Deniss Paškevičs: "Ja mammai ir sirmi mati, daļa no tiem noteikti ir manējie"
“Kopš bērnības daudz sarunājamies – man ar dēlu vienmēr bijis ļoti interesanti. Kad esam kopā, diezgan dziļi iekrītam uz vairākām stundām,” sarunu sāk Biruta un saka, ka dēla kompānijā jūtas laimīga. Gan viņa, gan Deniss izstaro dzirkstošu pozitīvismu. Mūziķis stāsta, ka mammai piemīt dziļa inteliģence un apskaužama mīlestība uz cilvēkiem.
Bērnībā Deniss bija priecīgs bērns. Reti raudāja, no rītiem cēlās smaidīgs un apmierināts ar dzīvi. Biruta agri pamanījusi, ka dēlam ir talants uz mūziku: “Tolaik saistīt dzīvi ar mūziku nebija prestiži. Apzinājāmies, ka tas būs grūts ceļš gan finansiāli, gan emocionāli, taču redzēju, ka Deniss ir tam radīts, un nekas cits neatlika, kā atbalstīt. Kad dēlam bija seši vai septiņi gadi, biju pasākusi viņu vest uz zīmēšanu.
Reiz, braucot ar tramvaju uz nodarbībām, atcerējos, ka Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā ir uzņemšana. Pie Bērnu pasaules dēlam jautāju – Denis, ko darām, braucam stāties mūzikas skolā vai ejam zīmēt? Dēls teica – braucam stāties. Mēs izlēcām no tramvaja, un viņš iestājās mediņos.” Deniss piebilst, ka mamma vienmēr jautājusi, ko viņš vēlas darīt, nevis izlēmusi vienpersonīgi.
Nākamais pagrieziena punkts bijis laiks, kad Deniss salauza roku un līdz ar to klavierspēle bija jāmet pie malas: “Aizgājām pie mūzikas skolas direktores, lai meklētu risinājumu, taču viņa teica – nu jau vairs neko, jāiet pagalmā spēlēt futbolu! Es biju tik dusmīga! Sēdējām skolas vestibilā un domājām, ko darīt. Pie mums pienāca skolotāja Lilija Veilande un teica – nu, Denīti, nāksi ar meitenēm flautu mācīties? Tā sākās dēla pūšamo instrumentu karjera,” atminas Biruta.
“Un tad es pārsvītroju treknu svītru savai bērnībai,” smejas Deniss, “pūtu to flautiņu gan ziemā, gan vasarā, un skolotāja Lilija tikpat mīļi stāvēja blakus un teica – nu, Denīti, pūt! Viņa ir fantastisks pedagogs.”
Deniss stāsta, ka viņam ar mammu ir ļoti labas attiecības, tomēr dzīvē gājis visādi, piemēram, mūziķa pusaudža gadi nav bijuši viegli. “Viņš bija tīnis vārda vistiešākajā nozīmē,” smejas Biruta. “Tagad ir mobilie telefoni, bet toreiz, lai piezvanītu, vajadzēja būdiņās mest kapeikas. Vienmēr piekodināju, lai piezvana, tomēr bija situācijas, kad līdz diviem naktī sēdēju kā uz karstas pannas un gaidīju mājās.” Dēls piekrīt: “Jā, tīņa gados gribējās visu piedzīvot, izmēģināt. Ja mammai ir sirmi mati, tad daļa no tiem noteikti ir mani.”
Deniss atceras, ka bērnībā mājās bija jūtama kultūras elpa: “Abi vecāki ir mākslai tuvi cilvēki. Vienmēr tika pārspriestas tēmas par mūziku, kino, teātri, dažādi garīgi, filozofiski temati. Mamma vienmēr bija liels atbalsts: “Pirmkārt, viņa virzīja mani uz mūziku, otrkārt, vienmēr bijusi progresīva – laikā, kad pārsvarā dominēja akadēmiskā mūzika, viņa atbalstīja, ka pievēršos improvizācijai.”
“Jā,” piekrītoši māj Biruta, “tolaik strādāju Latvijas Televīzijā, un man piedāvāja veidot filmu par grimu un tērpiem. Idejas pamatā bija lietuviešu mākslinieka un komponista Čurļoņa gleznas. Es, iedvesmojoties no gleznām, asociatīvi veidoju grimu, savukārt fonā bija nepieciešama mūzika, tur iesaistīju dēlu. Tas bija mūsu pirmais kopdarbs.”
Deniss turpina: “Man bija piecpadsmit vai sešpadsmit gadu, spēlēju grupā Mirusī Gvarde. Mamma mums stādīja priekšā Čurļoņa darbus un lika improvizēt. Arī tagad man kolēģi nereti saka, ka esmu riktīgs kino mūziķis, tas man no mammas un tēva (režisors Jevgeņijs Paškēvičs – Red.)”
Saksofonists stāsta, ka viņš saviem bērniem vienmēr ir teicis – lai spētu līdz galam mīlēt, uzticēties, piedot, jāpiemīt noteiktam inteliģences līmenim. “Mammai tas viss ir.” Biruta ir enerģiska, kā saka Deniss – sieviete uguns – izteikta līdere. “Viņa ir ambicioza, mērķtiecīga, tāda, kas pirmā ies līdz galam, tomēr savā spēkā nezaudē pārplūstošu sirsnību un mātišķu mīlestību. Tieši cilvēkmīlestību un sirdssiltu attieksmi esmu mantojis no mammas.”
Biruta uzsver, ka viņu pārsteidz Denisa spēja koncentrēties jebkurā situācijā: “Apkārt var būt absolūts haoss, bet viņš spēj savākties un, piemēram, iziet uz skatuves nospēlēt perfektu koncertu. Es tā nevarētu. Un netverami plaša sirds labestība – spēja uzreiz atvērties jebkuram cilvēkam, saskatīt viņā labo.”
Biruta uztraucas, ka dēlu pārāk stingri audzinājusi, ļāvusi mācīties no savām kļūdām, savukārt Deniss saka: “Paldies, mammu, ka mani mīlēji tikpat stingri, cik audzināji, citādi es netiktu galā ar daudzām dzīves grūtībām. Es mammai vienmēr piezvanu, vienalga, kurā pasaules malā esmu.”
