Miskastes kā prototips rotām

Garbage Pin ir Piespraude – Atkritumu tvertne, kurā cēlmetāls sudrabs satiekas ar lēto, dabai nedraudzīgo plastmasu. Atkritumu tvertne pārtop brošā, kura vienlaikus izrotā, sarunājas un izaicina. Spēcīgs vērtīgā un nevērtīgā pretstats mājo mazā piespraudē ar mulsinošu plastmasas maisiņu. Worth vs Waste – kas uzvarēs?

Pēc Anas aicinājuma šajā savdabīgajā cīņā iesaistījās 90 mākslinieki, katrs saņemot Piespraudes – Atkritumu tvertnes komplektu un aicinājumu to lietot piecas dienas pēc kārtas. Eksperimenta laikā ikviens varēja atlasīt, izveidot vai pārveidot maisiņu saturu. Atlasīt savus personiskos mēslus un pats par tiem arī atbildēt. Noglabāt kādu dārgumu. Pastāstīt stāstu. Vēlāk tie kļuva par ceļojošas izstādes kopumu jeb instalāciju ar 440 elementiem, kas visu maiju apskatāma galerijā Putti.

36 gadi, no kuriem tikai četrus viņa uzdrošinās saukt sevi par mākslinieci.

Dzimusi: Portugālē, 3 gadus pavadījusi Saragosā, 4 gadus Barselonā, 6 mēnešus Sanfrancisko, drīzumā pārcelsies uz Berlīni.

Mīļākā tēma mākslā: laikmetīgie juvelierizstrādājumi.

Mīl teātri: pasniedz performances ar dziedāšanas, dejošanas un dzejas elementiem.

Vienīgais komercprojekts: grāmatgredzeni (bookrings).

Personīgais worth vs waste: “Cilvēku attiecības un māksla ir dimanti manā dzīvē, bet ambīciju dēļ nederīgi izšķiests laiks – īsti atkritumi. Taču es no tā daudz mācījos.”

Mīļākais atkritums: mēbeles.

Skaistums vs ideja

Tāpat kā glezna, skulptūra vai instalācija, arī rotaslieta ir māksla. Bet tā ir īpaša, jo viena no retajām spēj apdzīvot kustīgu objektu – ķermeni. Tā iezīmē robežu starp cilvēka intīmo teritoriju un publisko telpu.

Anas Kardimas misija nav padarīt cilvēka ķermeni skaistāku, bet gan izmantot to komunikācijā, sociālu problēmu aktualizēšanā. “Mākslinieks ir kas vairāk par skaistā radītāju. Ja reiz esi mākslinieks, ir jāuzņemas atbildība par to, ko dari,” uzskata māksliniece.

“Es, protams, varētu veidot skulptūras, bet man vistuvākā valoda ir juvelierizstrādājumi. Tiem patīk pārvietoties pa ķermeni, un arī pats ķermenis pārvietojas. Savukārt atkritumu tēma vienmēr ir bijusi klātesoša manos darbos, tikai iepriekš nespēju to paust pietiekami estētiskā risinājumā. Iedvesmu radīt Garbage Pin pasmēlos no atkritumu tvertnēm Barselonas metro stacijās... Tās ir neierasti caurspīdīgas, lai novērstu terorisma draudus. Mani ieinteresēja jaunais koncepts – iespēja apskatīt to, kas izmests, kamēr ierastie melnie atkritumu maisi to slēpj. Pēcāk atkritumu urnu ideja šķērsoja man tuvo juvelierizstrādājumu lauciņu, un radās Garbage Pin.”

“Mūsdienu cilvēkam vairāk nekā jebkad nepieciešams attīstīt savus personīgos morāles, politikas, estētikas un reliģiskos konceptus. Pat atkritumu koncepts ir pilnībā subjektīvs un atkarīgs no katra indivīda, mirkļa un apstākļiem. Visbiežāk lieta kļūst par atkritumu, kad tā pārstāj būt kādam noderīga. Bet tajā pašā laikā kādam citam to var vajadzēt, un lieta atgūst savu vērtību. Es pavisam noteikti ticu apgalvojumam – parādi man savus atkritumus, un es pateikšu, kas tu esi! Ne velti ir izmeklētāji, kas atklāj lietas, tikai pētot miskastes saturu vien.”

Garbage Pin maisiņa caurspīdīgums veicina kritisku attieksmi pašam pret sevi, jo atklāj to, ko parasti no citu acīm slēpjam. “Ir interesanti redzēt dažādas izpratnes par worth & waste konceptiem. Slavenu mākslinieku un topošo mākslas studentu vērtības ļoti atšķiras,” secina projekta autore.

Sakārtotība vs industrija

Mēs gan nekad neuzzināsim, kas būtu bijis pašas Anas Garbage Pin mini tvertnēs, jo viņa sev aizliedza piedalīties eksperimentā. “Es saņēmu citu darbus, redzēju dažādos risinājumus, tādēļ nebūtu godīgi, ja radītu savu darbu, iedvesmojusies no tiem,” skumji nopūšas māksliniece. Viņai būtu bijis ko teikt. Ana dzīvo Portugāles galvaspilsētā, un metropoles ikdiena ir liels atkritumu ģenerators, kura procesos gribot negribot ierauta arī viņa. “Patiess progress varētu sākties, pārceļoties uz dzīvi ārpus pilsētas, un es tam lēnām gatavojos...”

Bet vēl ne. Drīz viņa no Lisabonas pārcelsies uz Berlīni. Paralēli Garbage Pin izstādes uzvaras gājienam Eiropā pēdējos astoņus mēnešus Ana pavadījusi, sakārtojot savu dzīvi, telpu, domas un sašķirojot mantas, kas gadiem gulējušas noglabātas kastēs.

“Visgrūtāk ir izmest lietas, kas raisa atmiņas un apstiprina mūsu kā indivīdu vēsturi. Man patīk glabāt vecus priekšmetus, jo tie man rada nostalģiju pēc vecajiem laikiem un vienlaikus arī savdabīgu cerību, ar ko lūkoties nākotnē.”

Tikpat spēcīgi sociālie vēstījumi atrodami arī citos Anas darbos. Not for sale piespraudes provocē uz dialogu par dzīves vērtībām un to cenu. Clear your mind aicina iesviest atejā urdošās domas un attīrīt prātu. Lai arī Anas darbi ir juvelierizstrādājumi, tā ir tikai forma. “Pirmkārt es esmu māksliniece, tikai tad juveliere. Es atbalstu hibrīdmākslu, kurā tiek izmantotas dažādas estētiskās teritorijas, lai izpaustu radošu ideju. Bet ideja vienmēr ir pirmajā vietā.”