Flāmu dizaineru duets Studio Job netic dizainera sūtībai

Kļūdījušies izglītības izvēlē

Jobs Smētss atzīst – iespējams, 18 gadu vecumā pieņemtais lēmums doties studēt dizainu, nevis mācīties mākslas skolā, ir viņu abu lielākā kļūda. Nu visu mūžu, bet īpaši bieži tā bijis karjeras sākumā, viņiem jātaisnojas, ka Studio Job nodarbojas nevis ar vienkārši sliktas mākslas jeb absolūti bezfunkcionāli nederīgu dizaina priekšmetu radīšanu, bet gan ar ko vairāk. Profesionālais komplekss – vēlēšanās piederēt mākslas pasaulei, bet ierindošanās dizaina lauciņā – un tā sagādātais rūgtums dvēselē visu laiku jūtams arī Pastaigas sarunā ar dizaineriem. Piemēram, bilstot, ka visi zina – dizaineri neesot īpaši saprātīgi un intelektuāli, citādi taču viņi būtu kļuvuši par māksliniekiem vai par kaut ko citu. Neticība dizainera sūtībai uz šīs pasaules bijis būtiskākais iemesls, kāpēc Smētss jau pēc dažiem mēnešiem pārtraucis pedagoga gaitas paša absolvētajā Eindhovenas Dizaina akadēmijā, jo esot bijis grūti sevi, kur nu vēl citus pārliecināt, ka dizainers ir kaut kas vērtīgs, un visu laiku viņš jutis, ka studentiem melojot.

Abu dizaineru gājums arvien dziļāk mākslas laukā sācies, protestējot pret dizainera atkarību no ražotāja un pārlieku uzmācīgajiem jautājumiem par produktu, tā attīstīšanu un ražotāja meklēšanu. Viņi izvēlējās citu ceļu – pilnīgu radošo brīvību, nodibinot savu studiju un radot unikālus priekšmetus vienā eksemplārā. Tā izrādījās veiksmīga kārts. Studio Job guva arvien lielāku atzinību un arvien lielākas iespējas attālināties no utilitāru lietu izgatavošanas.

Jūs vienmēr uzsverat, ka objektu radīšana ir vienīgi jūsu pašizpausme, – tas līdzinās mākslinieku attieksmei pret radīto. Taču sevi jūs joprojām dēvējat par dizaineriem. Vai domājat arī par iespējamajiem jūsu dizaina lietotājiem, viņu ērtībām?

Nīnke Tīnagele: Nē, mēs nekad nelauzām galvu par lietotājiem vai mūsu iespējamajiem klientiem. Šajā ziņā patiešām esam tuvi māksliniekiem.

Jops Smētss: Nav gluži tā, ka obligāti vēlamies izvairīties no priekšmetu funkcionalitātes. Tā mums vienkārši nav svarīga. Mūsu objektu funkcija ir abstrakta, un tas dizainā ir jauns ceļš. Šajā ziņā jūtamies kā pirmatklājēji. Pamazām arvien ierastāk kļūst runāt par dizainu ne tikai kā par noteiktu lietu funkcionālo noslodzi. Mūsu darbi liek cilvēkiem domāt, kas patiesībā ir šķīvis, nevis tikai ļauj no tā ērti paēst.

Kur, jūsuprāt, velkama robeža starp mākslu un dizainu?

J. S.: Starp šīm abām jomām mākslīgi uzcelts pārlieku milzīgs mūris, kuru pārkāpt ir teju neiespējami. Mums tas dažreiz izdodas, un tie ir lielākie profesionālie sasniegumi. Taču lielākoties jūtamies gluži kā ieslodzīti Austrumvācijā – un vēlamies nokļūt Rietumos. Ir mazliet jocīgi, ka jaunietis, kurš četrus gadus pamācījies mākslas skolā, uzreiz pēc tās beigšanas iegūst tiesības sevi dēvēt par mākslinieku un arī sabiedrībā tiek uztverts kā tāds. Mēs savā studijā esam strādājuši desmit gadu, mākslas pasaulei tuvojoties pamazām, bet mums vēl nav gana drosmes sevi nosaukt par māksliniekiem, pat ja mums liekas, ka radām mākslu, nevis dizainu. Mākslas sabiedrībā neviens negaida bijušos dizainerus. Neviena mākslas galerija par mums neko nezina, jo neinteresējas par dizainā notiekošo. Tās ir paralēlās pasaules. Art Basel, lielākajā laikmetīgās mākslas mesē, tagad ir arī dizaina sadaļa, taču mēs, dizaineri, tur jūtamies nevis kā mākslas sabiedrības daļa, bet gan kā ignorēti īpašas geto nodaļas iemītnieki.

Jūsu klienti lielākoties ir muzeji un dizaina galerijas?

J. S.: Mums visu laiku mēģina iestāstīt, ka jāmeklē ražotāji, ka nepieciešami bagāti patroni, citādi mēs noiešot dibenā. Taču tā nav. Mums pietiek ar to, ko iepērk galerijas un muzeji. Protams, jūtamies izredzēti un veiksminieki, jo muzeju tirgus ir pavisam mazs un to izvēlētajā lokā iekļūt ir grūti. Taču esam laimīgi, ka mūsu darbus lielākoties nopērk muzeji, jo tad tie pieejami publiskai apskatei.

Globālā finanšu krīze un jaunā ekonomiskā situācija pasaulē ir krietni sašūpojušas mākslas dizaina tirgu. Vai jūs nebaida tā nākotne?

N. T.: Mēs strādājam jau desmit gadu, mākslas dizains mums nav modes tendence. Finansiāla nestabilitāte mums nav nekas jauns. Esam pārdzīvojuši dažādus laikus.

J. S.: Viss jāskata ilgākā laika posmā. Dažas dienas ir vieglākas, citas smagākas. Ir taču skaidrs, ka nevar būt mūžīga augšupeja. Neatbalstām to, ka dizaineri atgriežas pie funkcionālisma tikai recesijas un sliktās ekonomiskās situācijas dēļ. Es negribu atgriezties 50. gados un izmantot ekonomikas lejupslīdi komerciālos nolūkos. Mēs viens otram pateicām: “Beidzam nodarboties ar dizainu, jo tas tagad liek atgriezties pie funkcionalitātes, bet mēs to negribam. Vai nu taisām mākslu, vai kaut ko pavisam citu!”

Vai jums tiešām nekad nav šķitis interesanti radīt kādu daudzos eksemplāros tiražētu ikdienas lietu?

N. T.: Masveidā ražojamu priekšmetu dizainam ir pārāk daudz ierobežojumu. Nav iespējams realizēt savas ieceres.

J. S.: Patiesībā es neticu, ka iespējams radīt kaut ko, kas der visiem. Lai ražotāji nodarbojas ar šiem jautājumiem. Mēs taču neesam rūpnīca! Nesaprotu, kā tas nākas, ka dizaineri tiek lielīti, ja viņi izstrādā tūkstošos eksemplāru tiražējamu lietu dizainu, bet māksliniekus slavē, ja viņi rada vienu unikālu darbu. Manuprāt, kopiju skaitam nav nekā kopīga ar priekšmeta vērtību.

N. T.: Ir bijis tā, ka mēs radām kādu objektu vienā eksemplārā. To nopērk, bet cilvēki grib vēl, un mēs mierīgi uztaisām vēl vienu vai vairākus tādus pašus objektus.

J. S.: Sākotnēji rūpnieciskajam dizainam bija sociāla loma – nodrošināt mājsaimniecības ar modernām, funkcionālām lietām. Bet tagad rūpniecību virza vien komerciāli mērķi, tāpēc es ienīstu Ikea. Šis koncerns radīts ne jau tāpēc, lai katrs varētu par lētu naudu iegādāties laba dizaina krēslu, bet gan tāpēc, lai cilvēki varētu nemitīgi pirkt un iepriekšlietotās mēbeles mierīgu sirdi mest ārā, jo tās ir nevērtīgas. Mūsu radītie priekšmeti iegūs antikvāru vērtību!

Pirms minūtes viduslaikos

Studio Job objektus var uzskatīt arī par mākslas darbiem, kuri galvenokārt reflektē par ikdienas sadzīves priekšmetiem, parasti traukiem, un to simbolismu. Traukus cilvēki lietojuši kopš aizlaikiem, to veidols gadu simtu gaitā nav būtiski mainījies. Viņu radītajām lietām ir šķietami nenosakāms izcelsmes laiks. Un tomēr tās ir izteikti laikmetīgas, kaut gan nekas neliecina par 21. gadsimta klātbūtni. Viņi ir noņēmuši visus laika gaitā krājušos uzslāņojumus no mūsu priekšstatiem par to, kas ir krūzīte vai kāds ir šķīvis. Studio Job ir sakralizējuši ikdienas trauku pamatformas un nolikuši tās – gan bieži vien burtiskā, gan arī idejiskā ziņā – uz pjedestāla kā monumentus. Lai uzsvērtu priekšmetu augsto pašvērtību un mainītu mūsu attieksmi pret tiem, Studio Job bieži pārspīlē trauku izmērus, tos radot daudzkārt lielākus nekā ierasts. Paši dizaineri gan smej, ka uz priekšmetu izmēru varot skatīties no divām pusēm: viņi vai nu palielinot traukus, vai varbūt vienkārši samazinot cilvēku attiecībā pret tiem.

Jūsu radītajos priekšmetos ir daudzas atsauces uz pagātni, senos laikos tipiskām formām. Vai jums šķiet, ka viss labākais jau ir bijis?

J. S.: Mēs meklējam priekšmetu arhetipisko formu. Tā ir mūsu galvās, bet nekad dzīvē nav eksistējusi. Mēs mēģinām atainot to formu, kas mums visiem ienāk prātā pirmā, izdzirdot vārdu “krūze”, “šķīvis” vai “karote”. Dažkārt tas izdodas, un tad trauki kļūst līdzīgi skulptūrām. Man neliekas, ka 200 gadu sena pagātne kaut kā atšķirtos no tā, kas notika pirms minūtes. Arī viduslaiki bija tikko. Viss ir tepat un šodien. Priekšstati par vēsturisko patiesību ir mūsu izdoma. Neviens nezina, kā bija īstenībā, tāpēc jebkurš elements no it kā pagātnes ļoti skaidri vēsta, kā tu jūties pašlaik.

Liekas, ka jūs uz pagātni skatāties kā uz Zelta laikmetu un to estetizējat.

J. S.: Mums patīk balansēt uz robežas starp skaisto un neglīto, starp veco un jauno. Parasti par idealizāciju runā attiecībā uz mūsu kolekciju Ferma, kas ir ļoti personisks stāsts. Patiesībā tas ir mūsu pašportets un dienasgrāmata.

N. T.: Visi mūsu darbi ir ļoti personiski, un cilvēkam viss personiskais saistās ar pagātni un šķiet jauks.

Savu darbu izgatavošanā bieži izmantojat senas amatnieku prasmes. Vai jaunās tehnoloģijas jūs neinteresē?

N. T.: Jebkura tehnoloģija, kuru neesam izmantojuši agrāk, mums ir jauna. Svaigākās tehnoloģijas ir relatīvs jēdziens. Šogad mums jauni bija eksperimenti ar stikla pūšanu.

J. S.: Tā ir sadarbība ar stikla mākslinieci Pīki Bergmansu. Dažkārt tu redzi kādu darbu un nodomā: kā es vēlētos, lai tā būtu mana ideja! Tāds ir gadījums ar Pīki. Šis ir mūsu pirmais mēģinājums sadarboties ar kādu citu mākslinieku. Izrādās, tas ir jauki. Mums dažkārt piedēvē amatniecības slavināšanu. Tas ir pārpratums. Mums nav mērķa atdzīvināt sen aizmirstas tehnikas. Mēs tikai vēlamies pēc iespējas atbilstīgāk realizēt mūsu galvās esošās idejas, un amatu prasmes tad neapšaubāmi ir svarīgas.

Vai paši izgatavojat savus objektus?

N. T.: Pašlaik tikai uzraugām un savām rokām vairs neko nedarām. Diemžēl esam pārāk aizņemti ar organizatoriskajiem darbiem.

Kā savstarpēji sadalāt pienākumus?

N. T.: Mums darbs studijā ir gluži tāpat kā mājsaimniecības vadīšana. Vienu dienu traukus mazgāju es, bet citu dienu to dara Jops. Nav nekādu strikti sadalītu pienākumu. Mēs vienmēr šaubāmies par savām idejām, un ir vieglāk, ja tās var izrunāt ar otru un tā, daloties domām, pārvarēt nedrošību.

Viktor & Rolf draugi

Studio Job sevi pieteikuši arī audumu apdruku dizaina lauciņā. Ornamenti dizaineru darbos vienmēr ir spēlējuši nozīmīgu lomu. Iespējams, ka šis fakts saistīts ar to, ka Nīnke Eindhovenā studēja grafisko dizainu un pašizpausme plaknē ir viņai gluži pašsaprotama. Savus audumus Studio Job prezentē nevis mēbeļu dizaina pasākumos, bet ar modi un apģērbu saistītajās izstādēs. Šī gan nav vienīgā dizaineru saistība ar modes pasauli. Viņi daudzkārt sadarbojušies ar dizaineriem Viktor & Rolf, radot telpas dizainu viņu skatēm.

Pastāstiet par savu sadarbību ar Viktor & Rolf!

J. S.: Esam draugi, ar viņiem strādājam jau sen. 2000. gadā radījām rotas, un nu jau katru gadu mēģinām kaut ko darīt kopā. Viss notiek ļoti mierīgi, bez stresa, līgumiem un citām formalitātēm. Tā ir draugu būšana, kurā nav iesaistīta nauda.

Vai, strādājot kopā ar tik spēcīgām personībām, cenšaties saglabāt savu rokrakstu?

J. S.: Protams, bet tas nav grūti, jo visi četri domājam ļoti līdzīgi. Jebkura mūsu sadarbība ir bijusi dabīga un nepiespiesta. Tāpat satiekamies un pārrunājam savus aktuālos projektus, un viss tālākais ir šo sarunu turpinājums.

Beļģu un holandiešu dizainam ir izteikts rokraksts, slava un pasaules priekšstati par to. Kā sadzīvojat ar savu nacionālo izcelsmi? (Studio Job studija atrodas Antverpenē Beļģijā – un viens no iemesliem ir vairīšanās no Studio Job piepulcēšanas holandiešu Droog Design kustībai. – Red.)

J. S.: Mēs atsakāmies sevi saukt par holandiešu dizaineriem, kaut gan tādi, protams, esam. Mūsu iedvesmas un ietekmes avoti tālu pārsniedz dzimtenes robežas. Daudz vairāk jūtamies piederīgi Eiropai kopumā, jo, manuprāt, visai šai pasaules daļai ir viena kopīga kultūra. Es un Nīnke nekad nevarētu savos objektos apspēlēt Mikipeli, savukārt neviens amerikānis, iespējams, līdz galam neizprot Monu Lizu.

Pastaiga.lv / Foto no Studio Job publicitātes materiāliem