distanču slēpēm gar jūras krastu. Vienā ziemā bija uzsalis tik līdzens ledus, ka ar tēti noslidojām garu gabalu. Ar distancenēm arī Valmierā esam slēpojuši, bet pēdējās jau nebija nekādas kārtīgās ziemas.”

Attālums no aktrises dzīvokļa līdz teātrim mērāms trīs minūšu gājiena attālumā. Bet sanāk iet gar Gaujas malu, un tās ir vienas skaistas trīs minūtes katru dienu. Sākumā bijis grūti pie tā pierast, jo Rīgā bija jārēķina stunda, lai tiktu tur, kur iecerēts. Bet te gar Gauju pa mežu, pa svaigu gaisu…

Tā ir Valmieras priekšrocība, ka var iziet no mājas un pēc maza brīža būt mežā, izskrieties ar suni, kamēr neviens neredz – pavingrot un izstaipīties. Vasarā pasēdēt pie Gaujas krācēm uz akmens un klausīties, kā upe burbuļo. Tas uzlādē. Un arī labs darbs aktrisei ir kā akumulators.

“Tu nomēģinies tās garās stundas, pēc tam ir nogurums, bet tāds foršs nogurums! Ir spēks iet uz mājām, darīt mājas darbus un visas citas lietas, kontaktēt ar cilvēkiem, uzmundrināt viņus. Bet tad, ja mēģinājumā neiet, tad aizeju uz mājām kā izžmiegts citrons. Tad tikai vienas zāles līdz – jāiet ārā, svaigā gaisā, jāelpo ar diafragmu, jānomierinās un jāiet tālāk. Un jāļauj, lai negācijas paliek vakardienā.”